Atpakaļ

.DOC versija izdrukai



EPIKTĒTS

(Tulkots no krievu valodas I. Avots)

„Cilvēkus nomoka ne jau pašas lietas, bet gan priekšstats par tām.”

Epiktēts dzimis ap mūsu ēras 50. gadu Mazāzijā, tirdzniecības pilsētā Hieropolisē (Svjatogradā), kas tajā laikā atradās aptuveni septiņdesmit piecus kilometrus no pašreizējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras. Viņš nāca pasaulē kā vergs. Vēl būdams pavisam mazs zēns, Epiktēts tika aizvests uz Romu, kur viņš kļuva par vergu pie Epatrodīta, kas kalpoja pie imperatora Nērona par miesassargu. Vārds „epiktēts” tautā tika izmantots par iesauku vergiem: „epiktetos” nozīmēja „iegādātais”. Epatrodīts, reiz pārbaudīdams sava verga pacietību, iesita tam ar nūju zem ceļa tik stipri, ka salauza Epiktētam kaulu, no kā viņš atlikušo dzīves daļu piekliboja.

Kristiešu teologs Origens šo notikumu savā darbā „Pret Celsu” atspoguļo šādi. Kad vienu dienu saimnieks (despots) sācis lauzt savam vergam kāju, tad Epiktēts, labsirdīgi smaidot, pamanījies aizrādīt: „Jūs taču to salauzīsiet”. Bet kad Epatrodīts patiesi salauzis viņam kāju, tad Epiktēts tikai aukstasinīgi noteicis: „Vai tad es jums neteicu, ka salauzīsiet?”

Epiktēts kļuva brīvs pēc Nērona nāves, kad pie varas nāca imperators Domiciāns. Epatroīds, kā īpaši tuvs Nēronam, arī tika sodīts ar nāvi. Vēlāk Epiktēts nonāca skoloties pie tā laika stoiķiem – Evrata un Mesēnija Ruta. Viņš visu savu mūžu veda kiniķu iedibināto dzīvesveidu, kas bija ļoti trūcīgs un atturīgs. Visa Epiktēta mantība sastāvēja no salmu matrača, koka sola un māla lampas, kas pēc filosofa nāves tika kā relikvijas pārdotas vairāksolīšanā par trīs tūkstošu drahmām (ap trīspadsmit kilogramu sudraba). Epiktēts savus skolniekus mācīja tikai mutiski un pats savas domas nekad nepierakstīja. Viņa mīļākie vārdi bija: „Paciet un atturies.” Vēlāk viņš Nīkopolisē iedibināja savu filosofiski audzinošo skolu. Par to, ka Epiktēta mācība ir nonākusi līdz mūsu dienām, ir jāpateicas viņa skolniekam Flāvijam Ariānam. Šī centīgā skolnieka pierakstītie skolotāja vēstījumi līdz mūsdienām ir nonākuši ļoti mazā skaitā, pārsvarā tikai nelielu fragmentu veidā.

Epiktēts miris ap 135. gadu un uz viņa kapakmens tika iegravēti paša sacerēta epitāfija:

Es, Epiktēts, ar vārgu ķermeni un vergs pēc izcelsmes,

Es nabadzīgs, kā Īrs, bet tajā pašā laikā es nemirstīgo draugs..

EPIKTĒTA ROKASGRĀMATA

I

Ir lietas, kas ir mūsu varā, un ir lietas, kas nav mūsu varā. Mūsu varā ir mūsu uzskati, tieksmes, iekāres, vairīšanās, proti, itin viss, kas ceļas no mums pašiem. Mūsu miesa, īpašums, slava, amati, proti, itin viss, kas neceļas no mums pašiem, nav mūsu varā. Itin viss, kas ir mūsu varā, pēc savas iedabas ir brīvs; tas nav nedz aizkavējams, nedz iegrožojams. Itin viss, kas nav mūsu varā, ir nevarīgs un verdziski atkarīgs; tas ir gan aizkavējams, gan atņemams.

Ja nu tu to, kas pēc savas iedabas ir verdziski atkarīgs, turēsi par brīvu, un to, kas pieder svešam, uzskatīsi par savējo, tad atceries, ka tu atdursies pret šķēršļiem; tevi māks bēdas un uztraukums; tu žēlosies kā par dieviem, tā par cilvēkiem. Bet, ja nu tu to, kas tev tiešām pieder, turēsi par savējo un to, kas pieder svešam, – par svešu, tad nekad neviens tevi nepiespiedīs, neviens tevi neaizkavēs; tu nevienu nevainosi, nevienu neapsūdzēsi, tu nerīkosies pretēji savai gribai, neviens tevi nesāpinās; tev nebūs neviena ienaidnieka, nekas tev nespēs kaitēt. Ja nu tu ilgojies pēc kaut kā tik liela, tad padomā, vai tu nedzenies pēc tā ar remdenu garu, padomā, ka ir lietas, kas tev tad pilnīgi jāzaudē un ka ir lietas, kas tad jāatliek uz nākotni. Bet, ja nu tu vēlies gan šo, gan arī valdīšanu un bagātību, tad, iespējams, tu negūsi pat abas pēdējās taisni tālab, ka tu vienlaikus gribi gūt arī pirmo.

Katru netīkamu priekšstatu centies atvairīt ar vārdiem: „Tu esi tikai priekšstats un nebūt ne tas, par ko tu izliecies!” Tad rūpīgi izpēti un pārbaudi pēc tiem kanoniem, kas ir tavā rīcībā, proti, visupirms un visvairāk tādā ziņā, vai šis priekšstats ir saistīts ar to, kas ir mūsu varā, vai ar to, kas nav mūsu varā. Ja nu šis priekšstats ir saistīts ar to, kas nav mūsu varā, tad ikreiz esi gatavs sacīt: „Ar mani tam nav nekāda sakara.”

II

Atceries: iekāre sola, ka gūsim to, ko iekārojam, vairīšanās savukārt sola, ka mūs nepiemeklēs nekas tāds, no kā cenšamies izvairīties. Kas neiegūs kāroto, tas ir nelaimīgs; vēl jo nelaimīgāks ir tas, ar kuru notiek kaut kas tāds, no kā viņš cerējis izvairīties. Bet, ja tu tieksies vairīties no tā visa, kas nesaskan ar tavā varā esošo, tad tevi nepiemeklēs nekas tāds, no kā tu gribētu izvairīties. Bet, ja tu centies izvairīties no slimības vai nabadzības, vai nāves, tad tu būsi nelaimīgs.

Tad pārstāj vairīties no tā visa, kas nav mūsu varā; vairies tikai no tā, kas ir pretrunā ar mūsu varā esošo lietu iedabu. Bet no iekāres atturies pavisam. Tu gribot negribot kļūsi nelaimīgs, ja gadījumā iekārosi kaut ko no tā, kas nav mūsu varā. Taču pagaidām tev nekas nav zināms par lietām, kas ir mūsu varā un kuras iekārot būtu slavējami. Ļauj, lai pastāv tikai tieksme un novēršanās; taču lai tiklab pirmā, kā otrā izpaužas klusi, ar apdomu un atturīgi.

III

Itin visu, kas tevi priecē vai nes kādu labumu, vai ir tev mīļš, neaizmirsti novērtēt un apsvērt, kāds tas ir; un iesākumā izvērtē to, kas niecīgāks. Ja tev mīļš ir pods, tad domā: „Es mīlu podu.” Kad pods sašķīdis gabalos, tu neuztrauksies. Ja tev mīļš ir tavs bērns vai tava sieva, tad domā, ka tu mīli cilvēku. Ja nu šīs cilvēks mirs, arī tas tevi nespēs uztraukt.

IV

Ikreiz, kad tev ir padomā ķerties pie kādas lietas, atceries, kāda ir šī lieta. Ja tev ir padomā iet peldēties, iedomājies, kas parasti notiek peldētavā. Iedomājies, kas tevi apšļāc ar ūdeni, kas tevi grūsta, kas lamājas, kas apzog. Tādējādi tu ar lielāku drošību ķersies pie sava nodoma, turklāt pats sev sacīsi: „Es gribu iet peldēties, bet tāpat es gribu saglabāt arī izturēšanos, kas raksturīga manai iedabai.” Tā rīkojies katrā lietā. Tādā veidā, ja tev peldoties kaut kas atgadīsies, tu tūlīt atradīsi mierinājumu: „Es gribēju ne tikai peldēties, bet arī saglabāt izturēšanos, kas atbilst manai iedabai, un es to nespēšu saglabāt, ja notikušais mani uztrauks.”

V

Cilvēku uztrauc nevis pašas lietas, bet gan uzskats, kāds valda pār šīm lietām. Tā, piemēram, nāve nav nekas briesmīgs, jo tad jau arī Sokratam tā būtu šķitusi briesmīga. Briesmīgs ir tikai pats uzskats, ka nāve ir briesmīga. Tāpēc ikreiz, kad mēs sastopam kādus šķēršļus vai uztraucamies, vai skumstam, netieksimies vainot kādu citu, bet vainosim paši sevi, proti, savu uzskatu dēļ. Neizglītotie parasti savās nelaimēs vaino citus; iesācēji – paši sevi. Gudrie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi. Tie visu pieņem tādu, kāds tas ir.

VI

Nekļūsti lepns par kādu priekšrocību, kas [īstenībā] dara godu citam. Ja zirgs lielītos: „Es esmu skaists”, – tas vēl puslīdz būtu labi. Bet, kad tu lepojies: „Man ir skaists zirgs”, tad zini, ka tu esi lepns par to labumu, kas pieder zirgam. Kas tad galu galā pieder tev? – Prieks par priekšstatiem. Tāpēc esi lepns tikai tad, kad tu priecājies par priekšstatiem, esi saskaņā ar iedabu, jo tad tu leposies ar to labumu, kas pieder tev.

VII

Viss notiek kā jūras braucienā – ja tu, kuģim piestājot krastā, nokāp no tā, lai pasmeltu sev ūdeni, tad tu savā ceļā garāmejot vari pacelt kādu gliemežvāciņu vai kādu sīpoliņu. Taču tev savās domās ir vienmēr jāatgriežas uz kuģa un nemitīgi jāpamet skatiens atpakaļ, lai pārliecinātos, vai tevi neaicina stūrmanis; un, ja nu aicina, tad tev ir jāmet pie malas viss, jo pretējā gadījumā tevi var sasietu iesviest kuģī, kā to parasti dara ar aitām.

Tā tas ir arī dzīvē. Ja nu tev sīpoliņa vai gliemežnīcas vietā ir piešķirta sieviete vai bērns, tad te neko nevar iebilst. Bet, kad stūrmanis aicina, tad steidzies atpakaļ uz kuģi un met pie malas it visu, pat atpakaļ nepaskatījies. Bet, ja tu esi vecs, tad vairies jelkad tālu aiziet no kuģa, lai vienmēr būtu tuvumā, kad tevi aicina.

VIII

Negaidi, lai viss notiek tā kā tu vēlies, bet vēlies, lai viss notiek savā kārtībā un tavs mūžs ritēs mierīgi.

IX

Slimība kavē tavu miesu, nevis tavu gribu, ja tik to griba pati nevēlas. Klibums kavē tavu kāju, nevis tavu gribu. Tā saki par visu, ar ko tev nākas sastapties. Un tu atklāsi, ka tas ir kavēklis citam, nevis tev.

X

Atceries, ka ikvienā atsevišķā gadījumā tev vajag ieskatīties sevī un izpētīt, kāds tevī mīt spēks, lai no tā gūtu kādu labumu. Kad tavas acis skata daiļumu, tad tev pret to atrodas pašsavaldīšanās spēks. Ja tu nonāc kādās grūtībās, tu atrodi izturību. Ja gadās, ka tevi nozākā, tu atrodi spēju paciest nekrietno. Un, ja tas tev kļūst par paradumu, tad tevi nespēs saistīt nekāds priekšstats.

XI


Nekad par kādu lietu nesaki: „Es esmu to zaudējis”, bet gan: „Es esmu to atdevis atpakaļ.” Nomirst tavs bērns – viņš ir atdots atpakaļ; nomirst tava sieva – viņa ir atdota atpakaļ. Tev ir atņemtas tavas zemes lietojuma tiesības – tātad tās tāpat tika atdotas atpakaļ. Tu saki: „Ņēmējs ir rīkojies nekrietni!” Bet vai tie ir tavi rūpesti, ar kā palīdzību tev šo lietojumu atņem tas, kurš to devis? Kamēr tavā lietojumā ir nodots zemes gabals, aprūpē to kā svešu, tāpat kā to dara ceļotāji, saņēmuši naktsmājas.

XII


Ja tu gribi, lai viss tev veicas, atsakies no šādiem apsvērumiem: „Ja es atstāšu novārtā savu mantu, man nebūs maizes; ja es neturēšu grožos savu kalpu, viņš kļūs par slaistu.” Labāk mirt bada nāvē, nepazīstot nedz bēdu, nedz baiļu nekā dzīvot pārpilnībā ar nemieru sirdī un lai šis kalps kļūst par dīkdieni, bet tu nekļūsti nelaimīgs.

Tālab iesāc ar pašu maznozīmīgāko. Kāds tev izlējis visu eļļu? Kāds tev nozadzis pēdējo vīna lāsi? Tad iedomājies: tāda ir maksa par dvēseles mieru, tik liela maksa ir par neuztraukšanos. Par pliku velti nedod neko.

Kad tu sauc savu kalpu, tad iedomājies, ka viņš var arī nesadzirdēt; un, ja nu viņš sadzird, viņš, iespējams, neizdara kaut ko pēc tava prāta. Bet nekad nepieļauj, ka viņa rīcība spētu iespaidot tavu dvēseles mieru.

XIII

Ja tu gribi, lai dzīvē viss tev veicas, tad ļauj, lai cilvēki no malas tur tevi par muļķi un vientiesi; un nedod pamatu tiem domāt, ka tu kaut ko zini. Pat, ja kāds tev uzticas, tu pats sev tomēr neuzticies. Taču tev vajadzētu zināt, ka nav viegli vienlaikus priekšplānā paturēt kā savai iedabai atbilstošo, tā no malas šķietami atbilstošo. Biežāk notiek tā, ka tas, kuram vairāk rūp viena no šīm lietām, neizbēgami atstāj novārtā otru.

XIV

Ja tu gribi, lai tavi bērni, tava sieva un tavi draugi dzīvotu mūžīgi, tu esi zaudējis sajēgu. Tas nozīmē, ka tu gribi, lai viss, kas nav tavā varā, būtu tavā varā, un viss, kas pieder svešam, piederētu tev. Tāpat: ja gribi, lai tavs kalps nekļūdās, tu esi muļķis, jo līdz ar to tu gribi, lai tas, kurš slikts, nebūtu slikts, bet pavisam kas cits. Bet, ja tu gribi, lai tavas vēlmes neciestu sakāvi, tad tas gan ir tavos spēkos. Tāpēc vingrini sevi tikai tajā, kas ir tavos spēkos.

Pavēlnieks itin visam ir tas, kuram pieder vara kaut ko dot vai kaut ko atņemt atkarībā no tā, vai viņš to grib vai negrib. Bet tam, kurš vēlas būt brīvs, nav ļauts nedz gribēt, nedz negribēt neko no tā, pār ko ir vara citiem. Jo tad viņam neizbēgami vajadzētu būt kādam par vergu.

XV

Atceries, ka tev vienmēr jāizturas tā, it kā tu atrastos dzīrēs (tas, ko nes visiem apkārt, drīz vien nonāk arī pie tevis – pastiep roku un pieticīgi paņem; ēdiens tiek nests tālāk – neaizturi to; tā aizvien vēl nav – nemeklē kārām acīm to tālumā, bet gaidi, kamēr tas nokļūs pie tevis). Gluži tāpat izturies savā saskarsmē ar bērniem, tāpat ar sievu, tāpat ar amatiem, tāpat ar bagātību. Un tā tu reiz kļūsi cienīgs sēdēt pie viena galda ar dieviem.

Bet, ja tu neko neņem no piedāvātā, turklāt atstāj to visu bez jebkādas uzmanības, tad tu ne tikai sēdēsi pie viena galda ar dieviem, bet arī kopā ar tiem valdīsi. Tieši tā taču rīkojās Diogens un Heraklīts un viņiem līdzīgie. Tālab viņus pelnīti sauca par dievišķiem, un viņi tiešām tādi bija.

XVI

Kad tu redzi kādu aiz bēdām raudam vai nu tālab, ka viņa bērns tālu svešumā, vai tālab, ka viņš zaudējis savu mantību, lūko nepadoties priekšstatiem, ka ļaunums ir meklējams ārējos apstākļos; tev uzreiz ir jābūt gatavam sacīt, ka šo cilvēku nomāc nevis pats atgadījums, bet gan šī atgadījuma uztvērums. Kamēr tu jūti viņam līdzi ar vārdiem, nekavējies bēdāties kopā ar viņu un varbūt pat nopūsties. Tomēr raugies gan, lai tu nenopūstos arī savā dvēselē.

XVII

Atceries, ka tu esi aktieris drāmā un tev ir jātēlo loma, kādu tev ir iedalījis dzejnieks – ja tā ir maza, tad mazu, ja liela, tad lielu. Ja dzejnieks grib, lai tu tēlo nabaga lomu, tad pielūko, lai arī tu to labi tēlotu; un tāpat jebkuru citu lomu – vai tā ir klibiķa loma vai arī valdnieka loma, vai arī vienkārša cilvēka loma. Tas, lūk, ir tavs pienākums – labi notēlot iedoto lomu; iedalīt tev lomu – tas ir cita ziņā.

XVIII

Ja krauklis ar savu kraukšanu vēstī tev nelaimi, tad neļauj šim priekšstatam sevi nomākt, bet izšķiries skaidri un saki: „Šis krauklis kaut ko sliktu var pareģot nevis man, bet manam vārgajam ķermenim vai manai nelielajai mantībai, vai manai niecīgajai slavai, vai maniem bērniem, vai manai sievai. Man pašam turpretim tas pareģo tikai laimi, kad vien to es pats vēlos, jo, lai notiek kas notikdams, no tā gūt labumu ir manā varā.”

XIX

Tu vari būt neuzvarams, ja neļaujies iesaistīties nevienā kaujā, kur uzvara nav atkarīga no tevis paša.

Kad tu redzēsi kādu augsti godātu vīru vai tādu, kurš liels savā varēšanā, vai tādu, kurš kaut kā citādi lielā cieņā turams tad piesargies, lai tu, priekšstatu pārņemts, neuzlūko viņu par laimīgu. Jo, īstenais labums rodas tajā, kas ir mūsu varā, tad nav vairs vietas nedz skaudībai, nedz sāncensībai un tu pats negribēsi būt ne karavadonis, ne padomnieks vai konsuls, bet gan tikai un vienīgi brīvs cilvēks. Bet uz to ved tikai viens ceļš – atstāt bez ievērības itin visu, kas nav mūsu varā.

XX

Atceries, ka tevi apvaino nevis tas, kurš tevi lamā vai sit, bet gan uzskats pat to, ka tie ir apvainojumi. Ja nu kāds tev aizdod dusmas, tad zini, ka tas ir tavs uzskats, kas tevi sadusmojis. Tāpēc pirmām kārtām raugies, lai tevi neaizrauj tavs priekšstats. Ja tu reiz būsi ieguvis laiku pārdomāšanai, tad tu vieglāk uzveiksi pats sevi.

XXI

Gan nāve, gan trimda, gan viss pārējais, ko cilvēki uzskata par atbaidošu, lai tevi ir acu priekšā ik dienu, un vairāk par visu nāve. Tādējādi tu nekad nedz ļausies kādām nekrietnām domām, nedz arī pārlieku dedzīgi kaut ko iekārosi.

XXII

Ja tu gribi gudrībās smelties, tad esi gatavs, ka tevi tūlīt izsmies, par tevi zobosies un teiks: „Viņš piepeši ir atgriezies pie mums kā filosofs” un „Kā gan tas nākas, ka viņš tik augstu ceļ degunu?”. Bet tu necel degunu augstu un pie tā, kas tev liekas labāks esam, turies taisni tā, it kā no sākta gala šai Dieva vietā būtu likts. Un atceries: ja tu vienmēr paliksi pie tā paša, tad tie, kas tevi sākumā izsmēja, beigu beigās tevi apbrīnos. Bet, ja tu ļautu viņiem gūt virsroku, tad viņi smietos par tevi divtik gardi.

XXIII

Ja tev kādreiz gadās, ka tu apgrozies ļaudīs, vēlēdamies kādam patikt, tad zini, ka tu esi zaudējis savu dvēseles līdzsvaru. Tādēļ, lai tev pilnīgi pietiek ar to, ka esi filosofs. Bet, ja nu tu gribi, lai tevi tur par filosofu, uzskati sevi par tādu. Un ar to lai tev ir diezgan.

XXIV

Tevi nedrīkst nomākt šādas domas: „Man jādzīvo bez godināšanas un nekur uz zemes es nevaru būt noderīgs.” Kā gan goda neparādīšana var būt nelaime? Tad jau tevi šai nelaimē var iedzīt tikpat viegli kā piespiest uz apkaunojošu rīcību. Vai tad no tevis ir atkarīgs, kādu amatu tev ieņemt vai kādās dzīrēs tev tapt ielūgtam? – Nebūt ne. Kā gan tādā gadījumā tas var būt negods? Kādā veidā tu nekur nevari būt noderīgs, ja tev ir jābūt kaut kam tikai tajās lietās, kas ir tavā varā. Šeit taču tu vari būt krietni noderīgs.

Bet tu iebildīsi, tev ir draugi un tev viņi ir jāatstāj bez palīdzības. Ko gan tu ar to domā – bez palīdzības? Tu nevarēsi iedot viņam naudu? Tu nevarēsi viņam sagādāt Romas pilsoņa tiesības? Kas tev ir teicis, ka šīs lietas ir tavā varā? Vai tās drīzāk nav atkarīgas no kāda cita? Kurš gan var dot citam to, kas pašam nepieder! Var iebilst: iegūsti, lai arī mums kaut kas tiktu no šī guvuma. – Labi, ja es varu kaut ko iegūt, nekaitējot savai iekšējai būtībai, savai ticībai un savai svētajai pārliecībai, tad rādi man ceļu un es to gribu darīt. Bet kad jūs pieprasāt, lai es atteiktos no labumiem, kas pieder man pašam, lai tādējādi jūs nokļūtu pie labumiem, kas nebūt nav tādi, tad saprotiet taču, cik jūs esat netaisni un cik neprātīgas ir jūsu prasības! Ko tad jūs gribat vairāk: naudu vai uzticīgu, godprātīgu draugu? Tad palīdziet labāk man, lai es par tādu kļūtu, un negaidiet, lai es darītu kaut ko tādu, kas liktu man zaudēt šīs īpašības.

„Bet,” var iebilst, „tēvija no manis nesaņems nekādu palīdzību.” Man turpretim ir jājautā – kāpēc nekādu palīdzību? Tu, protams, nevarēsi uzbūvēt tēvijai ne kolonnu zāles, nedz arī peldbaseinus. Un kas par to? Kalējs tēvijai taču arī netaisa kurpes un kurpnieks netaisa ieročus. Pilnīgi pietiek, ka katrs labi dara savu darāmo. Ja tu kādu no saviem līdzcilvēkiem izveido par uzticamu un godprātīgu pilsoni, – vai tad tu savai tēvijai neesi pakalpojis? – „Taču jā.” Tātad arī tu esi bijis derīgs savai tēvijai.

Var iebilst: „Kādu vietu tad es valstī ieņemšu?” – To, kurā darbojoties tu varēsi palikt uzticams cilvēks un nezaudēsi savu godaprātu. Un, ja tu tēvijai gribēsi būt noderīgs, bet šīs īpašības būsi zaudējis, tad kāds gan tai būs no tevis labums?

XXV

Dažam labam ir pievērsta lielāka uzmanība kādās dzīrēs vai parādīts lielāks gods sasveicinoties, vai dota priekšroka, ielūdzot kādā sanāksmē? Ja tas ir kāds labums, tev pieklājas priecāties, ka šis labums ticis otram. Bet, ja nu tas ir kāds ļaunums, tad nedusmojies, ka tas nav trāpījies tev. Ja tu nenopūlies tā kā cits, lai sasniegtu kaut ko tādu, kas nav tavā varā, tad atceries, ka tu nevari pretendēt uz tādu pašu godu, kāds pienākas citam. Jo kā var tas, kurš otru nekādi neatbalsta, dabūt tikpat daudz kā tas, kurš atbalsta; vai tas, kurš nepiedāvā sevi par pavadoni, tikpat daudz kā tas, kurš piedāvā; vai tas, kurš slavē, tikpat daudz kā tas, kurš neslavē? Tātad tu neesi nedz taisnīgs, nedz arī pieticīgs, ja, nesamaksādams cenu, par kuru gods ir pērkams, gribi to iegūt par velti. Kāda cena tiek maksāta, piemēram, par salātiem? – Aptuveni viens obols. Kad dažs labs samaksā obolu un saņem pretim par to salātus, bet tu nemaksā itin neko un itin neko arī nesaņem, tad nav pamata domāt, ka tev ir mazāk nekā tam, kas saņēmis salātus. Jo tāpat, kā viņam ir tikuši salāti, tā tev ir palicis obols, kuru tu neesi izdevis.

Gluži tas pats ir arī te. Tevi kāds nav ielūdzis dzīrēs? – Tas nozīmē, ka tu namatēvam neesi samaksājis tādu cenu, par kādu tiek pārdota maltīte. Viņš to pārdod par slavas celšanu, pārdod par pakalpošanu. Tātad jāmaksā ir tāda maksa, kāda viņam dod kādu labumu. Bet, ja tu maksāt negribi, bet šo godu gribi, tad tev pietrūkst pieticības un prāta.

Vai tad tev nav nekā, ko likt pretim šīm dzīrēm? Tev taču ir apziņa, ka tu neesi slavējis to, ko tu neesi gribējis slavēt, un neesi pakalpojis tam, kam neesi gribējis pakalpot.

XXVI

Cilvēki var noģist dabas gribu no tādām lietām, par kurām viņu starpā nevalda domstarpības. Kad, piemēram, kāda cita kalps sasit dzeramtrauku, tad tev tūlīt sakāmais uz mēles: „Tā jau gadās.” Tad nu ielāgo: ja tev pašam tiek sasists dzeramtrauks, tad izturies taisni tāpat kā tad, ja tas tiktu sasists kādam citam.

Šo likumu tu vari attiecināt arī uz svarīgākiem atgadījumiem. Kādam ir nomiris bērns vai sieva, – neatradīsies neviens, kas neteiktu: „Tāds nu reiz ir tas cilvēka liktenis.” Bet, kad dažam labam nomiris paša bērns vai paša sieva, viņš tūdaļ ņemas vaimanāt: „Ak vai, es nelaimīgais!” Mums vajadzētu atcerēties, kādas mums ir izjūtas, kad mēs to pašu dzirdam par kādu citu.

XXVII

Ar ļaunuma iedabu pasaulē ir kā ar mērķi: tas netiek uzstādīts tālab, lai pašautu garām.

XXVIII

Ja kāds tavu miesu nodotu kuram katram pretimnācējam, tad tas tev nepatiktu. Bet, kad tu pats savu garu nodod kuram katram uztraucoties un samulstot tad, kad tevi kāds lamā – vai tas tev neliek nokaunēties?

XXIX

Ikkatrā lietā vispirms apsver, kas notiek pa priekšu un kas seko pēc tam, un tikai tad ķeries pie šīs lietas. Pretējā gadījumā tu ar prieku iesākumā stāsies pie darba, jo nebūsi apdomājis, kas var sekot; un, ja nu gadīsies, ka seko kādas grūtības, tad tu ar kaunu pametīsi iesākto.

Tu gribi uzvarēt Olimpiādē? – Arī es, pie dieviem! Jo tas ir cildeni. Bet apsver arī to, kas notiek pa priekšu un kas seko pēc tam, un tikai tad ķeries pie lietas. Tev dzīvē jāievēro stingra kārtība, tev jāēd pēc priekšrakstiem, tev jāliedz sev kārums, tev arī jāvingrinās pēc priekšrakstiem noteiktā stundā, gan karstumā, gan aukstumā. Tu nedrīksti dzert aukstu ūdeni, tev liegts ir arī vīns kurā katrā laikā. Vārdu sakot, tev jāpakļaujas savam skolotājam gluži tāpat kā tu pakļaujies ārstam. Tev jāpieņem, ka cīkstoties tevi var izvārtīt smiltīs; var gadīties arī tā, ka tu izmežģī roku vai potīti, ka tu sarijies daudz putekļu. Varbūt tu pat saņem sitienus un galu galā tu vēl zaudē. To labi apsver; un, ja nu tev pēc tā visa vēl nav zudusi patika, tad ej un cīnies. Jo pretējā gadījumā tu rīkosies kā bērni, kas brīžiem tēlo gladiatorus un metas cīniņā viens ar otru; te atkal pūš tauri; te spēlē teātri. Tāpat ir ar tevi: te tu esi atlēts, te tu esi cīkstonis, te orators, tad filosofs, bet ar sirdi un dvēseli tu neesi nekas. Tu esi kā pērtiķis, kas dara pakaļ visam, ko ierauga, – šodien tu dari vienu, rīt jau kaut ko citu atkarībā no tā, kas tev iepatīkas. Jo tu neesi visu labi apsvēris, pirms ķeries pie lietas; tu ceri uz labu laimi un vadies no iegribām.

Tā, piemēram, dažs labs, ieraudzījis kādu filosofu vai dzirdējis kādu runājam kā Eifrats (un kurš vēl var to veikt tā, kā viņš?), arī pats grib kļūt par filosofu. Ak, cilvēk, visupirms apsver, kāda ir šī lieta; tad pārbaudi, kāds tu esi pēc savas iedabas, pārbaudi, vai tas tev būs pa spēkam! Vai tu gribi būt prasmīgs pieccīņā jebšu parastā cīņā? Aplūko savas rokas, apraugi savus gurnus, pārbaudi savas krūtis! Jo vienam no dabas ir dots viens, otram – cits. Vai tu domā, ka tu, kaut ko tādu darot, drīkstētu tikpat daudz ēst un tikpat daudz dzert, būt ar tādām pašām tieksmēm vai izjust tādu pašu nepatiku? Tev vienmēr ir jābūt nomodā, tev ir jāpiepūlas, tev jāpamet novārtā savi piederīgie, tev jāpieļauj, ka vergs tevi nonievā, tev jāpieļauj, ka jebkurš garāmgājējs tevi izsmej; tev vienmēr ir jābūt zaudētājam – gan goda ziņā, gan amatā, gan tiesā, gan visās citās lietās. Apsver gan kārtīgi, vai tu gribi pret to visu iemainīt savu sirdsmieru, savu brīvību un iekšējo stingrību! Ja tu to negribi, tad atsakies no tā, jo citādi tev ies kā bērniem: te tu esi filosofs, te muitnieks, tad orators, tad valdnieka ierēdnis. Tas viss kopā nesader. Tev ir jābūt viengabala cilvēkam – vai nu sliktam, vai labam. Tev vajag vai nu pilnveidot savu dvēseli, vai piekopt savu ārējo stāvokli; tev vajag izlietot savu mākslu vai nu uz iekšpusi, vai uz ārpusi, proti, tev vai nu ir jābūt filosofam, vai jāieņem pasaulīga cilvēka stāvoklis.

XXX

Pienākumi parasti izriet no cilvēku savstarpējām attiecībām. Šis vīrs ir tavs tēvs. Pienākums prasa, lai tu par viņu gādātu, lai tu viņam visā pakļautos, lai tu pacietīgi uzņemtu viņa rājienus un pat sitienus.

Tavs tēvs ir slikts cilvēks? – Bet vai tad dabai vajadzēja apgādāt tevi ar labu tēvu? Nē, tikai ar tēvu. Tavs brālis izturas nekrietni pret tevi? – Raugies, lai tu izpildītu tikai savu pienākumu pret viņu. Rūpējies nevis par to, ko viņš dara, bet par to, kas tev darāms, lai tu dzīvotu saskaņā ar savu dabas doto aicinājumu. Tev taču neviens nevar nodarīt ļaunumu, ja tu to pats nevēlies! Tev ir nodarīts ļaunums tad, ja tu pats domā, ka tev šis ļaunums ir nodarīts. Tāpat tu atzīsi gan savu kaimiņa pienākumu, gan pilsoņa pienākumu, gan karavadoņa pienākumu, ja tu pieradīsi uzmanīgu aplūkot šīs savstarpējās attiecības.

XXXI

Runājot par dievbijību, pats galvenais ir tas, lai cilvēkam būtu pareizs priekšstats par dieviem. Cilvēkam ir jāzina, ka dievi ir, ka viņi virza pasauli labi un pareizi, ka viņi ir lēmuši, lai tu viņiem paklausi un samierinies ar visu, kas notiek, kā arī labprāt un ar pārliecību seko viņu lēmumam, jo tas izriet no labākiem nodomiem. Tādējādi tu nekad dieviem nepārmetīsi un neapvainosi viņus, ka viņi nerūpējas par tevi. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, kad tu labā un ļaunā jēdzienus atšķirsi no visa, kas nav mūsu varā, un nesāksi meklēt tos tikai tajā, kas patiešām ir mūsu varā. Jo, kamēr tu kādu no tiem uzskati par labumu vai ļaunumu, tev neizbēgami vajag izteikt pārmetumus vaininiekiem un ienīst tos, ja tu neesi sasniedzis visu, pēc kā tu esi tiecies, vai tev atgadījies kaut kas tāds, ko tu neesi vēlējies. Jo katra dzīva radība pēc savas iedabas tiecas vairīties no visa, kas tai liekas kaitīgs, turpretim visu, kas tai liekas derīgs kopā ar pašiem cēloņiem, tā tiecas iekārot un apbrīnot. Nav iespējams, ka dažs labs varētu priecāties par to, kas viņam šķiet ļaunuma radītājs, tāpat kā nav iespējams priecāties par to, kas pašam nāk par ļaunu. Tieši tāpēc gadās, ka dēls pārmet tēvam, kad tas savam bērnam liedz līdzdalību tajās lietās, kuras viņš uzskata par kaut ko labu. Arī Polineiku un Eteoklu sanaidoja tas, ka viņi abi uzskatīja tirāna varu par labu esam. Tā paša iemesla dēļ zemkopis lādas par dieviem, tā paša iemesla dēļ to dara jūrnieks, tā paša iemesla dēļ tirgonis, kā arī visi tie, kas zaudē sievu un bērnu. Jo, kamēr ir kāds labums, tikmēr ir arī dievbijība. Tātad tas, kurš meklē to, kas jāmeklē, un cenšas pasargāt sev no tā, no kā jāsargās, reizē tiecas arī pēc dievbijības.

Ikviena pienākums ir ziedot un nest upuri, pēc tēvu paražas pirmdzimtos veltīt dieviem – ar tīru sirdi, ar apdomu un pienācīgu vērību, ne pārlieku skopi, ne arī pāri saviem līdzekļiem.

XXXII

Kad tu ej pie pareģa, atceries, ka tu, protams, nezini, kāds notikums tev stāv priekšā, bet tu tieši tālab esi nācis, lai to no pareģotāja uzzinātu. Taču to, kāda veida ir katra lieta, tev vajadzētu zināt jau atnākot, ja tu esi filosofs. Ja nu šī lieta ir tāda veida, kas nav mūsu varā, tad tā nebūt nav kaut kas labs un nav arī kaut kas ļauns. Tev tātad neklājas iet pie pareģa nedz ar iekāri, nedz ar nepatiku. Tāpēc neej trīcēdams un drebēdams. Ej labāk ar pārliecību, ka itin viss, kas varētu notikt, tev ir vienaldzīgs un nekādi neskar tevi. Tu taču vari gūt kādu labumu no katra notikuma, un te nu neviens nevar tev likt šķēršļus. Tātad ar paļāvību tuvojies dieviem kā saviem padomdevējiem; un pēc tam, kad tev padoms ir dots, apsver, ko tu esi uzklausījis kā padomdevēju un kam tu kļūsti nepaklausīgs, kad tu neieklausies dotajā padomā.

Katrā ziņā, sekojot Sokrata paraugam, meklē padomu pie pareģa vien tādā gadījumā, kad nozīme ir tikai pašam iznākumam un kad tu nedz ar prātu vari izsvērt, nedz arī ar kādiem citiem līdzekļiem paredzēt, kāds notikums tev stāv priekšā. Tātad, ja tev vajag palīdzēt kādam draugam vai aizstāvēt savu tēviju, tad uzreiz nejautā pareģim, vai tev tas jādara. Jo tad, ja tev pareģis saka, ka upuru zīmes ir kritušas sliktas, tas acīmredzot varētu nozīmēt vai nu nāvi, vai kāda locekļa zaudēšanu, vai arī trimdu. Bet saprāts par spīti visam pavēl gan palīdzēt draugam, gan aizsargāt tēviju briesmās. Un tālab seko augstākajam pareģim, Pītija dievam, kas no sava tempļa izraidīja to, kurš nebija devies palīgā savam draugam nāves briesmās.

XXXIII

Ņem sev par piemēru kādu stingru raksturu un kādu paraugu un vadies pēc tā tiklab tad, kad esi vienatnē ar sevi, kā arī tad, kad esi ļaudīs.

Arī klusu ciet pēc iespējas biežāk vai runā, cik nepieciešams, neizplūstot vārdos. Dažkārt, ja apstākļi prasa runāšanu, tad runā, bet ne par to, kas ikdienišķs, ne par divcīņu, zirgu skriešanos, atlētiem, ēšanu un dzeršanu - par to runā it visur. Jo īpaši nerunā par saviem līdzcilvēkiem, lai tos nopeltu vai slavētu vai salīdzinātu. Ja vien tas ir tavos spēkos, tad ievirzi sarunu tā, lai klātesošo runas būtu tādas, kādām tām pieklājas būt. Bet, ja nu tev gadās, ka tu esi viens pats svešos ļaudīs, tad klusē.

