Baltu klubs

Francs Hartmans

„Paracelza dzīve un viņa mācības būtība.”

Izdota 1887. gadā Londonā.

Tikai citāti no Paracelza teiktā, bez komentāriem (tulkots no krievu valodas).

„Mums domātās zināšanas, nav iegrožotas mūsu pašu valstī un tās nesāks dzīt mums pēdas. Tās gaida, kad mēs sāksim tās meklēt. Neviens nevarēs apgūt praktiskās zināšanas, neizejot no mājas, tāpat kā sēžot istabas stūrī neatradīs skolotāju, kurš izskaidros dabas noslēpumus. Mums ir jāmeklē zināšanas tur, kur var cerēt tās atrast, un kāpēc gan jānicina tie, kuri dodas tās meklēt. Tie, kuri paliek istabas siltumā, iespējams, dzīvo bagātāk un mierīgāk, nekā tie, kuri ceļo; bet es nevēlos ne istabas mieru, ne bagātības. Laime ir labāka par bagātībām; laimīgs ir tas, kurš ceļo, kam nepieder nekas tāds, kas prasītu rūpestus. Ja grib apgūt dabas gudrības grāmatu, tad ir jāiet pa tās lapām. Grāmatu apgūst aplūkojot burtus, ko tā satur, savukārt dabu – izpētot tās katras valsts dārgumu glabātavā apslēpto. Katra pasaules daļa ir lappuse dabas grāmatā, un visas lapas kopā veido grāmatu, kas satur sevi diženas atklāsmes.”

„Kāda jēga no filosofijas, ja tā nav pastiprināta ar dvēseles atklāsmēm? Mozus necentās mācīt fiziku (zinātne par dabu); viņš rakstīja ar teoloģisku ievirzi, cenšoties iedarboties uz jūtu pasauli un atmodināt vienkāršo ļaužu ticību, un, var būt, ka pats nemaz nav pārzinājis fiziku. Zinātnieks, atšķirībā no dievticīgā, nepavisam netic savām jūtām, jo tic tikai savai pieredzei, tādēļ, ka esošās zinātnes darbojās tikai ar parādībām, bet ne ar ticību. Jūdi, vēl piedevām, bija maz zinoši praktiskajās zinātnēs, šī tauta vienmēr ir sliktāk izturējusies pret tām nekā citas.”

„Ticība ir mirdzoša zvaigzne, kas ved godīgu meklētāju pie dabas noslēpumiem. Tev ir jāmeklē savs atbalsta punkts Dievā un vajag tiekties uz svētu, patiesu, tīru un spēcīgu ticību, jābūt uzticīgam ar visu sirdi. Ja tevī ir tāda ticība, tad Dievs (Gudrība) neliegs tev Savu patiesību, bet atklās tavā priekšā Savu klātbūtni ticami, redzami un uzmundrinoši.”

„Viss kas notiek, notiek pēc Visuaugstā vēlmes. Sirdsapziņa ir tas, kas mums ir dots no Dieva, tā dod iespēju saskatīt pašiem sevi. Saskaņā ar to mums ir jārīkojas, nevajag meklēt kādu argumentējamu izskaidrojumu. Mums ir jādara tas, ko mums saka priekšā mūsu sirdsapziņa un nav jāmeklē nekādi citi izskaidrojumi. Tas, kurš sevi nededzina, netiks Dieva apgaismots. Dievs ir devis sirdsapziņu uz kuru var paļauties vienmēr visā pilnībā. Mācīties no citiem, pārņemt citu viedokļus, rīkoties kaut kādā veidā tikai tamdēļ vien, ka tā rīkojas citi, tā ir vistīrākā kārdināšana. Ticībai kaut kam uz zemes ir jābalstās uz Svētajiem Rakstiem, un tad tās pamati būs nesatricināmi.

No tā izriet, ka mums vajadzētu nostiprināt fundamentu un mūsu gudrības stūrakmeni uz trīs pamata pozīcijām: pirmā – tā ir Lūgsnas vai stipra tiekšanās un vēlēšanās uz to, kas ir labais. Ir nepieciešams meklēt un klauvēties, vēršoties pie mūsu visuvarenā iekšējā Spēka, atgādināt tam par dotajiem solījumiem un saglābāt tā modrību pār sevi, un, ja mēs to darīsim pareizā veidā un ar tīru, atklātu sirdi, mēs saņemsim to, ko esam prasījuši, atradīsim to, ko meklējām, un atvērsies tie Mūžības vārti, kas visu laiku bija slēgti, un tas, kas bija slēpts mūsu skatam, taps redzams.