Nesmejies bieži un nesmejies par visu, un ne bez mēra.

Atturies dot zvērestu, ja vien tas iespējams; ja ne, tad, cik reti vien iespējams.

Svešiem un neizglītotiem cilvēkiem atsaki, kad viņi tevi lūdz uz dzīrēm. Ja nu kādreiz gadās, ka nevari atteikt, tad esi noteikts un uzmani sevi, lai pēkšņi neielaistos pūļa valodās. Jo zini: ja kādam netīra dvēsele, tad netīrs kļūs arī tas, kas ar viņu ielaižas, kaut arī pats viņš varbūt gribētu palikt neattraipīts.

Par ķermeniskām vajadzībām, proti, par ēdienu, par dzērienu, par apģērbu, par pajumti un kalpotājiem rūpējaties tiktāl, ciktāl nepieciešams. No ārējā spožuma un greznības atsakies pavisam.

Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: „Viņš, kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi taču viņš nebūtu minējis tikai šos.”

Bieži apmeklēt teātra izrādes nav nepieciešams. Bet, ja nu kādreiz tu to dari, tad neļauj kādam manīt, ka tevi kaut kas aizkustina, proti, vēlies, lai viss notiek tā, kā tas notiek, un lai uzvara tiek tikai tam, kurš uzvar. Jo tad tavs dvēseles miers netiks traucēts. Pilnībā atturies no trokšņainām gavilēm un smiekliem, kā arī necenties atdarināt kāda kustības. Bet tad, kad izrāde beigusies, daudz nerunā par redzēto, vismaz tiktāl, ciktāl tas nenāk tev par labu. Jo pretējā gadījumā varētu rasties iespaids, ka redzētais tevī ir izraisījis izbrīnu.

Zināmu cilvēku priekšlasījumus neapmeklē bez vajadzības vai aiz vieglprātības. Bet, ja nu tu to apmeklē, tad saglabā cienīgu izskatu, esi noteikts, taču ne tāds, kas atbaida.

Ja nu tu gatavojies ar kādu tikties, it īpaši ar kādu no dižciltīgiem ļaudīm, tad pajautā pats sev, kā šādā gadījumā rīkotos Sokrats vai Zenons. Un tu varēsi rīkoties atbilstoši situācijai.

Ja tu dodies pie kāda dižena vīra, tad iedomājies, ka viņš var arī nebūt mājās, ka viņš var tevi neielaist, ka viņš tev deguna priekšā var aizcirst durvis, ka viņš tevi neņems vērā. Bet, ja nu tev tomēr pie viņa jāiet, tad ej un paciet visu, lai notiek kas notikdams. Taču nekad sev nesaki: „Nebija vērts pūlēties”, jo tas būtu prasti un liktu domāt, ka tu dusmojies uz ārējiem apstākļiem.

Sabiedrībā necenties bieži un bez mēra runāt par saviem darbiem un minēt savus pārdzīvojumus. Jo, lai gan tev sagādā prieku stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, tomēr nedomā, ka citiem sagādā tikpat lielu prieku dzirdēt, kas ar tevi noticis.

Sargies arī no lētu joku dzīšanas, jo tāds paradums viegli noved pie prastām runām un ar to reizē pietiek, lai mazinātu citu cilvēku cieņu pret tevi.

Tāpat ir bīstami ļauties sarunām par piedauzīgām tēmām. Ja nu kaut kas tāds, tev klātesot, atgadās, tad piemērotā brīdī vadi runātāju uz pareizo pusi. Bet, ja nu tas nav iespējams, tad ar klusēšanu, ar nosarkšanu vai drūmu sejas izteiksmi liec skaidri manīt, ka tādas runas tev nav tīkamas.

XXXIV

Ja tevi pārņem kādas jutekliskas baudas priekšstats, tad, tāpat kā citos gadījumos, raugies, lai tas tevi neaizrauj, – drīzāk gan ļauj šai lietai pagaidīt un attālini tās piepildījumu uz kādu laiku. Un tad mēģini iztēloties abus brīžus: gan to, kad tu ļausies baudai, gan to, kas sekos pēc baudas, kad tevi māks nožēla un tu pats sev izteiksi pārmetumus. Un tad iedomājies, kāds tevi pārņems prieks un kā tu pats par sevi priecāsies, ja būsi spējis atturēties. Bet, ja nu tev šie baudas brīži šķiet vilinoši, tad piesargies, lai tev tas tīkamais, kairais un pavedinošais, ko bauda piedāvā, neievilina savās lamatās. Un iedomājies, cik daudzkārt skaistāka tev šķitīs izcīnītās uzvaras apziņa.

XXXV

Ja tu kaut ko dari ar pārliecību, ka tev tas ir jādara, tad nekad nevairies no tā, ka tu savā darbībā kļūsi redzams. Nevairies arī tad, ja lielais vairums par tavu rīcību ir citādos ieskatos. Bet, ja tas, ko tu dari, nav pareizs, tev no tā ir jāvairās. Ja tu rīkojies pareizi, kālab tad tu baidies no tiem, kuri tevi nepatiesi nopulgo.

XXXVI

Kā abus teikumus „Ir diena” un „Ir nakts” itin labi var izmantot pretnostatāmā apgalvojumā, tomēr tie nekādi neder saistītam apgalvojumam, tā miesai ir labi, ja dzīrēs tai tiek lielāks kumoss. Tomēr praksē no tā jāvairās. Ja nu kāds tevi ielūdz uz dzīrēm, ielāgo, ka tev neklājas domāt tikai par to, cik vērtīgs galdā celtais ir tavai miesai, – tev ir jāievēro arī uzmanības apliecinājumi, kas pienākas saimniekam.

XXXVII

Kad tu apņemies pildīt kādu lomu, kurai neesi audzis, tad tu, iespējams, kritīsi kaunā un turklāt paliksi bez tā, ko tu būtu varējis piepildīt.

XXXVIII

Gluži tāpat, kā tu uzmanies ejot, lai neuzmītu uz kādas naglas vai neizmežģītu kāju, uzmanies arī, lai neliktu ciest savai dvēselei. Ja mēs to ievērosim katrā savā darbībā, tad jo drošāk varēsim ķerties pie sava darba.

XXXIX

Ikvienam miesa ir viņa īpašuma mēraukla, tāpat kā kāja ir apavu mēraukla. Ja tu šo sakarību neaizmirsīsi, tad vienmēr ieturēsi mēru. Bet, ja tu to pārkāpsi, tad beigu beigās tu neizbēgami tiksi rauts bezdibeņa virzienā. Tas ir tāpat kā ar apaviem. Kad tu vienreiz esi pārkāpis kājas vajadzību robežu, tad sākumā tu vēlies apzeltītu sandali, tad purpura, tad jau izrakstītu. Jo tad, ja mērs reiz ir pārkāpts, ierobežot sevi vairs nevar!

XL

Vīrieši paraduši četrpadsmitgadīgas meitenes dēvēt par kundzēm. Un, ja meitenes redz, ka viņu vērtību nosaka tas, ka viņas patīk vīriešiem, tad viņas sāk greznoties un uz to liek visas savas cerības. Nebūtu par sliktu vest viņas pie saprašanas, ka viņas netiks godā turētas, ja nebūs pieticīgas un nesekos tikumam.

XLI

Gara nabadzības pazīme ir tā, ja kāds ilgu laiku kavējas pie ķermeniskajām vajadzībām, – ilgi vingro, ilgi ēd, ilgi dzer, ilgi nododas savām dziņām. Tas viss pieder pie otršķirīgām lietām. Mūsu garam pienākas turpretim visa iespējamā rūpība.

XLII

Kad tev kāds dara ko ļaunu vai ko ļaunu par tevi runā, tad atceries, ka viņš to dara vai runā ar pārliecību, ka viņam taisnība. Nav taču iespējams, ka viņš sekotu tam, ko tu uzskati par pareizu; viņš seko tam, ko pats uzskata par pareizu. Bet, ja viņa uzskats ir maldīgs, tad cik dziļi viņš šais maldos grimst, tik viņam tas pašam tas nāk par ļaunu. Jo tad, ja kāds pareizu secinājumu uzskata par maldīgu, tas gan nekaitē pašam secinājumam, bet nāk par ļaunu tam, kas šajos maldos ir grimis. Ja tu to apdomāsi, tad tu iecietīgi izturēsies pret to, kurš tevi nopulgojis, un katrā gadījumā pie sevis atkārtosi: „Viņam tā likās pareizi.”

XLIII

Katrai lietai var pieiet no divām pusēm: no tās, ko vari paciest, un no tās, ko nevari paciest. Kad tavs brālis izrīkojas ar tevi netaisni, tad nesaki: viņš ir netaisns; pieet šai lietai no šīs puses nav nepieciešams. Labāk saki tā: viņš ir mans brālis, viņš ir kopā ar mani uzaudzis. Un tā ir pareizā pieeja, kas šo lietu dara paciešamu.

XLIV

Šādi secinājumi nav savienojami: „Es esmu bagātāks par tevi, tātad vairāk vērts nekā tu”; „Es esmu daiļrunīgāks par tevi, tātad vairāk vērts nekā tu”. Daudz labāk savienojami šādi apgalvojumi: „Es esmu bagātāks par tevi, tātad mana mantība ir vairāk vērta nekā tava”; „Es esmu daiļrunīgāks par tevi, tātad mans runas veids ir vairāk vērts nekā tavs”. Bet pats tu neesi nedz kāda mantība, nedz arī runas veids.

XLV

Kāds nomazgājas pārlieku ātri. Nesaki: „Viņš mazgājas slikti”, saki: „Viņš mazgājas ātri”. Kāds dzer daudz vīna. Saki nevis: „Viņš dara slikti”, bet gan: „Viņš daudz dzer”. Iekams tu nezini viņa rīcības iemeslu, no kurienes tad tev ir zināms, ka viņš rīkojas slikti? Šādā veidā tev negadīsies tā, ka tu par dažām lietām iegūsi pareizu priekšstatu, bet par citām, kuras neesi iepazinis, nepārdomāti piekritīsi.

XLVI

Nekad pats sevi nesauc par filozofu un, vienkāršo ļaužu vidū būdams, nerunā daudz par filosofijas mācībām, tikai rīkojies saskaņā ar šīm mācībām. Tā, piemēram, būdams dzīrēs, nerunā par to, ka būtu jāēd, bet ēd, kā jāēd. Atceries taču, ka arī Sokrats vairījās izcelties kā filosofs un pie viņa nāca ļaudis un lūdza aizvest pie filosofiem: viņš šo lūgumu labprāt izpildīja, – tik viegli viņš pacieta, ka pats palika bez ievērības.

Kad tu esi vienkāršo ļaužu vidū un tev gadās cilāt kādu filosofisku jautājumu, tad, cik iespējams, klusē. Jo pastāv lielas briesmas, ka tu vari sākt runāt par tām, kuras vēl neesi sagremojis. Un, ja kāds tev saka, ka tu nekā nezini, un tevi tas nekādi neuztrauc, tad zini, kad iesākums tev ir labs. Ja arī aitas neizvemj barību, lai parādītu ganam, cik daudz tās apēdušas, bet sevī iekšā to pārstrādā, lai dotu pienu un vilnu. Tad arī tu neapžilbini vienkāršos ļaudis ar filosofijas gudrībām, bet pierādi savu taisnību ar darbiem.

XLVII

Kad tu savu miesu esi pieradinājis pie vienkāršības, tad neplāties ar to. Ja tu dzer tikai ūdeni, tad pie katras izdevības nesaki: es dzeru tikai ūdeni. Un ja tu vēlies sevi vingrināt izturībā, tad dari to sevis dēļ, nevis citu dēļ. Ja tevi kādreiz māc slāpes, tad ieņem mutē aukstu ūdeni, izspļauj to un nevienam to nesaki.

XLVIII

Vienkāršs cilvēks nekad negaida kādu labumu vai ļaunumu no sevis, bet gaida to no ārienes. Turpretim filosofs katru labumu un ļaunumu gaida pats no sevis.

Garā progresējošs cilvēks atšķiras ar to, ka viņš nevienu nenopeļ, neslavē, nenīst un neapvaino. Viņš par sevi nesaka, ka viņš diezin kas būtu vai ka viņš ko zinātu. Ja viņu kaut kas apgrūtina vai kavē, tad viņš vainu meklē sevī. Ja viņu kāds peļ, viņš necenšas sevi aizstāvēt, bet staigā apkārt kā tāds, kurš pēc slimības nav atlabis, un uzmanās, lai atkal nesatricinātu to, kas vēl nav pieņēmies spēkā.

Viņš sev ir liedzis jelkādu iekāri. Viņš ir norobežojies no visa pretdabiskā un tām lietām, kas nav mūsu varā. Savās dziņās viņš pret visu ir bez degsmes. Neliekas, ka viņš raizētos, ja kādam viņš šķiet muļķīgs un nezinošs, vārdu sakot, viņš sevi apsargā kā kādu ienaidnieku, kas viņam iecerējis lamatas.

XLIX

Ja kāds dižojas, ka viņš izprot Hrīsipa rakstus un var tos izskaidrot, tad saki pie sevis: „Ja Hrīsips nebūtu savos rakstos izteicies neskaidri, tad šim cilvēkam nebūtu ar ko dižoties.” Bet es, ko vēlos es? – Es gribu mācīties izprast dabu un tai sekot. Tad es jautāju: „Kas man to izskaidros?” Padzirdējis par Hrīsipu, es meklēju ceļu pie viņa. Taču es viņa rakstus nesaprotu un es meklēju kādu, kas man tos varētu izskaidrot. Līdz ar to man nav nekāda pamata dižoties. Bet, kad es esmu kādu atradis, kurš man var izskaidrot Hrīsipa rakstus, tad man tik vien atliek, kā viņa pamācības pildīt dzīvē. Un es varu lepoties tikai ar to. Taču tad, ja es apbrīnoju tikai pašu izklāstīšanas mākslu, vai tad es esmu kas cits kā gramatiķis filosofa vietā? Ar vienīgo atšķirību, ka es skaidroju nevis Homēru, bet Hrīsipu! Vēl jo vairāk es sarkšu, ja man kāds sacīs: „Lasi man priekšā Hrīsipa vārdus”, un es nevarēšu uzrādīt darbus, kas saskan ar šiem vārdiem.

L

Pie tā, ko tu pats sev priekšā esi nolicis, turies stingri kā pie kāda likuma, bet, ja tu to pārkāpsi, tu rīkosies kā Dieva zaimotājs. Lai dažs labs par tevi saka ko sacīdams, tu neliecies ne zinis, jo tas taču vairs nav no tevis atkarīgs.

LI

Cik ilgi tu vēl gribi novilcināt laiku un palaist garām labākās vērtības neievērotas vai atstāt bez vērības to, ko saprāts prasa? Tu esi uztvēris pamācības, kurām tev vajag piekrist un kurām tu arī esi piekritis. Vai tad tu vēl gaidi vēl kādu citu pamācītāju, lai tam uzticētu sevis labošanu? Tu vairs neesi zēns, tu jau esi vīrs briedumā. Ja nu tu vēl joprojām esi nevērīgs un vieglprātīgs, ja tu no viena nodoma pārsviedies uz citu un aizvien no jauna nosaki dienu, ar kuru gribi sākt rūpēties pats par sevi, tad tu, pašam nemanot, nepavirzīsies uz priekšu un visā sava mūža garumā un miršanas stundā paliksi neziņā.

Tad turies jel beidzot cienīgi kā pieaugušam vīram pieklājas un dzīvo, kā to prasa tava virzīšanās uz priekšu zinībās. Un, ja tev kaut kas liekas par visu labāks, tad lai tas tev ir kā nepārkāpjams likums. Un, kad tev atgadās kaut kas apgrūtinošs vai patīkams, arī slavas pilns vai bez slavas, tad vienmēr domā tā: tagad nu ir laiks cīnīties, klāt ir olimpiskās spēles, un tās vairs nav atliekamas. Turklāt domā vēl tā: ar vienu pašu dienu, ar vienu pašu darbību līdz šīm izcīnīto var vai nu zaudēt, vai arī noturēt!

Sokrats savu pilnību panāca ar to, ka viņš itin visā, ar ko viņam nācās sastapties, nekam citam nepievērsa uzmanību kā vien prātam. Bet tev, ja arī tu neesi Sokrats, ir vismaz jācenšas dzīvot, kā tādam, kas grib būt Sokrats.

LII

Pirmā un pati svarīgākā puse filosofijā ir tās pamācību izmantošana dzīvē, piemēram, nedrīkst melot. Otra puse skar pierādījumus, piemēram, kāpēc nedrīkst melot. Trešā ir domāta, lai pamatotu un dziļāk izskaidrotu šos pierādījumus, piemēram, no kurienes izriet, ka tas ir pierādījums. Kas vispār ir pierādījums? Kas ir sekas? Kas ir pretruna? Kas ir patiess, kas maldīgs? Šī trešā puse ir nepieciešama otrās dēļ un otrā – pirmās dēļ. Tomēr pati svarīgākā ir pirmā, un pie tās prātam vajag visvairāk uzkavēties. Bet mēs rīkojamies otrādi: mēs nodarbinām sevi pie trešās puses un ziedojam tai visu savu centību, bet pirmā mums itin nemaz nerūp. Tālab gadās, ka mēs gan melojam, tomēr pierādām, ka melot nedrīkstam, un tas mums veikli izdodas.

LIII

Ikreiz lai mums prātā šādas domas:

Nu vadiet mani, visuvareno Zev un likten,

turp, kur jūs man liekat iet ar savu gribu.

Es vēlos sekot tai tūlīt, to niecinot

es ļaundaris būtu, man tomēr vajag sekot.

Un tālāk:

Kas liktenim māk sevi labi pakļaut,

Tas gudrs ir un dievu vārdos ieklausās.

Un beidzot trešā:

Ja dieviem tā tīkas, Kriton, lai notiek! Anits un Melets gan spēj mani nogalināt, bet viņu spēkos nav man kaitēt.

EPIKTĒTA AFORISMI

(Tulkots no krievu valodas I. Avots)
  • Dzīve, kas pilna ar nejaušībām, ir līdzīga palu ūdeņu piepildītai upei, – strauja, pilna ar sanesām, nepārejama, trakojoša, trokšņaina un ātri skrejoša.
  • Sirds, kas seko tikumības likumībām, ir kā nebeidzams avots ar tīru, dzidru, veselīgu, garšīgu, visiem noderīgu, lielisku, pavisam nekaitīgu ūdeni.
  • Labāk tiekties uz to, lai retāk nāktos atzīt savas kļūdas un biežāk būt gudram, nekā reti atzīt savas kļūdas un bieži kļūdīties.
  • Valdi pār savām kaislībām, vai arī tās sāks valdīt pār tevi.
  • Ne tik daudz kaunies par ļaužu domām par sevi, kā bīsties no patiesības.
  • Ja gribi, lai par tevi runā labus vārdus, nerunā sliktu par citiem. Kad tu sevi ieradināsi atsaukties labi par citiem – centies uzvesties nevainojami. Tad ļaužu prātos veidosies tev tīkamas domas.
  • Brīvība – laime, nebrīve – nelaime. Izvēle par kādu no tām ir pilnībā atkarīga no mums pašiem. Tur, kur brīvajai gribai nav vietas, nevar runāt ne par vienu no šīm izpratnēm. Bet gars valda pār miesu un pār visu, kas pieder ķermenim un kam nepiemīt brīvā griba, tāpat kā cilvēks ar brīvu gribu nevar saukties par vergu.
  • Liktenis – ķermenim drūms cietums un dvēselei nelaime. Kas brīvs ķermenī, bet nebrīvs dvēselē, tas vergs, savukārt, kam saistīts ķermenis, bet gars ir brīvs – tas dzīvo brīvībā.
  • No ķermeņa saitēm daba atbrīvo caur nāvi, tāpat kā bagātība atbrīvo no nabadzības, bet sasaistīto garu brīvu darīt var tik vien caur tikumiem – zināšanām, mācībām un darbu.
  • Ja gribi dzīvot mierīgi un skaisti, tad centies draudzību uzturēt tikai ar labiem ļaudīm. Par labiem viņi tev kļūs tikai tad, kad tu sāksi tos pāraudzināt, kas labprātāk tevī klausās, un šķirsies no tiem, ar kuriem nesaskaņas rodas. Tad kopā ar tiem, kas atkāpsies no tevis, atkāpsies arī visi netikumi, kas savā būtībā ir verdzība, tāpat kā ar palikušajiem paliks visas labās tikumiskās īpašības, kas ir brīvība.
  • Lai nokaunas tas, kas darina saldu dzērienu no bišu veltes – medus, un tai pat laikā ar savu izvirtušo dzīvi dara rūgtu Dieva velti – saprātu.
  • Nav neviena tāda uz pasaules, kas mīlot naudu, izpriecas un slavu, reizē mīlētu arī cilvēkus; tos mīl tikai tas, kas mīl tikumību.
  • Tu taču negribētu braukt uz liela, skaista, zelta plāksnēm apšūta kuģa un nogrimt ar to. Tad nevēlies arī dzīvot lielā krāšņā mājā, kur tevi galu galā nomāks bēdas.
  • Ja mēs tiekam ielūgti uz maltīti, tad ēdam to, ko namatēvs piedāvā. Kad kāds no viesiem sāk prasīt to, kā nav, tad viņu mēdz kaunināt par nepieklājību. Un arī dzīvē mēs bieži vien prasām no dieviem to, ko tie nemaz mums nevar iedot, kaut gan esam saņēmuši no tiem jau ļoti daudz ko.
  • Smieklīgi ir tie ļaudis, kas lepojas ar to, kas nav mūsu varā. Viens saka: „Es esmu labāks par tevi, jo man ir vairāk zemes, bet tu ciet badu”. „Es esmu izbijušais konsuls” – lielās otrs. „Es esmu prokurators” – saka kāds cits. „Man ir sprogaini mati” – paziņo vēl kāds. Bet zirgs, tajā pašā laikā, neteiks otram zirgam: „Esmu labāks par tevi tādēļ, ka man ir papilnam ēdamā un ka man pavada ir ar zelta diegiem izšūta”. Tas tikai varētu teikt: „Es esmu labāks, jo varu auļot ātrāk ”. Vispār jau jebkuru no dzīvniekiem mēs vērtējam pēc tā labajām vai sliktajām īpašībām. Vai tad tiešām tikai cilvēki netur godā tikumiskās īpašības? Vai tiešām mums ir jāpievērš uzmanība tikai matiem, ietērpam un izcelsmei?
  • Kurš ir stiprs ķermenī, tas spēj paciest gan aukstumu, gan karstumu. Kurš ir vesels dvēselē, tas spēj paciest gan naidu, gan nelaimes, gan priekus, gan arī visas pārējās izjūtas.
  • Pajautā sev, ko tu vēlies, – bagātību vai laimi? Ja bagātības, tad zini, ka tas nav nekas labs tavās rokās, ja laimi – tad esi pārliecināts, kas tas ir labais un atrodas tavā varā. Pirmo liktenis mums aizdod uz neilgu laiku, turpretim laime ir atkarīga no mums pašiem.
  • Ja tu indīgu čūsku vai skorpionu ieliksi kastē ar ziloņkaula vai zelta rotājumiem, tie nekļūs tev mīļāki un tu vienalga tos negribēsi sev tikai tāpēc vien, ka tie ir ievietoti dārgās lādēs. Tieši otrādi, tu sāksi skatīties uz tiem ar vēl lielāku nepatiku un bailēm, kā jau uz indīgām radībām. Tad, ja satiec bagātus, likteņa dāsni apdāvinātus, bet netiklus ļaudis, neapbrīno viņu krāšņo ārieni, bet gan ienīsti viņu nelāgos darbus.
  • Bagātību nedrīkst nosaukt par labu. Greznība ir visīstākais ļaunums, tāpat kā taupīgums – laba īpašība. Taupīgums noved pie mērenības un patiesu vērtību iegūšanas. Turpretī bagātība noved pie greznības un negausības. Tādēļ bagātam ir grūti būt mērenam, tāpat kā atturīgam cilvēkam – kļūt bagātam.
  • Ja tava māte tevi ir ieņēmusi vai piedzemdējusi uz kuģa, tad tas tev neuzliek par pienākumu kļūt par šī kuģa matrozi. Tāpat arī uz zemes tev nevajadzētu alkt pēc bagātībām. Pirmajā gadījumā tev nav nekas kopīgs ar kuģi, bet pēdējā – ar bagātību. Kaut kas kopējs abos gadījumos tev ir tikai ar saprātu. Ja jau reiz tev ir piešķirts saprāts un tu esi radniecībā ar to, tad uzskati to par savu sastāvdaļu un rūpējies par to.
  • Ja tu būtu piedzimis Persijā, nez vai tu gribētu dzīvot Grieķijā. Nē, tu noteikti vēlētos laimīgi vadīt dienas savā dzimtenē. Kāpēc tad, piedzimis nabadzībā, tu par visu centies kļūt bagāts, un nemaz nevēlies dzīvot laimīgi, paliekot par to, kas biji sākotnēji?
  • Labāk gulēt, kaut arī salīkušam īsā gultā un būt veselam, nekā zvilnēt lielā plašā gultā un būt slimam. Tad jau labāk dzīvot trūkumā un būt priecīgam, nekā dzīvot grezni un nepazīt prieka sajūtas.
  • Ne jau nabadzība uzvedina mūs uz drūmām domām, bet gan mūsu vēlmes, un ne jau bagātība mūsos izkliedē baiļu sajūtu, bet gan prāts. Ja jau tev reiz ir dots prāts, tad tu nesāksi alkt pēc bagātībām, tāpat kā nesāksi kurnēt par savu nabadzību.
  • Zirgs nesāk lielīties ar savu stalli vai pajūgu, putns – ar savu barību vai ligzdu; abi lepojas - viens ar kāju naskumu, bet otrs – ar savu spārnu vēzienu plašumu. Arī tev vajadzētu lepoties nevis ar savu bagātīgi klāto galdu, greznajām drānām vai ārējiem labumiem, bet gan ar savu labo sirdi un labajiem darbiem.
  • Starp jēdzieniem „laimīga dzīve” un „grezna dzīve” ir liela atšķirība. Pirmā ir balstīta uz atturēšanos, piedienīgumu, kārtību un vienkāršumu, bet pēdējā ir balstīta uz pārmērībām, greznību un nepiedienīgumu. No tā izriet, ka pirmā ir pelnījusi taisnīgu uzslavu, bet otrā – nosodījumu. Tādēļ, ja vēlies dzīvot laimīgi, tad nemeklē uzslavas par greznas dzīves dzīvošanu.
  • Ieturi mēru ikkatrā ēšanas un dzeršanas reizē un apmierini tikai pirmo izsalkumu. Pirmā izsalkuma apmierināšana ir izsakāma ar to baudījumu, ar kādu tiek uzņemts ēdiens. Tad tu nesāksi uzņemt barību piespiedu kārtā, tāpat arī varēsi iztikt bez smalkiem ēdieniem un ar baudu dzert jebkuru dzērienu.
  • Rīkojot pusdienas, atceries, ka tām nevajadzētu būt greznām un pie viena garlaicīgām, bet gan vienkāršām un jautrām, lai no vienas puses, dvēsele neciestu no izpatikšanas ķermenim, bet no otras puses, lai arī ķermeni, izdabājot jutekliskajiem baudījumiem, neatstātu bez ievērības un tam nekaitētu. Dvēseles un ķermeņa slimības ir greznas dzīves neizbēgamas sekas.
  • Rūpējaties ne jau par miesisko barību, bet gan par garīgo. Pirmā tiek izsviesta izkārnījumu veidā un acumirklī par to tiek izbeigts runāt, turpretim pēdējā nekad nebojājas, pat tad, ja dvēsele atdalās nost no ķermeņa.
  • Atrodoties pie galda, neaizmirsti: tu cienā divus viesus – ķermeni un dvēseli. To, ko tu dod ķermenim, tas ātri tiks nozaudēts, bet to, ko tu dod dvēselei – paliks tur uz mūžiem.
  • Viesus cienājot ar izsmalcinātiem ēdieniem, nekad necenties tajā pašā laikā izrādīt savu naidu: uzņemtie smalkie ēdieni ātri vien kuņģi pametīs, turpretim naids, kas iesēdies dvēselē, paliks tur ļoti ilgi. Centies naida ietekmē neaizvainot savus viesus, neskatoties uz grezno pieņemšanu; tad labāk jau ir rīkot vienkāršas viesības un dot saviem viesiem iespēju baudīt laipnu apkalpošanu.
  • Skaties, lai pie pusdienu galda kalpotāju būtu mazāk nekā viesu, – būtu muļķīgi, ja nelielu viesu skaitu apkalpotu daudz kalpotāju.
  • Būtu ļoti labi, ja tu pats piedalītos savu norādījumu pildīšanā, kā arī ieturētu maltīti kopā ar saviem vergiem, kuri pilda tavus norādījumus. Ja tas tev ir grūti izpildāms, tad vismaz atceries, ka tu pats jau nestrādā un ka tev kalpo citi. Tu ēd – viņi badojas, tu dzer – viņiem slāpst, tu runā – viņiem jāklusē, tu esi jautrs – viņi drūmi. Tad arī tu pats dusmojoties neuzskatīsi sevi par apvainotu, kā arī neaizskarsi otru, kas tevi sadusmojis.
  • Strīdēties un ķildoties ir ļoti nepieklājīgi, bet jo īpaši sarunās pie iedzeršanām. Jo iedzērušam vienalga nepārliecināt nedzērušo, tāpat kā nedzērušajam nepierunāt apskurbušo, bet tur kur visi pārliecināšanas veidi ir veltīgi, nesaprātīgi ir likt lietā savas daiļrunības spējas.
  • Sienāžiem ir balss, bet gliemežiem tās nav. Pēdējie mīl brangumu, pirmie siltumu; pēdējos no savām čaulām izdzen ārā rasa, pirmie atmostas no saules svilinošajiem stariem un reizē ar saullēktu uzsāk savas dziesmas. Ja arī tu gribi būt par patīkamu un prasmīgi runājošu cilvēku, neizrādi savu dvēseli pie pusdienu galda, kad to ir slacījusi vīna „rasa”. Tikai tad, kad klusā sarunā saprāts ar saviem maigajiem stariem ir sasildījis dvēseli, lai tā izdod savu balsi un līdzīgi pravietim lai sāk runāt ar patiesības lūpām.
  • Uz to, ar ko tu runā, skaties no trejiem skatu punktiem: pēc prāta attīstības uzskati viņu par gudrāku, par mazāk gudru vai arī vienlīdzīgu sev. Ja viņš ir gudrāks, tad ieklausies un paklausi, ja ne tik gudrs – tad pats pamāci, bet ja jūs abi esat vienādi pēc prāta – tad piekrīti viņam. Atceroties to, tu nekad nepieradīsi ielaisties strīdos.
  • Labāk ir piekrist patiesībai un atteikties no maldīga viedokļa, nekā, pievienojoties maldiem, tikt patiesības uzvarētiem.
  • Meklējot patiesību, necenties uzvarēt ar visiem spēkiem. Ja jau reiz tavās rokās ir patiesība, tad uzvara tev jau ir nodrošināta.
  • Patiesība uzvar pati par sevi, viedokļi – caur citiem.
  • Labāk dzīvot ar vienu, dvēselē augstu cilvēku un būt mierīgam un līdzsvarotam, nekā lielā pulkā vest nožēlojamu dzīvi.
  • Ko nevēli sev, nevēli arī citiem: tev netīk būt par vergu, – tad nepārvērt citus par vergiem. Vai tad tu nevari apieties bez vergu pakalpojumiem? Tāpat kā savā starpā nesatiek tikumi ar netikumiem, tā arī - brīvība ar verdzību.
  • Tā vietā, lai savāktu saimniecībā lielāku ganāmpulku ar vēršiem, labāk centies iegūt sev vairāk draugu.
  • Negrezno savas mājas sienas ar vērtīgām gleznām. Lai par greznojumu tām labāk kļūst tur valdošā mērenība. Pirmais ir svešs dvēselei un tikai uz laiku priecē skatu, turpretim pēdējais ir vienots ar dvēseli, tas ir neizzūdošs un kalpo par mājas mūžīgo rotu.
  • Ja tu gribi dzīvot labi nocietinātā mājā, par piemēru ņem spartieti Likurgu. Kā viņš neapjoza savu pilsētu ar augstiem mūriem, uzskatot par tās aizsargiem priekšzīmīgo pilsētnieku dzīvi, un spēja nosargāt tās brīvību, tā arī tu necel ap savu māju augstas sētas un torņus. Dari tā, lai tur mītošie būtu stipri savā mīlestībā, godīgumā un draudzīgajās saitēs, tad nekāds ļaunums nespēs tur ienākt, kaut arī uzbruktu visi pasaules grēki.
  • Tāpat kā veselais nevēlēsies, lai tam kalpotu slimie, vai arī redzēt neveselus savus mājiniekus, tāpat cēlsirdīgs cilvēks neļaus vergiem sevi apkalpot un nedzīvos zem viena jumta ar nebrīviem cilvēkiem.
  • Ja gribi būt brīvs – izcīni pats savu brīvību. Par brīvu tu kļūsi tikai tad, kad atbrīvosies no savas iekāres un kaislībām. Arstīdam, Epaminondam un Likurgam tika doti skanīgi vārdi – „taisnīgais” pirmajam, „atbrīvotājs” otrajam un „dievs” trešajam ne jau tādēļ, ka viņi bija bagāti un tiem piederēja daudz vergu, bet gan tādēļ, ka viņi, dzīvojot nabadzībā, dāvāja Grieķijai brīvību.
  • Vilks līdzinās sunim, tāpat kā glaimotājs, sievas mīļākais un „ēdēji” (sengrieķu sabiedrībā viesībās ielūgtie viesi varēja ņemt līdzi bez uzaicinājuma vēl dažus nelūgtus viesus, tā saucamos „parazītus”) līdzinās viens otram. Tādēļ sargies aiz pārskatīšanās ielaist savās mājās plēsīgus vilkus sargsuņu vietā.
  • Cilvēks, kurš kļuvis bezgaumīgs, cenšas par pārsteigumu citiem izpušķot savu mājokli ar acis žilbinošiem ģipša mākslas darbiem, bet cilvēks ar izsmalcinātu gaumi un tajā pašā laikā apdāvināts ar mīlestību pret cilvēkiem izdaiļos savu dvēseli ar maigumu un sabiedriskumu.
  • Ja tā vietā, lai jūsmotu par diženo, tu sāksi apjūsmot niecīgo, tu iemantosi tikai nicinājumu.
  • Ļoti daudzi nemīl filosofus (stoiķi, pie kuriem piederēja arī pats Epiktēts), kuri apgalvo, ka saldkaisle ir pretēja cilvēka īstenajai dabai un, tieši otrādi, pierāda, ka cilvēka iedabai radniecīgās jūtas ir taisnīgums, mērenība un cēlsirdība. Bet patiesībā, kādēļ tad dvēsele ir tādā sajūsmā kaut vai par nelielu prieka brīdi, kas nāk no miera un klusuma baudīšanas un tajā pat laikā neizjūt nekādu prieku no mantotajām baudām, kas ir tik milzīgas? Daba mani ir apdāvinājusi ar kauna sajūtu, un man nākas sarkt, kad atgadās kas nepiedienīgs. Šī dvēseliskā kustība man neļauj noticēt tam, ka visdažādākās baudas ir labklājība un tām ir jākļūst par mūsu dzīves mērķi.
  • Nav nekas pretīgāks par sīkstulību, tieksmi uz baudām, lielīgumu un melīgumu. Toties nav nekas cēlsirdīgāks par augstsirdību, lēnprātību, žēlsirdību un vēlmi darīt citiem labu.
  • Jo retākas ir izpriecas, jo tās ir patīkamākas.
  • Pats patīkamākais var pārtapt par pašu nepatīkamāko, atliek tikai pārkāpt mēra robežas.
  • Romietes nešķiras no Platona sacerējuma „Par valsti” tādēļ, ka tur tiek stāstīts par kopīgām sievām (V grāmatā sacerējumā par ideālu valsti), bet viņas jau lasa tikai filosofa vārdus, nesaprotot pateikto jēgu. Izcilais filosofs nepavisam nav domājis, ka vīrietim ir jāprecas un tad jādzīvo tikai ar savu sievu, un pēc tam visām sievām jākļūst kopīgām. Nē, viņš piedāvā izskaust vecā tipa laulības un ieviest jaunu kopdzīves formu. Kopumā ņemot, cilvēkiem ir tīkami atrast attaisnojumus saviem nodarījumiem, turpretim filosofija māca nepakustināt ne pirkstu, ja nav iepriekš kārtīgi apdomāts.
  • Tāpat kā pareizi noregulētus svarus nav iespējams pārbaudīt un ar nepareizi noregulētiem svariem noteikt to pareizību uz precizitāti, tā arī taisnīgi ļaudis nevar tiesāt taisnīgu tiesnesi, bet netaisnie nav tiesīgi apšaubīt.
  • Agripīns ir taisnīgi pelnījis uzslavas par to, ka, neskatoties uz saviem milzīgajiem nopelniem, nekad netika izcēlis sevi. Vēl vairāk, viņš nosarka, ja viņu kāds sāka lielīt. Piemēram, ja viņš bija saslimis ar drudzi, tad viņš lielīja drudzi; ja viņu rāja, tad - lielīja nosodīšanu; ja notiesāja ar izsūtījumu, tad - svētīja trimdu. Reiz, kad Agripīns taisījies brokastot, pie viņa ieradies Nērona sūtnis ar pavēli doties trimdā. „Tātad, – viņš noteicis, – brokastis mums nāksies ēst Aricijā”...
  • Diogens (slavens sengrieķu domātājs, kiniķis 404. g.p.m.ē – 323. g.p.m.ē.) ar nicinājumu skatījās uz jebkuru darbu, kas nes labumu nevis garīgajam vai dvēseliskajam ķermenim, bet gan tikai tīri fiziskajai miesai.
  • Tāpat kā taisnajam nav vajadzīgs iztaisnojums, arī taisnīgajam nav vajadzīgi labojumi.
  • Netiecies sodīt citus, kamēr pats savā dvēselē neesi kļuvis cienīgs ieņemt tiesneša lomu.
  • Ja tu gribi būt taisnīgs tiesnesis, tad neskaties ne uz apsūdzētāju, ne uz apsūdzamo, bet gan uz pašu lietu.
  • Tu būsi nevainojams tiesnesis, ja tava paša dzīve būs neaptraipīta.
  • Labāk pārciest nepamatotus apvainojumus par savu taisnīgo spriedumu no apsūdzētā puses, nekā sajust pamatotus dvēseles pārmetumus par savu netaisno spriedumu.
  • Par zeltu nevar spriest pēc akmens, ar kura palīdzību atpazīst zeltu. To pašu var teikt arī par tiesnesi.
  • Tiesnesim ir jākaunas, ka viņu pamatoti nosoda citi.
  • Tāpat kā nav nekas taisnāks par taisnu, tāpat arī nav nekas taisnīgāks par taisnīgo.
  • Kurš gan nebūs pārsteigts par spartieša Likurga rīcību? Kad viens no jaunajiem pilsētniekiem viņam izsita aci, tauta to izdeva, lai Likurgs pēc saviem ieskatiem varētu tam piespriest sodu. Bet viņš, tā vietā lai atriebtos, uzsāka pāraudzināšanas darbus, pārveidoja šo jaunekli par godīgu cilvēku un ieradās ar to teātrī. „Jūs izdevāt man šo cilvēku kā ļaundari un pāridarītāju, – viņš teica pārsteigtajiem spartiešiem, – bet es atdodu jums atpakaļ godīgu un labsirdīgu pilsētnieku...”
  • Pitaks, kāda cilvēka apvainots, varēja to sodīt, bet viņš atlaida pāridarītāju ar vārdiem: „Piedošana ir labāka par atriebību.” Pirmā ir raksturīga labiem ļaudīm, bet otrā – ļauniem.
  • Dabas galvenais mērķis ir nostiprināt un padarīt ciešāku mūsu tiekšanos uz brīnišķo un noderīgo.
  • Tikai ļoti prasta un dumja persona var domāt, ka visi pārējie sāks viņu nicināt, ja viņš nesāks visādi kaitēt saviem ienaidniekiem. Bet patiesībā vislielāko nicinājumu ir pelnījis tas, kurš nespēj neko labu dot saviem līdzgaitniekiem.
  • Ja tev kādreiz uznāk vēlēšanās uz kādu dusmoties un ļoti gribas izteikt draudus, tad neaizmirsti sev iepriekš atgādināt, ka tu taču patiesībā esi mierīgs, ka nekad nerīkosies nežēlīgi un rupji, jo tad tev nenāksies neko nožēlot, kā arī nenāksies bīties no atbildības par saviem nelāgajiem veikumiem.
  • Nevajag aizmirst to, ka cilvēkam ir grūti apgūt un ieviest savā dzīvē kādu no tikumiskajām prasībām, ja viņam par to ik dienas neatgādina.
  • Nīkijs bija tik strādīgs, ka bieži vaicāja saviem vergiem, vai viņš ir nomazgājies, vai ir paēdis brokastis.
  • Kad kuģa īpašniekam Lampidam jautāja, cik viegli viņam nācās viņa bagātības, atbilde skanēja šādi: „Lielas bagātības – viegli, bet pats mazumiņš – tikai ar lielu piepūli.”
  • Kad vergi Arhimedu ar spēku atrāva no rakstu dēlīša, lai ierīvētu tā saulē sakarsušo ķermeni ar eļļām, viņš turpināja zīmēt matemātiskās figūras uz sava sasvīdušā ķermeņa.
  • Galvenokārt, jau iepriekš parūpējies par to, lai tev nenāktos neko zaudēt. Klusēt ir daudz drošāk, nekā runāt. Bet, jo īpaši, nesāc runāt muļķības.
  • Kad Pitaks pajautājis pie galda sēdošajam, klusējošajam Solonam, kādēļ viņš klusē, vai ne tādēļ, ka nespēj rast tēmu sarunai vai arī savas muļķības dēļ, viņš saņēmis šādu atbildi: „Neviens muļķis nav spējīgs pie galda klusu ciest.”
  • Ostas bākas dod spilgtu gaismu arī tad, kad tajās tiek dedzināts pavisam nedaudz malkas, un tā ir ļoti noderīga pa jūru klīstošajiem kuģiem. Tāpat arī labsirdīgs cilvēks valstij grūtos laikos, esot mierā ar mazumiņu, var atnest saviem tautiešiem lielu labumu.
  • Ja tu gribi vadīt kuģi, tev ir labi jāzin stūrmaņa pienākumi. Tāpat kā tad, kad tu gribi būt par valsts vadītāju, tev ir nepieciešams pārvaldīt vadīšanas mākslu. Pirmajā gadījumā tu vari nogremdēt kuģi, bet otrajā – novest valsti līdz sabrukumam.
  • Ja tu gribi savu dzimto pilsētu izpušķot ar kādām veltēm, tad pirmā no tām lai esi tu pats ar savu lēnprātību, ar savu mīlestību pret taisnīgumu un savu labo sirdi, kas ir pašas vērtīgākās veltes.
  • Ja tu savā dzimtajā pilsētā uzcelsi nevis augstus namus, bet gan padarīsi cēlākas tajos dzīvojošo cilvēku dvēseles, tad tu patiesi būsi labdaris. Lai labāk nelielos namos dzīvo augstas sirdis, nekā augstos namos mīt zemiskas, nicīgas dvēseles.
  • Ja tu gribi pie sevis mājā turēt lauvas, tad, pirmām kārtām, tev vajadzētu rūpēties nevis par krātiņu krāšņumu, bet gan par dzīvnieku veselību. Tāpat arī, ja tu esi iedomājies kļūt par pilsētnieku priekšstāvi, tad rūpējies mazāk par viņu māju lieliskumu un lielāku uzmanību pievērs tam, lai šo māju iemītniekiem būtu vīrišķīgas dvēseles.
  • Negrezno savas mājas ar krāšņu marmoru. Izdaiļo labāk savu līdzcilvēku un valdītāju sirdis ar grieķiskās apgaismības augļiem: ne jau akmeņi vai koks kalpo par pamatu valstij, bet gan pavalstnieku prāti.
  • Kā labs zirgkopis nebaro tikai miermīlīgos zirgus vien un neatstāj badā nemierīgos, bet tieši pretēji, dod ēst vienādi gan vieniem, gan otriem, tikai vienus iekausta spēcīgāk, lai tie līdzinātos labākajiem, tāpat arī valdītājam ir jācenšas darīt labu ne tikai paklausīgajiem pilsētniekiem, bet jārūpējas gan par vieniem, gan otriem, tikai daudz stingrāk ir jāsoda tie, kas rīkojas nesaprātīgi un pretēji pastāvošajiem likumiem.
  • Zoss nebaida citus ar savām gāgām, tāpat kā aitas ar savu blēšanu. Tāpat arī tev nevajadzētu baidīties no muļķu klaigāšanas.
  • Kā tev vajadzētu palikt nedzirdīgam pret muļķīgām pūļa prasībām pēc kāda no taviem īpašumiem, tā tev arī vajadzētu atteikt pūļa prasībai rīkoties negodīgi.
  • Lai saule uzlektu, nav nepieciešams pavadīt ilgstošās lūgšanās vai skaitīt buramvārdus. Nemaz nē. Tā sāk sūtīt savus siltumu nesošos starus pēkšņi, par prieku visiem. Tāpat arī tu negaidi ne skaļus aplausus, ne jūsmīgus suminājumus, kad dari labus darbus. Dari labus darbus brīvprātīgi – un būsi visu mīlēts, tāpat kā saule.
  • Ne tikai no enkura vien sastāv kuģis, ne tikai uz cerībām vien balstās dzīve.
  • Neej uz turieni, kur nav iespējams nonākt, neceri uz to, kas nevar tikt piepildīts.
  • Kad Falesam (vienam no septiņiem gudrajiem) pavaicāja: „Kas ir visiem kopīgs?” Viņš deva atbildi: „Cerība – tā paliek pat tiem, kam nav nekā cita.”
  • Pirons (skeptiķu skolas pamatlicējs) ir teicis, ka starp dzīvi un nāvi nav nekādas atšķirības. Kad viņam pajautāja, kāpēc tad viņš nemirst nost, viņš atbildēja: „Tamdēļ, ka dzīve un nāve ir viens un tas pats.”
  • Ksenofonts ir teicis, ka mūsu iedaba ir brīnumaina un dzīvespriecīga. Kādas nejaukas lietas gan ir spējīgs saražot mūsu ķermenis, bet vienalga mēs to mīlam un lolojam. Ja mums tikai piecas dienas nāktos parūpēties par saviem tuvākajiem, mēs diezin vai būtu ar to mierā. Iedomājaties, cik gan patīkami būtu celties agri no rīta un tīrīt kādam citam zobus vai arī apmazgāt svešam cilvēkam pēcpusi, kad tas nokārtojies. Nākas tikai nobrīnīties, kā mēs tā mīlam savu ķermeni, kas ik dienas prasa tik daudz rūpju, kas saistītas arī ar tik nepatīkamām lietām. No sākuma mans „maiss” ir jāpiepilda, tad atkal jāiztukšo. Vai tad var izdomāt kaut ko dumjāku? Un tomēr man ir jāpakļaujas Dievam, un es palikšu sev uzticīgs un mazgāšu, barošu un apģērbšu savu vārīgo ķermeni. Kad es biju jaunāks, man nācās pildīt daudz vairāk pavēles, un es tās pildīju. Kādēļ gan jūs kurnat tad, kad daba paņem atpakaļ to, ko savā laikā pati ir iedevusi? Jūs sakāt, mēs šo ķermeni mīlam. Bet vai tad šo pašu mīlu, ko es pieminēju iepriekš, nav iedvesusi jums pati Daba? Tagad tā teic: „Atdod atpakaļ šo aizdoto ķermeni; tam vairs tevi nav jāapgrūtina...”
  • Dziedini dvēseli, nevis ķermeni: labāk mirt, nekā dzīvot kaunā.
  • Jaunietis mirstot, kurn uz dieviem, ka nākas tam aiziet pašos spēka gados; sirmgalvis – kurn par to, ka nenāk nāve, kad pienācis laiks uz mieru. Un tomēr, kad nāve nostājas pavisam blakus, tad cilvēku pēkšņi pārņem nebeidzama vēlme vēl dzīvot: tiek sūtīts pēc ārsta, kuram prasa paveikt visu iespējamo, lai nostādītu slimo atkal uz kājām. Savādi ir šie ļaudis – negrib ne dzīvot, nedz arī mirt.
  • Labāk dzīvot īsu, bet viscaur godīgu dzīvi, nekā ar negodu pavadīt ilgus gadus.
  • Kad mēs bijām mazi, tad vecāki mūs nodeva audzinātāju gādībā, kuri rūpīgi sekoja, lai ar mums nenotiek kāda nelaime. Mēs izaugām, un Dievs iedzimto sirdsapziņu mums nolika par sargu. Tad nenicināsim šo uzticamo sargkareivi, citādi mēs varam sadusmot Dievu, un tad mūsu pašu sirdsapziņa saskatīs mūsos savu ienaidnieku.
  • Ar bagātību ir jārīkojas, tāpat kā ar dažām citām lietām - ne visās situācijās vienādi. Labāk novēlēt visiem iemantot labus tikumus un nevis bagātību, kas muļķiem pat ir ļoti kaitīga. Ar bagātību reizē vairojas arī netikumi, un kurš jo muļķīgāks, jo nejēdzīgāk tas uzvedas. Labais vienmēr ir spējīgs līdzsvarot savas vēlmes.
  • To, ko nevajadzētu darīt, to nedari pat savās domās.
  • Ir cilvēki, kuri laimīgi nodzīvo savu dzīvi trūkumā. Tas gan ļoti reti notiek ar bagātajiem un dižciltīgajiem. Godprātīgai nabadzībai ir tāda priekšrocība, ka neviens kārtīgs cilvēks neiemainīs savu paša nabadzību pret negodīgā ceļā iegūtu bagātību. Reizē ar netikla cilvēka nāvi, mirst arī jebkādas atmiņas par to, turpretim godīga cilvēka vārds paaudžu paaudzēs netiks aizmirsts.
  • Labā znotā var atrast sev dēlu. Bet kuram znots ir nelāgs – tas ir pazaudējis arī savu meitu.
  • Pirms sāc ko darīt vai grasies ko teikt, rūpīgi apdomā: tas, ko tu pateiksi vai izdarīsi, neatgriežami būs palaists pasaulē.
  • Godīgam cilvēkam ir droši dzīvot visur.
  • Nemeklē atšķirības starp sadusmotu pērtiķi un draudus izsakošu lišķi.
  • Klausi tikai tos, kas vēlas tev dot vērtīgus padomus un neklausies tajos, kas nevar ne mirkli iztikt bez glaimošanas. Pirmie redz skaidri, kas ir noderīgs, bet otrie – veltī visu savu uzmanību uz to, lai iepatiktos augstākstāvošiem. Kā ēna seko ķermenim, tā viņi piekrīt visam, ko saka citi.
  • Padomniekam galvenokārt ir jāvērš uzmanība uz to, vai kauna sajūta un goda jūtas ir tiem, kuriem viņi dod padomus: kas pazaudējis kaunu, to ir neiespējami izlabot.
  • Padoms ir labāks par pravietojumu: pirmais ir maigs, pilns draudzīgas līdzjūtības, otrais – sauss un aizskarošs. Viens izlabo vainīgo, bet otrs tikai apber to ar pārmetumiem.
  • Dalies savā labdarībā ar trūcīgo un ceļinieku: ja tu nepalīdzēsi trūkumcietējam, tad negaidi arī pats palīdzību nelaimē.
  • Kad jūras laupītāju vētra izskaloja krastā reizē ar sadauzīto kuģi, tikai viens cilvēks palīdzēja tam, aizveda pie sevis mājās, paēdināja, apģērba un iedeva visu nepieciešamo. „Viņa personā es darīju labu ne jau atsevišķam cilvēkam, bet gan visai cilvēcei kopumā,” – atbildēja šis vīrs uz pārmetumu, ka viņš palīdz ļaundarim.
  • Neatļaujieties sev jebkuras izpriecas, bet gan tikai tās, kurās nav nekā slikta.
  • Gudrais cīnās ar kaislībām, muļķis – kļūst par kaislību vergu.
  • Kaisle, tā ir kā ēsma visam tam, kas sevī nes vārdu - netikums, pavedina saldkaisles mīlošu dvēseli un viegli to noved pie iznīcības bezdibeņa.
  • Centies pats savaldīt savas kaislības un nekad neļauj tām ņemt virsroku.
  • Katru dienu labāk domā par Dievu, nekā par barību.
  • Vīnogulājs no sevis izlaiž trīs atvases: patīkamu baudīšanas atvasi, žūpošanas atvasi un nekaunības atvasi.
  • Ja dzer vīnu, daudz nerunā, parādi savu labo audzināšanu. Savādāk tevī sāks runāt tava žults.
  • Vergs ir tas, kurš nespēj valdīt pār sevi.
  • Piedzēries ir tas, kurš ir izdzēris trīs glāzes. Ja arī viņš izskatās nedzēris, vienalga mērs jau ir pāri.
  • Ja tu vienmēr paturēsi prātā to, ka viss, ko tu dari slepus vai atklāti, ir Dieva redzeslokā, tad tavas lūgšanas tiks uzklausītas, un tev nenāksies grēkot, jo Dievs būs tavs palīgs.
  • Patīkami ir lūkoties no krasta uz jūru. Tāpat arī ir no nelaimes izglābtajam priecāties par pārvarētajām grūtībām.
  • Likumam ir mērķis rūpēties par cilvēku dzīvībām, bet tas sasniedz to tikai tad, ja paši ļaudis vēl sev labu. Tikai uz lēnprātīgajiem likums ir spējīgs parādīt visu savu spēku.
  • Slimnieku glābj ārsts. Kam pāri nodarīts, to savā paspārnē ņem likums.
  • Vislabākie likumi ir tie, kas ir vistaisnīgākie.
  • Ir slavējami piekāpties taisnīgu likumu, gudru valdītāju un veselā saprāta priekšā.
  • Kas ir pretlikumīgs, tas ir niecība.
  • Kad Epiktētam tika vaicāts, kā lai labāk atriebjas savam pāridarītājam, viņš atbildēja: „Centieties tam darīt pēc iespējas vairāk laba.”
  • Nav nekas vieglāks, kā atrast draugu, ja esi laimē un pilnībā, nav nekas grūtāks, kā atrast draugu, ja esi nelaimē un trūkumā.
  • Muļķi no bēdām izārstē laiks, gudro – viņu prāts.
  • Gudrs ir tas, kurš nebēdā par to, kā viņa nav, un ir mierā ar esošo.
  • Nevienam gudram cilvēkam nevajadzētu atteikties no valdīšanas. Tikai tikumiski samaitātais ir spējīgs atteikties no palīdzības sniegšanas trūkumcietējiem, tāpat arī ir zemiski piekāpties sliktu ļaužu priekšā. Ir muļķīgi pieļaut nelāgu cilvēku sliktu valdīšanu tā vietā, lai godprātīgi valdītu pašam.
  • Pirmais vadoņa pienākums – nevienu neienīst un nebūt lepnam, bet pār visiem valdīt vienlīdz taisnīgi.
  • Ja filosofam arī nākas paklupt zem bēdu nastas, tas vienalga ātri un veikli kā cīkstonis ringā pieceļas kājās.
  • Dabas likumi bija, ir un būs vieni un tie paši: parādības nevar notikt savādāk, nekā tās notiek patreiz. Pārmaiņām, pārejai no viena stāvokļa citā, ir pakļauti ne tikai cilvēki un visas pārējās būtnes uz zemes, bet arī dievi. Pārmaiņās, pārejās no viena stāvokļa otrā, piedalās arī visas četras dabas stihijas, – zeme pārtop par ūdeni, ūdens – par gaisu. Pēdējais, savukārt, pārvēršas ēterī. Pārvēršanās notiek vienā secībā: apakšējie pārtop par augšējiem (Heraklīta teorija). Kurš cenšas iedziļināties tajā un pieturēties pie pārliecības, ka nepieciešams nosacījums ir iekļauties dabas likumu diktētajos noteikumos, tas nodzīvos savu mūžu mierā un klusumā.
  • Kas nav apmierināts ar savu pašreizējo stāvokli, nav mierā ar to, ko tam ir devis liktenis, tas nekad pa īstam neiepazīs dzīvi. Bet, kurš vīrišķīgi iztur visus pārbaudījumus, ar skaidru prātu skatās uz lietām, – tas patiesi ir gudrs cilvēks.
  • Viss kalpo visumam un paklausa tam: gan zeme, gan jūra, gan saule un pārējās zvaigznes, gan augi, gan dzīvnieki. Tam kalpo arī mūsu ķermenis. No tā ir atkarīga arī mūsu veselība un slimības, mūsu jaunība un vecumdienas un visas ar mums notiekošās pārmaiņas. Tādēļ vajag darīt tā, lai arī tas, kas ir mūsu varā, – mūsu pašu prāts – neizvērstu bezjēdzīgas pretdarbības pastāvošajām pasaules likumsakarībām. Pasaules dvēsele ir daudz pilnīgāka par mūsējo. Valdot pār visu, tajā starpā arī pār cilvēku, tā rūpējas par mums daudz labāk, nekā mēs paši to spējam. Pie tam vēl šī bezjēdzīgā cīņa viennozīmīgi būs nesekmīga un neatnesīs mums neko citu, kā tikai asaras un nebeidzamas ciešanas.
  • Tīksmināšanās par sevi, tieši tāpat kā īss un jautrs ceļa gabals, ietver sevī daudz ko patīkamu un neko grūtu.
  • Nekas nav tik vērtīgs, kā patiesība. Draugu izvēlē daudz ir atkarīgs no tā, ar ko cilvēks pats aizraujas, kam pateicoties bieži tiek aizēnots patiesības gaišais vārds.
  • Nostiprini sevī apmierinājumu par savu likteni: ar šo ieroci tu esi neuzveicams.
  • Taisnība ir nemirstīga un mūžīga. Tā nav līdzīga lēni gaistošajam laicīgās dzīves skaistumam, tā neliedz tiesības runāt brīvi, kad mēs balstāmies uz pašu patiesumu. Tieši otrādi, tā mums dod to, kas ir taisnīgs un likumīgs, atdalīdama nost visu netaisnīgo, atmaskojot to.
  • Drosmīga, bet nesaturīga runa – tas pats, kas truls zobens.
  • Daba mums ir devusi vienu mēli un divas ausis, lai mēs divreiz vairāk klausītos citus, nekā runātu paši.
  • Dabā patiesībā nepastāv nekas patīkams un nepatīkams – viss ir atkarīgs no pieraduma.
  • Izvēlies sev tīru un tikumisku dzīvi – tad pieradums tev to padarīs tīkamu.
  • Centies labāk aiz sevis atstāt labi audzinātus un izglītotus nekā bagātus pēcnācējus: izglītoto cerības ir daudz labākas par bagātnieku neprātu.
  • Meita nepieder tēvam.
  • Labāk bērniem atstāt mantojumā nenotraipītu vārdu, nekā bagātības.
  • Tēva stingrā audzināšana ir vislabākās zāles: tajā ir vairāk salduma kā rūgtuma.
  • Kā pie smagas slimības meklē vislabāko dakteri, tā bēdās talkā vajadzētu saukt veselo saprātu.
  • Klātesošajiem draugiem centies darīt labu, bet tos, kuri nav līdzās, piemini ar labu vārdu.
  • Kas gremdējas filosofijā, tas nodarbojas ar Dieva esamības iepazīšanu.
  • Ārstu un draugu izvēlies ne jau no tiem, ar kuriem kopā ir tīkami pavadīt laiku, bet gan no tiem, kuri grūtā brīdi būs spējīgi palīdzēt citiem.
  • Vairies no draudzības ar sliktiem cilvēkiem un nekad nenaidojies ar labajiem.
  • Tikai nelaimē var atpazīt īstu draugu, tāpat kā atklāt liekuli.
  • Labu audzināšanu, tāpat kā zeltu, augstu vērtē katrā vietā.
  • Tas, kurš nevienu nemīl, lai zina, ka arī viņš pats neiemantos neviena mīlestību.
  • Ja gribi dzīvot, nezinot bēdu, tad dzīvo ar skatu uz nākotni, bet ar pagātnes acīm.
  • Tas, uz kura dvēseli vismazāk iedarbojas bēdas un kurš, netaupot spēkus, varonīgi cīnās ar tām, – ir visvīrišķīgākais, vienalga vai viņš nāk no valdītājiem, vai no parastajiem pilsētniekiem.
  • Esi svešs ciešanām. Bet ne jau tādā veidā, ka paliec bezjūtīgs vai bezrūpīgs, kā to dara garā vājie. Nē, bēdās mierinājumu meklē savā saprātā, kā to dara cilvēks, kurš seko tikumībai.
  • Muļķis, kurš izbaudījis, ko nozīmē laime, kļūst vēl dumjāks, tāpat kā no vīna.
  • Apdomā labi to, kas patiesībā ir cilvēks, tad tu kļūsi vienaldzīgs pret apkārtējo rosīšanos.
  • Skaudība ir laimīgo lielākais ienaidnieks.
  • Labvēlīgam jūrasbraucienam ir nepieciešams pieredzējis stūrmanis un labs ceļavējš. Lai būtu par laimīgu – prāts un noderīgas prasmes.
  • Laime, tāpat kā rudens augļi, ir jāievāc īstajā laikā.
  • Muļķis ir tas, kurš nav apmierināts ar to, kas notiek saskaņā ar dabas likumiem.
  • Pēc Dieva gribas ir nolikts tā, ka vienas lietas ir mūsu varā, bet citas nav. Mums Viņš ir iedevis pašu labāko un pašu brīnišķīgāko velti no visām – jutekliskās izziņas iespēju. Ja ar to saprātīgi darbojas, tad tā var atnest brīvību, laimi, prieku un gara rūdījumu. Šī iespēja tāpat ietver sevī jēdzienus par taisnīgumu, likumību un mērenību, un vispār par jebko tikumisku. Par visu pārējo Dievs mums nav devis varu. Tamdēļ mums ir jāklausa Dievs un, skaidri apzinoties, kas ir kas, ar visiem spēkiem jātiecas uz to, kas ir mūsu varā. Bet tas, kas notiek neatkarīgi no mums, ir jāatstāj Providences ziņā un, ja reiz mums tiek atņemti mūsu bērni, vai mēs tiekam padzīti no savām tēva mājām, tad pārcietīsim visu to ar sapratni sirdī.
  • Cilvēkam ar pieeju lietām no filosofiskās puses, nebūtu pareizi uzstāties ar runām neizglītota pūļa priekšā, tāpat kā nedzērušam apreibušo vidū.
  • Kad Epiktētam vaicājuši: „Kāds cilvēks ir patiesi bagāts?”, viņš atbildējis: „Tas, kurš ir mierā ar sevi pašu.”
  • Reiz teātrī kāds gados jauns lielībnieks teicis, ka viņš ir gudrs tādēļ, ka ir runājis ar ļoti daudziem filosofiem. Epiktēts viņam aizrādījis: „Redzi, arī man ir daudz paziņas bagātnieku vidū, bet no tā taču es neesmu tapis bagāts!”
  • Kad Ksantipa pārmetusi Sokrātam par to, ka viņš ļoti trūcīgi pieņem savus viesus, gudrais vīrs atbildējis: „Ja viesi mūs ciena un mīl, tad viņi neņems to vērā, bet, ja tie nav labvēlīgi pret mums, tad gar viņiem mums nav nekādas daļas.”
  • Epiktēts ieteica rast iespēju būt saskaņā ar visu un reizē ar to mazināt savas kaislības, rūpīgi tās visas pārskatīt, censties, lai tās apkārtējiem nenodarītu nekādu kaitējumu, nekādā gadījumā nezaudēt pašcieņu šo kaislību dēļ, vienmēr kontrolēt savas vēlmes un nepieķerties nekam tādam, pār ko mums nav varas.
  • Vai gan man nav vienalga, ka izplatījuma matērija sastāv no atomiem (pēc Demokrīta) vai homoemēriem (pēc Anaksogora), vai no uguns (pēc Hēraklita), vai no zemes (pēc Empedokla)? Vai nepietiks ar to, ka iepazīsim labā un ļaunā būtību, mīlestības un naida, tiekšanās un atturēšanās mēru, lai pielietotu tos kā instrumentus savas dzīves sakārtošanai? Tātad, vai ir jēga iedziļināties jautājumos, kas tālu pārsniedz cilvēka prāta robežas? Bet, ja kāds arī izprastu tos visā pilnībā, ko gan viņš no tā visa iegūtu? Ko gan viņš iesāktu ar šīm prātam neaptveramajām atbildēm? Vai tamdēļ mēs neesam tiesīgi teikt, kad tie, kuri skatās uz to kā uz nepieciešamo barību filosofiskas ievirzes prātam, nodarbojas ar niekiem? No otras puses, vai pelna ievērību Delfu orākula padoms: iepazīsti pats sevi? Noteikti pelna. Kur slēpjas šī teiciena jēga? Ja dejotājam dejotāju pulkā ieteiktu iedziļināties sevī, vai tad viņš ņemtu šo padomu vērā?
  • Reiz Epiktēts saticis vīru, kurš bijis nekaunīgs, rupjš, izvirtis, pārgalvīgs un ar asu mēli. Tas rūpējies par visu, tikai ne par savu tikumisko pilnveidošanos. Kad Epiktēts uzzinājis, ka šis vīrs nodarbojas ar filosofiju, apgūst fiziku, mācās dialektiku un vispār interesējas par līdzīga veida zinātnēm, viņš piesauca par lieciniekiem dievus un izteica tam skaļus pārmetuma vārdus: „Neprāti, kur tu to visu liec? Palūkojies vispirms, vai tavs trauks ir tīrs: ja tu ievieto filosofiju muļķīgos sapņojumos, tā neizbēgami ies bojā un, kad tā sāks nākt no tevis laukā, tad būs jau pārtapusi par nederīgiem sārņiem vai par kaut ko vēl sliktāku.”
  • Kas ieliks savā sirdī divus vārdus un vienmēr atcerēsies par tiem, lai vadītu un valdītu sevi, – tas reti kļūdīsies un nodzīvos dzīvi laimīgi. Šie divi vārdi ir pacietība un atturība.

NO EPIKTĒTA PRĀTOJUMIEM

(Tulkots no krievu valodas I. Avots)

KUR MŪSOS SLĒPJAS LABAIS

PIRMĀ GRĀMATA

I

Draugam, kurš atgriezies pie izlaidīgas dzīves

Tu saki, ka pārstājis rūpēties par savu izaugsmi un, uzsākot savu veco dzīvi, tu nemani, ka tev no tā kļūst sliktāk? Tas nav tiesa, tev ir kļuvis daudz sliktāk, un tu esi ļoti daudz ko zaudējis. Agrāk tavi centieni un vēlmes bija tīras un gaišas, priekšstati bija pareizi un rīcības taisnīgas. Tu lasīji gudras grāmatas un priecājies par tādiem vīriem kā Sokrats un Diogens. Turpretim tagad tu jūsmo par saviem paziņām, kas tevi saved kopā ar netiklām sievietēm; tu lasi neķītras grāmatiņas, un tavas runas un rīcības ir apkaunojošas. Tu esi pazaudējis pašu galveno: tu esi pārstājis mīlēt taisnību un labestību. Vai tiešām tu domā, ka zaudējumi var būt tikai materiālajā nozīmē? Nē, ir arī daudz smagāki zaudējumi, kas ir saistībā ar garīgo pasauli. Bieži tiek nozaudēti arī labie nodomi, labās vēlēšanās un labās rīcības; un cilvēkiem, kuri visu to pazaudē, dvēselē vienmēr ir skumji. Tu neredzi to tagad tādēļ, ka esi nomaldījies nost no pareizā ceļa; bet bija laiks, kad tu par to tik vien rūpējies, lai nepārstātu pareizi domāt, runāt un rīkoties. Tu pats sevi esi aplaupījis.

Attopies, mans draugs, un glāb sevi no sevis paša. Jo tu taču man izlīdzētu, ja ar mani notiktu kāda nelaime? Kādēļ tad tev arī pašam sev nepalīdzēt? Tev taču nav neviens jāsasaista, ne arī jāpiekauj vai jānogalina, – tev tikai ir jāattopas, jāaprunājas pašam ar sevi. Sevi taču tev būs tīkamāk paklausīt nekā verdziski pakļauties citu pavēlēm; tad ieklausies savas sirdsapziņas un saprāta balsīs. Izpēti jo labi sevi pašu: ieskaties labi savā dzīves ritumā un nesaudzīgi nosodi sevī visu, kas tev liekas nelāgs. Nesaki, ka tevī nav spēka, nerīkojies kā vārgi un bailīgi peldētāji, kas necīnās pret upes straumi un ļauj sevi aizskalot jūrā. Atceries, ka pār prātu valdīt ir ļoti viegli: atliek vienīgi vēlēties kļūt labākam – un prāts pats pakļaujas. Bet ja turpināsi dzīvot tā, kā esi pašreiz uzsācis, tad vispār prātu pazaudēsi un kļūsi vēl sliktāks par dzīvnieku.

Kāds tev būs labums no tikumiskas un taisnas dzīves? – tu man jautā. Vai tad nav milzīgs ieguvums: kārtība nekārtības vietā, godīgums negodīguma vietā, atturība izvirtības vietā, savas dvēseles godāšana tās nicināšanas vietā!

Tad attopies un glāb savu dvēseli!

II
Aicinājums jaunajam draugam

Veltīgi, mans draugs, tu krīti mazdūšībā un šaubies par Dievu.

Kad mēs redzam kādu cilvēka veidojumu, tad mēs paturam atmiņā, ka to ir radījis cilvēks. Tieši tāpat arī visai pasaulei acīmredzot ir savs Radītājs. Visu sākotņu sākotni, visu cēloņu cēloni, visa garīgā un materiālā Tēvu mēs dēvējam par Dievu.

Cilvēks, kurš saprot, kas viņam apkārt šajā Dievišķajā pasaulē notiek, ja tik viņš ir spējīgs pateicībā noliekt galvu, pateiksies Dievam par visiem redzamās pasaules labumiem. Tikai nesaprātīgie nespēj uztver visu to labo, kas ir ap viņiem, un tie nepateicas Dievam, kurš tik gudri ir izveidojis pasauli.

Patiesībā, lai arī kur mēs nevērstu savu acu skatienu, viss, kas ir mums apkārt un mūsos, liek mums atzīt Dieva visvarenību. Piemēram, ar kādu izsmalcinātu domu, ir izveidots cilvēka ķermenis sievietēm un vīriešiem, kuru savstarpējās pievilkšanās rezultātā rodas pēcnācēji! Patiesi apbrīna vērtas ir visas radītās formas – gan cilvēki, gan dzīvnieki, gan augi. Bet cilvēkam bez tās dzīves, kas ir dota tāpat kā dzīvniekiem un augiem, ir dota vēl viena, kas nepiemīt ne augiem, ne dzīvniekiem.

Cilvēki un dzīvnieki ir veidoti atšķirīgi tādēļ, ka to misijas ir atšķirīgas. Mājdzīvnieki kalpo cilvēkam: vieni palīdz apstrādāt zemi, citi dod pienu, pārējie kalpo katrs, kā var un kā to ir nolicis Dievs. Bet visi šie dzīvnieki pilda savu nolikto uzdevumu un kārto savas dabiskās vajadzības nemaz neapzinoties, kādēļ tie ir nākuši pasaulē. Cilvēkam ir dota iespēja iedziļināties apkārt notiekošajā, saprast, kas un kādēļ viss notiek, un saskatīt Dievu visos šajos brīnumainajos veidojumos.

Cilvēkam, tāpat kā dzīvniekiem, ir jārūpējas par sava ķermeņa vajadzībām, bet svarīgāk par visu viņam ir darīt to, kas ir paredzēts tikai cilvēkam vien un kas to atšķir no dzīvnieka. Cilvēkam tādēļ vajadzētu kaunēties, ka tas ir samierinājies tikai ar savu dzīvniecisko dzīvi un pavisam aizmirsis par saprātīgo un garīgo dzīvi. Cilvēkam ir jārīkojas tā, kā liek viņa sirdsapziņa un saprāts. Tad centies, draugs, pa priekšu izpildīt savu dzīves uzdevumu un tikai pēc tam pamest šo pasauli.

Man, kā cilvēkam, ir dots izzināt, kas es tāds esmu, kādēļ esmu piedzimis un kālab man vajadzīgs mans saprāts. Izrādās, ka esmu saņēmis pašas labākās garīgās spējas: saprašanu, vīrišķību un lēnprātību. Un reizē ar tām – mieru un nesatricināmību. Kas tagad var mani satraukt, samulsināt vai sadusmot? Nekas vairs nevar būt man par apgrūtinājumu, un es pats vairs neko nenožēlošu un nesākšu sevi grauzt. Lai arī kas ar mani nenotiktu, es likšu lietā to, kas ir dots manai dvēselei.

Apzinies to arī tu, izvērtē labi savus spēkus un spējas un saki savai dvēselei: „Sūti man, Dievs, visu, ko vien Tu vēlies. Tu man esi iedevis tādus līdzekļus, ar kuru palīdzību es varu pārvarēt jebkuras grūtības.”

Bet tu tā vietā nepārtraukti baiļojies, ka tik kas slikts ar tevi neatgadās, žēlojies un raudi, ja ar tevi atgadās tas, ko tu neesi vēlējies, un pārmet liktenim par savām likstām. Bet patiesībā liktenis tevi ir iekārtojis tā, ka tev tiek dota iespēja izprast dzīves jēgu, un, ja tu patiesi esi nolēmis mīlēt un ciest, tad uz šīs zemes nav tāda spēka, kas to varētu pārtraukt. Un kas tad galu galā sanāk? Tev tiek piešķirtas tik milzīgas dvēseliskas spējas un tu tās savā dzīvē nepielieto. Tu zaudē laiku, raudi gaužas asaras, un vai nu vispār nedomā par Dievu, vai arī centies to vainot savās nelaimēs.

Paturi prātā, ka tev ir dots viss vajadzīgais, lai dzīvotu saprātīgi un tikumīgi un paceltos pāri dzīvnieciskajai iedabai.

III

Kā cīnīties pret netiklām vēlmēm?

Katram ir zināms, ka ikviens pieradums, pateicoties treniņam, pastiprinās un nostiprinās. Piemēram, lai kļūtu par labu gājēju, tad vajag bieži un daudz staigāt; lai kļūtu par labu skrējēju, vajag daudz skriet; lai iemācītos labi lasīt ir daudz jālasa u.t.t. Un otrādi, ja pārstāsi kaut ko darīt, pie kā esi pieradis, tad arī pats pieradums lēnām atkāpsies. Ja tu, piemēram, nogulēsi mēnesi, nepieceļoties no gultas, un tad atkal sāksi staigāt, tad pamanīsi cik vājas ir palikušas tavas kājas.

Tātad, ja tu gribi pierast pie kādas nodarbes, tad tev tajā ir bieži jāvingrinās; un otrādi, ja tu vēlies no kaut kā atradināties, tad izvairies no tā.

Līdzīgi tas notiek arī ar mūsu dvēseles spējām: kad tu dusmojies, tad zini, ka tu dari ne tikai vienu ļaunumu vien, bet arī pats sevī pastiprini pieradumu pie dusmām, – tu met liesmās kurināmo. Kad tu esi padevies miesiskai kārei, tad nedomā, ka tu esi apgrēkojies tikai tajā vien, nē, tu tajā pašā laikā esi attīstījis savu pieradumu pie miesas kārībām. Ikviens saprātīgs cilvēks pateiks tev, ka mūsu dvēseles likstas, mūsu nelāgie nodomi un vēlmes tieši tā arī pieņemas spēkā.

Ja ar drudzi saslimušais neizārstējas līdz galam, tad viņam saslimt no jauna ir daudz vieglāk nekā tam, kurš ar šo slimību nav ne reizi slimojis. Tas pats notiek arī ar dvēseles slimībām: pēc tām paliek rētas, kuras ir līdz galam jāsadziedē. Savādāk, ja tiks aizskarta līdz galam nesadzijusī brūce, tā var no jauna atvērties, un sāpes būs vēl neciešamākas.

Tādēļ, ja negribi sevi pieradināt pie dusmām, tad visādi centies savaldīt savu niknumu un neļauj tam izvērsties par ieradumu. Pārvarēt niknumu visvieglāk ir pašā tā aizsākumā – tas ir tas īstais brīdis, kad sevi ir jāapstādina. Skaiti tās dienas, kad tu neesi dusmojies, un tu pats ieraudzīsi, kā tavs pasākums vainagojas ar panākumiem. Pēc neilga laika tu sev varēsi teikt: lūk, agrāk es dusmojos katru dienu, bet nu es to daru jau tikai ik pārdienas; bet ja es tā turpināšu atturēties arī turpmāk, tad dusmošos tikai katru trešo dienu, pēc tam katru piekto u.t.t. Un ja tu, visbeidzot, varēsi nodzīvot trīsdesmit dienas un ne reizi nesadusmoties, tad vari pateikties Dievam.

Līdzīgi notiek ar ikvienu ieradumu, ja mēs to atmetam: no sākuma tas kļūst vājāks, bet ar laiku izzūd pavisam. Ja tu vari sev pateikt: lūk, jau veselu dienu es neesmu zaudējis dūšu; nu jau to neesmu zaudējis veselas divas dienas; pēc tam jau veselu mēnesi, nu jau trīs mēnešus es vērīgi sev sekoju un savaldu sevi vājuma brīžos; un, ja tu tā vari pateikt, tad zini, ka viss tev ir kā nākas.

Ja es pats šajā dienā esmu ieraudzījis tādu skaistuli, kādu vēl ne reizi neesmu redzējis, un pie tam neesmu devis vaļu saviem miesaskārīgajiem nodomiem: tad es sev varu droši teikt: tev, Epiktēt, viss ir kārtībā.

Bet kādā ceļā tiek iemantotas šīs spējas cīnīties ar savām domām?

Vēlies būt taisnīgs pats savas sirdsapziņas priekšā – un tu būsi taisnīgs arī Dieva priekšā. Ja tu uz to tieksies, tad pārveiksi savus nelāgos nodomus.

Lai labāk varētu apkarot iekārē vedošās domas, vajadzētu vairāk meklēt tādu cilvēku sabiedrību, kas ir pārāki par tevi tikumībā, vai arī atcerēties un lasīt gudru vīru pamācības, kas dzīvojuši pirms tevis.

Kad tev prātā sāk perināties kāda pavedinoša doma, tad uzsāc ar to cīņu. Saki tai:

– Pagaidi nedaudz, doma! Dod man laiku tikt skaidrībā, kas tu tāda esi un uz ko tu mani vedini. Dod man laiku tevi apsvērt.

Pēc tam nedod tai iespēju attīstīties tālāk, un liec sev acu priekšā tādus redzējumus, kas atspoguļotu to, kas notiktu, ja tu paļautos šai pavedinošajai domai. Ja tu tai padosies, tad tā aizraus tevi sev līdz, kurp tik tai labpatiksies. Ņem sev talkā kādu citu domu, godīgu un labestīgu, un ar to nomaini nelāgos nodomus.

Ja tu sevi pieradināsi pie šāda cīniņa, tad drīzumā pamanīsi par kādu spēkavīru tu esi izaudzis.

Īstenais cīnītājs ir tas, kurš cīnās ar saviem nelāgajiem nodomiem. Cīnies, draugs, un nepadodies purva muklājam. Šī cīņa ir svēta un tā tevi tuvinās Dievam. No šajā cīniņā gūtajiem panākumiem ir atkarīga tava patiesā brīvība, tavs dzīves miers un laime. Atceries Dievu, piesauc to sev palīgos, kā vētras laikā to dara jūrnieki. Vētras, ko nelāgas domas saceļ mūsu dvēselisko jūtu jūrā, ir daudz briesmīgākas un postošākas par tām, ko rada zemes okeāni.

Vienmēr atceries divus laikus: vienu – tagadni, kurā tu, padodoties nelāgajiem nodomiem, gremdējies kārībās un otru - laiku, kurā piesātinājies ar visu nelāgo, tu sāksi sev pārmest un nosodīsi savu rīcību. Un neaizmirsti par to gandarījumu, ko tu iegūsi, ja spēsi no tā visa atturēties. Paturi atmiņā arī to, ka grūti būs atturēties, ja kaut reizi būsi pārkāpis robežu.

Ja tu piekāpsies savām nelāgajiem nodomiem un centīsies sev iestāstīt, ka tiksi galā ar tiem rītu, bet rīt tos atkal atliksi uz nākamo dienu, tad, tā rīkojoties, tu sevi vari novest līdz tādai vārguma un slimīguma pakāpei, ka jau drīz vien pat vairs nemanīsi savas kļūdas; bet, ja arī pamanīsi, tad vienmēr tev atradīsies kāda atruna visām tavām nelāgajām rīcībām.

Tad kļūs par patiesību tas, ko teicies viens no senajiem gudrajiem:

„Neapņēmīgs cilvēks visu savu dzīvi kurnēs par savām nelaimēm.”

IV

Izlaidība un tikumība nav savienojamas

Ja tu esi nolēmis pamest savu iepriekšējo izlaidīgo dzīvi, tad, lai atbrīvotos no saviem kaitīgajiem ieradumiem, tev vajag pārstāt saieties ar saviem iepriekšējiem paziņām, kas turpina dzīvot izlaidīgu dzīvi: tie tikai traucēs tev tavos labajos nodomos. Ja viņi sāks uz tevi dusmoties, ka esi tos pametis, tad atceries, ka nekāda atturēšanās nedodas par velti un tieši tādēļ tev par to nāksies ar kaut ko samaksāt, ja tik vien tu vēlies sasniegt savu mērķi.

Tu nevari reizē rīkoties pavisam savādāk un palikt iepriekšējais. Pats izdomā, ko tu vairāk vēlies, – vai to, lai ļaudis tevi slavē, ka tu esi aktīvs dalībnieks viņu izklaidēs, vai arī to, ka tu atļaujies dzīvot pa jaunam, neskatoties uz visiem pārmetumiem, aizrādījumiem un izsmieklu, kas neizbēgami velsies pār tevi?

Ja gribi uzsākt jaunu dzīvi, tad pārtrauc visas nelāgās darbības, neatskaties uz iepriekšējiem labumiem un necenties saglabāt savu iepriekšējo izvirtušo biedru labvēlīgo attieksmi pret tevi. Ja sāksi raustīties uz abām pusēm, sāksi izdabāt gan vieniem, gan otriem, tad nekur tālu uz priekšu netiksi un arī vecajiem paziņām nebūsi pa prātam. Nevar darīt divus darbus reizē: tik, cik tev veiksies vienā, tik tu pazaudēsi otrā.

Ja tu pārtrauktu žūpot, spēlēt kārtis un vest netiklu dzīvi, tad, protams, no tevis novērstos tie ļaudis, kam šīs lietas ir tīkamas. Tad izvēlies vienu no diviem: vai nu kļūsti par saprātīgu un tikumisku cilvēku, vai arī to, ka savu paziņu pulkā par tevi saka: „Tas gan ir lāga vīrs.” Ja tu esi nolēmis, ka tev labāk ir atbrīvoties no saviem netikumiem, tad arī nodarbojies tikai ar sevis atbrīvošanu, veltot visas savas pūles šai nodarbei, aizmirsti iepriekš dzīvoto dzīvi un pat necenties tai skarties klāt. Ja tas tev nav pa prātam un labāk tīk ļaužu glaimi un uzslavas, tad meties uz otru pusi: žūpo, ved netiklu dzīvi, esi kā lupata citu rokās, dari visu, kas ļaudīm ir tīkams, – un tu iegūsi viņu atzinību, – tas ir to, ko tu tā par visu varu meklē. Tikai neaizmirsti uzvesties kā ākstam pieklājas: ar to tu īpaši izpatiksi saviem liekulīgajiem draudziņiem.

Nav iespējams vienā un tajā pašā laikā būt par kungu un vergu. Ja gribi būt vergs, tad centies izpatikt ļaudīm visos iespējamos veidos; ja gribi kļūt par kungu, tad tev ir jāatbrīvojas no visa veida netikumiem.

V

Tikumība nenes zaudējumus

Nesaki, ka tu esi palicis zaudētājos, ja esi samainījis ēzeli pret labu rikšotāju, aitu pret vērsi, naudu pret labiem veikumiem, tukšus strīdus pret saprātīgu klusēšanu, izlaidību pret kārtīgumu. Šajos gadījumos tu iegūsti daudz vairāk, nekā pazaudē.

Ja tu to nesaproti, tad arī nekad nesapratīsi, kur slēpjas tava laime un dvēseles miers. Stūrmanim vētras laikā ir daudz vieglāk kuģi nogremdēt nekā to nosargāt. Tikko kuģis tiks nepareizi pret vilni pagriezts, vai domas tiks novērstas no pildāmā uzdevuma – tā kuģis pagalam. Tāpat dari arī savā dzīvē: esi vienmēr piesardzīgs! Tev ir jānosargā tas, kas uz pasaules ir vissvarīgākais. Ar vislielāko vērību rūpīgi seko līdzi savai mērenībai, godīgumam, vīrišķībai, mierīgumam, dvēseles tīrībai, – vienu vārdu sakot, savai paša brīvībai. Ja to pazaudēsi, tad tās vietā neko vairs tik vērtīgu tev neiegūt.

Prāto pie sevis šādi: „Lai citiem tiek dārgas mantas, bet man lai tiek gudrība; citam - vara, bet man - mērenības sajūta. Es nesākšu godāt to, kas man dara kaunu. Es gribu būt brīvs, tas ir, būt par draugu Dievam un pakļauties Viņa veidotajiem likumiem – saprātam un mīlestībai. Dievs nevēlas, lai es apjūsmotu savu miesu, savas bagātības, slavu un varenību. Ja Viņš būtu gribējis, lai cilvēki no tā visa gūtu apmierinājumu, tad Viņš pasauli būtu iekārtojis tā, ka visi šie pasaulīgie labumi sniegtu garīgu apmierinājumu un svētlaimi. Tomēr, no visiem šiem tā saucamajiem labumiem, ļaudis negūst ne garīgo apmierinājumu, ne arī svētlaimi, bet tikai vienas ciešanas un pārdzīvojumus. Tātad, Dievs ne jau šajās vērtībās ir licis mums meklēt labo. Un tieši tādēļ es nesākšu pārkāpt viņa novēlējumus.

Tad arī es sargāšu savu tikumību, kā tas klājas goda vīram; bet visu pārējo, kas man ir dots, es vērtēšu tik augstu, cik to prasa mans saprāts.”

VI

No kā ļaudis top nemierīgi un rūpju pilni

Kad es redzu kādu cilvēku, kurš moka sevi ar dažnedažādiem uztraukumiem un baiļojas par daudz ko, tad es sev jautāju:

– Ko tad īsti vajag šim nelaimīgajam cilvēkam? Viņš droši vien grib ko tādu, kas neatrodas viņā varā un par ko viņš nevar brīvi pārvaldīt; jo tad, kad tas, ko es gribu, atrodas manā varā, tad man tiek radīta iespēja par to neuztraukties un darīt tieši to, ko gribu.

Palūkojaties, piemēram, uz cilvēku, kurš pats dzied un spēlē: kamēr viņš dzied un spēlē pats sev, viņš nejūt satraukumu un nepadodas nekādām šaubām vai bažām. Bet atliek viņam nostāties liela ļaužu pulka priekšā un viņš sāk sevi mocīt, sarkst un bālē, un cik strauji sāk pukstēt viņa sirds! Bet kādēļ tas tā? Tas tādēļ, ka viņš grib ne tikai labi nodziedāt un nospēlēt, bet arī lai ļaudis viņu paslavē. Tas gan jau nav vairs atkarīgs no viņa paša, bet gan no klausītājiem un skatītājiem. Viņš uztraucas par to, par ko nevar pats izrīkoties, un sevi gluži veltīgi nomoka. Viņš uztraucas ne jau par to, cik labi viņš nospēlēs un nodziedās. Nē, viņš labi zina savu darāmo; viņš uztraucas ne jau par savu veikumu, bet gan par ļaužu uzslavām, tas ir, par to, kas nav viņa varā.

Viņš moka sevi tādēļ, ka augstu vērtē to, kas nepavisam nav vērtīgs; viņš vēl nezin par ļaužu uzslavu lētumu un gaisīgumu. Viņš labi prot savu spēli un prot dziedāt dažādās balsīs, bet viņš nezin un nekad nav domājis par to, cik niecīga un pārejoša ir ļaužu atzinība un cik maz tā pelna ievērības.

Tādu cilvēku es saucu par svešzemnieku starp ļaudīm.

„Kādēļ gan tā?” – jūs jautāsiet.

– Tas tādēļ, ka svešzemnieks nezina tās tautas paražas, kurā ir tikko apmeties, un bez laba padomdevēja var nodarīt sev lielu postu, ja sāks darīt ko tādu, kas šajā pusē nav pieņemts. Tieši tāpat arī šis cilvēks: viņš ir svešzemnieks starp ļaudīm, jo nezin likumus, ko Dievs ir devis cilvēkiem; nezin to, kas ir cilvēka varā un kas nē. Viņam gribas iegūt to, kas viņam nav lemts, un izbēgt no tā, no kā nav iespējams atteikties. Ja viņš gribētu tikai to, kas viņam ir pieejams, tad nebūtu pamata nekādiem uztraukumiem un nevajadzētu mulst citu priekšā.

Ja viņš zinātu, kas patiesībā ir ļaunums, tad nebaidītos ne no tā, kas nav ļaunums, ne arī no tā, kas ir īstais ļaunums, jo viņam būtu zināms, ka šis ļaunums nenāk no ārpuses, bet gan atrodas cilvēkā iekšā un sekojoši, cilvēkam vienmēr ir iespējams no tā atbrīvoties.

Kad cilvēks vēlas to, kas viņam nav dots, un novēršas no tā, no kā nav iespējams izvairīties, tad ar viņa vēlmēm nav kaut kas kārtībā: viņš ir sasirdzis ar vēlmju sajukumu, tāpat kā tad, kad cilvēkam ir piemetusies vēdera vai aknu kaite.

Ar šādu kaiti ir sasirdzis ikviens, kurš pārlieku aizrāvies ar nākotnes iekārtošanu vai nomoka sevi ar dažādām rūpēm un uztraukumiem par to, kas nekādi nav no viņa atkarīgi.

VII

Kurš dzīvo saprātīgi, tas ir brīvs no pasaulīgajiem

uztraukumiem un zina, kur labais meklējams

Cilvēki cieš no grūtībām, uztraucas un ir norūpējušies tikai tad, ja viņi nodarbojas ar ārējām lietām, kas nav no viņiem atkarīgas. Šajos gadījumos viņi nervozi sev jautā: ko es darīšu, ja notiks tā un tā? Kā tas būs? Kas no tā visa sanāks? Ka tikai nenotiktu tas un tas? Tā notiek ar tiem, kas patstāvīgi uztraucas par to, kas viņiem nepieder.

Un otrādi, ja cilvēks, kas nodarbojas ar to, kas ir atkarīgs no viņa paša, un ir ievirzījis savu dzīvi uz sevis paša attīstīšanu, nekad nesāks sevi lieki satraukt. Ja arī viņš sāk uztraukties, vai viņam izdosies noturēties uz patiesības ceļa un izvairīties no meliem, tad es viņam teiktu:

– Nomierinies: tas, kas tevi tā uzrauc, atrodas tavās paša rokās. Tev vajag tik vien kā vērīgi sekot līdzi savām domām un rīcībām un visos iespējamos veidos censties sevi labot.

Ja šāds cilvēks sāktu šaubīties, vai spēs sasniegt labus rezultātus, vai neieslīgs atpakaļ šajā rutīnā, no kuras viņš tā vēlas izrauties, – es, pirmām kārtām, viņu draudzīgi apskautu par to, ka viņš ir atmetis no sevis visu, kas citus ved kārdinājumā vai biedē, un rūpējas tikai par to, lai pats kļūtu labāks. Un vēlāk es viņam teiktu:

– Ja tu vienmēr gribi iegūt vēlamo un nekad netikt ietekmētam no tā, no kā tu par visu varu vairies, tad nekad neiekāro to, kas nav tavs, un necenties izbēgt no tā, kas nav tavā varā.

Kur tad paliks visi tie satraukuma pilnie jautājumi, ka kaut tik nenotiktu tas vai kas cits? Tas, kas notiks, nav atkarīgs no tavas gribas; dzīvot labsirdībā vai ļaunumā – tikai tas ir atkarīgs no tavas gribas. Neviens tevi netraucēs, lai arī kas ar tevi notiktu, rīkoties vienmēr un visur saskaņā ar taisnību un labsirdību. Un lai kas arī notiktu – tu visu spēsi vērst sev par labu un reizē arī iegūt pieredzi.

– Bet ja nu es, cīnoties ar grūtībām un nelaimēm, nomirstu?

– Un kas par to? Tādā gadījumā tu mirsi kā godīgs cilvēks darot to, kas tev jādara. Tev jau tā vai tā reiz būs jāmirst, un nāve tevi noteikti pārsteigs pie kādas nodarbes. Es būtu ļoti pateicīgs, ja nāve pie manis atnāktu brīdī, kad es veiktu kādu patiesi kārtīga cilvēka cienīgu darbu, kas būtu labs un noderīgs visiem cilvēkiem; vai arī tā mani pārsteigtu tajā brīdī, kad es cenšos pats sevi labot. Tad es varētu pacelt rokas pret debesīm un pateikties Dievam:

„Paldies Tev Visaugstais, ka esi devis man iespēju, cik nu tas ir iespējams, izprast Tevis radītos likumus. Vai es esmu kaut reizi Tev pārmetis? Vai esmu kādreiz dumpojies pret to, ko Tu manā dzīves ceļā esi licis? Vai esmu kādreiz atteicies no sava pienākuma pildīšanas? Es esmu tikai pateicies par to, ko Tu man esi devis, un pats galvenais, – par to, ka esi devis man iespēju dzīvot. Es visus šos labumus esmu pietiekami ilgi lietojis: nu vari to visu ņemt atpakaļ un izrīkoties ar tiem tā, kā Tev labpatīkas, jo tas viss taču pieder tev.

Vai var būt labāka nāve par šo? Lai nodzīvotu līdz šādai nāvei, tev ir jāatsakās no ļoti daudz kā, tomēr vienlaikus ar visiem liegumiem, tu ļoti daudz ko iegūsti. Bet, ja tu grasies noturēt to, kas nav tavs, tad tu noteikti pazaudēsi arī to, kas ir tavs.

Kas vēlas panākumus laicīgajā pasaulē, tas nespēj pa naktīm mierīgi gulēt, mūžīgi rosās un dara sev pāri, ar viltu un lišķību pieslienās spēcīgām personībām un bieži vien mēdz rīkoties kā pēdējais nelietis. Un ko tad viņš galu galā no tā visa iegūst? Viņš ir panācis, ka viņam nedaudz ir piestiprinājusies ļaužu godība, ka no viņa nedaudz bīstas, jo kļuvis par sīku priekšnieku, un viņam tiek piemesta iespēja būt par noteicēju dažām niecīgām lietām.

Vai tiešām tu nevēlies kaut mazliet pacensties, lai atbrīvotu sevi no tāda veida rūpēm un gulēt naktīs mierīgi, ne no kā nebaidoties? Tad lai tev top zināms, ka tāds dvēseles miers netiek iegūts par brīvu. Nav iespējams reizē rūpēties par savu dvēseli un par savu materiālo labklājību. Ja vēlies materiālos labumus, tad atsakies no dvēseles; ja gribi glābt savu dvēseli, tad atsakies no pasaulīgajiem labumiem. Savādāk tev nāksies nepārtraukti dubultoties, un tu neiegūsi ne vienu, ne arī otru.

Kad tevi kādreiz sāk pārlieku uztraukt vai nomākt pasaulīgas lietas, tad atsauc atmiņā, ka tev šā vai tā no šīs pasaules būs jāaiziet; un tad, viss tas, kas tev agrāk likās svarīgs un sagādāja tev rūpes un raizes, kļūs tavās acīs pavisam maznozīmīgs, un tu nesāksi par to vairs uztraukties.

VIII

Saprātīgam cilvēkam nevajadzētu būt sarežģījumiem iekšējās lietās

Atšķirība starp saprātīgu un nesaprātīgu cilvēku ir tur, ka nesaprātīgs cilvēks patstāvīgi uztraucas par to, kas nav no viņa atkarīgs, piemēram, par savu bērnu, tēvu, brāli, par saviem amatiem, savu īpašumu. Ja saprātīgam cilvēkam arī nākas uztraukties vai skumt par kaut ko, tad tas notiek tikai par to, kas ir no viņa paša atkarīgs, tas ir, par to, kas attiecas uz viņa domām, vēlmēm un rīcībām.

Cilvēks jau ir ļoti daudz paveicis sevis paša attīstīšanai, ja viņš ir sapratis, ka viņš pats ir vainīgs pie visām savām nelaimēm, un viss ir atkarīgs no tā, kā viņš pats izpratīs savus sarežģījumus. Ja viņš tos sapratīs tā, kā nākas, tad visas šīs grūtības pārstās viņam būt par grūtībām.

Kad bērns, apkārtni izpētījis, paklūp uz ceļmalas akmens un nobrāž kāju, tad aukle reizēm, cenšoties izpatikt aušīgajam gājējam, savā neapdomībā sāk bārt un spārdīt akmeni, lai tikai nomierinātu raudošo bērnu. Bet bagātās ģimenēs mēdz būt tā, ka, ja kalpotājs ir nedaudz nokavējies ar maltītes pasniegšanu, tad audzinātājs sāk kliegt uz kalpiem tā vietā, lai bērniem mācītu būt pacietīgiem.

Cik bieži mēs, pieaugušie, izrīkojamies ar sevi kā šie nesaprātīgie bērnu audzinātāji. Ja ar mums notiek kādas nepatikšanas vai mēs nokļūstam kādās grūtībās, tad cik gan labprāt mēs tajā visā vainojam citus cilvēkus vai arī likteni, vai pat pašu Dievu tā vietā, lai saprastu, ka no mums neatkarīgi ārējie apstākļi, kas mūsos rada nepatiku vai pāraug grūtībās, nozīmē tikai to, ka ar mums pašiem kaut kas nav kārtībā.

IX

Saprātīgs cilvēks it visā spēs atrast ko noderīgu

Saprātīgs cilvēks it visā var atrast sev kādu labumu. No jebkura atgadījuma šāds cilvēks spēs gūt sev kādu mācību, pilnveidot sevi, kā arī bagātināt savu pieredzi.

– Kādu gan labumu man spēj dot tas, kas mani lamā?

– Tādu labumu, ka, ja es gribu, tad varu mierīgi paciest šīs lamas un pieradināt sevi pie pacietības un lēnprātības.

– Man ir nikns tēvs; kāds gan man no viņa labums?

– Viņš ir nikns pats sev; bet tev lai viņš ir labsirdīgs, jo viņš tevi māca to pašu pacietību un lēnprātību.

– Nu labi. Bet kādu labumu man var dot slimība?

– Ja es saslimstu, tad man rodas laba iespēja parādīt praksē, ko nozīmē ķermeņa slimība dvēselei un garam. Es būšu mierīgs, pacietīgs, paklausīgs, es ietērpšos slimībā un man tā būs par rotu.

– Bet nāve, vai tiešām tā ir noderīga?

– Nomirstot es varu savā garā pacelties pāri nāvei, parādīt gan sev, gan ļaudīm, ka nāvei nav nekādas varas pār mani. Es varu, ja tas būtu nepieciešams, mirt patiesības vārdā, un tādā veidā veicināt, lai šī patiesība nostiprinās arī līdzcilvēkos.

Vārdu sakot, saprātīgam cilvēkam rokās ir it kā burvju nūjiņa, ar ko viņš zeltā var pārvērst visu, kam tā pieskaras.

X

Kurnēt ir nesaprātīgi

Kad tu pamani, ka tu savā dvēselē sāc Dievam par kaut ko pārmest, tad rūpīgi izpēti to, ar ko tu esi neapmierināts. Tu ieraudzīsi, ka visas likstas gan tev, gan citiem notiek likumsakarīgi, ka tā tam arī vajadzēja notikt un savādāk nemaz nevarēja notikt.

– Piemēram, vai tiešām ir taisnīgi, ka šim negodīgajam pilsonim ir vairāk naudas kā man?

– Noteikti ir taisnīgi, jo viņš ir tiecies pēc naudas daudz vairāk nekā tu. Viņš ar viltu gāja pie cilvēkiem, manīja tos, aplaupīja nelaimīgos, dienām un naktīm viņš nepaguris strādāja pie tā, lai tik iegūtu vairāk šīs naudas. Par ko gan te ir jābrīnās? Bet tu vērīgāk ieskaties viņa saprātā un sirdsapziņā, vai šo labumu viņam ir vairāk kā tev? Un tu ieraudzīsi, ka tu esi neskaitāmas reizes bagātāks ar to, par ko tu tik neatlaidīgi esi cīnījies un rūpējies. To, ko tu esi tik rūpīgi lolojis – savu godu un sirdsapziņu – viņš to visu ir sen pārdevis un ieguvis to balvu, pēc kuras tik sparīgi bija tiecies. Bet cilvēku, kurš negodīgā ceļā ir ieguvis savas bagātības, mēs nevaram nosaukt par laimīgu. Mēs, kuri zinām kur patiesībā slēpjas laime. Mēs zinām, ka Dievs ir taisnīgs un atdod labāko labākajiem. Tīra sirdsapziņa – vai tā nav labāka par jebkurām bagātībām?

Vienmēr paturi prātā nemainīgo dabas likumu: kurš uz ko ir talantīgāks, tam arī vairāk tajā veicas. To paturi prātā, un tad tev nevajadzēs ne uz vienu kurnēt.

– Nu kā tad man nekurnēt, ja sieva ar mani izrīkojas tik nelāgi?

– Arī šeit nav pamata kurnēt. Ja kāds tev par to jautās, tad atbildi tikai to, ka tava sieva izrīkojās nelāgi un vairāk neko.

– Un tēvs man neko nedod.

– Arī šeit nav nekā īpaša, kā tikai tas, ka tēvs tev neko nedod.

Runājot par tādām lietām, nekad nesaki, ka tur ir meklējams kāds ļaunums, tādēļ ka tā būs nepatiesība. Saprātīgs cilvēks nekad ne uz ko nekurnēs, jo viņš ļoti labi saprot, ka mūsu patiesās bēdas rodas ne jau no tā, kas notiek ar mums, bet gan no tā, ka mēs nesaprātīgi domājam par apkārt notiekošo. Atstumsim tad šīs nesaprātīgās domas un izbeigsies tas, ko mēs uzskatījām par nelaimi.

XI

Dievs redz visu

Epiktētam reiz vaicājuši: „Kādā veidā var pārliecināt otru, ka Dievs vēro visas viņa rīcības?”

– Vai tu pamani, – teicis filosofs, – ciešu saikni starp visu notiekošo uz pasaules?

– Pamanu.

– Vai tu saskati daudz ko kopīgu starp parādībām uz zemes un parādībām debesīs?

– Saskatu.

– Kas gan cits liek saplaukt ziediem savā laikā, ja ne Dieva griba? Kas liek augiem ziedēt? Vai ne tāpēc tie nonīkst, ka Viņš liek tiem nonīkt. Vai ne tādēļ tie nes augļus, ka Viņš tiem liek tā darīt? Vai ne tāpēc auglis sulīgi piebriest, ka Viņš tam liek piebriest? Kas gan cits, ja ne Viņš, liek augiem savus augļus kaisīt zemē? Vai ne tādēļ augi nomet savas lapas, ka Viņš to ir tā nolicis? Vai ne tāpēc augi pārstāj augt, ka Viņš tiem ir nolicis atpūsties? Tālāk, no kā gan dilst un aug mēness, uzaust un noriet saule? Ar ko gan izskaidrot tik dažādās pārmaiņas un izmaiņas, kas norisinās uz zemes mūsu acu priekšā!? Ja jau reiz starp augiem, mūsu ķermeni un dabu pastāv tik cieša saite – vienotība – vai, šī paša iemesla pēc, garīgajām saitēm nevajadzētu būt vēl ciešākām? Mūsu dvēseles ir tik tuvas Dievam un tik cieši ar Viņu saistītas, ka varam droši teikt, ka tās ir Dieva dvēseles daļiņas. Vai tad tiešām daļiņa ir spējīga noslēpt kaut ko no veseluma redzīgās acs? Tev ir dota iespēja vērot, kā Dievs pārvalda pasaules, saprātīgi izkārtojot visu: gan to, kas uz zemes, gan to kas debesīs, gan to, kas dod barību tavām jūtām un reizē ar to arī tavām domām. Tu savā iztēlē vari iedomāties tūkstošiem visdažādāko tēlu un to iespaidā savā prātā iezīmēt neskaitāmus citus tēlus, ko tu esi izveidojis pats savās fantāzijās. Tu vari apgūt vienu zinātni pēc otras, paturēt atmiņā tūkstošiem lietu, un patiesi domāt, ka Dievs nespēj visu redzēt, visur piedalīties, visā iekļūt?! Saule spēj apspīdēt lielu daļu zemes teritorijas, atstājot tumsā tikai to daļu, uz kuru pati zeme met ēnu, bet Tas, kurš radījis pašu sauli, savu paša daļu, kas niecīgāka par niecīgu, salīdzinājumā ar visu veselumu, kas norādījis šiem debesu ķermeņiem ceļu – nebūs spējīgs to visu aptvert ar savu prātu?!

Bet, tu teiksi, mans prāts nevar visu zināt vienlaicīgi. Bet kurš gan tev ir teicis, ka prāta ziņā tu esi līdzīgs Zevam? Vēl vairāk, Viņš ir pielicis mums katram klāt vienmēr modru, melus nepazīstošu sargu. Mums katram ir savs Ģēnijs, kam Viņš ir uzticējis mūs pieskatīt. Vai tiešām Viņš varētu mums atrast kādu vēl labāku, vēl centīgāku aizstāvi, kā tas, kura aizgādniecībā mēs esam patreiz atstāti? Tādēļ, kad jūs aizslēdzat aiz sevis durvis, paliekat pilnīgā tumsā, nedomājat, ka esat palikuši bez uzraudzības. Nekādā gadījumā jūs neesat vieni: ar jums ir Dievs un ar jums ir jūsu Ģēnijs. Un, lai redzētu to, ko jūs darāt, vai tiešām domājat, ka Viņiem ir vajadzīga gaisma?

Esat uzticīgi šim Dievam kā karavīri ir uzticīgi savam imperatoram dotajam zvērestam. Tie, saņemot algu, sola turēt imperatora vajadzības augstāk par savām paša vajadzībām. Vai tiešām jūs atteiksities dot zvērestu? Vai esat piemirsuši par diženajām veltēm, ko esat jau neskaitāmas reizes saņēmuši? Un, ja jūs būsiet zvērējuši, vai tiešām spēsit šo zvērestu lauzt? Kāds tad būs šis solījums? Visā paklausīt Dieva gribai, nekurnēt uz Viņu, palikt mierā ar visām Viņa rīcībām, ar prieku darīt un pārciest visu, ko liktenis uzsūtīs. Vai ir kāda līdzība jūsu zvērestam ar zaldātu zvērestu? Karotāji zvēr ne par ko nemainīt imperatoru, jūs – dodat priekšroku visam veselumam.

XII

Par providenci

Neesat skaudīgi par to, ka citām dzīvām būtnēm jau ir gatavs tas, kas nepieciešams to ķermeņiem - ne tikai barība un dzēriens, bet arī mājas. Tiem nav vajadzīgi nedz apavi, nedz drēbes, turpretim mēs nespējam bez tā visa iztikt. Tie ir dzimuši nebrīvi, un būtu muļķīgi, ja tiem, kas nākušiem pasaulē, lai kalpotu citiem, vēl vajadzētu domāt par apģērbu un apaviem. Padomā, kas būtu, ja mums nāktos domāt ne tikai par pašiem, bet arī par aitām un ēzeļiem – ko viņiem vilkt kājās un ko mugurā, ko vārīt ēst, ar ko padzirdīt! Bet, kā zaldātu uz pulkveža pavēli atdod apģērbtu un apbruņotu, tā arī tos, ko daba ir radījusi par vergiem, viņa pati ir apdāvinājusi ar visu nepieciešamo. Viss tiem ir sagatavots, un nekas vairāk nav vajadzīgs. Tā viens mazs zēns dzen ar stibiņu veselu aitu baru. Mēs, tā vietā, lai pateiktos Dievam, ka mums nenākas rūpēties par dzīvniekiem tāpat, kā pašiem par sevi, apvainojam Viņu par viņa attieksmi pret mums! Tajā pašā laikā, zvēru pie Zeva un citiem dieviem, ir pietiekoši norādīt uz kādu no parādībām dabā, lai dievbijīga, cēla sirds atklātu tajā labestīgu Providenci! Paņemsim vienkāršus piemērus. Norādīšu uz to, ka zāle pārtop pienā, piens sierā, no ādas virsmas tiek nogriezta vilna. Kurš gan to visu ir paveicis, kurš gan līdz tam visam ir aizdomājies? Un dzirdam atbildi: neviens... Kāda neiedomājama nekaunība un alošanās.

Bet nu pietiks par galveno, parunāsim tagad par otršķirīgo. Vai var būt kaut kas nederīgāks par cilvēka bārdu? Vai tad daba nav atradusi tai vislabāko pielietojumu, kādu vien tik spējusi? Vai ar šo bārdu tā nav nošķīrusi vīrieti no sievietes? Mums katram jau no tālienes duras acīs: „Es esmu vīrietis. Zinot, kas es esmu, pie tāda arī nāc un runājies, nemeklējot citas pazīmes, kā vien tās, kas ir tavā acu priekšā!” Sievietēm tā nav devusi bārdu, toties tām ir iedota maiga balss. Un vai tad šīs atšķirības zīmes ir sliktas, vai tad tās apkauno mūs? Vai tad mūsu bārda nav daudz skaistāka par gaiļa seksti un majestātiskāka par lauvas krēpēm? Tad glabājiet šīs Dieva dotās zīmes, neniciniet tās un nesajauciet tās dzimumu starpā, cik nu tas ir jūsu spēkos.

Bet vai tad tikai ar to ir izteiktas Providences rūpes par mums? Vai pietiks vārdu, lai teiktu Viņam pelnītās uzslavas vai pavēstītu par Viņa veikumiem? Ja mums būtu pietiekami daudz prāta, vai nevajadzētu katru brīvu brīdi, kā visiem kopā, tā arī katram atsevišķi, dziedāt slavas dziesmu Dievam, slavināt Viņu un Viņam pateikties? Vai zemi rokot, vai sējumus apstrādājot, vai pie maltītes galda sēžot, mums nevajadzētu dziedāt himnas Dievam: dižens ir Viņš, kas devis mums šos darbarīkus, ar kuriem mēs apstrādājam laukus, dižens ir Viņš, kas devis mums rokas, rīkli un vēderu, radījis mūs tādus, ka mēs augam, paši to nemaz nemanīdami, un miegā atgūstam savus spēkus?

Lūk, ko mums vajadzētu dziedāt pie katra veikuma, bet pašai skaļākajai un iedvesmojošākajai himnai par godu Dievam būtu jāskan par to, ka Viņš mums ir devis iespēju visu apgūt ar mūsu pašu prātu un saprātīgi rīkoties... Nu ko! Ja jūs esat neredzīgs ļaužu pūlis, tad jūsu pienākums ir jāpilda kādam citam un šo himnu par jums jānodzied ir kādam citam! Kas gan man, klibam sirmgalvim, cits atliek, kā tik slavināt Dievu! Ja es būtu dziedātājputns, es darītu to, kas jādara dziedātājputnam, ja es būtu gulbis, tad darītu to, kas jādara gulbim. Bet es dzīvoju, apdāvināts ar saprātu, un mans pienākums ir slavināt Dievu... Tas ir mans pienākums, un es to izpildīšu, un, kamēr tas būs manos spēkos, nepametīšu sev nolikto vietu! Tad dziedāsim ar mani kopā!

OTRĀ GRĀMATA

I

Nepieņem par savu laimi to, kas nav tavā varā

Ja cilvēki dara ko ļaunu, tad, pirmām kārtām, viņi lielu ļaunumu nodara paši sev, turpretim tev viņi nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Tu neesi radīts, lai darītu ļaunus darbus un maldītos kopā ar pārējiem, bet gan lai palīdzētu tiem labajos darbos un tajā atrastu savu laimi.

Zini un paturi atmiņā, ka, ja cilvēks ir nelaimīgs, tad viņš pats ir vainīgs pie tā, jo Dievs visus cilvēkus ir radījis laimei, bet nevis tam, lai viņi būtu nelaimīgi.

No visa tā, ko Dievs mums ir devis šajā dzīvē, Viņš vienu daļu ir pilnīgi atdevis mūsu rīcībā: tā sastāda it kā mūsu pašu personisko īpašumu; cita puse neatrodas mūsu pārvaldījumā: visu, ko citi var sasiet, izspēkot un mums atņemt, mums patiesībā nemaz nepieder; bet viss tas, ko neviens un nekas nevar iztraucēt vai izjaukt, sastāda mūsu īpašumu. Un Dievs ar vislielāko gudrību mums īpašumā ir iedevis tieši to, kas arī ir īstenā labestība. Tātad, Dievs nav mūsu nelabvēlis. Viņš par mums ir gādājis kā labsirdīgs tēvs: Viņš nav iedevis mums tikai to vien, kas mums nodara pāri.

– Bet kā tad tā? Man nācās šķirties no sava vislabākā drauga, un mēs abi to ļoti pārdzīvojām.

– Kādēļ tad tavs draugs uzskatīja par savu to, kas viņam nepavisam nepieder? Vai tad draugs tev ir dots personiskajā pārvaldīšanā? Kad viņš bija kopā ar tevi, kādēļ viņš aizmirsa, ka arī tu vari nomirt vai aizbraukt projām? Viņš par savu aušību ir saņēmis sodu. Bet tu – kādēļ tik vieglprātīgi esi iedomājies, ka tev vienmēr būtu jādzīvo tur, kur ir tīkami, ar vieniem un tiem pašiem jaukajiem cilvēkiem pie vienām un tām pašām ierastajām nodarbēm? To tev neviens nav apsolījis. Kāpēc gan tu tagad raudi? Tu izrādās esi daudz nelaimīgāks par zosīm un pīlēm, jo tās katru gadu lido tālu prom pāri jūrām un nepavisam neskumst par pamesto mitekli.

– Bet tām taču nav prāta!

– Vai tad tu tiešām domā, ka nesaprātīgajiem putniem vajadzētu būt laimīgākiem nekā cilvēkiem, kuriem ir saprāts? Vai tad tādēļ Dievs mūs ir apveltījis ar saprātu, lai mēs būtu nelaimīgi un savas dienas pavadītu sērās?

Iedziļinies cilvēka dzīvē un tu sapratīsi, ka ļaudīm ir lemts te dzīvot kopā, te atkal tapt šķirtiem. Kad viņi dzīvo kopā, viņiem ir jābūt laimīgiem vienam caur otru, bet kad viņiem nākas šķirties, tad nevajag par to bēdāties. Tieši pretēji, mums ir jāpriecājas par to, ka mēs atšķiramies no augiem, kas ar savām saknēm ir cieši piesaistīti vienai vietai.

Nevar būt laimīgs tad, kad ienāk prātā kas tāds, ko nav iespējams īstenot; un otrādi, var būt laimīgs tikai tajā gadījumā, ja vēlies iespējamo, jo tādā gadījumā tev vienmēr būs tas, ko tu vēlies. Viss slēpjas tajā, lai vēlētos tikai to, kas ir mūsu varā, tikai to, kas ir iespējams.

Kas vēlas neiespējamo, tas ir vergs un muļķis, kurš sacēlies pret savu radītāju – Dievu. Mūsu tēvs vēlas, lai mēs būtu laimīgi; bet tad mums ir jāpatur prātā tas, ka viss, kas ir piedzimis, neizbēgami arī ies bojā un ka ļaudīm šķiršanās ir obligāta.

Nekas ļaudīm neies secen no tā, ko viņi dara pret Dieva likumiem. Ikviens, kurš saceļas pret Dievu, būs vergs un nelaimīgais. Viņam ir lemts ciest un būt skaudības varā, viņš būs vājš un izlutināts.

– Kā tad lai es dzīvoju? – tu jautā.

Pirmām kārtām un pats svarīgākais – nemodini sevī tieksmi pierast pie lietām, kas tev nepieder un par kurām tev ir zināms, ka tās jebkurā brīdī var tikt atņemtas. Kad esi apskāvis savu bērnu, brāli, draugu, tad saki sev, ka tu esi apskāvis ko tādu, ko tev drīz nāksies zaudēt, ka tas tev ir iedots tikai uz laiku. Vīnogas nogatavojas tikai rudenī, un smieklīgi ir gaidīt, ka tās varētu nogatavoties un dot ražu ziemā. Vēlēties to, lai neviens no taviem mīļajiem tevi nepamestu, ir tas pats, kā gaidīt vīnogu ražu ziemā. Sirsnīgi apskauj savus mīļos, bet prātā vienmēr paturi, ka viņi kurā katrā brīdī var tevi pamest un jūs vairs nekad netiksities.

– Bet to taču ir grūti pat pateikt vārdiem!

– Nu ko tur var darīt? Ja šķiršanās vai nāve tev liekas tik briesmīga, tad tev vajadzētu arī bēdāties arī par vārpu nāvi pļaujas laikā un rudenī skumt par krītošajām lapām. Cilvēku šķiršanās nav nekas vairāk, kā neliela pārmaiņa, bet arī nāve ir pārmaiņa, tikai nedaudz lielāka. Pasaulē nepastāv iznīcība, ir tikai gudra pāreja no vienas dzīvības formas citā. Un priekš mums šī pāreja iestājas tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Arī mēs piedzimām tad, kad tas bija vajadzīgs, nevis tad, kad mums to iegribējās.

Tieši tādēļ gudrs cilvēks rūpējas tikai par to, lai ar savām rīcībām pildītu Dieva gribu un savā dziļumā par savu dvēseli domātu tā:

– Tēvs, tu vēlies, lai es vēl dzīvoju, tad es to darīšu tā, kā tu liksi; es rīkošos ar to brīvību, ko Tu man esi visā devis un kas ir manā pārvaldīšanā. Bet, ja es tev vairs neesmu vajadzīgs, tad lai notiek pēc tava prāta! Es visu šo laiku esmu dzīvojis uz šīs zemes, lai kalpotu Taviem gudrajiem likumiem. Ja Tu man sūtīsi nāvi, tad es aiziešu no šīs pasaules, paklausot Tavai gribai kā centīgs kalpotājs, kurš saprot gan sava pavēlnieka pavēles, gan arī liegumus. Bet kamēr es dzīvoju šeit uz zemes, es gribu būt par to, par ko tu man esi nolēmis būt.

Vienmēr iedziļinies it visā, kas ar tevi notiek. Ja ar tevi ir noticis kas tāds, kas no tevis nav bijis atkarīgs, tad atceries, ka gar to tev nav nekādas daļas. Bet ja nu tevi reizēm vēl nomoka tas, kas no tevis nav atkarīgs, tad centies notikušajā saskatīt mācību un izmanto šo gadījumu, lai cīnītos pats ar sevi, un ar saprāta palīdzību centies apvaldīt savas gļēvulīgās ciešanas.

Kad tu dzīvo kādā vietā, tad nedomā par to, kā tev būtu dzīvot citā vietā, kur tev, iespējams, būtu daudz patīkamāk dzīvot vai nu tagad vai arī nākotnē. Domā tikai par to, kā tev saprātīgi un cilvēciski nodzīvot savu atvēlēto laiku tur, kur tu atrodies pašreiz.

Tad visi daudzie prieki nomainīsies vienā vienīgā apziņā, ka tu dzīvo saprātīgi un cilvēciski un pieturies pie Dieva likumiem ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Liktenis tevi vienu dienu aizvedīs uz vienu vietu, bet nākamajā brīdī tev jau nāksies pārcelties uz citu vietu. Tas parādīs tevi ļaudīm kā nabadzīgu, bezspēcīgu, slimu tādēļ, lai tu ar savu paša nevainojamās dzīves piemēru cilvēkiem parādītu to patiesību, ka viss labestīgais ir jāmeklē nevis ārpus sevis, bet gan sevī pašā. Nevajag domāt, ka tu esi Likteņa pamestais, ja tev ir uzsūtīts trūkums un nabadzība, slimības, vai ļaužu nežēlastība. Tēvs nekad neieredzēs savu dēlu, ja tas būs paklausīgs un nevainojami pildīs viņa gribu. Tu neesi Likteņa pamestais: neviens uz pasaules netiek aizmirsts, pat ne visniecīgākā radība. Tu tāpat kā visi tiec skolots, lai varētu kļūt par piemēru citiem ļaudīm. Un vai tieši tāpēc tev nevajadzētu atdot sevi visu, lai ievērotu šos gudrībā radītos Dieva likumus un atmestu šīs bezjēdzīgos rūpestus par laicīgās dzīves labklājību un gaužām aplamās skumjas par drauga zaudējumu?

Ne jau pati dzīvesvietas maiņa vai neizbēgamā šķiršanās no tuva drauga ir bēdu pilna, skumji ir tikai tas, ka cilvēks bēdājas par to, no kā nav iespējams izbēgt.

II

Kur meklēt laimi?

Nav atrodams tāds stiprs un vesels ķermenis, kas ne reizi nebūtu slimojis. Nav uz pasaules tādu materiālo bagātību, kas reiz netiks pazaudētas. Nav tādas spēcīgas zemes varas, kuru nebūtu iespējams iedragāt. Viss tas ir gaisīgs un ātri pārejošs, un cilvēks, kurš savu dzīvi ir nolēmis veltīt šīm gaistošajām lietām, vienmēr būs satraukts, no kaut kā bīsies, būs sarūgtināts un bieži cietīs. Viņš nekad nesasniegs to, ko vēlas, un galu galā kritīs tajā, no kā visvairāk bija vairījies.

Tikai cilvēka dvēsele var būt drošāka par vislabāk nocietināto pili. Kādēļ tad mēs tā cenšamies visādos veidos to padarīt vājāku? Tas taču ir mūsu nesatricināmais balsts! Kādēļ nodarbojamies ar tādām lietām, kas mums nenes dvēseles prieku, un pavisam nerūpējamies par to, kas vienīgais var atnest mums šo dvēseles mieru? Mēs visi aizmirstām to, ka, ja mūsu sirdsapziņā ir tīra, tad neviens nespēj mums kaitēt, un tikai no mūsu nesaprātīguma un vēlmes apaugt ar ārējiem nieciņiem izceļas visi strīdi un ienaids.

Daudzi runā, ka cilvēkam ir jāmeklē labestīgais un jāizvairās no ļaunā un ka tāpēc visi tie, kas uzbrūk labestīgajam cilvēkā vai nodara ļaunu, ir jāuzskata par pretiniekiem un ienaidniekiem, neskatoties uz to, ka tas ir paša tēvs, brālis vai dēls.

Bet vai tas tā patiešām ir? Meklēt savu laimi un izvairīties no ļaunā vajadzētu ikvienam, tas tiesa. Bet vai tad tiešām labestīgais un ļaunais priekš manis var slēpties tajā, kas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem? Tiesa, daudzi žēlojas par to, ka kāds cits laupa tiem labestīgo vai pakļauj ļaunumam. Bet, ja šiem apgalvotājiem būtu taisnība, tas nozīmētu, ka cilvēks nav spējīgs sevī sasniegt labestīgo. Sekojoši, labestīgais ir neaizsniedzams. Kā tad mēs kaut ko varam saukt par labu, ja mēs to nekādi nevaram sasniegt?

Nē, draugi! Vienīgais mūsu labestīgais un ļaunais ir meklējams mūsos pašos, mūsu pašu dvēselēs. Katram no mums labestīgais slēpjas tajā, lai dzīvotu saprātīgi, bet ļaunais tajā, lai nedzīvotu saprātīgi. Ja mēs to sev cieši iegalvosim, tad mēs uz visiem laikiem atbrīvosimies no strīdiem un naida tādēļ, ka ir muļķīgi strīdēties par to, kas nav attiecināms uz labestīgo mūsos, tāpat kā strīdēties ar tiem, kuri ir uz maldu ceļa, tātad ar nelaimīgiem ļaudīm.

Sokrats to visu paturēja prātā un dzīvoja savās mājās, ciešot savas kurnošās sievas un nepateicīgā dēla sabiedrību. Kā Ksantipa izpauda savu rūgtumu? Cik vien gribēja, lēja Sokratam uz galvas ūdeni, mīdīja plāceņus, ko viņš ēda. „Ko gan viņa man sliktu var izdarīt, – domāja Sokrats, – ja es neņemu vērā viņas izdarības? Tāda ir mana griba, un nekādam caram vai kungam nebūs varas pār mani, ja tik vien es pats to negribēšu. Šajā jomā daudziem nav pa spēkam uzveikt vienus, stipriniekiem – vārgos: Dievs katram pašam ir devis savu brīvo gribu”. Šī mācība rada draudzību ģimenē, vienprātību līdzpilsoņiem starpā, mieru tautu starpā. Tā liek mums būt pateicīgiem Dieva priekšā, liek mums būt vīrišķīgiem. Pateicoties tai, mēs nerūpējamies par to, kas mums nepieder un par to, kam nevajadzētu pelnīt mūsu acīs ievērību.

Tā dzīvoja gudri vīri. Par to mēs runājam, par to mēs lasām. To izlasot, slavinām to, bet esam ļoti tālu no tā, lai sekotu tam. Lūk, kādēļ to, kas ir pateikts par spartiešiem: „Mājās viņi ir lauvas, bet Efesā kā lapsas,” var attiecināt arī uz mums: skolā mēs esam kā lauvas, bet aiz tās sienām – kā viltīgi lapsas...

III

No kā bīties un no kā nē?

Cilvēkam nevajadzētu būt gļēvulīgam. Viņam vajadzētu būt bezbailīgam, kas dzīvo ar piesardzību. Sākotnēji var likties, ka cilvēks, kurš dzīvo piesardzīgi, nevar būt bezbailīgs, bet tas tā tikai liekas. Patiesībā tas ir iespējams, jo bezbailīgam ir jābūt vienā gadījumā, bet piesardzīgam pavisam citā.

Viss ļaunums slēpjas mūsu nesaprātīgajos uzskatos un noziedzīgajās vēlmēs. Tādēļ ļoti vērīgi un piesardzīgi ir jāseko tam, kā mūsos veidojas mūsu pašu uzskati un vēlmes. Šajā nozīmīgajā nodarbē nekad nevar būt par daudz stingrības un piesardzības.

Viss pārējais ir mums pašiem mazsvarīgs. Tas viss ir ārējas lietas, bet ne mūsu pašu iekšējās. Un pār tām mums arī nemaz nav iedota vara. Tādēļ par to nemaz nav ko uztraukties.

Mēs skaidri sapratīsim, ka viss ārējais ir maznozīmīgs tikai tad, kad sāksim rūpīgi sekot saviem uzskatiem un vēlmēm. Tādā veidā bijība no patiesā ļaunuma dos mums bezbailību attiecībā uz dažādiem iedomātajiem ļaunumiem.

Taču mums nepārtraukti nākas krist lamatās kā nesaprātīgiem zvēriem, ko ķer cilvēki. Piemēram, mednieki izceļ briedi no guļas. Briedis grib aizbēgt no briesmām un centīgi skrien uz pretējo pusi, bet tas ir tieši tur, kur ir izlikti ķeramie tīkli, un iekšā ir. Tieši tāpat mēdz atgadīties arī ar mums.

No kā mēs tādā mazdūšībā baidāmies? No tā, kas nemaz nav mūsu varā. Kad mēs esam vismierīgākie un visdrosmīgākie? Tad, kad darbs ir atkarīgs no mums pašiem. Un sanāk, ka mēs esam pašpārliecināti vienaldzīgi pret savu neapdomību, pret savām kļūdām un kaislībām. Visu savu centību un uzmanību vēršam, lai gūtu panākumus tajā, kas nepavisam no mums nav atkarīgs. Tādējādi mēs visu no dabas doto bezbailību, ar kādu mums vajadzētu attiekties pret ārējām lietām, mēs vēršam paši uz sevi un kļūstam pašpārliecināti un pašapmierināti. Un tieši pretēji, to dabas doto piesardzību, kas mums dota, lai mēs uzmanīgi varētu apieties ar savām iekšējām lietām, mēs novirzām uz ārējiem apstākļiem, kas nepavisam nav no mums atkarīgi, un tā mēs kļūstam bailīgi un mazdūšīgi.

Ja mēs visu laiku rūpīgi sekotu saviem uzskatiem un vēlmēm, tad mēs spētu izvairīties no daudziem ļaunumiem. Taču tad, kad mēs visādos veidos cenšamies vairīties no tā, kas ir citu cilvēku varā, mēs esam kā brieži - nokļūstam tīklos, kas ir nopīti no apjukuma, baiļošanās un mazdūšības pavedieniem.

No ciešanām un no nāves nav iespējams izvairīties, jo tā ir daļa no mūsu likteņa. Un tieši no tā mēs visvairāk baidāmies. Ļaunums nav ne ciešanās, ne arī pašā nāvē, bet gan mazdūšībā pret tām.

Sokratam ir taisnība sakot, ka mēs esam kā mazi bērni, izveidojam sev kādu izbāzeni, izkrāsojam to pēc iespējas briesmīgāk, un pēc tam paši no tā baidāmies. Kā bērni baidās no šī, pašu radītā bubuļa, tā arī mēs paši sev esam izveidojuši ērmu no ciešanām un no nāves un, pašu iedvesmoti, no tā baidāmies.

Palūkosimies, kas tad īsti ir nāve? Pieiesim tuvāk šim šausmonim, un, ieskatoties tajā vērīgāk, mēs ieraudzīsim, ka tas ir tikai šaušalīgās krāsās izkrāsots biedēklis. Vai tad kādreiz manai dvēselei nav jāatdalās no mana ķermeņa? Tie taču viens ar otru nav bijuši saistīti mūžīgi mūžos? Vai tad mirt nenāksies šā vai tā, ja ne agrāk, tad nedaudz vēlāk? Tad kādēļ tad par to ir tā jāpārdzīvo?

– Kādēļ tas ir tā ierīkots? – tu jautā.

– Tas tādēļ, ka tā vajag pasaules pastāvēšanai. Šī dzīve ir balstīta uz to, ka pagājušo nomaina tagadējais un, tagadni, savukārt, nomaina nākotne.

Un kas tad ir ciešanas? Tas ir bubulis bērniem. Mūsu ķermenis ir veidots tā, ka tas izjūt pret notiekošo gan patiku, gan nepatiku. Nepatika saucas par ciešanām. Bet tīkamās un netīkamās sajūtas izbeidzas līdz ar tavu nāvi. Tad kādēļ ir jābaidās no ciešanām, ja tās ir tik īslaicīgas?

Lūk, līdz kādām domām mēs varam nonākt, ja rūpīgi izsveram savus uzskatus un vēlmes. Šādas domas mūs dara bezbailīgus pret visu, kas nav svarīgākais mūsu dzīvē, tas ir, pret visu ārējo.

Šādās domās tad arī ir meklējamas augstākās zināšanas un dzīves jēga.

IV

Saprātīgs cilvēks nepārdzīvos par ļaužu runām un

neapskaudīs citus

– Mani ļoti sarūgtina tas, ka ļaudis domā par mani ne tā, kā tas ir patiesībā.

– Bet tur ne jau tu esi vainīgs, bet gan viņi. Kādēļ tad tu par to pārdzīvo?

– Man gribētos parādīt, ka viņi maldās. Tie mani žēlo tad, kad es rīkojos labi un pareizi. Bet, kad es patiesi esmu vainīgs, viņi man piekrīt un atzīst par labu esam. Viņi, piemēram, ļoti nožēlo, ka es nemaz netiecos pēc varas, amatiem un bagātības.

– Tas nav tavā varā parādīt visiem ļaudīm, kur tie kļūdās, un pārliecināt tos par to, kas ir saprātīgi. Tev ir dota vara pārliecināt pašam sevi. Vai tu pats esi līdz galam izpratis, ko tu gribi citiem iegalvot? Vai tu pats zini, kas ir labestīgais un kas ir ļaunais? Vai tu pats dzīvo, kā tas pieklājas? Tu varēsi dzīvot kā nākas tikai tad, kad būsi brīvs un kad atteiksies no visa, kas nav tavā varā. Bet vai tad tavā varā ir izdarīt tā, lai ļaudis ne reizi nekļūdās? Tu par to rūpējies un bēdājies, tātad tu pats vēl tā īsti nezini, kas ir labestīgais un kas ir ļaunais? Tad vai nebūs labāk, ja tu atstāsi citus mierā un sāksi mācīt tikai sevi pašu? Tu labāk par visiem citiem pazīsti pats sevi un pārliecināt sevi tu varēsi daudz labāk par kādu citu. Citi lai paši skatās, kur ir viņu kļūdas, un vai kļūdīties ir pareizi.

Ja tu dzīvo labu un tikumisku dzīvi, bet ļaudis par to izsaka nožēlu, kas tad cits tev atliek? Tu taču nesāksi netikli uzvesties tikai tādēļ, lai ļaudis tevi pārstātu žēlot?

Tu pats labi zini, kā ir pareizi jādzīvo, bet tikai no tā vien tava dzīve nekļūs ne par mata tiesu labāka. Kādēļ tas tā?

Tas ir tādēļ, ka tu nedzīvo saskaņā ar savām saprātīgajām domām, bet gan atstāj tās savos paša dziļumos. Lāpsta, ar kuru ir jārok zeme, noteikti sarūsēs, ja tā gulēs bez jebkāda pielietojuma. Un visas tavas saprātīgās domas ne pie kā nenovedīs, ja tu nesāksi tās pārvērst rīcībā.

Tev noteikti vajadzētu atbrīvoties no jebkādām bailēm un sarūgtinājuma, jo tu taču baidies no ļaužu runām. Tu bēdājies par to, ka ļaudis sāks tevi nepamatoti žēlot vai arī tā vietā, lai izteiktu atzinību vai uzslavas, sāks tevi nosodīt. Un kas tad izriet no šīm bēdām? Ja tu bēdājies par visu to, tad sanāk, ka tu patiesi esi nožēlas vērts.

Antitstens mūs mācīja, ka cilvēkam ir jābūt labestīgam un vienmēr ir jābūt gatavam dzirdēt par sevi sliktu.

Man galva nesāp, bet visi domā, ka tā man sāp. Kas man daļas gar to, ka citi par mani tā domā? Es esmu pavisam vesels, bet mani žēlo uzskatot, ka esmu slims. Es sevī par to visu tikai pasmaidu.

Un tu rīkojies tieši tāpat.

– Bet citiem tiek bagātības un goda daudz vairāk nekā man!

– Nu un tad? Ir taisnīgi, ka ļaudīm tiek vairāk tā, ko viņi tik ļoti vēlas. Viņi raujas vaiga sviedros, lai tikai taptu turīgi un tautās godāti, tiecas būt noteicēji pār citu likteņiem. Bet tu vairāk centies pareizi domāt un taisnīgi rīkoties. Katrs ir saņēmis to, pēc kā ir tik ļoti tiecies. Viņi - savus amatus un mantību, bet tu - savas labās domas un taisnīgo dzīvi.

Viņi ir priekšnieki, bet tu nē. Viņi ir bagāti, bet tu nē. Bet tu taču neesi veltījis visus savus pūliņus, lai kļūtu par priekšnieku un iedzīvotos mantībā? Tā taču nemēdz būt, ka tas, kurš par kaut ko nebūtu centies gūtu lielākus panākumus, nekā tas, kurš par to pašu centīgi rūpējas ikdienas. Nozaudēto mantu atrod tas, kurš to cītīgi meklē, bet ne jau tas, kam tā ir pilnīgi vienaldzīga.

– Pieņemsim, ka tas tā ir. Man gan liekas, ka daudz taisnīgāk būtu tad, ja tas, kurš dzīvo un domā taisnīgi, būtu visiem ticis priekšā.

– Bet viņš jau tā vai tā ir visiem priekšā, gan savā pareizajā uztverē un domāšanā, gan taisnajā dzīvē. Bet ļaudis ir tikuši tev priekšā savos amatos, bagātībā un godos. Vai tiešām tu domā, ka, ja tu domā un rīkojies labi, tad vari pieprasīt to, lai tu šautu labāk par prasmīgiem strēlniekiem un kaltu labāk par meistarīgu kalēju, kaut arī tu ne reizi nebūtu trenējies šajās nodarbēs? Protams, ja tu vēlēsies lietas, uz kurām tu neesi tiecies un veltījis visas savas pūles, tad tev noteikti nāksies daudz raudāt un ciest.

Nav iespējams darīt divas lietas reizē.

Tas vīrs negulēja daudzas naktis, cēlās līdz ar sauli, domāja garas stundas tikai par to vien, kā labāk pielišķēties galma ļaudīm, kā labāk apdāvināt to, kas pretim var dot daudz lielāku labumu. Viņš izdabāja Cēzara draugiem, centās ieriebt kādam cilvēkam, lai tādā veidā izdabātu kādam citam ietekmīgākam. Arī savu lūgšanu laikā šis vīrs domā par šīm nodarbēm. Viņš bēdājas, ja nespējis iegūt kādas spēcīgas personības labvēlību. Viņš baidās, ka tik nebūtu izrīkojies kā goda vīrs, un, ja arī gadās kāds labs darbs no viņa puses, tad tas acumirklī tiek nožēlots.

Ja tu patiesi gribi pareizi domāt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tad tu tieši pretēji centīgi meklēsi savas kļūdas un domāsi tikai par to, kā laboties. Tu paturēsi atmiņā, ka nekam, kas no mums nav atkarīgs, nevajadzētu mūsos izsaukt skumjas vai priekus: ne mūsu ķermenim, ne slavai, ne bagātībai. Tu atcerēsies, ka tev ir sirdsapziņa un saprāts, kas vienīgie var tevi vest pie laimes un dvēseles miera.

Nē, neklājas tev vērst savu uzmanību uz ļaužu valodām par sevi un tev jāatmet skaudība uz citiem cilvēkiem. Viņi taču nedusmojas un nebrīnās, kad tu viņus žēlo. Viņi ir pārliecināti, ka viņu dzīve ir labāka par tavējo.

Ja tu patiesi gribi dzīvot pēc sirdsapziņas un saprāta un ja tu tik tiešām tici, ka tieši tur ir meklējams viss labais un ka citi ir uz maldu ceļa, tad tu nesāksi uztraukties par to, ko citi cilvēki runā par tevi.

V

Par apvainojumu pārciešanu

Gudrs cilvēks ne pats ar kādu strīdas, ne arī, cik nu tas ir no viņa atkarīgs, ļauj to darīt citiem. Par labu piemēru mums kalpo Sokrata dzīve, kurš ne tikai pats vairījās no jebkādiem strīdiem, bet arī neļāva to darīt citiem. Palasi Ksenofonta „Dzīrēs”, cik strīdniekus viņš samierināja, ko viņam nācās pārciest no Trazimaha, Pola un Kallikla un ko viņam nācās pārciest no savas sievas vai dēla, kas viņu mēģināja atspēkot, izmantojot sofismu. Viņam bija ļoti labi zināms, ka neviens nav tiesīgs pārvaldīt svešu gribu. Tāpēc viņš vienmēr vēlējās tikai to, kas ir atkarīgs no viņa paša. Ko tad tieši? Nepiespiest citus dzīvot saskaņā ar dabu, jo tas nav no mums atkarīgs, bet ļaut katram rīkoties tā, kā tas vēlas. Tomēr pašam, neskatoties uz visu, dzīvot un uzvesties tā, kā to prasa pastāvošie dabas likumi, un censties savu spēku robežās iedvesmot arī citus uz to. Lūk, mērķis, kuru filosofs nekad neizlaiž no sava redzesloka. Vai viņam rūp karavadoņa tituli? Nē, bet, ja viņam tos piedāvā, tad viņš ar visiem spēkiem tos centīsies attaisnot un saglabāt tajos sevis paša labāko daļu. Vai viņš grib apprecēties? Nē, bet, ja viņam to nāksies darīt, tad viņš arī šajā gadījumā sevi centīsies saskaņot ar dabas likumiem. Ja viņš sagribētu, lai viņa dēls vai sieva būtu laimīgi, viņš tad vēlētos, lai viss, kas ir atkarīgs no viņa, būtu arī no viņa atkarīgs. Būt par filosofu nozīmē prast atšķirt no svešā sev piederošo.

Par ko gan būtu jāstrīdas cilvēkam, kurš pieturas pie šādas pārliecības? Vai tad viņu var pārsteigt kaut kas no tā, kas notiek visapkārt? Vai tad kaut kas var viņam likties neparasts? Vai tad viņš nepieļauj, ka no sliktiem cilvēkiem ir iespējams sagaidīt vēl ko sliktāku, nekā tie ir jau nodarījuši iepriekš? Vai tad viņš neuzskata par laimi sev visu, kas nepārsniedz iespējamības robežas?

– Garāmgājējs mani nolamāja, – tu teiksi.

– Pasaki viņam paldies par to, ka viņš tevi nepiekāva.

– Viņš mani piekāva!

– Saki paldies, ka nesakropļoja.

– Viņš mani sakropļoja!

– Saki paldies, ka nenosita. Priecājies, ka esi palicis dzīvs. Vai kāds tam ir teicis, ka cilvēks ir tik vien kā miermīlīga un nekaitīga būtne un ka pāridarījums nes lielu postu pašam ļaundarim? Ja šis pāridarītājs nav neko tamlīdzīgu dzirdējis, nav apguvis šos uzskatus, tad kādēļ viņam nedarīt to, kas pēc viņa domām ir noderīgs?

Mēs paši esam vainīgi, ka ļaudis ir tik ļauni. Ja mēs katrs sāktu strādāt ar sevi un kļūtu labsirdīgāki, tad ļauno cilvēku paliktu daudz mazāk.

– Kaimiņš iemeta akmeni manā logā.

– Nu un? Ne jau tu, bet viņš pie tā ir vainīgs.

– Jā, bet man mājās viss ir sadauzīts!

– Vai tad tu esi pods? Tevi taču sasist nav iespējams, tevī ir sirdsapziņa un saprāts un tava griba joprojām ir brīva. Kas tev ir dots, lai tu no visa tā spētu aizsargāties? Tev attiecībās ar kaimiņu ir jārīkojas saprātīgi un pēc sirdsapziņas. Ja tu gribētu izrīkoties zvēriski, tu savam pāridarītājam uzkluptu un viņu neganti piekautu. Bet tu taču gribi būt cilvēks. Tad arī rīkojies, kā tas cilvēkam pieklājas - cilvēciski un saprātīgi un nevis atriebīgi un nežēlīgi. Zirgs glābjas no saviem ienaidniekiem, izmantojot savas ātrās kājas. Tas nekļūs nelaimīgs tādēļ, ka nespēj dziedāt kā gailis, bet gan ja pazaudēs no dabas doto velti – savu spēju auļot. Sunim ir laba oža. Suns kļūst nelaimīgs, kad zaudē šo dabas doto spēju un nevis tādēļ, ka nav iemācījies lidot. Tieši tāpat arī cilvēks nekļūst nelaimīgs tādēļ, ka nespēj uzveikt lāci, lauvu vai ļaunus cilvēkus, bet gan tādēļ, ka ir pazaudējis dabas doto labestību un saprātīgumu. Tieši tāds cilvēks kļūst patiesi nelaimīgs un ir nožēlas vērts. Viņam nevajadzētu nožēlot, ka nācis pasaulē vai aizies no tās, nedz arī to, ka dzīves laikā ir zaudējis savu mantu un īpašumus. Ne tēva atstātais mantojums, ne zeme, ne mājas, ne vergi – nekas nesastāda cilvēka nemainīgu personisko īpašumu. Daudzviet tie ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tāpat tie nevar piederēt tikai vienam vien, bet gan pāriet no rokas rokā, vadoties pēc tā cilvēka ieskatiem, kurš uz doto brīdi ir šo lietu īpašnieks. Viņam nelaimīgam vajadzētu justies tad, kad tiek nozaudēta cilvēciskā pašcieņa, kas ielikta katrā dvēselē jau no pašas dzimšanas. Ja uz monētas ir īstais attēls, tas nozīmē, ka tā nav viltota. Ja attēls neatbilst īstajam, tad monēta tiek izmesta. Ar cilvēku ir tas pats. Ja viņā mīt cilvēciskās īpašības un viņš attiecībās ar citiem ir laipns, iecietīgs un maigs, tad ikviens viņu labprāt ņemtu par kaimiņu, biedru vai draugu. Bet no tāda cilvēka, kurš ir īgns, dusmīgs un rupjš un kurš ne ar ko nav apmierināts, citi vienmēr vairīsies un viņu atstums.

Ja cilvēkā mīt ļauni nodomi, tad tajā brīdī viņš nemaz nav cilvēks, un tur jau ir par ko izteikt nožēlu. Pēc ārējā izskata nedrīkst spriest ne par vienu lietu. Pēc ārējā izskata arī izkrāsots vaska ābols izskatās pēc īsta, bet tam nav ne garšas, ne smaržas, nedz arī tā iekšējā uzbūve līdzinās īstajam ābolam. Tieši tāpat ir par maz uzskatīt kādu par cilvēku tikai tādēļ, ka ārēji tas izskatās kā cilvēks un tam līdzinās. Tas nebūt nenozīmē to, ka tas patiesi ir cilvēks. Vēl ir nepieciešams, lai tam būtu saprāts un cilvēciskā griba. Lūk, piemēram, ja kāds neieklausās saprāta balsī, neatzīst savas kļūdas pat, ja kāds nepārprotami un ļoti skaidri uz tām norāda, tad šajā brīdī šis cilvēks ne ar ko neatšķiras no ēzeļa. Ja kāds nekādi nespēj savaldīt savas kaislības, tad šajā brīdī viņš līdzinās aunam. Cits atkal meklē, kam varētu uzklupt un nodarīt pāri - tas tad jau vairs nav nedz auns, nedz arī ēzelis, bet gan īsts plēsoņa.

– Vai es drīkstu ļaut kādam sevi ienīst?

– Kam? Tiem, kuri tevi pazīst? Vai tad ļaudis tevi sāks ienīst, zinot tavu lēnprātību un godīgumu? Kāda tev daļa gar viņu domām? Vai tad, piemēram, cilvēks, kurš ir sava amata meistars, veltīs uzmanību dažu pļāpu spriedelējumiem, kas neko nesajēdz no šī amata?

– Bet uz mani ļaunosies aizvien vairāk?

– Ko tas nozīmē „uz mani”? Vai tad ir iespējams sasaistīt tavu no dabas doto brīvo gribu vai aizliegt tev domāt, kā tu pats to gribi?

– Nē.

– Tad no kā tad tu baidies un mulsti? Kādēļ tad tu nenostājies visiem priekšā un atklāti nepaziņo, ka gribi dzīvot mierā ar visiem ļaudīm, lai arī ko tie nedarītu un ka tavās acīs kļūst par ļoti smieklīgiem visi, kas domās grib tev kaitēt? Šie nejēgas, – teiksi tu – nezina ne, kas es esmu, ne, ko es uzskatu par labu vai sliktu, ne arī to, ka viņiem nekad nepiekļūt maniem visvērtīgākajiem īpašumiem. Viņi nezina, ka tiem nav dots pat pieskarties tam, kas patiesi ir mans un kurā es viens pats dzīvoju.

Tā labi nocietinātas pilsētas iedzīvotāji smejas par saviem aplencējiem: „Kādēļ tie pūlas veltīgi? Mūsu sienas ir stipras, pārtika mums pietiek ilgam laikam un visa kā cita mums arī gana!” Tas padara pilsētu stipru un neieņemamu, bet cilvēka dvēseli stipru padara tikai un vienīgi viņa pārliecība. Vai ir kāda siena, kas ir tik izturīga, kāds ķermenis, kas ir tik spēcīgs, kāds īpašums vai ēka, kas ir tik noturīga un kas reizē nebūtu pakļauta nelaimēm? Viss tas ir gaistošs un nestabils. Kurš tā vai citādi ir pie tā piesaistījis savu dvēseli, tam gribot negribot vienmēr nāksies baiļoties, skumt, uztraukties, vilties, izbaudīt kaut ko tādu, kas nav bijis vēlams. Vai tad mēs nebūsim ar mieru izveidot par nesatricināmu balstu to, kas mums ir dots no dabas, atmetot gaistošo un atkarīgo, veltot visus pūliņus uz mūžīgo? Vai tad mēs negribēsim paturēt atmiņā, ka neviens nevar kaitēt otram, tāpat arī atnest kādu labumu. Viss ir atkarīgs vienīgi no tā, kā katrs no mums par to domā. Tieši tur slēpjas visi patiesie aizvainojuma, nesaskaņu, sacelšanās un karu iemesli. Tas, kas vienam var likties milzīgs ļaunums, otram parādās kā augstākā svētlaime! Visi dzīvojošie tiecas pēc labā un noderīgā, bet izvairās no sliktā un kaitējošā. No tā izriet, ka, ja kāds ir izrāvis kaut ko no otra rokām un nav devis iespēju tam sasniegt kāroto mērķi, tad tas otra acīs kļūst par nelabvēli, vienalga, vai tas ir brālis, dēls vai tēvs. Nekas mums nav kļuvis tik tuvs, kā doma par labklājību. Visur un visā ir iespējams sākums naidam, nodevībai un apmelošanai. Bet, ja mēs par labo uzskatīsim vienīgi brīvo gribu, bet par vienīgo ļauno – sasaistīto, vai tad mums vajadzēs naidoties un strīdēties? Par ko? Vai par to, pret ko mēs esam vienaldzīgi? Ar ko? Vai ar nejēgām un nelaimīgajiem, kas galīgi aplam izvērtē īpaši svarīgas lietas?

VI

Ko mēs drīkstam un ko nedrīkstam darīt

Kad mēs mācāmies rakstīt un lasīt, tad iemācāmies, kā pareizi jālasa un jāraksta. Bet mums šīs prasmes nemāca izvērtēt vēstules rakstīšanas nepieciešamību. Tieši tāpat mums mūzikas stundas māca dziedāt vai apgūt kādu mūzikas instrumentu, bet tās nemāca mums, kad var dziedāt un vai īstā brīdī tiek spēlēts.

– Kura tad no īpašībām nosaka, kas kurā brīdī ir jādara un kas nē?

– Šo īpašību sauc par veselo saprātu. Tikai tas vien mums spēj parādīt, kas patiesi ir jādara un kas ne. Pateicoties veselajam saprātam, cilvēkam ir dota iespēja saprātīgi domāt.

Apveltījis mūs ar saprātu, Dievs mūsu pārvaldīšanā ir nodevis to, kas mums ir visvairāk nepieciešams un ar ko mēs spējam tikt galā. Viņš nav apveltījis mūs ar to, ar ko mēs nespētu tikt galā.

Patiesībā mēs dzīvojam šeit, uz zemes, sasaistīti ar saviem vājumiem, dzīvojam ar vāru ķermeni un esam tādu pašu nepilnīgu cilvēku ielenkti kā mēs paši. Vai tad mēs vieni paši, bez kādu augstāku spēku palīdzības, spētu tikt galā ar visām grūtībām?

Izveidojis mani tādu, kāds es esmu, Dievs it kā man vēstī:

„Epiktēt! Es varētu dāvāt tavam niecīgajam ķermenim un tavam sīkajam liktenītim daudz ko vairāk. Bet nepārmet man, ka neesmu to izdarījis. Neaizmirsti to, ka tavs ķermenis tev nepieder. Tas nav nekas cits, kā saujiņa zemes, kas ir tik izsmalcināti veidota. Es nevēlējos tev dāvāt pilnu rīcības brīvību it visā, kas tik tev iešaujas prātā, bet Es ievietoju tevī Sevis Paša dievišķo daļiņu. Es dāvāju tev spēju tiekties uz labestīgo un vairīties no ļaunā. Es dāvāju tev spēju brīvi domāt un izdarīt secinājumus. Ja tu ļausi veselajam saprātam caur sevi darboties un pievienosi to klāt visam, kas ar tevi notiek, tad nekāds spēks uz pasaules nespēs tev likt šķēršļus vai arī novirzīt no tā ceļa, ko esmu nozīmējis. Tu nekad nesūkstīsies par savu likteni, ne arī par cilvēkiem, kas tev apkārt; nekad nenosodīsi tos un nesāksi tiem izdabāt. Neuzskati, ka tas ir maz priekš tevis. Vai tiešām tas priekš tevis ir maz, ka tu visu savu dzīvi esi nodzīvojis saprātīgi, mierīgi un pieticīgi? Tad esi mierā ar visu!”

Bet, tā vietā lai ar veselo saprātu apgaismotu savu dzīvi un to vadītu šajā gaismā, mēs uz saviem pleciem uzveļam daudzus, uz mums nemaz neattiecināmus rūpestus. Viens pārlieku rūpējas par sava ķermeņa veselību un jau trīc no domas vien par to, ka var saslimt; cits nomoka sevi ar rūpestiem par savas bagātības pārvaldīšanu; trešais sevi šausta par savu pēcteču likteņiem, par sava brāļa neveiksmēm vai arī par to, lai vergi būtu čaklāki. Mēs paši labprātīgi uzveļam savos plecos visas šīs, mums nevajadzīgās rūpes, un tās gulstas uz mums kā smags dzirnakmens.

Tas ir tieši tāpat kā tad, ja cilvēks ar buru kuģi gribētu pārpeldēt pāri jūrai. Viņš noenkurojas krastā un gaida labu ceļavēju. Paiet viena diena, paiet otra, bet īstā vēja kā nav, tā nav.

– Dievs! – sauc izmisušais, – kad gan tu beidzot sūtīsi man labvēlīgu ceļavēju?

– Tas notiks tad, kad tas notiks, jo Dievs tevi nav iecēlis par laika noteicēju.

– Ko tad man darīt tādā gadījumā?

– Pieņemt to, kas nav no tevis atkarīgs un uzlabot to, kas ir atkarīgs tikai no tevis vien. Saprātīgi ir tikai rūpēties par šo, bet visu pārējo pieņem tā, kā tas notiek. Jo viss pārējais notiek ne tā, kā tu gribi, bet gan tā, kā tas notiek.

– Par ko tad man jādomā, lai dzīvotu tā, kā tu saki?

– Ne par ko citu, kā tikai par to vien, kas ir no tevis atkarīgs un kas nav no tevis atkarīgs. Ko tu vari paveikt un ko ne. Piemēram, tev noteikti būs jānomirst, bet vai tādēļ tev par to ir tā jāpārdzīvo? Tevi ar varu velk uz cietumu; tu nevari no tā izvairīties, bet tu vari par to nešausmināties. Tevi sūta trimdā, bet neviens nevar tev traucēt doties prom ar mierīgu garu un vieglu sirdi.

– Pastāsti man visus sava drauga noslēpumus, – teiks man mans ienaidnieks.

– Nē, es tev tos nestāstīšu, – skanēs mana atbilde, – tādēļ, ka saglabāt drauga noslēpumus ir manā varā.

– Bet es tevi iekalšu važās un izsūtīšu trimdā, ja tu man tos neatklāsi!

– Ko tu tur runā? Ne jau mani tu ieslēgsi ķēdēs; tu vari sasaistīt tikai manas rokas, bet mani, manu dvēseli, manu gribu, manu saprātu tu neesi spējīgs padarīt nebrīvus, jo neviens, izņemot mani pašu, nespēj ar tiem izrīkoties.

– Es tev nocirtīšu galvu!

– Vai tad es tev kādreiz esmu teicis, ka mana galva ir grūtāk nocērtama, kā jebkuram citam cilvēkam?

Lūk, ar kādām domām tev vajadzētu ikdienas sevi trenēt!

Kurš ir rūpīgi izsvēris un sapratis, ko tieši viņš spēj izdarīt un ko nespēj, tam nekad nebūs dažādi šķēršļi un nejaušības par traucēkli, jo viņš vienmēr vēlēsies tikai to, kas ir sasniedzams, un vairīsies no tā, ko nav iespējams sasniegt.

– Jūs mani esat notiesājuši uz nāvi! – teiks šāds cilvēks. – Ja jūs gribat to darīt tūlīt, tad ejam, es esmu gatavs. Ja jūs mani taisāties nobeigt pēc divām trim stundām, tad, ja neiebilstat, es ieturēšu maltīti, jo esmu izsalcis; bet pēc tam, kad pienāks laiks, es miršu.

– Un tā tu mierīgi dosies nāvē? – viņam jautās.

– Pavisam mierīgi! – viņš atbildēs. – Kā arī klājas cilvēkam, kurš atdod to, kas viņam nepieder.

VII

Kas ir labais?

Dievs pēc savas dabas ir labs, bet arī viss labais ir labs. No tā izriet, ka tur, kur mīt Dievs, ir arī labais. Kur mūsos ir rodama Dievišķā izpausme? Vai mūsu miesā? Nē! Vai mūsu dzimumā? Nē! Vai tik Viņš nemīt slavā? Nē! Vai arī Viņš ir prāts vai zināšanas, vai saprāts? Jā. Vienīgi šajās lietās tad arī tev vajadzētu meklēt labo. Tā nav ne augos, ne arī nesaprātīgajos dzīvniekos. Tu vari to atrast vienīgi būtnēs, kurām piemīt saprāts. Un vai visas atbildes neslēpjas saprātīgo un nesaprātīgo būtņu atšķirības starpībā? Augi nespēj just, tādēļ tu tajos nesāksi meklēt labo. Tātad, mēs labo varam identificēt ar spēju just. Bet vai tikai ar to vien? Ja tikai ar to vien, tad tu varētu teikt, ka labais un ar to savienotā laime un nelaime ir atrodama visās dzīvās būtnēs. Bet tu to nesaki un dari pareizi. Pat dzīvnieki, kas apveltīti ar ļoti augstas pakāpes jušanas spēju, nevar savienot juteklisko uztveri ar saprātu. Un tas ir lieliski: tie ir radīti vergi, ne kungi. Kamdēļ uz pasaules ir radīts ēzelis? Vai tad tamdēļ, lai valdītu pār citiem? Nē taču! Mums ir vajadzīga ēzeļa mugura, lai uz tās uzliktu smagu nastu. Bet mums, protams, ir vajadzīgs, lai tas arī spētu staigāt. Tādēļ tam ir dotas spēja just, savādāk tas neizkustētos ne no vietas. Bet, ja ēzelim papildus jušanas spējai tiktu vēl iedota saprātīga domāšana, tad skaidrs, ka tas atteiktos mums paklausīt un uzticami kalpot. Tas pieteiktos kā mums līdzīgs un pieprasītu vienādas tiesības.

Tātad tu nesāksi meklēt labo tur, kur tā nav, ne arī kādā citā lietā, kuru tu nevari nosaukt par labo. Bet var teikt: vai tad citas dzīvas radības nav Dieva veidojumi? Ir gan, bet tie nav radīti, lai pavēlētu, un nav daļiņa no Dievišķā. Tu esi radīts, lai valdītu (pirmām kārtām, pār sevi pašu). Tu esi šī dievišķā daļiņa, tev ar Viņu ir daudz kā kopīga. Kāpēc tad tu aizmirsti par savu dižciltīgo izcelsmi? Kāpēc tu nezini, no kurienes pats esi cēlies? Vai tu ēdot negribi atcerēties, kas patiesībā ēd tavā personā un ko tu sevī baro? Kad runājies ar savu sievu, vai tu paturi prātā, kas patiesībā caur tevi uztur sarunu? Kad tu runājies ar kādu, darbojies vingrošanas laukumā vai strīdies, vai tad tiešām tu nesaproti, ka savā sejā tu atspoguļo Dievu, ka caur tevi ar vingrošanu nodarbojas Dievs? Dievu tu sevī nes līdzi it visur. Un tu, nelaimīgais, to nemaz nezini! Vai tik tu nedomā, ka es runāju par dievu, kas ir no zelta vai sudraba, par dievu, kas ir ārpus tevis? Nē, es runāju par to, kuru tu nes sevī pašā un neredzi, ka ar saviem grēcīgajiem nodomiem un netīrajiem darbiem tu aptraipi Viņa gaišo tēlu! Kokā izgrebtas dievības priekšā tu neiedrošinātos darīt to, ko dari, bet tu nekaunies domāt un darīt to īstā Dieva priekšā, kas mīt tevī pašā un visu dzird un redz. Tu, kas nezini savu patieso dabu un tādēļ izsauc uz sevi Dieva dusmas.

Par ko mēs baidāmies, uzdodot skolas vecuma jauneklim kādu uzdevumu? Lai tik viņš neizdarītu ko dumju, nepārēstos, nenodotos dzimumdziņu varā, lai viņam nenāktos sarkt par savām skrandām vai nebūtu pārlieku jālepojas ar greznu apģērbu. Viņš nepazīst Dievu, kurš mīt viņā pašā, nezin, ar ko kopā viņš mēro savu ceļu. Vai tiešām mēs atļausim viņam teikt kādam: „Iesim kopā!” Bet vai tad Dievs nav ar tevi? Viņš ir tavs ceļabiedrs. Vai tu meklē sev kādu citu? Ja tu būtu tēlnieka Fīdija radītā Atēnas vai Zeva statuja, tad noteikti atcerētos, kas tu esi un kas tevi ir radījis. Ja tik tev piemistu spēja just, tu ar visiem spēkiem censtos nedarīt neko nepiedienīgu ne sava veidotāja acu priekšā, ne arī sevis paša priekšā, un nevienam nerādītos piedauzīgā izskatā. Vai tiešām tu nerūpējies par to, kādam tev vajadzētu rādīties sabiedrībā tikai tāpēc, ka tevi ir radījis Zevs? Vai ir kas līdzīgs starp šiem diviem tēlniekiem vai viņu veidojumiem? Vai ir radīts kāds mākslas darbs, kas sevī nes visas tās pašas īpašības, ko pats oriģināls? Vai tas ir un paliek tik vien kā akmens, bronza, zelts vai ziloņkauls? Fīdija radītās statujas vienmēr ir un būs tikai statujas, turpretim Dievišķie veidojumi kustas, dzīvo, pārdomā un spriež. Lūk, kāds Meistars ir tevi radījis, kā tu Viņu drīksti apkaunot! Viņš ne tikai ir tevi laidis pasaulē, Viņš tevi ir nodevis savā paša pakļautībā. Vai tu pavisam aizmirsīsi par to un pat sāksi apgānīt to, kas ir novēlēts taviem rūpestiem? Ja Dievs tavā uzraudzībā atstātu bāreni, vai arī viņu tu pilnīgi pamestu novārtā? Viņš tev ir sevi pašu uzticējis ar novēlējumu: „Man nav neviena cita, kā tu, kam es varētu sevi uzticēt. Saglabā mani sevī tādu, kāds tu esi nācis šajā pasaulē – godīgs, uzticams, cēlsirdīgs, bezbailīgs, kas stāv pāri kaislībām un uztraukumiem!” Vai tiešām tu nesaglabāsi?...

Un teiks: „Kādēļ šis cilvēks rauc uzacis un raida tik svarīgus skatus?” Es neesmu pelnījis tādus pārmetumus, es vēl neesmu apguvis to, ko mācīju, ko spēju saklausīt, es vēl baidos par savu vājumu. Dodiet man iespēju nedaudz saņemties garā un jūs ieraudzīsit, ka es skatos tā, kā tas ir nepieciešams, turu sevi rokās tā, kā tas pieklājas: es jums parādīšu statuju tad, kad tā būs gatava, kad tā iemirdzēsies spožās gaismās. Kā jūs domājat, vai tad tai būs sarauktas uzacis? Protams nē. Vai tad Olimpa Zevs rāda īgnu seju? Nē, viņa skats ir tāds, kā tādam, kurš var pateikt:

„...nemainīgs ir mans vārds, mūžīgi nemainīgs”.

Un, lūk, kādu jūs mani ieraudzīsit: uzticamu, cēlsirdīgu, drošsirdīgu, mierīgu... Vai varbūt jūs domājat, ka es, iespējams, kļūšu pat nemirstīgs, mūžīgi jauns vai slimību nepazīstošs? Nē. Bet manā personā jūs redzēsit nāvei nolemto Dievu, manā personā jūs ieraudzīsit arī ciešanām pakļauto Dievu. Tas man ir pieejams, tas nav pāri par maniem spēkiem; pārējais ir man nepieejams, pāri par maniem spēkiem. Es jums parādīšu uz ko ir spējīgs filosofs. Un uz ko gan tas ir spējīgs? Tas ir spējīgs vienmēr sasniegt iecerēto, nepaklupt, nodarot sev pāri, ar degsmi atdoties savai nodarbei un nepiekrist nevienam, iepriekš visu kārtīgi neapsverot. To jūs ieraudzīsit...

TREŠĀ GRĀMATA

I

Nenogurstoši uzraugi sevi

Ja tu pārstāsi sekot sev līdz kaut pat uz mirkli, tad ņem vērā, ka šo mirkli tu vairs nekad neatgūsi. No sākuma mēs jo viegli pierodam, ka nesekojam sev līdz, bet pēc tam šīs kļūdas izlabošanu jau atliekam no dienas uz dienu un ar to pašu dienu attālinām no sevis iespēju dzīvot tikumīgu un laimīgu dzīvi. Ja mēs domājam, ka ir noderīgi atlikt sevis izlabošanu uz vēlāku laiku, tad tas jau nozīmē, ka labāk vispār no tā visa atteikties. Bet, ja sevis izlabošana ir noderīga, tad nav nekādas nozīmes to atlikt.

– Bet šodien es labprāt uzspēlētu un uzdziedātu.

– Nu ko! Tas tev netraucē tajā pašā laikā sekot sev līdz. Nekas nevar sabojāties no vērības vai palikt labāks no nevērības. Bez vērīgas uzmanības nedz galdnieks veiksmīgi izpildīs savu uzdevumu, nedz arī stūrmanis spēs noturēt kuģi vajadzīgā kursā. Ja tu kaut reizi kaut ko veiksi bez pienācīgas vērības, tad tev ar katru reizi būs arvien grūtāk valdīt pār sevi un tu viegli padosies dažādiem kārdinājumiem.

– Uz ko tad man vajadzētu vērst īpašu uzmanību, kad es sekoju sev līdz.

– Pirmām kārtām, tev visu laiku ir jāpieturas pie Dievišķajām patiesībām. Turi tās vienmēr savā prātā gan rītos, kad celies, gan vakaros, kad dodies pie miera, gan arī dienas laikā, kad sēdies pie galda vai saejies ar ļaudīm. Atceries, ka neviens nevar būt kungs pār tavu gribu un veselo saprātu, un, ka cilvēka veselajā saprātā un gribā vien ir meklējams labestīgais un ļaunais priekš viņa paša. Tātad, nav cilvēka, kurš man varētu nodarīt labu vai ļaunu. To varu izdarīt tikai es pats, tādēļ man nav ko baidīties ne no pāridarītājiem, ne no slimībām, ne no nabadzības, ne arī no kaut kādiem traucēkļiem.

– Tu nepatīc šim augsti stāvošam ierēdnim, – man saka.

– Bet kāda man gar to ir daļa? – es atbildu. – Mans veselais saprāts un mana griba neatrodas viņa pārvaldīšanā.

– Bet viņš taču var nodarīt tev daudz kā slikta!

– Viņš var nodarīt pāri tikai tiem, kuri uzskata viņu par spēcīgāku nekā ir pats, un tikai viņiem vien viņš ir bīstams. Toties man ir tikai viens kungs un pavēlnieks, kuram es pakļaujos bez ierunām. Dievs ir mans pavēlnieks un man nav daļas gar citiem kungiem, jo pats Dievs man par priekšnieku ir nolicis sevi pašu un izdarījis tā, ka es spēju apjaust Viņa gribu un man ir dota iespēja sekot Viņa likumiem.

Savā dzīves gājumā, vadoties pēc Dieva dotās sirdsapziņas un veselā saprāta, man ir nepārtraukti jāseko sev līdz un jācenšas rīkoties tā, kā, ievērojot visus Dievišķos likumus, patiesībā būtu jārīkojas cilvēkam visdažādākajās dzīves situācijās. Man ir jāzin, kad vajag strādāt, kad pieklājas atpūsties, kad priecāties vai kad skumt. Man ir jājūt, kas dotajā brīdī ir piemērots un kas nē; kas ir savlaicīgs un kas nē; kad un par ko ir pieļaujams kāds labsirdīgs joks un kādos brīžos to nevajadzētu darīt. Bet lai ar to visu sevi piepildītu, ir nepieciešams bez apstājas sekot sev līdz un nekad neko nedarīt tāpat vien, bez jebkādas jēgas.

– Bet vai tad var būt pilnīgi nekļūdīgs cilvēks?

– Protams, ka nē. Bet var tiekties uz to, lai par tādu kļūtu. Tas gan ir iespējams ik katram. Un liels ir tad prieks, kad, pateicoties nenogurstošajai sevis uzmanīšanai, cilvēks ir spējis izvairīties no maldiem, kuros gandrīz jau bija iekritis.

Tādējādi nebūtu prātīgi teikt, ka es no rītdienas sākšu sekot sev līdz. Tas ir tieši tas pats, kad saka: vēl tikai šodien es vēlos būt par negodīgu nelieti. Ja tiešām ir vērtīgi sekot sev līdz sākot no rītdienas, tad tikpat noderīgi un vērtīgi ir to uzsākt jau no šodienas. Tādēļ seko sev līdz pēc iespējas rūpīgāk jau sākot ar šodienu, lai nepieļautu kļūdas rītdien.

II

Nenosodi citus un neesi pašpārliecināts

Pēc cilvēka domām nevar spriest par to, kā viņš rīkotos patiesībā. Tieši tāpat arī pretējais: pēc cilvēka darbiem ir grūti spriest par to, kādēļ viņš tā vai citādi rīkojas, kādas viņam ir domas galvā, kādas dziņas mīt viņa dvēselē.

Ja es redzu, ka cilvēks nepaguris rosās, lasa, raksta, pavada pie savas nodarbes dienu un nakti, tad es vēl neteikšu, ka šis cilvēks mīl darbu vai mīl darboties citu cilvēku labā, jo es neesmu uzzinājis, kādēļ viņš to visu dara. Jo neviens jau neteiks par vīru, kurš caurām naktīm pavada izklaidēs ar izvirtušām sievietēm, ka viņš ir noderīgs sabiedrībai vai ir centīgs darba rūķis. Ne tikai nelāgi darbi, bet arī pēc ārējā izskata visnotaļ jauki darbi bieži vien tiek darīti nelietīgu nodomu pavadā, piemēram, naudas vai slavas dēļ. Tad nevar teikt par cilvēku, kurš šādi rīkojas, kas tas ir čakls un noderīgs, lai arī cik centīgs viņš nebūtu un cik lielu darbu nepaveiktu. Es par šādu cilvēku teikšu tikai, ka tas mīl darbu. To, ka viņš ir noderīgs saviem līdzcilvēkiem teikšu tikai tad, kad uzzināšu, ka viņš veic savus darbus savas dvēseles labad, tas ir, darbojas Dieva un līdzcilvēku labā.

Bet sveša cilvēka dvēsele ir skatam slēpta. Kā tad lai es uzzinu cilvēka iekšējās tieksmes, kas ir tikai katram pašam zināmas?

Tātad sanāk, ka cilvēks nedrīkst nosodīt otru cilvēku, tas ir, izteikt pārmetumus vai attaisnot, tāpat kā nedrīkst ne lielīt, ne arī pelt.

Vai tad mēs varam teikt, ka cilvēks ir namdaris vai muzikants, ja redzam viņam rokās cirvi vai kokli? Tāpat nevar teikt par cilvēku, ka viņš ir gudrs, ja tas runā gudras runas.

Cilvēku par gudru var nosaukt tikai tad, kad viņš ne tikai saprātīgi spriež, bet arī savos darbos un rīcībās cenšas rīkoties saskaņā ar saviem vārdiem. Mēs protam labi atšķirt, kurš ir labs amatnieks un kurš nav. Bet ļoti bieži nespējam lāgā novērtēt to, kurš ir patiesi gudrs cilvēks, jo cenšamies to vērtēt tikai pēc viņa runām vai ārējā izskata.

Nesauc par gudru tādu cilvēku, kurš stāsta, ka viņš ir gudrs, tāpat kā tu nesauksi par kalēju to vīru, kurš nopircis sev laktu.

Ja vēlies kļūt par taisno, tad tev vispirms sevī ir jāatklāj viss nelāgais.

Patiesi gudrs cilvēks nekad netieksies ar savu gudrību kļūt slavens un vienmēr būs vienkāršs un pieticīgs. Bieži vien ļaudis, saprazdami kaut ko no gudra cilvēka vārdiem, sāk arī paši sevi celt gudro kārtā. Viņi ar gudrību dara to pašu, ko kārumnieks ar gardu kūku. Sapratis kādu patiesību, viņš tūdaļ pat grib saņemt kādu apmierinājumu vai uzslavas un tādēļ vien ir gatavs iekarst garos prātojumos un strīdos ar katru pretimnācēju, pat ar tiem, kuri itin nemaz nevēlas viņā klausīties. Tev, ja tu gribi starp īsti gudrajiem, vajadzētu labāk būt gudram pašam sevī.

Tīrumā labība izaug šādi. Grauds tiek iestrādāts zemē uz laiku. Tur tas piebriest ar zemes valgmi, lai vēlāk varētu uzdīgt un dot bagātīgu ražu. Ja jaunais dzinums sāks dīgt pirms laika, tad vārpa nenobriedīs un ražas nebūs.

Tad dod arī tu gudrības saknēm nostiprināties sevī. Kad pienāks īstais laiks, tad arī raža būs bagātīga. Gudrs cilvēks nevar to nedarīt, un pēc viņa augļiem tiek atpazīta viņa gudrība.

III

Kā rīkojas „īsts” cilvēks

Katram cilvēkam piemīt veselais saprāts. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar to, tad viņš vairīsies tikai no tā, kas saprātam ir nepieņemams. Ja mēs rūpīgāk aplūkojam cilvēka dzīvi, tad redzam, skaidri ka ne no kā cita viņš tik ļoti necieš, kā no tā, kas ir nesaprātīgs, un, ka vistīkamākais viņam ir tas, kas saskaņojas ar veselo saprātu.

Bet ne visi cilvēki piekrīt viens otram, kad runas nonāk pie tā, ko pieņemt par saprātīgu un ko par nesaprātīgu. Tas pats ir arī ar visu cilvēku spriedumiem. Viens domā tā, otrs pavisam savādāk. Piemēram, nepavisam nav vienotības par to, kas ir uzskatāms par ļaunumu un kas par labestīgo. Tādēļ cilvēkiem ir svarīga katra mācība, kas palīdz pareizi spriest par to, kas tad patiesībā ir labestība, kas ir ļaunums, kas ir saskaņā ar veselo saprātu un kas ar to ir pretrunā.

Lai varētu skaidri saprast, vai kāda rīcība ir saprātīga vai nesaprātīga, ir ļoti noderīgi apjēgt, vai kārtīgam cilvēkam pieklājas šādi rīkoties? Pat nenosarkstot, viens ir gatavs nodarīt pašu zemiskāko un apkaunojošāko rīcību tikai tādēļ vien, lai pielišķētos kādam citam, no kura tas vēlas sagaidīt kādu labumu; bet kāds cits to nedarīs ne par kādu naudu. Kurš tad rīkojas tā, kā tas pieklājas īstam cilvēkam?

Kāds man reiz teica:

– Palīdzi man ar padomu. Es esmu atkarīgs no viena bagātnieka, kurš ir valdonīgs un varmācīgs. Ja es nepildīšu viņa iegribas, tad mani nopērs un nedos vairs ēst. Kā man rīkoties šādā gadījumā?

– Ikvienam cilvēkam, – es atbildēju, – labāk ir būt nesistam un saņemt savu pārtiku, nekā būt sistam un neēdušam.

– Bet viņš taču man liek darīt to, kas priekš manis ir apkaunojoši.

– Nu tā jau vairs nav tava darīšana. Ja tu esi nolēmis sevi pārdot, tad tikai tu pats vari izlemt, cik augsti tu sevi vērtēsi. Dažādi ļaudis pārdodas katrs pa savam. Es tev atbildu šādi tādēļ, ka, ja tu tiešām nevēlies sevi pārdot, tad tu netaujāsi pēc mana padoma, bet centīsies pats par sevi visā rīkoties tā, kā tas klajas īstam cilvēkam.

– Bet kā tad klājas rīkoties īstam cilvēkam?

– Uz to, draugs, tu vari atbildēt tikai pats. Es arī uzdošu tev jautājumu: kā vērsis zina, ka tas ir tik stiprs, ka var aizstāvēt savu ganāmpulku no plēsīga zvēra? Un kādēļ tas metas virsū ienaidniekam, bet nevis cenšas glābties bēgot? Ir skaidrs, ka tas apzinās savu spēku un labi zina to, kas ir jādara bara vadonim. Tieši tāpat ir arī ar mums. kurš no mums vēlēsies dzīvot saprātīgi un pēc sirdsapziņas, tas pats sapratīs un sajutīs, kas ir jādara īstam cilvēkam, un, protams, ne uzreiz, bet palēnām pratīs pārtapt par tādu cilvēku. Lūk, par to tad arī ir jārūpējas, bet nevis jātērē savi spēki tam, kas ir nesaprātīgs un nevajadzīgs.

IV

Par patieso brīvību

Tikai par to cilvēku var teikt, ka viņš patiesi ir brīvs, kurš dzīvo tā, kā viņš pats grib. Saprātīgs cilvēks vienmēr dzīvo tā, kā viņš grib, un neviens uz pasaules nav spējīgs viņam likt šķēršļus, jo šis cilvēks vienmēr vēlas tikai to, ko ir iespējams dabūt. Tādēļ saprātīgs cilvēks ir brīvs savā būtībā.

Neviens nevēlas būt vainīgs, neviens negrib atrasties maldos, neviens neizvēlas tīšām sev tādu dzīvi, kas nes skumjas un ciešanas. Neviens neteiks, ka viņam gribas dzīvot nejēdzīgu izvirtuļa dzīvi. Tātad, visi ļaudis, kuri ved nelāgu dzīvesveidu, dzīvo ne jau pēc savas gribas, bet gan pretēji tai. Viņi nevēlas ne skumju, ne baiļu; bet neskatoties uz to, viņi visu laiku no kaut kā cieš, no kaut kā bīstas, ir satraukti un nomākti. Viņi dara to, ko paši nevēlas. Tātad, varētu teikt, ka viņi ir nebrīvi.

Izskaidro to kādam augstmanim vai senatoram, viņš noteikti piekritīs un neko tev nenodarīs, ja tu viņam tajā pašā laikā teiksi:

– Protams, tu esi gudrs cilvēks un uz tevi šie vārdi neattiecas.

Bet, ja tu pateiksi viņam visu taisnību, uzsvērsi, ka arī viņš ir nebrīvs, ka nav ne par mata tiesu labāks par izvirtušu vergu, tad tu, protams, tiksi piekauts.

– Kā, – viņš teiks, – es un vergs? Mani vecāki un vecvecāki ir bijuši brīvi cilvēki un arī mani neviens nav pircis! Es taču esmu senators un pašam Cēzaram tuvu stāvošs. Man pieder vesels vergu pulks!

– Pirmām kārtām, mans dārgais senator, ļoti iespējams, ka tavi vecāki ir bijuši tādi paši atkarīgi vergi, kāds tu esi pašreiz. Varbūt tavi senči, visi līdz pēdējam ir tādi bijuši. Un kaut ja tie visi līdz pēdējam būtu bijuši svētie, tu taču par tādu neesi kļuvis? Kas no tā, ka viņi bija labestīgi, žēlsirdīgi, ne no kā nebaidījās; bija kungi pār savām vēlmēm un kaislībām, ja tu pats esi ļauns, nežēlīgs, bailīgs un nemāki sevi savaldīt?

– Nu kaut ja arī es būtu tāds, kā tu saki, bet kādēļ tu mani nosauc par vergu?

– Bet kā gan tu domāji: vai tad vergs nav tas, kurš rīkojas nevis pēc savas gribas, bet gan piespiedu kārtā?

– Tāds cilvēks, protams, ir vergs. Bet ar mani neviens nevar izrīkoties, ja nu vienīgi pats Cēzars, mūsu valdnieks!

– Nu tagad tu pats atzini, ka pār tevi valda sveša griba. Tātad no tā izriet, ka viņš tevi var piespiest rīkoties pret paša gribu.

– Bet Cēzars ir visu iedzīvotāju pavēlnieks, ne tikai manējais!

– Liksim Cēzaru mierā. Vai tikai viņš vien ir tev pavēlnieks? Vai tu nekalpo arī citiem kungiem? Atbildi man uz, lūk, ko: vai tev ir kādreiz bijusi mīļākā – vienalga brīva sieviete vai verdzene?

– Nu, ja arī būtu, tad kāds sakars tai ir ar mūsu sarunu.

– Palūkosimies vērīgāk. Saki man, vai tava mīļākā nelika tev darīt to, ko tev negribējās! Mēğini atcerēties, vai tad šīs sievietes dēļ netērēji vairāk nekā pats vēlējies to darīt? Vai neiekarsi viņas dēļ strīdos ar saviem tuviniekiem un paziņām? Vai neizdabāji tai visādos veidos? Varbūt pat pieglaimojoties skūpstīji kājas? Tu sevi uzskatītu par pēdējo vergu, ja tev ar varu liktu kādam, kaut vai tam pašam Cēzaram skūpstīt kājas. Un tāda kalpošana savai mīļākajai – vai tā nav verdzība? Ko tad tu pēc visa tā vispār sauc par verdzību? Es skatos, ka tu sarksti. Tev ir kauns atminēties šos notikumus. Nu ko, parunāsim tad par kaut ko citu.

Katrs cilvēks zina, kad dzīvnieku var nosaukt par brīvu. Ir tādi vīri, kuri mājās tur pieradinātas lauvas. Viņi tur tās ieslēgtas būros, baro un vadā sev visur līdz. Neviens neteiks, ka šīs lauvas ir brīvas. Tieši pretēji, ikviens piekritīs, ka, jo vieglāka zvēram ir dzīve, jo vairāk tas ir no kaut kā atkarīgs. Diezin vai kāds vēlas būt iesprostoto zvēru vietā. Jebkurš iesprostots dzīvnieks pieliks visus savus pūliņus, lai izrautos brīvībā. Daži zvēri pat nomērdē sevi badā, lai tik varētu izglābties no nebrīves. Ir jāpieliek daudz pūļu un rūpju, lai noturētu tos verdziskā ieslodzījumā. Ja tie arī nespēj aizmukt, tad vienalga iet bojā. Bet līdz ko tie atrod kaut mazāko spraudziņu, pa kuru var izlauzties brīvībā, tā tie ir projām. Lūk, kā dzīvnieki mīl savu brīvību. Tiem par visu svarīgāk ir būt neatkarīgiem un neapspiestiem. Ja tev būtu iespēja tiem pajautāt: „Vai tad jums šeit ir slikti?” – tie atbildētu: „Attopies, ko tu te runā? Mēs esam veidoti tā, lai dzīvotu neatkarīgi nevaldāmajos vējos, lai ietu turp, kurp acis rāda, lai izdvestu tādas skaņas, kādas pašiem tīk. Visu to jūs mums esat atņēmuši un vēl brīnāties, kādēļ mēs tik slikti jūtamies.”

Ar cilvēkiem notiek gluži tāpat. Lūk, kādēļ es par brīvu saucu tikai tādu cilvēku, kurš rīkojas pēc savas sirdsapziņas, nebīstoties ne likstu, ne mocību, pat ne pašas nāves.

Gudrais vīrs Diogens teica: „Tikai tas ir patiesi brīvs, kas jebkurā brīdī ir gatavs doties nāvē.” Viņš rakstīja persiešu caram: „Tavos spēkos nav patiesi brīvus cilvēkus padarīt par vergiem, tāpat kā tu nespēj paverdzināt zivis jūrā. Ja arī tu tās sagūstīsi, tad vienalga tās nesāks tev kalpot. Un, ja tās mirs ieslodzījumā pie tevis, tad kāds gan tev no tā būs labums?”

Lūk, šīs ir patiesi brīva cilvēka runa: tāds cilvēks zina, kas ir īsta brīvība.

Aplūkosim, kā vēlas dzīvot vergs. Pirmām kārtām, viņš grib, lai to laiž brīvībā. Viņš domā, ka citādi viņš nu nekādi nevar būt ne brīvs, ne arī laimīgs. Viņš saka tā:

– Ja tik mani laistu brīvībā, es acumirklī kļūtu laimes pilns. Man vairs nevajadzētu izdabāt manam saimniekam, es varētu sarunāties ar ko vien vēlos un varētu iet kurp sirds kāro, nevienam nevaicājot atļauju.

Bet līdz ko viņu atlaiž brīvībā, tas tūdaļ sāk meklēt kādu, kam pieglaimoties, lai tik dabūtu vēdera tiesu, jo saimnieks taču vairāk nebaro. Viņš pat ir gatavs pastrādāt dažādas nelietības. Bet līdzko viņš ir atradis mājvietu un iztikšanu, tā izrādās, ka ir atkal atpakaļ tajā pašā verdzībā, tikai nu jau divtik nežēlīgākā un smagākā nekā iepriekš.

Ja šāds cilvēks sāk uzkrāt bagātības, tad nekavējoties tam līdzās parādās arī mīļākā, kura nāk no netiklo sieviešu kārtas. Tad tikai sākas viņa ciešanas un nelaimes. Un pašos smagākajos brīžos viņā atminas savu iepriekšējo verdzības vietu un saka:

– Bet man pie mana iepriekšējā saimnieka jau nemaz tik slikti negāja! Ne man bija rūpju par savu iztikšanu, ne par savu apģērbu, ne par savu guļvietu. Pat tad, kad biju slims, par mani kāds rūpējās. Un tā kalpošana jau arī nemaz nebija tik grūta. Bet tagad man ir tik daudz dažādu likstu un rūpestu! Cik daudziem man tagad nākas izpatikt, lai es varētu pārticis dzīvot!

Vergs nekad nenāks pie prāta. Viņš domā: „Ja es kļūtu par slavenu karavadoni, tad visām manām nelaimēm pienāktu gals, jo mani tad nēsātu uz rokām!”

Un viņš dodas tālajā grūtajā ceļā. Šīs vīrs atsakās no ļoti daudz kā, pārcieš visdažādākās grūtības kā katordznieks tālā trimdā, bet tas viņu neattur šo ceļu iet gan otro, gan trešo reizi.

Līdz beidzot viņš ir sasniedzis augstāko, ko bija vēlējies, un ticis ievēlēts par senatoru. Bet par ko tad viņš ir kļuvis patiesībā? Viņš ir tas pats vergs, bet tikai tāds, kas apmeklē senāta sapulces. Viņa ķēdes ir kļuvušas greznas. Lai arī cik spoži nemirdzētu šīs važas, tās ir un paliks tikai važas, kas atņem brīvību.

Ja viņš patiesi grib tikt vaļā no visām bēdām un nelaimēm, tad lai viņš attopas. Lai viņš apjauš to, kur tad dzīvē ir patiesībā meklējams labestīgais. Lai viņš katrā savā dzīves solī rīkojas saskaņā ar taisnīguma un labestības likumiem, kas viņa dvēselē ir iezīmēti jau no dzimšanas, un tikai tā viņš var iemantot patieso brīvību.

Cilvēki tikai tādēļ vien ir nelaimīgi, ka nedzīvo saskaņā ar šiem labestības un taisnīguma likumiem.

Cilvēki bieži vien to nesaprot un domā, ka viņu nelaimju cēloņi ir meklējami pavisam citur.

– Es esmu nelaimīgs, – saka viens, – jo esmu smagi slims.

– Nav taisnība, tu esi nelaimīgs tādēļ, ka nespēj pacietīgi panest savu slimību.

– Es esmu nelaimīgs, jo dzīvoju trūkumā, – saka kāds cits.

– Bet es – tādēļ, ka man ir ļauni vecāki.

– Bet es – tādēļ, ka Cēzars nav pret mani labvēlīgs.

Tā runā ļaudis. Bet tas viss nav tiesa, – visi tie ir nelaimīgi tikai viena iemesla dēļ – viņi nedzīvo tā, kā to prasa viņu pašu veselais saprāts.

– Kurš tad ir patiesi brīvs? – tu jautāsi.

– Meklē un tu atradīsi. Ja tu gribi izmantot to, ko pirms tevis ir atraduši jau citi cilvēki, kuri tiekušies pēc patiesības, tad uzklausi, ko viņi saka.

Viņi saka, ka cilvēkam pats vērtīgākais ir viņa paša brīvība.

Ja brīvība ir labais, tad brīvs cilvēks nekādi nevar būt nelaimīgs. Tātad, ja tu redzi, ka cilvēks ir nelaimīgs, smagi cieš, lej gaužas asaras, tad zini, ka šis cilvēks nav brīvs. Viņu kāds vai kaut kas noteikti ir nospiedis verdziskā atkarībā.

Ja brīvība visnotaļ ir labais, tad brīvs cilvēks nekādi nevar būt nelietis. Un tādēļ, ja tu ieraudzīsi, ka kāds zemojas cita priekšā, lišķīgi glaimo otram, tad zini, ka šis cilvēks ir nonācis verdziskā atkarībā. Viņš ir vergs, kurš saņem savu vēdera tiesu vai ieņem kādu ietekmīgu un ienesīgu amatu, vai tamlīdzīgi. Kas cenšas sev iegūt sīkus labumiņus, tas pamazām sāk nonākt šo lietu verdziskā atkarībā. Kas cenšas sev iegūt milzīgus labumus, tas attiecīgi nonāk vēl lielākā verdzībā.

Brīvs cilvēks izrīkojas tikai ar to, ar ko var rīkoties neviena netraucēts. Bet neviena netraucēts cilvēks var rīkoties tikai pats ar sevi. Tādēļ, ja tu redzi, ka kāds grib izrīkoties ar citiem, bet nevis pats ar sevi, tad zini, ka viņš nav brīvs. Viņš ir kļuvis par vergu savai vēlmei valdīt pār citiem.

Lai cik dižciltīgs un spēcīgs cilvēks nebūtu, viņš tomēr ir vergs, ja viņš kādu atzīst par savu kungu, kaut arī viņam pašam piederētu vesels pulks ar vergiem.

Ja gribi uzzināt, vai cilvēks ir brīvs, tad ielūkojies viņā labi rūpīgi un, pirmām kārtām, mēģini saprast, ko viņš īsti vēlas. Ja šis cilvēks grib iegūt ko tādu, ko nav iespējams dabūt, tad arī viņš ir vergs.

Ja mēs atļausim sev vēlēties to, kas nav mūsu varā, tad par mūsu kungu būs ikviens, kurš varēs iedot vai atņemt mums vēlamās lietas. Un šo kungu mums būs tik daudz, cik mūsu iekāre gribēs dažādās, no citiem cilvēkiem atkarīgās lietas. Caur to arī mēs paši ļaujam, lai daudzi mums uzkundzējas. Mēs mīlam bagātības, atzinību, ienesīgus un svarīgus amatus. Tādēļ arī cilvēki, kuri mums spēj to visu dot, kļūst par mūsu kungiem. Mēs bīstamies cietuma, trimdas, nāves, un tie cilvēki, kuri var mūs pie tā novest, kļūst par mūsu kungiem.

Lai kādu darbu paveiktu labi un pareizi, šis darbs ir jāmāk. Tas būtu ikvienam skaidrs. Tieši tāpat, lai labi un pareizi dzīvotu, ir jāmāk un jāgrib būt brīvam. Bet, lai iemācītos dzīvot, brīvam esot, pirmām kārtām, viss ir labi jāapdomā un jātiek pašam skaidrībā par to, ko tad īsti nozīmē dzīvot brīvam. Tad nu pamēģināsim ar to tikt skaidrībā.

Pirmām kārtām, ir jāsaprot, ka neviens nevar būt patiesi brīvs, ja vēlas kaut ko tādu, kas nav atkarīgs no viņa paša, bet gan no citiem.

Ieskaties rūpīgi savā dzīvē un izvērtē, vai viss tajā ir atkarīgs no tevis vien vai varbūt tikai neliela daļa no tā visa atrodas tavā varā un pārējais nemaz nav no tevis atkarīgs?

Kad, piemēram, tu gribi, lai tavs ķermenis būtu sveiks un vesels vai arī, lai tas būtu skaists un iznesīgs, tad šīs vēlmes nepavisam nav no tevis atkarīgas. Tāpat tavā varā nav noteikt pār miršanas un dzimšanas procesiem paša ķermenī. Tātad, tavs ķermenis nav tavā varā, bet gan kāda cita, kas par tevi ir daudz varenāks.

Tev jāsaprot arī šis. Vai tad no tevis ir atkarīgs, vai tev tiks labs un auglīgs zemes gabals, ja tev nav pietiekami daudz naudas, lai par to samaksātu? Protams, ka nē. Tu tieši tāpat neesi spējīgs iegūt savā īpašumā jaunas drēbes, mājas, vergus, zirgus, ja tev nav pietiekami daudz līdzekļu. Tāpat no tevis nav atkarīga tavu bērnu, sievas, brāļa, drauga veselība un dzīvība. Arī tas, vai viņi piekrīt taviem uzskatiem vai nē, nepavisam nav no tevis atkarīgs.

Tas viss nav nodots tavā pārvaldīšanā. Bet vai tiešām tev nepieder nekas tāds, kur tu pats esi patstāvīgs un pilnvērtīgs saimnieks? Vai ir kas tāds, ko neviens pats tev nav spējīgs atņemt?

Iedziļinies pašā savas dzīves būtībā un saki man, vai kāds var, piemēram, piespiest tevi ticēt māņiem?

– Nē, to neviens nespēj izdarīt.

– Tātad, ticības lietās neviens nevar otru piespiest no iekšpuses, nedz liekot šķēršļus, nedz arī piespiedu kārtā. Saki man vēl, vai kāds tevi var piespiest sagribēt to, ko tu esi nolēmis vairs nedarīt?

– Saprotams, ka var, ja tik man sāks draudēt ar cietumu vai pat nāvi.

– Bet ja nu tu nebaidītos ne no cietuma, ne no nāves?

– Tad būtu pavisam savādāk.

– Bet vai tad tavā varā nav nebīties ne no cietuma, ne no nāves?

– Ir gan.

– Tātad, mūsu varā atrodas vēl arī mūsu vēlmes un nevēlēšanās.

– Varētu teikt, ka jā. Bet kā ir tad, ja es esmu nolēmis iet pastaigāties, bet kāds cits mani attur.

– Bet ko tad šis kāds attur? Ne jau tavu vēlmi iet pastaigāties?

– Vienalga – viņš taču attur manu ķermeni.

– Nav viss vienalga. Tavas vēlmes ir tavā varā, un neviens, izņemot tevi pašu, nevar tās izmainīt. Ar tavu ķermeni var izrīkoties citi cilvēki, kā arī tas ir pakļauts dažnedažādākiem nejauša rakstura atgadījumiem, kā piemēram tad, kad akmens uzkrīt tev uz galvas un izdzēš tavā ķermenī dzīvību.

– Pieņemsim, ka tā ir, tomēr man vienalga neļāva iet pastaigā.

– Es tev neesmu teicis, ka pastaigāties neviena netraucētam ir tavā varā. Es teicu, ka tavā varā ir pati vēlēšanās vai nevēlēšanās iet pastaigā. Tikai un vienīgi tava griba ir brīva. Līdz ko tev ievajadzēsies sava ķermeņa palīdzību, tā tas jau nebūs vairs pilnībā atkarīgs no tevis vien. Es jau sen esmu tev to teicis. Tātad, vai tu piekrīti man, ka neviens nevar tevi piespiest vēlēties to, ko tu pats nevēlies?

– Piekrītu.

– Vai es varu piespiest tevi darīt to, ko tu pats negribi?

– Nē, bet tu vari man traucēt tajā, ko es gribu paveikt.

– Ja tu gribēsi tikai to, kas ir vienīgi tavā varā, tad kā es varēšu tev traucēt? Un es tev neesmu teicis, ka tajā, kas nav atkarīgs no tevis, tev nebūs nekādu šķēršļu.

– Vai tad es nevaru pat vēlēties sev labu veselību?

– Gribēt būt veselam par visu varu ir tikpat nesaprātīgi, kā gribēt to, kas no tevis nav atkarīgs. To, kas no manis nav atkarīgs, es nemaz nevaru pēc savas gribas ne iegūt, ne arī noturēt un tādēļ tas man nemaz nepieder. Man sevī ir jāpārvar ikviena atkarība no tā, kas man nepieder. Savādāk es pats sevi iekaļu važās. Es pakļaušu sevi smagam jūgam, ja piesaistīšu savu dvēseli tam, kas ir nevis no manis paša atkarīgs, bet gan no likteņa un kam ir neizbēgami jāiet bojā.

– Bet šī te roka, vai tad tā nav mana?

– Tā ir daļa no tava ķermeņa. Bet viss tavs ķermenis ir putekļi un pīšļi, un jebkuram par tevi stiprākam ir vara pār to. Skaties uz savu ķermeni kā uz nastu ēzelīti, kas ir tev iedots, lai tev kalpotu tik ilgi, cik tas ir nepieciešams. Ja stiprākie sagribēs tev atņemt tavu ēzelīti, tad atnāks bruņoti vīri un to izdarīs. Tu vari pretoties vai nē, ēzelītis tik un tā tiks atņemts. Ja mēs šādi uzlūkojam savu ķermeni, tad saproti jel, cik niecīgs ir viss tas, ko mēs iegūstam savā īpašumā tikai ķermeņa dēļ. Mūsu ķermenis ir kā nastu nesējs dzīvnieks. Viss, kas tam ir nepieciešams, nav nekas cits, kā barība un aizjūga piederumi. Saprātīgam cilvēkam ķermenis ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet nevis pats mērķis. Bet tas, kas tiek iegūts ķermeņa labumam vien, patiesībā ir tikai nieku nieki. Tev pēc iespējas ātrāk ir ar vieglu sirdi jāatbrīvojas no šiem niekiem.

Kad tu iemācīsies un pieradīsi atšķirt to, kas ir tavs, no tā, kas nav tavs; to, ko var sasniegt, no tā, kas nav sasniedzams; kad sapratīsi, ka priekš tevis svarīga ir tikai tava paša attieksme pret visu, bet pārējais ir otršķirīgs; kad gribēsi tikai to, kas pilnībā ir atkarīgs no tevis, tikai tad nekas tevi vairs nespēs biedēt. Nevienam vairs nebūs varas pār to, kas ir tavs personīgais, jo tikai tajā vien ir meklējams labestīgais un ļaunais. Neviens tev neko tavu vairs nespēs atņemt, neviens vairs tevi nespēs aizkavēt tavā gribā. Tāpat kā nav iespējams pretoties Dieva darbiem, tieši tāpat lai ir neiespējami atturēt tevi no taviem labajiem nodomiem.

Tātad, ir iespējams dzīvot bez jebkādām bēdām un uztraukumiem. Cilvēki bēdājas tikai tad, kad notiek kas tāds, no kā viņi tik ļoti bija baidījušies. Tu gan ne no kā nebīsties, nevienam neskaud, dzīvo mierīgu dzīvi, vēlies tikai to, kas ir no tevis paša atkarīgs, kas ir godīgi un kas tev ir pa rokai. Bet tas, kas tiek tev piemests citu gribas ietekmē, pieņem kā labu cilvēku dāvinājumu un lieto to tik, cik nepieciešams, lai uzturētu sevī dzīvību, un nepieķeries tam tik cieši, kā to dara dzīvnieki.

Ja tu neko negaidi un negribi saņemt no citiem cilvēkiem, tad neviens nevar tevi satraukt, tāpat kā vienai bitei nav bīstama otra bite un zirgam nav bīstams cits zirgs. Bet, ja tava laime atrodas citu cilvēku varā, tad tu neizbēgami no tiem bīsies.

No tā tad ir arī jāsāk. Ir jāatsakās no visa tā, kas mums nepieder, jāatsakās tik lielā mērā, lai tas mums neuzkundzējas. Ir jāatsakās no pārāk lielās pieķeršanās savam ķermenim un no visa, ko tas pieprasa savai uzturēšanai. Ir jāatsakās no pieķeršanās bagātībām, slavas, amatiem un godiem. Ir jāpasaka sev, ka viss tas nav mūsu īpašumā.

Tad nenāksies mums iznīcināt cilvēku varmācību ar tādu pašu varmācību. Lūk, cietums, kāds gan man no tā sliktums, ka tas tur atrodas? Kādēļ man uzbrukt varmācīgiem cilvēkiem un tos nogalināt? Viņu cietumi, važas un ieroči manam garam nespēj kaitēt. Manu ķermeni tie var paņemt, bet mans gars ir brīvs, un tam neviens ne mirkli nav spējīgs nodarīt pāri vai iztraucēt tā lidojumu, un tādēļ es dzīvoju, kā pats vēlos.

Bet kā es līdz tam nonācu? Es pakļāvu savu gribu Dieva gribai. Un es to gribu. Viņš caur mani grib, lai es daru to, bet nevis ko citu? Un es sevī arī to sāku gribēt. Viņš grib, lai ar mani kaut kas notiek? Un es arī to gribu. Viņš negrib un es arī to negribu.

Kad uz lielceļa siro laupītāju bari, tad ceļinieks nedodas ceļā viens pats. Viņš nogaida, kamēr kāds sardzes pulks dosies vajadzīgajā virzienā un, pievienojoties tiem, viņš droši dodas ceļā.

Līdzīgi savā dzīvē rīkojās saprātīgs cilvēks. Viņš sev saka: dzīvē var gadīties daudz dažādu likstu. Kur rast aizsardzību, kā no tā visa pasargāties? Kādu ceļa biedru lai sagaida, lai mierīgi un droši varētu doties ceļā? Kuram sekot, šim vai kādam citam? Vai sekot bagātniekam vai arī kādam ietekmīgam vīram? Man nebūs aizsardzības ne no viena, ne no otra, jo viņus pašus laupa un nogalina; viņi lej gaužas asaras, viņus piemeklē lielas nelaimes. Un nav jau izslēgts, ka tas, kuram es sekoju, pats man neuzbrūk un nesāk mani aplaupīt.

Kur tad no visa tā lai aizbēg? Vai patvērumu meklēt tuksnesī? Bet arī tur tu viegli vari kļūt par upuri zvēriem vai drudzim.

– Vai tiešām man nav lemts atrast sev uzticamu un spēcīgu ceļabiedru, kurš nekad man nedarīs pāri, bet vienmēr būs par aizstāvi? Kam tad man galu galā sekot?

Un saprātīgs cilvēks atbildēs, ka visdrošāk ir sekot Dievam.

– Bet ko tas nozīmē – sekot Dievam?

– Tas nozīmē vēlēties to, ko Viņš grib, un nevēlēties to, ko Viņš negrib.

– Bet kā to panākt?

– Iedziļinies Dieva nodomos un apgūsti Viņa veidotos likumus, kas ir ierakstīti tavā dvēselē.

Ko man Dievs ir devis tādu, kas ir vienīgi manā pārvaldīšanā un pār ko es esmu noteicējs visā pilnībā? Un ko, tieši otrādi, viņš ir atstājis savā ziņā?

Viņš ir devis man veselo saprātu un gribu, kas pilnībā ir atkarīgi no manis paša. Tiem nav ne traucēkļu, ne arī kāds ar tiem var izrīkoties piespiedu kārtā. Bet mans ķermenis? To es nevaru pārvaldīt. Tas sastāda daļu no apkārt esošās miesiskās pasaules, un kā jau viss miesiskais, tas ir pakļauts kopīgiem pasaules likumiem. Tad kādēļ gan cīnīties ar Dievu šo likumu dēļ? Kādēļ vēlēties to, kas nepakļaujas manām vēlmēm, bet tikai un vienīgi Dievam. Kādēļ censties noturēt sev uz visiem laikiem to, kas ir iedots tikai uz neilgu laiku. Ar visu to, kas man ir iedots, man ir jābūt mierā tādā veidā un tādā daudzumā, kā tas ir.

– Bet Dievs taču reizēm atņem man to, ko pats ir devis?

– Nu un kas par to? Kamdēļ tam pretoties? No manas puses būtu nesaprātīgi cīnīties ar to, kas ir neskaitāmas reizes spēcīgāks par mani pašu. Bez tam, es ar savu pretošanos un neapmierinātību pretojos saviem pienākumiem. Kad es ierados šajā pasaulē, man nekas nepiederēja. Es visu saņēmu no sava tēva, bet viņš no citiem cilvēkiem, bet tie – no Dieva. Dievs, savukārt, radīja gan sauli, gan zemi, gan augļus, gan arī cilvēkus priekš kopīgai, mierīgai un mīlestības pilnai dzīvei uz zemes.

Attopies jel! Tu no Dieva esi saņēmis visu, kas tev ir, un tu tagad vēl vaino Viņu par to, ka tev kaut kas tiek atņemts! Kas tad tu tāds esi? Kādēļ dzīvo šeit uz zemes? Vai tad ne Dievs tevi ir atsūtījis uz šejieni? Vai tad ne Viņš tevi ir apveltījis ar veselo saprātu un ķermeni? Vai tad ne Viņš ir tev dāvājis visas šis veltes, ar kurām tu tik brīvi izrīkojies?

Bet kādu Dievs tevi ir izveidojis? Tu šeit esi kā mirstīga būtne un tev ir jāpavada savā ķermenī tik daudz laika, cik tev ir nolemts. Tu, dzīvojot šīs saules staros, redzi un jūti, kā Dievs pārvalda pasauli. Tu it kā esi ieradies uz svinībām, ko rīko Dievs. Vai tiešām tu, pieēdies un izbaudījis svētku krāšņumu tik ilgi, cik tev bija atvēlēts – vai tad tu, kad namatēvs aicinās tevi doties mājup, sāksi viņu bārt par to, ka viņš tev nav atļāvis pabūt viesībās vēl kādu brīdi? Tieši otrādi, tu būsi ļoti priecīgs par to, ko esi šeit saņēmis.

– Bet es ļoti vēlētos šeit pabūt vēl kādu brīdi!

– Tur jau slēpjas tava nelaime! Pieņemsim, ka notiek kādas nepārejošas svinības; visi cilvēki skatās un klausās. Šie svētki visiem ļoti patīk, un neviens nevēlas tos pamest, negrib dot savu vietu kādam citam viesim, bet visiem šeit nu nekādi nav vietas. Ja tu esi krietns cilvēks, tad tev savā laikā bez ierunām ir jādodas prom, jo arī citiem gribas pabūt tavā vietā. Ko tad tev vēl vajag? Kādēļ tev tik ļoti gribas, lai zeme būtu pārslogota.

– Man tomēr ir ļoti žēl, ka manai sievai un bērniem nāksies pamest šo pasauli.

– Bet vai tad viņi ir tavi, vai tad viņi nepieder tam, kas tos ir radījis? Vai tiešām tu negribi piekāpties sava kunga priekšā tajā, kas nepieder tev, bet gan viņam.

– Bet kāpēc Viņš man ir devis dzīvību uz šādiem noteikumiem?

– Cik tu esi nepacietīgs! Pārstāj žēloties un pārmest Dievam par savu likteni. Atceries, cik daudz brīnišķīgu velšu tev tika dotas, lai sevi pasargātu no nelaimēm. Tu saņēmi gan labestīgu sirdi, gan gaišu prātu, gan spēku būt brīvam.

– Kādēļ gan Dievs mani ir salicis apkārt tik daudz vilinošu lietu?

– Tādēļ, lai tu tās varētu lietot.

– Bet vai ilgi?

– Tik ilgi, cik būs vajadzīgs tam, kurš tās tev ir devis.

– Bet tās kļūst man par nepieciešamību.

– Bet tu tās nepieņem kā nepieciešamību. Netiecies pēc tām, un tās pārstās kļūt tev par nepieciešamību.

Lūk, tā mums vajadzētu attiekties pret visu miesisko. Sāc ar pašām niecīgākajām lietām, piemēram, ar saviem māla traukiem. Tad pārej pie sava apģērba, suņa, zirga, pie sava lauka, pēc tam pie sevis paša, pie sava ķermeņa. Atbrīvo sevi no pārmērīgas pieķeršanās visam tam, kas patiesībā tev nemaz nepieder, lai tev nenāktos tik smagi ciest tad, kad tev tā visa nebūs.

Vingrinies tajā ikdienas. Tikai nesāc domāt, ka tu no tā pārvērtīsies par gudro, jo tā būtu tikai lielīšanās. Tu saki, ka esi aizņemts tikai ar sevis atbrīvošanu, jo tikai caur to vien ir meklējams ceļš un patiesu brīvību.

– Bet šis vīrs var iekalt mani važās un pat nodīrāt ādu!

– No tā jau viņam būs sliktāk, – viņš saņems par to sodu, jo nav iespējams paveikt kādu netaisnību un nesaņemt par to sodu.

– Ko gan tu saki? Kad saimnieks iesloga vai iekausta savu vergu, viņam taču nepienākas nekāds sods.

– Tev tikai tā liekas. Patiesībā sods ir jāsaņem tieši par to, ka viņš, cilvēks, tieši tādu pašu cilvēku, kāds ir viņš pats, savu brāli, ir iekalis važās. Tūdaļ tu pats to atzīsi. Ikvienam kokam ir slikti, ja tam liek augt, kā tas nav paredzēts. Tas pats ir ar ikvienu dzīvnieku. Bet kā ir ar cilvēku? Kā tam ir paredzēts dzīvot? Kurš tad teiks, ka cilvēkam ir paredzēts kost, spārdīties, mesties virsū vienam uz otru, mest citus cilvēkus tumšos cietumos un atņemt tiem dzīvības? Cilvēks taču nav mežonīgs zvērs! Ikviens pateiks, ka tieši pretēji, cilvēkam klājas citiem cilvēkiem vēlēt visu to labāko, darīt tiem labu, palīdzēt tiem. Tātad cilvēks, kurš dara ļaunu un ir nepatiess, nedara to, kam viņš patiesībā ir paredzēts un tādēļ viņam pašam ir slikti. Kad Sokratu notiesāja uz nāvi, par ļaunu tas nāca ne jau pašam Sokratam, bet gan viņa tiesātājiem.

– Tas ir kaut kas nesaprotams!

– Vai tad divu gaiļu cīņā par uzvarētāju neuzskata to gaili, kas ir uzvarējis, kaut arī tas viss ir vienās asinīs. Bet no diviem cilvēkiem – kurš tad ir ņēmis virsroku; vai tas, kurš moka un nogalina otru, vai tas, kurš pacietīgi un bez dusmām pārcieš visas mocības un pat nāvi? Kurš no viņiem ir ņēmis virsroku? Kāpēc tu pareizi spried par gaiļu cīņas uzvarētāju, bet par cilvēku, kurš ir uzvarējis, nespēj pareizi izspriest? Vai tad labestīgs un godīgs cilvēks nav daudz augstāks par ļaunu un nodevīgu? Īstais ļaunums cilvēkam iestājas tad, kad viņš savā būtībā pārtop vai nu par vilku, vai par čūsku, vai tranu. Šāds stāvoklis cilvēkam ir pats apkaunojošākais un nožēlojamākais.

Tad atgādināsim sev vēlreiz, par ko mēs esam vienādās domās.

Brīvs cilvēks būs tas, kam nav nekādu šķēršļu, kurš vienmēr sev pa rokai atradīs vajadzīgo. Vergs būs tāds cilvēks, kuru var iztraucēt viņa darbos, kuram var piespiest izdarīt ko tādu, kas ir pret viņa paša gribu.

Nav iespējams traucēt tikai tam cilvēkam, kurš nevēlas neko no tā, kas viņam nepieder un neatrodas viņa paša varā. Nevajag tiekties ne pēc kā tāda, kas neatrodas mūsu pašu varā, jo tādējādi mēs sevi pakļaujam lielām ciešanām.

Kad tu patiesi no visas sirds varēsi pateikt: ”Augstais Dievs! Ved mani turp, kurp Tu gribi,” – tikai tad tu tiksi vaļā no verdzības jūga un kļūsi patiesi brīvs.

Man bieži jautā:

– Bet vai pats tu, Epiktēt, uzskati sevi par brīvu?

– Dievs ir mans liecinieks, ka es gribu būt brīvs un ar visiem saviem spēkiem cenšos par tādu kļūt. Bet, protams, es vēl neesmu sasniedzis pilnu brīvību. Es vēl pārāk uztraucos par savu miesu. Man vēl pārāk daudz gribu, lai mans ķermenis būtu sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka tas jau ir sakropļots. Bet, ja jūs gribat kādu piemēru no cilvēkiem, kas bijuši patiesi brīvi, tad ziniet, ka tādi tik tiešām ir, un tāda brīvība cilvēkam ir iespējama.

Atsaucat atmiņā, piemēram, Diogenu. Viņš bija brīvs ne jau tādēļ, ka piedzima brīviem vecākiem (kaut gan patiesībā tie nemaz nebija brīvi), bet gan tādēļ, ka atbrīvoja sevi no pieķeršanās visam, kas ved verdziskā atkarībā. Viņam nebija pie kā pieķerties, lai padarītu sevi par vergu. Viņš no visa spēja atteikties tāpēc, ka ar visu bija sasaistīts ar tikai it kā nemanāmu pavedienu. Viņš mēdza teikt: „Es esmu brīvs, jo man neko nevajag. Savu ķermeni es neuzskatu par savu. Man Dieva likums – ir viss, bet pārējais man neko nenozīmē.”

Arī Sokrats bija brīvs cilvēks. Viņš nebaidījās no nāves un klausīja savai sirdsapziņai pat tad, kad viņu par to vajāja un draudēja ar nāvi. Kad draugi viņam piedāvāja bēgt no cietuma, tad viņš atteicās, jo nevēlējās ar viltus palīdzību glābt savu dzīvību. Ar savu nāvi viņš pierādīja, ka viss labais, ko viņš mācīja citiem, ir vērtīgāks par viņa paša dzīvību.

Piemini arvien biežāk šos vīrus un viņu darbus. Viņu sacītie vārdi un nevainojamā dzīve palīdzēs tev pašam ceļā uz brīvību. Bet atceries, ja tu tik tiešām gribi kļūt patiesi brīvs, tad tev vienmēr ir jābūt gatavam atdot Dievam to, ko tu no Viņa esi saņēmis. Tev ir jābūt vienmēr gatavam ne tikai nomirt, bet arī uz pašām smagākajām ciešanām un mocībām. Cik bieži gan ir bijis tā, ka veselas pilsētas un pat tautas ir atdevušas savas dzīvības nevis par patieso brīvību, bet gan par maldīgo, pasaulīgo brīvību. Cik gan daudzi ir aizgājuši nāvē, vēlēdamies atbrīvot sevi no mokpilnās dzīves. Ja pat šī maldu brīvība nāk ar tādiem upuriem, tad kas gan savāds ir tajā, ka patiesā brīvība nāk caur tik daudz rūpestiem un miesiskajām ciešanām. Bet, ja tu neesi ar mieru maksāt tādu cenu par savu brīvību, tad tev uz visu mūžu nāksies būt par vergu milzīgā vergu barā, lai arī cik tev nebūtu pasaulīgo godību.

Viss, par ko ļaudis tā jūsmo, viss, kā dēļ viņi ir tā norūpējušies, lai iegūtu savā īpašumā, viss tas viņiem nenes laimi. Kamēr ļaudis rosās, viņi domā, ka viņu labklājība slēpjas tajā, pēc kā viņi tik dedzīgi tiecās. Bet tikko viņi saņem vēlamo, viņi acumirklī sāk uztraukties, pārdzīvot un skaust citus par to, kā viņiem pašiem vēl nav. Un tas ir pats par sevi saprotams, jo panākt sev brīvību ir iespējams, ne jau apmierinot savas neapvaldāmās tieksmes, bet gan tikai un vienīgi tās pilnīgi sevī izskaužot.

Ja gribi pārliecināties, ka tā ir taisnība, tad piestrādā pie sevis, lai atbrīvotos no savām nevērtīgajām vēlmēm. Pieliec kaut pusi no tā spēka, ko tu esi veltījis pakļaujoties savām iegribām, un tu ātri vien pamanīsi, ka tādā veidā tu iegūsti daudz vairāk miera un laimes.

Atstāj bagātu un ietekmīgu ļaužu sabiedrību. Pārstāj izdabāt dižciltīgiem un stipriem ļaudīm, kā arī pārstāj lolot ilūziju, ka tu no viņiem vari iegūt kaut ko sev noderīgu. Tieši pretēji, meklē pie taisnīgiem un saprātīgiem cilvēkiem to, ko tu spēj no viņiem paņemt. Tici man, ka ne jau ar tukšām rokām tev no viņiem nāksies aiziet, ja tik tu pie viņiem iesi ar tīru sirdi un labām domām.

Ja tu man netici uz vārda, tad pamēģini vismaz uz īsu brīdi ar šādiem cilvēkiem satuvināties, pacenties spert kaut tikai dažus soļus pa patiesās brīvības ceļu. Un pēc tam jau pats izlem, uz kuru pusi tevi vairāk velk – uz labestības pusi, kas nes brīvību, vai uz ļaunumu, kas neizbēgami noved verdziskā atkarībā. Šāda veida mēģinājumi taču nav nemaz apkaunojoši. Pārbaudi taču pats sevi!...

V

Vienkārš cilvēks un filosofs

Galvenā atšķirība starp vienkāršu cilvēku un filosofu ir tajā, ka pirmais saka: „Ak, šis mans dēls”, vai brālis, vai tēvs, turpretim, ja to pašu vajadzētu teikt pēdējam, tas teiktu: „ Tur vainīgs esmu es pats”. Patiesi, nekas nevar traucēt mūsu dabas doto brīvo gribu, izņemot dabu pašu, vai arī aizskart gribu, ja pati daba to nevēlas. Ja mēs izprastu to un visās savās nelaimēs vainu meklētu paši sevī, tad mums taptu skaidrs, ka visā mūsu nemierā vai uztraukumos pie vainas ir tikai un vienīgi mūsu pašu domas. Zvēru pie visiem dieviem, ka tad mēs spertu ļoti saprātīgu soli uz priekšu. Taču mēs jau no mazām dienām mēdzam nostāties uz maldu ceļa. Kad mēs vēl bijām mazi un mums neuzmanības dēļ nācās paklupt uz kāda akmens, aukle tā vietā, lai sabārtu par mūsu aušīgumu, kliedza uz akmeni. Kādēļ gan te ir vainojams akmens? Vai tad tevis, neuzmanīgā puišeļa dēļ, tas būtu jāpārvieto kādā citā vietā? Tālāk, kad mēs, atgriezušies no pirts, neatrodam pusdienas galdā, mūsu audzinātājs nekad nelika savaldīt mūsu iegribas, bet gan metās iekaustīt pavāru. „Mīļais cilvēk, –šim audzinātājam vajadzētu paskaidrot, – vai es liku pamācīt šo pavāru, vai arī tev uzticētos bērnus? Bērni ir jāveido un tiem jādod viss vērtīgais”. Tieši šī iemesla dēļ mēs, lieli izauguši, bieži rīkojamies kā bērni. Cilvēks nodarbojas ar mūziku, bet viņš nav mūziķis; viņš lasa un raksta, bet ir neizglītots; viņš dzīvo, bet nemaz nepazīst dzīvi.

VI
Nebīstaties nabadzības!

Vai tev nav kauns būt vēl bailīgākam, vēl biklākam par vergu? Kādā stāvoklī atrodas viņi, kad bēg prom no saviem kungiem? Uz ko gan viņi balsta savas cerības, – vai ne uz zemes īpašumiem, ne uz vergiem? Vai viņi pēc tam nedodas ceļā pa zemēm un jūrām, šur un tur iegūdami dienišķo iztiku, ņemot ceļā līdzi tikai pašu nepieciešamāko priekš pirmajām dienām? Un kurš no vergiem ir nomiris badā? Bet tu drebi jau no vienas domas, kā tev tik nenonākt trūkumā, nespēdams tādēļ naktīs pat mierīgi gulēt!

Nelaimīgais, vai tiešām tu esi tik akls, ka neredzi ceļu, uz kurieni ved trūkums? Kur tad tas ved? Turpat, kurp mūs ved drudzis vai pa galvu trāpījis akmens – uz nāvi. Vai to ne reizi vien tu netiki teicis saviem draugiem, vai ne par to tu bieži daudzviet esi lasījis, vai ne par to tu nemitīgi esi rakstījis? Bet cik reizes tu pats neesi dižojies, ka spēj sagaidīt nāvi ar mierīgu prātu? „Jā, bet arī mani tuvinieki cietīs badu...” Un tad? Vai tad no bada ar tiem notiks kaut kas savādāks, nekā ar visiem pārējiem? Vai tad tie nedosies pēc nāves turpat kur citi – uz viņpasauli?... Ja tu nespēj skaudrai nabadzībai un trūkumam drosmīgi skatīties acīs, tad ieskaties tur, kur nonāk paši lielākie bagātnieki, pašas augstākās amatpersonas, tāpat arī kņazi un cari.

Atšķirība ir tikai tajā, ka tevi tur novedīs nabadzība un trūkums, bet viņus nobeigs kuņģa pārslodze un žūpošana! Vai lielākā daļa tevis satikto trūkumcietēju nav sirmgalvji? Neskatoties uz savu cienījamo vecumu, viņi pacieš aukstumu, pārlaiž naktis zem klajas debess un uzņem barību tikai tik daudz, lai nenomirtu badā. Bet vai tad tu nevari strādāt, pārrakstīt grāmatas, mācīt bērnus, vai stāvēt sardzē? „Man ir kauns līdz tam nolaisties”... Vispirms uzzini, kas tas kauns tāds ir, un tikai pēc tam mums atklāj, ka tu esi filosofs, bet līdz tam pat citiem aizliedz sevi saukt šajā vārdā.

Vai tev ir kauns par to, ka tas nav tavs darbs, ka to neesi darījis tu pats, ka tas ir noticis ar tevi bez tavas gribas piedalīšanās, piemēram, galvassāpes vai drudzis? Ja tavi vecāki būtu nabadzīgi vai bagāti,un atstātu mantojumu citiem, bet nevis tev, vai arī dzīvi būdami, neiedotu tev ne graša, vai tad tas būtu apkaunojums tev? Vai tev to ir iemācījusi filosofija? Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka apkaunojoši ir tas, kas pelna nopēlumu, bet nopēlumu ir pelnījis tas, kas ir peļams. Vai tu sāktu pārmest otram par to, ko tas nav pastrādājis? Un vai tu esi savu tēvu padarījis tādu, kāds tas ir? Un vai tu būsi tas, kas viņu pārveidos? Vai tas ir tavās iespēju robežās? Un vai tad tev ir jācenšas iegūt to, kas tev nav lemts, un vai, vēlāk neveiksmi cietušam, skumjās jāgremdējas? Vai tad filosofija tevi mācīja paļauties uz citiem, bet pašam sev neticēt? Tad arī žēlojies, sten un ēd savu dienišķo maltīti baiļodamies par to, ka nākamā dienā tev nebūs ko mutē likt, trīci, ka tavi vergi var aizmukt vai sasirgt un nomirt. Tad pavadi savu dzīvi tā un zini, ka tu no filosofijas neesi iemācījies neko citu, kā tik vien vārdu.

Tu esi smējies par tās mācību. Cik nu tas bija tavos spēkos, tu pierādīji, ka filosofija ir bezvērtīga un nenes augļus tiem, kuri pie tās ķeras. Tu nekad neesi tiecies sevī ieaudzināt noteiktības, mierīguma un bezkaislības jūtas. Šo īpašību dēļ tu neesi ne ar vienu draudzējies, bet aiz mīlestības pret sofistiem – ar daudziem. Tu nekad neesi aizdomājies par to, kas tad īsti ir pavēries tavai uztverei, un neesi sev vaicājis: „Vai tas man ir pa spēkam vai arī nē? Kas man tādos brīžos ir jādara?” Nē, jautājumam par savu iekšējo dvēseles mieru tu esi atvēlējis beidzamo vietu, it kā viss tev būtu sakārtojies tik labvēlīgi un brīnišķīgi. Bet par kādu mieru un par ko tev vajadzētu rūpēties? Vai par mieru bailīgai un kautrīgai sirdij, kas skauž bagātībai, nebeidzami zaudē savām vēlmēm un ir bezspēcīga cīņā ar visu to, kas tai nepatīk? Lūk, ko tu esi centies pasargāt no briesmām!

Bet vai tad saprāts tev nesaka priekšā, ka sākumā ir kaut kas jāiegūst, un tikai pēc tam nākas rūpēties par tā veselumu. Vai tu esi kādreiz redzējis, ka kāds būvētu mājai dzegu, neizbūvējis iepriekš sienas? Vai sardze stāv tajā vietā, kur namam nav durvju? Tu centies sevi izrādīt. Ar ko? Piesargies aizrauties ar sofismu. Ar kādu? No sākuma parādi man, ko tu taupi un ko tu mēri vai sver, tad parādi man arī svarus un mērus. Kad gan tu vienreiz izbeigsi mērīt putekļus? Vai varbūt tev, parādīt kur slēpjas cilvēku laime, kas veicina viņu vēlmju piepildījumu, kas liek viņiem nevērst ne uz vienu savas dusmas, nevienu nevainot un pakļauties Visuma valdniekam? To es gribu redzēt! „Lūk, skaties,” – tu saki, – „es sākšu skaidrot siloģismus. Vergs, tā ir mēraukla, bet ne tas, ko var mērīt!”... Tādēļ tad arī tev tagad nākas maksāt par savu bezrūpīgo attieksmi pret filosofiju – tu trīci, nevari ne acis pievērt, pie visiem skrien pēc padoma un, ja visi nepiekrīt taviem priekšlikumiem, tad tu tos neuzskati par vajadzīgu pielietot dzīvē.

Tev liekas, ka tu baidies no trūkuma. Bet tu baidies ne jau no trūkuma. Tevi baida doma, ka tev vairs nebūs pavāra, ka nebūs vairs kam iepirkt tavai virtuvei pārtiku, nebūs vairs kam tevi apaut un apģērbt, nebūs vairs kam sastādīt tavu svītu; un pirtī, kad tu izģērbies un atlaidies, taisni kā krustā sists, nebūs vairs, kas tevi ierīvēs ar smaržīgām eļļām. Tu baidies, ka, pēc pirts atgriežoties mājās, tev nenāksies vairs uzsaukt: „Ko man dos ēst?”, tālāk: „ Klājat ātrāk galdu. Noslaukiet to iepriekš ar sūkli!” No kā gan tu patiesībā baidies? Vai ne no tā, ka nespēsi vairs dzīvot slimniekam piedienošu dzīvi?

Tad iepazīsti, kā dzīvo veseli cilvēki – vergi, amatnieki un patiesie filosofi, kā dzīvoja Sokrats, kaut arī viņam bija sieva un bērni, kā dzīvoja Diogens vai Kleants*, (*stoiķis, Zēnona sekotājs, iesaukts par Ūdensnesēju, jo iztiku sev pelnīja ar to, ka veda uz pilsētu ūdeni). Ja tu tiecies uz to, tu to atradīsi jebkurā vietā un dzīvosi ar cerību sirdī. Bet tieši uz ko? Uz to, uz ko ir vienīgi vērts likt savas cerības, kas ir nesatricināms, kas ir pilnīgi neatkarīgs, ko nevar atņemt – uz savu gribu. Kāpēc tu sevi parādīji kā nekam nederīgu, lieku, ka tevi neviens neuzaicināja pie sevis, neviens nepievērsa tev uzmanību? Izsvied aiz durvīm nesabojātu, lietošanai derīgu trauku, un ikviens, kurš to pacels, to paturēs un nepaliks zaudētājos. Bet tu esi bijis nekam nederīgs trauks, un jebkurš, kas tevi būtu paņēmis, būtu ieguvis tik vien kā nevajadzīgu krāmu. Tātad, tu nevari darīt pat to, ko dara suņi un gaiļi? Tad, lūk, kāds tu esi – un tu vēl gribi dzīvot!...

Vai filosofs baidās, ka viņam nāksies sēdēt bez maizes? Ne aklais, ne klibais nemirst no bada, vai tad tiešām no tā mirs filosofs? Labs zaldāts atradīs sev iztikas līdzekļus, tāpat kā kurpnieks vai amatnieks, vai tad filosofam tie tiks liegti? Vai tiešām Dievs aizmirsīs par saviem uzticamajiem karotājiem, par tiem, kuri kā dzīvs piemērs, vienīgie apliecina Viņu neizglītotā pūļa priekšā, ka Viņš ir, ka Viņš ar dziļu gudrību valda pār izplatījumu, ka Viņš rūpējas par ļaudīm un, ka filosofam nav ļaunuma ne dzīves laikā, ne arī aizsaulē? Kas no tā, ka Viņš mums nedod maizi? Vai tas nenozīmē to, ka Viņš kā labs pulkvedis ir devis man atkāpšanās signālu? Es pakļaujos, eju, slavinot vadoni, slavinot to, ko viņš dara: pēc viņa gribas es esmu atnācis, pēc viņa gribas es arī pametīšu šo vietu. Kamēr es biju dzīvs, mans pienākums bija slavēt Dievu gan vienatnē, gan visas sabiedrības priekšā. Viņš neiedeva man daudz. Viņš neiedeva man bagātības. Viņš negribēja, lai es dzīvoju bēdu nezinādams, Viņš to nav iedevis pat savam dēlam Heraklam. Citi valdīja viņa vietā Argā un Mikēnās, bet viņš kalpoja, pūlējās un cīnījās, un tomēr Evristejs bija tas, kas bija. Tas nevarēja valdīt pār Argu un Mikēnu, neprotot valdīt pār sevi pašu. Īstais valdītājs bija Herakls, kam klausīja visa zeme un jūra - viņam, netaisnības un grēka nīdējam, taisnības un svētuma izplatītājam. Un viņš to visu darīja viens pats, bez jebkādas palīdzības no malas. Kad Odisejs, cietis kuģa bojāeju, tika izsviests Feākas krastos, vai viņš nobijās no savas bezpalīdzības? Vai viņš krita panikā? Nē, viņš gāja klāt meitenēm, lai palūgtu tām sev pašu nepieciešamāko, to, ko lūgt citiem skaitās ļoti nepieklājīgi. Uz ko viņš tā paļāvās? Vai uz slavu, bagātību vai tituliem? Nē! Viņš visu uzsvaru lika uz saviem tikumiskajiem spēkiem, uz saviem uzskatiem par to, kas ir mūsu varā, uz to, kas vienīgais dod mums brīvību un neatkarību, kas liek lepni pacelt galvu un skatīties tieši sejā bagātībām un valdniekiem. Tā uz lietām lūkojās filosofs, bet tu nekļūsi drošs dvēselē ar saviem uzskatiem, jo trīci par savu ietērpu un sudraba traukiem! Nelaimīgais, kādēļ tu līdz pat šim brīdim esi par velti tērējis tik daudz laika?!

– Bet ko tad, ja es sasirgstu?

– Nekas jau slikts nebūs, ja arī tā notiks.

– Kas tad apciemos mani?

– Dievs... draugi.

– Man nebūs ērti gulēt.

– Bet tu taču esi cilvēks.

– Man nebūs patīkamas telpas.

– Tev nāksies slimot sliktā.

– Kas tad pabaros mani?

– Tie, kas baro arī citus. Tu slimosi, kā to darīja Diogēna vergs Mans.

– Ar ko gan beidzas šī slimība?

– Ne ar ko sliktu - ar nāvi. Bet vai tad tu nezini, ka cilvēka visu nelaimju, nedrošības un bailīguma avots ir nevis pati nāve, bet gan bailes no priekšā stāvošās nāves? Cīnies tad ar šo sajūtu. Lai uz to tiek vērstas visas tavas domas. Tad tu sapratīsi, ka tikai šeit slēpjas cilvēka patiesās brīvības aizsākumi...

CETURTĀ GRĀMATA

I
Kādēļ vajag lasīt grāmatas

Mums mierīgi dzīvot traucē ne tikai mūsu tiekšanās uz bagātībām un varu, bet arī jebkura cita veida aizraušanās, piemēram, aizraušanās ar brīvā laika pavadīšanu, ar ceļošanu, ar grāmatu lasīšanu. Vienu vārdu sakot, ar visu, kas nav mūsos pašos, kas mums nepavisam nav vajadzīgs, un no kā mēs varam nokļūt kāda cita varā.

Nesaprātīgi ļaudis reizēm domā, ka viņi ir nelaimīgi, ja viņiem nākas daudz lasīt un rakstīt, vai arī tieši pretēji, ja viņiem nemaz neatliek laika ne lasīt, ne arī rakstīt.

– Ja tu neesi mierā ar to, ko tu lasi vai raksti, tad kādēļ tas tev vispār ir vajadzīgs?

– Nē, es esmu mierā ar to; un tieši tādēļ man kremt, ka kāds traucē manam vaļaspriekam.

– Kas tad tas ir par prieku, ja tajā kāds cits var tevi traucēt? Lai gūtu patiesu prieku, ir nepieciešams, lai tajā nekas un neviens nespētu traucēt.

Man ir jācenšas palīdzēt citiem, nevis pašam sev. Man vienmēr ir jābūt gatavam palīdzēt citiem cilvēkiem tajā, ko viņi no manis lūdz, ja tik šis lūgums ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Ja es visu laiku palīdzēšu citiem, tad man nebūs jānožēlo, ka neesmu uzrakstījis vai izlasījis kādu grāmatu. Tieši tāpat ir tad, kad, būdams izsalcis, es nesākšu nožēlot, ka remdinu izsalkumu, bet nevis lasu vai rakstu. Tikai tas, kurš ar savu prātu un zināšanām grib izcelties citu cilvēku starpā, sāks lasīt vai rakstīt grāmatu tajā brīdī, kad tuvākais lūgs pēc palīdzības.

Grāmatu lasīšana nav darbs, bet gan tikai gatavošanās uz to. Ja tev kādreiz rodas iespēja palīdzēt cilvēkam, tad bez svārstīšanās atliec malā grāmatu, kaut vai pašu labāko un vērtīgāko. Jo šādas grāmatas tikai tādēļ vien tiek rakstītas, lai sagatavotu lasītāju labiem un noderīgiem darbiem. Tātad, kad man nākas pierādīt lietā, kam es tā gatavojos, tad es nedrīkstu atrunāties, ka man caur grāmatu lasīšanu vai rakstīšanu vēl ir vajadzīgs sevi pietiekami sagatavot,.

Mēs nekad nesāktu bēdāties par to, ka kāds mums traucē lasīt, ja mēs vienmēr lasītu grāmatas tādēļ, lai iemācītos dzīvot labāk. Tikai tādēļ vien ir vērts lasīt grāmatas. Piemēram, mums vajadzētu lasīt grāmatu par mūsu gribu, lai iemācītos to pārvaldīt; grāmatu par mūsu vēlmēm – lai sasniegtu vēlamo un vēlēties tikai to, kas ir vajadzīgs; grāmatu par mūsu pienākumiem –lai nekad neaizmirstu no tiem. Ja mēs lasītu grāmatas tikai tādu mērķu mudināti, tad mums nekad nenāktos dusmoties, ja mūsu lasīšana tiktu pārtraukta. Tieši pretēji, mēs priecātos, ka ir iespēja rīkoties tā, kā to mums māca labas un pareizas grāmatas.

Tu tā esi aizrāvies ar vērtīgu grāmatu lasīšanu, ka ļoti pārdzīvo, ja tevi atrauj no šīs nodarbes. Tu smej par ļaudīm, kuri runā niekus un domā, ka lasīt noderīgu grāmatu nekādi nevar būt veltīga nodarbe. Pasmejies labāk pats par sevi tādēļ, ka lasīt noderīgu grāmatu tā, kā to dari tu, tikai sev vien, tas ir tikpat veltīgi: ciešanas un neapmierinātība abos gadījumos ir pilnīgi vienādas. Un tu nebūsi spējīgs pateikt šādi: „Lai notiek tā, kā Dievs to vēlas. ” Tev nāksies teikt šādus vārdus:

– Ak, es nelaimīgais! Man gribējās sākt lasīt vienu brīnišķīgu grāmatu; un lūk, tā vietā man ir šim uzmācīgajam vīram jāpalīdz.

– Bet vai tad, – es atbildēšu, – tavs pienākums ir tajā, lai lasītu grāmatas tad, kad tevi lūdz pēc palīdzības? Tev ir jāzina un vienmēr jāpatur prātā vienu: ko grib Dievs, lai tu darītu tagad un ko Viņš negrib. Nesen Viņš bija izdarījis tā, lai tu būtu viens un varētu sarunāties pats ar sevi, lasītu, rakstītu, gatavs labu darbu pildīšanai. Bet šodien viņš tev ir atsūtījis ļaudis, kuri lūdz tev palīdzību. Ar to pašu Dievs tev it kā grib pateikt:

– Nāc laukā no savas vientulības un parādi praksē, ko tu esi apguvis, jo ir pienācis laiks gan tev, gan arī ļaudīm ieraudzīt to vērtīgo, ko tu esi lasījis un prātojis.

Tad nu neapkauno sevi, nedusmojies uz cilvēkiem, ka viņi ir pārtraukuši tavu nodarbi. Jo, ja nebūtu cilvēku, tad kam tad tu varētu palīdzēt, un kāda vispār būtu jēga lasīt grāmatas par to, kā pareizi ir jādzīvo?

II
Nesteidz mācīt citus

Ir cilvēki, kuri tikko padzirdējuši gudras pamācības, tā uzreiz jau steidz mācīt citus. Viņi rīkojas tieši tāpat kā slims kuņģis, kas acumirklī izgrūž ārā uzņemto pārtiku. Nesāc līdzināties tādiem ļaudīm. Visu iepriekš dzirdēto sagremo kārtīgi sevī, bet nevis grūd laukā pirms laika, savādāk tādas vēmas vien sanāks, un tas jau nu nevienam vairs nav noderīgi.

Sagremo mācību un ar saviem darbiem parādi mums gudra cilvēka rīcību, kā mums savu amata prasmi rāda prasmīgs amatnieks. Tāds vīrs taču neies teikt šādus vārdus: ”Klausieties to, ko es domāju par savu amatu”; viņš vienkārši ķersies pie darba, paveiks to un tādā veidā mums parādīs, ka viņš patiesi pārzin savu arodu.

Un tu rīkojies tieši tāpat. Dzīvo, kā pienākas saprātīgam. Ēd, dzer un ģērbies saprātīgi. Apprecies un laid pasaulē pēcnācējus. Strādā, izpildi visus savus pienākumus pareizi un saprātīgi. Pacietīgi panes pārestības un nedusmojies uz tuvāko, kurš ir nogrēkojies tavā priekšā, vienalga vai tas būtu tēvs, brālis, dēls, kaimiņš, biedrs, paziņa vai pavisam nepazīstams cilvēks. Parādi mums to, kā tu visu iemācīto spēj likt lietā, un tad mēs atzīsim, ka tu tiešām esi apguvis kaut ko no gudro vīru vārdiem.

Mācīt gudrībā nav tāda lieta, pie kuras var ķerties ar vieglu sirdi vai arī pa galvu un kaklu. Tam ir vajadzīga pieredze, ir jādzīvo taisnu dzīvi, bet pats galvenais, ir vajadzīgs, lai pats Dievs tevi sūta pildīt šo darbu. Atmaskot cilvēkus, viņiem atklāt pašu maldus un vedināt viņus uz īstā ceļa – tas ir ļoti, ļoti grūts darbs. Ķerties pie tā var tikai tad, kad pats dzīvo taisnāk par citiem cilvēkiem un pie tam apzinās nepārprotamu aicinājumu mācīt citus cilvēkus.

Pirms sākt mācīt citus, stingri apdomā pats savu dzīvi. Iepazīsti pats sevi un neķeries pie mācīšanas bez īpaša Dievišķa norādījuma saņemšanas. Ja tu iekšēji apzinies, ka ne jau savas izklaidēšanās dēļ tu gribi mācīt citus cilvēkus, bet, ka pats Dievs tevi aicina ķerties pie mācīšanas, tad ej pa šo ceļu. Bet uz priekšu atceries, tā kā tu norādīsi cilvēkiem uz taisnīgo un labestīgo, tad, visticamākais, ka tapsi arī iekaustīts. To, kurš dzīvo taisnāk par citiem un māca to arī pārējiem, bieži vien paši ļaudis vajā un izraida. Bet atceries vēl ko, ka tev ir jāžēlo tie, kas tevi sit, jo tev kā patiesības vēstītājam ir jābūt par tēvu un brāli visiem cilvēkiem.

III
Par to, kā attiekties pret maldos grimušajiem

Ja tu esi tik laimīgs, ka vienmēr runā tikai to, kas ir patiesībā, atstum to, kas ir viltus, šaubies tikai par apšaubāmo, vēlies tikai labestīgo un noderīgo, tad tev nenāktos just sašutumu par ļauniem un neapdomīgiem ļaudīm.

– Bet tie taču ir zagļi un laupītāji! – tu saki.

– Bet kas tad īsti ir zaglis un laupītājs? Šis cilvēks taču ir netikls un grimis maldos. Bet šādu cilvēku vajag žēlot. Ja vari, tad pārliecini viņu, ka tā dzīvot ir slikti viņam pašam, un viņš, iespējams, pārstās darīt ļaunumu. Bet, ja viņš to vēl nav spējis saprast, tad nav nekāds brīnums, ka šis cilvēks piekopj nelāgu dzīvesveidu.

Pažēlo šos nelaimīgos un pacenties, lai viņu maldi tevi nesaniknotu. Atceries to, cik bieži tu pats esi maldījies un grēkojis.

Izproti labi un paturi visu laiku prātā, ka cilvēks vienmēr rīkojas, kā viņam liekas labāk viņam pašam. Ja tas tik tiešām ir labāk viņam, tad viņam ir taisnība; bet ja viņš maldās, tad viņam tas nāk tikai par sliktu, jo pēc maldiem vienmēr seko ciešanas.

Ja tu to visu paturēsi atmiņā, tad tev nebūs ne jādusmojas, ne jāizjūt sašutums. Nevajadzēs nevienam izteikt pārmetumus, ne arī kādu rāt un tu ne ar vienu nebūsi naidos.

Ja tu redzi, ka cilvēks maldās, tad nedusmojies uz viņu. Saproti, ka nav iespējams tīši maldīties. Neviens nespēj gribēt, lai viņa prāts aptumšojas. Tātad, kurš maldās, tas no visas sirds melus pieņem par patiesību.

Bet mēdz būt arī tā, ka ļaudis nav krituši maldos, bet tīšām nepieņem patiesību pat tad, kad tā viņu priekšā ir kļuvusi pavisam skaidri redzama. Viņi nepieņem to ne jau tādēļ, ka nav spējīgi to izdarīt, bet gan tādēļ, ka tā atklāj viņu ļaunos darbus, atņem viņiem savu netikumu attaisnojumus, un, tātad, tieši tāpēc viņi patiesību nepieņem. Šie ļaudis tieši tāpat nav pelnījuši naidu, bet gan līdzjūtību, jo viņu sirdsapziņa ir smagi slima. Un es vienmēr brīnos, kā šie ļaudis baidās no slimībām un nāves, visādos veidos cenšas no tām izvairīties, bet nemaz nerūpējas par savas sirdsapziņas un garīguma nāvi. Bet garīgā nāve neizbēgami iestājas ikvienam cilvēkam, kad viņš pamet novārtā savu sirdsapziņu.

IV
Par to, kā pārliecināt citus

Ja tu no sirds tici, ka tava izpratne par dzīvi ir pareiza un taisnīga un tu cilvēkiem vēli tikai labu, tad pie izdevības tu savu viedokli izteiksi tā, lai pēc iespējas pārliecinātu sarunas biedrus par savas izpratnes pareizību. Un šajos gadījumos, jo vairāk tavs sarunu biedrs ir grimis maldos, jo svarīgāk un vēlamāk ir tas, lai viņš saprastu un novērtētu to, ko tu gribi viņam pierādīt.

Bet bieži vien mēs rīkojamies tieši pretēji. Mēs labi protam sarunāties ar cilvēku, kurš ir ar mums vienisprāt vai gandrīz vienisprāt. Bet, kad mēs ieraugām, ka mūsu sarunu biedrs nemaz netic tai patiesībai, ko mēs atzīstam, vai pat to nesaprot, tad mēs sākumā gan cenšamies izskaidrot to,gan arī pārliecināt par tās taisnīgumu; bet, ja viņš turpina mums nepiekrist, un kā mums liekas, tiepjas vai sagroza mūsu vārdus pavisam uz citu pusi, tad cik gan viegli mēs zaudējam savu savaldīšanos un sākam dusmoties! Mēs vai nu sākam dusmoties un savam nepakļāvīgajam sarunu biedram esam gatavi izteikt asus pārmetumus vai arī vispār pārtraucam sarunu domādami, ka ar tādu nesaprotošu un stūrgalvīgu cilvēku nav vērts iesaistīties neviena jautājuma apspriešanā.

Ja tu ietu pa labi pazīstamu ceļu un satiktu cilvēku, kurš ir nomaldījies, tu, jādomā, noteikti viņam parādītu vajadzīgo virzienu? Tad parādi cilvēkam, kurš dzīvo maldos, kur tad ir patiesība, tikai parādi tā, lai viņš to ieraudzītu. Tad tu redzēsi, cik labprāt viņš tai sekos! Bet, ja tu neesi spējīgs viņam parādīt patiesību, tad dusmojies ne jau uz viņu, bet gan uz sevi pašu par savu bezspēcību.

Ja tu gribi parādīt savam sarunu biedram kādu no patiesībām, tad pats galvenais ir nesākt pašām skaisties un censties neteikt otram nevienu sliktu vai aizvainojošu vārdu.

V
Par dzīšanos pēc pasaulīgajiem labumiem

Kad tu redzi, ka cilvēks ir ieņēmis kādu svarīgu amatu vai ieguvis lielas bagātības, tad atminies to, ka tu tā vietā esi saņēmis ļoti vērtīgu māku labi iztikt bez tā visa un ka tu tajā esi daudz laimīgāks nekā viņi, kuriem šie labumi pieder.

Lai citiem pieder bagātības, vara, skaistas sievietes, bet tavā dvēselē lai mīt spēks nevēlēties ne bagātības, ne varas, ne skaistu sieviešu, un tieši ar to tu esi varens un pārāks par visiem šiem nožēlojamiem ļautiņiem. Un cik gan daudz šie ļaudis būtu ar mieru atdot, lai tikai spētu iegūt šo prasmi noniecināt bagātīgas, varu un dažādas saldkaislas baudas!

Atšķir veselīgu tieksmi no slimīgas tieksmes pēc kaut kā. Vesels cilvēks uzreiz apmierina slāpes tikko kā ir nobaudījis veldzējošu ūdeni. Slimam cilvēkam slāpes no dzeršanas mitējas tikai uz brīdi, bet pēc tam viņa kuņģis atkal sāk mocīties, viņam nāk virsū nelaba dūša, viņš viss deg kā ugunīs un nebeidzamas slāpes viņu sāk mocīt no jauna.

Tieši tāpat ir ar tiem, kuri dzenas pēc bagātības, godiem un dažādām kārēm. Tie laupa vājos, moka nevainīgos, nodarbojas ar apkaunojošām baudām. Bet ar visu to viņi nekad negūs apmierinājumu. Tiem vajag aizvien vairāk bagātību un varas, viņi meklē aizvien jaunas baudas un reizē baidās pazaudēt to, kas viņiem jau pieder. Viņus pārņem skaudība, niknums un greizsirdība, un galu galā viņi mirst, nesasnieguši to, pēc kā tik ļoti bija tiekušies.

Tādus ļaudis vajag nevis apskaust, bet gan izteikt savu nožēlu par tiem un bīties no tā, lai paši par tādiem nekļūtu.

Izmētājiet pa ielu riekstus un cepumus, un tūdaļ pat saskries bērnu pulciņš un sāks tos uzlasīt, daudzi pat sakausies šo labumu dēļ. Pieaugušie nesāks ķīvēties nomesto riekstu un cepumu dēļ, un bērni nesāks uzlasīt tukšās čaumalas.

Man – nauda, amati, slava, godi – ir tās pašas riekstu čaumalas un bērnu saldumi. Lai mazie ļautiņi vāc visu to, lai viņus dzenā un dauza par to. Man tas viss ir tikai tukšas čaulas. Ja kāds rieksts man nejauši iekrīt rokās, kādēļ gan to nenotiesāt. Bet liekt savu muguru tādēļ, lai to paceltu, cīnīties par to uz dzīvību un nāvi, gāzt otru no kājām vai pašam tikt nogāztam, tas nu nemaz nav tā vērts.

VI
Par labestīgā un ļaunā mēru

Vienam cilvēkam labs liekas viens, bet citam pavisam kas cits, tieši pretējs. Tomēr abi pretējie viedokļi nevar būt taisnīgi.

– Es, – tu teiksi, – uzskatu par taisnīgu savu viedokli un par netaisnīgu otra viedokli.

– Bet no kurienes tu zini, ka tavs viedoklis ir tas pareizais, bet svešais ir nepareizs? Ar to taču ir par maz, ka tu pats sevi uzskati par taisnīgu. Piemēram, ja mums vajadzīgs ir izmērīt kādu attālumu, tad mēs nepaļaujamies uz citu cilvēku atšķirīgajiem viedokļiem, bet gan ņemam un paši to ar attiecīgiem mēriem izmēram.

– Ja jau tādām vienkāršām lietām ir savi precīzi mēri, tad vai tiešām daudz svarīgākās lietās tādu nebūs? Ja atrastos mērs, kas ļautu izbēgt no kļūdām, tad mēs, protams, nespertu nevienu soli bez tā pielietošanas. Tāds mērs atvērtu acis visiem, kuri dzīvo maldos, pieņemot par patiesību to, kas viņiem tikai „tā liekas”.

Šāds mērs pastāv. Lai to iemantotu, pirmām kārtām, vajag labi saprast, kur patiesībā mīt labestība un kur ļaunums un kādas ir to galvenās īpašības.

Kad mēs to noskaidrosim un kārtīgi ielāgosim, tad mums rokās būs šis pats mērs, ko mēs tā meklējam.

Man, piemēram, gribas uzzināt, vai miesiskā bauda ir laba vai ļauna? Vieni saka, ka tas ir labi, bet citi teiks, ka tas ir ļaunums. Es pielietoju savu mēru. Mans mērs rāda, ka viss labais ir drošs, iedveš cieņu un nepārtraukti izstaro labestīgo. Vai tāda ir miesiskā bauda? Nē, – tā nav veselībai droša, nevienam tā nevar iedvest uzticību, tā neizstaro arī labestību. Sekojoši, baudas nav saistāmas ar labestīgo.

Tu vari pārbaudīt šis baudas nozīmi arī citā veidā. Mēs visi zinām, ka patiesā labestība sniedz apmierinājumu mūsu dvēselei. Un padomā labi, vai tāda ir miesisko baudu saņemšana?

Kad tu mēģināsi atbildēt uz šo jautājumu, tad esi uzmanīgs, jo, ja tu teiksi, ka miesiskās baudas var dot apmierinājumu mūsu dvēselei, tad ar to tu parādīsi, ka tu neproti izmantot labestīgā un ļaunā mēru.

Īstā gudrība nav nekas cits, kā māka noskaidrot un pareizi pielietot labestīgā un ļaunā mēru. Ikviena saprātīga cilvēka uzdevums ir pielietot šo mēru savā dzīvē.

Īstā labestība slēpjas pareizos uzskatos un labajās vēlmēs. Īstais ļaunums – nepareizos uzskatos un nekrietnās vēlmēs.

Līdz ko tev sāk likties, ka nāve ir ļaunums, tā tūlīt pat atceries, ka ļaunums ir tas, no kā mums par visu varu ir jāsargājas. Bet tā kā no nāves nav iespējams izvairīties, tad tā nekādi nevar būt ļaunums.

Nekad nevajag aizmirst vienu ļoti svarīgu lietu. Nav nekā laba vai slikta tajā, kas nav atkarīgs no mūsu pašu gribas. Vienmēr ir jāpatur prātā, ka mēs neesam spējīgi valdīt pār notikumiem, mēs varam tiem tikai pielāgoties.

– Manam brālim nevajadzēja tā ar mani izrīkoties! Vai tad viņš nav slikti rīkojies?

– Viņa rīcība ir slikta, tikai tā skar viņu pašu un nevis tevi. Lai arī kā brālis neizrīkotos ar mani, es ar viņu apiešos tā, kā tas pieklājas, jo uz mani attiecas tikai mana paša uzvedība, bet ne jau viņa. Savā uzvedībā es pats esmu kungs, bet pār to, ko dara citi – man nav nekādas varas.

Ikviena atkāpe no Dieva gribas neizbēgami tiks nosodīta. Tā, piemēram, ja cilvēks uzskatīs, ka tajā, kas no viņa nepavisam nav atkarīgs, ir meklējams kāds ļaunums, tad viņam neizbēgami nāksies ciest un vadīt savas dienas skumjās, raudāt un bieži krist izmisumā. Ikvienai nesaprātīgai rīcībai neizbēgami seko sods. Un ar visu to cik maz cilvēku nolemj atkāpties no nesaprātīgas dzīves!

VII
Ko cilvēkam nevajadzētu zaudēt?

Kad tu strīdi cilvēku vai naidojies ar viņu, tad tu līdzinies kalējam, kurš ir aizmirsis savu amatu. Tu esi piemirsis, ka visi cilvēki ir tavi brāļi, un tu kļūsti par viņu ienaidnieku tā vietā, lai tiem būtu par draugu. Ar to tu kaitē pats sev. Jo tad, kad tu pārstāj būt par labestīgu un sabiedrisku būtni, par kādu tevi ir radījis Dievs, pārtopot tā vietā par plēsīgu zvēru, kurš pielavās, plēš un nogalē savu upuri, tu esi pazaudējis savu pašu dārgāko īpašumu. Tu acumirklī pārdzīvo, ja esi pamanījis, ka tev ir nozagts maisiņš ar naudu. Kādēļ tad tu nejūti sev nodarīto skādi tad, kad esi zaudējis savu godīgumu, labestību un mērenību?

Ko zaudē cilvēks, kurš pavedina sava tuvākā sievu?

Viņš zaudē savu atturēšanās spēju, zaudē varu pār sevi pašu, par savu goda prātu. Viņš ir nobendējis sevī biedru un labvēli citiem cilvēkiem.

Tieši tāpat cilvēks cieš lielus zaudējumus arī, kad dusmojas uz līdzcilvēkiem vai ir no kaut kā nobijies.

Mūsu dvēsele ir līdzīga traukam ar ūdeni, bet atnākošās domas ir līdzīgas gaismai, kas šajā ūdenī iekļūst. Kad ūdens traukā viļņojas, tad izskatās, ka arī gaisma, kas krīt ūdenī, viļņojas, bet patiesībā tā tas nemaz nav. Tieši tāpat ir tad, kad mūsu dvēsele ir satraukta, tad liekas, ka it kā arī mūsu pašu domas šūpojas un pinas. Bet patiesībā uztraukta ir tikai mūsu dvēsele. Ja tā nomierināsies, tad arī mūsu domas acumirklī kļūs rāmas un sakārtosies.

Mums ir jāsargā tas, kas ir mūsu un nav jāvēlas to, kas nav mūsu. Mums ir jālieto tas, kas tiek dots, bet nevis jāraud par to, ko mums nedod. Labprātīgi un bez pretošanās ir jāatdod to, ko mums atņem un jāpateicas Dievam par to, kas ir nodots mūsu lietošanā uz neilgu laiku.

VIII
Par to, kas dārgs cilvēkā

Tu saki, ka nav īpašas vajadzības rūpēties par to, lai pareizi domātu un saprastu. Tu gribi, lai es tev pierādu pareizas domāšanas noderīgumu. Bet kā tad tu uzzināsi, ka mani pierādījumi ir taisni, ja ne pielietojot pareizu domāšanu un izpratni? Sekojoši, prasot man pierādīt pareizas domāšanas noderīgumu, tu apstiprini to, ka tev ir nodoms pašam likt lietā savu pareizo domāšanu. Ja tas tā ir, tad tev nemaz nav vajadzīgs, lai es tev pierādītu tās noderīgumu.

Cilvēks ir pārāks par dzīvnieku ne jau ar savu ķermeni, bet gan ar savām dvēseliskajām īpašībām. Un tur, skatam apslēpta, mīt cilvēka augstākā labestība. Tas, kurš nonievā šīs īpašības, tas neizbēgami kritīs ļaunuma varā. Tam, kurš grib glābties no ļaunuma, ir savs godīgums, atturība un saprātīgums jāsargā kā no neganta ienaidnieka. Tas, kurš naidniekam atdod šo savu cietoksni, tas nonāk gūstā un neizbēgami iet bojā.

Nodzīvot sev atvēlēto laiku tā, kā īstam cilvēkam pieklājas, nav nemaz tik viegli un vienkārši, kā tas varētu likties no pirmā acu skatiena. Mēs zinām, ka cilvēks atšķiras no meža zvēriem un mājas lopiem ar savu veselo saprātu. Tātad, ja mēs gribam būt īsti cilvēki, tad mums nevajadzētu līdzināties ne zvēriem, ne arī lopiem.

– Bet kad tad cilvēks līdzinās lopam?

– Tad, kad viņš dzīvo savas miesas instinktu vadīts - nesaprātīgi, pavirši, iekāru pārņemts.

– Bet kad viņš ir līdzīgs meža zvēram?

– Tad, kad viņš vada savas dienas, pakļaujoties varmācības diktātam - rīkojoties ietiepīgi, nikni un neganti.

Saved kārtībā savu iekšējo pasauli. Nedod varu skumjām, bailēm, skaudībai, savtīgumam, alkatībai, naidīgumam, izlaidībai un nesavaldībai. Visu to ir iespējams pārvaldīt tikai tad, ja vienmēr paturēsi prātā Dievu, tieksies pēc Viņa un dzīvosi saskaņā ar Viņa likumiem. Ja tu to negribi, tad tev nāksies ar asarām acīs un smagām nopūtām vilkties nopakaļ tiem, kuri ir stiprāki par tevi. Tu meklēsi laimi ārpus sevis un nekad to nespēsi atrast, jo tā vietā, lai to meklētu tur, kur tā mīt, tu meklēsi to tur, kur tās nemaz nav.

Cilvēks nav radīts vientuļai dzīvei, bet gan kopīgai, lai mīlētu sev līdzīgos un atrastu savu laimi saskarsmē ar tuvāko. Bet reizē ar to cilvēkam nav jāskumst pat, ja viņam nākas dzīvot vienam. Viņam ir jāmāk iztikt bez izklaidēm un jāizmanto vientulība tādēļ, lai varētu gremdēties sarunās pašam ar sevi, pārdomāt par Dievu un par to, kāda tad īsti ir cilvēka sūtība uz šīs zemes. Vadot laiku vientulībā, mums ir jāizvērtē mūsu pašu uzvedība, pagātne un tagadne, jāsaprot, kas tad īsti mums traucē dzīvot taisnu dzīvi, un kā tikt vaļā no šiem traucēkļiem; un pēc tam – uzsākt cīņu ar tām vājībām un netikumiem, ko esam sevī saskatījuši.

Saprātīga cilvēka uzdevums ir vērst savas domas uz tiem darbiem, kas saskaņojas ar dabas likumiem. Ikvienam cilvēkam ir divi pienākumi. Viens ir pieturēties pie patiesības, vairīties no maldiem un nespriest par nezināmo. Otrs ir maigi pakļauties visam, kas ir labais, atvairīt no sevis visu ļauno un nepievērst uzmanību tam, kas nav nedz labs, nedz ļauns.

Cilvēks, kurš nezinātu, ka acis var redzēt, un kurš ne reizi tās tā arī nebūtu atvēris, būtu ļoti nožēlojams. Bet vēl nožēlojamāks ir tas, kurš nesaprot, ka veselais saprāts viņam ir dots tādēļ, lai mierīgi varētu pārciest visas grūtības un nepatikšanas. Ar veselā saprāta palīdzību mēs varam pārvarēt visas problēmas. Saprātīgs cilvēks nevar savā dzīves ceļā saskarties ar nepārvaramām nepatikšanām. Tādas viņa uztverē nemaz nepastāv. Un cik bieži mēs tā vietā, lai grūtībām skatītos tieši sejā, savā mazdūšībā cenšamies no tām izvairīties. Vai tiešām nav labāk priecāties, ka Dievs mums ir devis spēju nepārdzīvot par to, kas notiek ar mums ārpus mūsu gribas, un pateikties par to, ka Viņš ir pakļāvis mūsu dvēseli tikai tam, kas ir no mums atkarīgs. Viņš taču nav pakļāvis mūsu dvēseli ne vecākiem, ne brāļiem, ne bagātībai, ne mūsu ķermenim, nedz arī nāvei. Viņš savā labsirdībā to ir pakļāvis tikai tam, kas ir no mums pašiem atkarīgs, tas ir, – mūsu saprašanai.

Brīvs cilvēks ir tikai tas, ar kuru viss notiek tā, kā viņš pats to vēlās. Bet vai tas nozīmē, ka viņam noteikti atgadīsies viss tas, kas viņam ienāks prātā? Nepavisam nē. Jo, piemēram, lasīt un rakstīt prasme mums iemāca pierakstīt ar burtiem un vārdiem visu, ko mēs vēlamies. Bet, lai uzrakstītu savu vārdu, es nevaru likt burtus kopā kā pagadās, jo tad es nekad neuzrakstīšu savu vārdu. Man ir jāvēlas rakstīt tieši tādus burtus, kādi ir nepieciešami, un tādā secībā, kā tas ir vajadzīgs. Un visā pārējā arī ir tieši tāpat. Mēs nekad neko neiemācītos, ja visu darītu tā, kā mums pēkšņi iešaujas prātā. Tātad, lai cilvēks būtu brīvs, nevajag velti vēlēties visu to, kas tik ienāk prātā. Tieši pretēji, brīvam cilvēkam ir jāiemācās gribēt un būt mierā ar visu, kas ar viņu notiek. Jo tas, kas ar cilvēku atgadās, nenotiek velti, bet gan pēc Tā gribas, Kurš valda pār visu pastāvošo.

IX

Par cilvēka attieksmi pret Dievu

Ar Dievu mums vajadzētu rīkoties tāpat, kā mēs to darām ar savām acīm. Mēs nelūdzam tām skatīties uz to, ko mums gribētos redzēt; tieši pretēji, mēs esam ļoti pateicīgi, ka acis parāda mums priekšmetus tādus, kādi tie arī izskatās. Kādēļ mēs attiecībā pret Dievu negribam rīkoties tāpat? Kādēļ lūdzam Viņu apžēloties par mums un dot mums to, ko mēs gribam, bet ne to, ko mēs no Viņa saņemam?

Vai tad var būt kaut kas labāks par to, ko mums ir nolicis Dievs?

Ja tik mēs vienmēr atcerētos, ka Dievs mūsos ir liecinieks visam, ko mēs darām un domājam, tad mēs paši pārtrauktu grēkot, un Dievs nepārtraukti dzīvotu mūsos. Tad atcerēsimies par Dievu un domāsim par viņu pēc iespējas biežāk.

Ja tu visu laiku paturēsi prātā, cik dižena meistara darbs tu esi, tad tu vairs negribēsi piekopt netiklu dzīvesveidu. Atceries arī to, ka Viņš ir ne tikai tevi radījis, bet arī devis tev iespēju pašam sevi sargāt. Un vai tad tiešām tu uzņemsies nopostīt un piegānīt to, ko viņš tev ir uzticējis? Ja Dievs tev būtu licis pieskatīt kādu bāreni, tu taču noteikti par viņu uzņemtos rūpes. Tieši tāpat Dievs tev ir uzlicis pieskatīt pašam sevi un it kā tev ir pateicis: „Nosargā tu šo cilvēku tajā tīrajā veidolā, kādā Es to esmu radījis pasaulē. Viņš ir dzimis godīgs, uzticīgs, bezbailīgs un ar tīru dvēseli. Tad saglabā jel viņu visā tā veselumā!...”

Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās mātes sapulce | Lāču kopa

Autortiesības © 2011 Baltu klubs. Visas tiesības aizsargātas