Nākamā pozīcija ir Ticība. Ne vienkārša pārliecība par to, ka kaut kas var būt patiess vai nē, bet tāda ticība, kas var pārvietot kalnus un iestumt tos okeānā un kurai ir iespējams viss, kā to pierādīja Kristus. Trešā pozīcija ir Iztēle. Ja šis spēks mūsu dvēselē ir pietiekami atmodināts, tad nebūs grūti to saharmonizēt ar mūsu ticību.

Cilvēks, kurš iegrimis dziļās pārdomās, varētu teikt arī, nogrimis savā dvēselē - ir līdzīgs tādam, kurš ir zaudējis visas savas sajūtas. Pasaule viņu uzskata par muļķi, bet Visuaugstajam tas ir gudrs. Viņš ir kā Dieva „tuvs līdzgaitnieks”, kurš zina daudz vairāk dievišķo noslēpumu, nekā visi tie, kas savas virspusējās zināšanas iegūst caur izjūtām, jo viņš var sasniegt Dievu caur savu dvēseli, Kristu – caur savu ticību, un piesaistīt Svēto Garu pateicoties garīgi paceltajai iztēlei. Tādējādi mēs varam kļūt līdzīgi praviešiem un nebaidīties ne no nāves, vai ieslodzījuma, ciešanām, spīdzināšanas, noguruma, bada, vai kā cita.”

„Kāda jēga no lūgšanām ļaužu pūlī? Tā ir tikai sākums un cēlonis elku pielūgsmei, un tāpēc Kristus to bija noliedzis.”

„Starp visām sektām nav nevienas tādas, kam piederētu īstenā reliģija. Mums ir jālasa Bībele drīzāk ar sirdi nekā ar prātu, kamēr kaut kad nākotnē parādīsies īstenā reliģija.”

„Lutera ienaidnieki lielāko tiesu visi ir fanātiķi, krāpnieki, neticīgie un nelieši. Kamdēļ jūs mani saucat par „Luteru medicīnā”? Jūsu nodoms nav mani pagodināt, jo jūs nicināt Luteru. Bet es nezinu nekādus citus Lutera pretiniekus, kā vien tos, kam viņš ar savām reformām traucē realizēt „saimnieciskos” plānus. Par viņa ienaidniekiem kļuvuši tie, kuru maki ir palikuši plānāki. Es atstāju Luteram pašam sevi aizsargāt, es atbildēšu par to, ko runāju pats. Lutera ienaidnieks, lai arī kas viņš nebūtu, ir iemantojis arī manu nicinājumu. To, ko jūs vēlat Luteram, jūs vēlat arī man: jūs gribat mūs abus sadedzināt uz sārta.”

„Es zinu, ka saprāta monarhija piederēs man, ka vārdi būs aiz manis. Es neceļu augstumos sevi, daba mani paceļ, jo es esmu dabas radīts un sekoju tai. Viņa zina mani un es zinu viņu.”

„Aiz manis, jūs, Avicenna, Halen, Razes, Montjē un citi! Jūs aiz manis, ne es aiz jums, jūs, no Prīzes, Meisenes, Ķelnes, un jūs, no Vīnes, un visi, kas atnākuši no valstīm, kas plešas gar Dunaju un Reinu, un no Okeānijas salām. Tu, Itālija, tu, Dalmācija, jūs, Sarmatija, Atēnas, Grieķija, Arābija un Izraēla! Sekojiet man! Ne man ir jāseko jums, jo man pieder monarhija. Ceļaties no saprāta miega! Pienāks laiks, kad neviens no jums nevarēs vairs palikt savā tumšajā stūrī pasaules neienīsts, jo es būšu monarhs un man piederēs monarhija.”

„Atcerieties, ka Dievs mūs ir iezīmējis, apveltot mūs ar trūkumiem un slimībām, lai parādītu, ka mums nepieder nekas tāds, ar ko varētu lepoties, un ka mūsu visaptverošā sapratne patiesībā nav nekā vērta, un ka mēs esam neiedomājami tālu no absolūtās patiesības un mūsu zināšanas un spēki īstenībā ir ļoti niecīgi.”

„Es zinu, ka neesmu tas cilvēks, kurš teiks cilvēkiem tikai to, kas ir tīkams, un es neesmu no tiem, kurš radis dot pakļāvīgas atbildes uz augstprātīgiem jautājumiem. Es zinu savus ieradumus un nevēlos tos mainīt; arī savu iedabu es nevaru izmainīt. Es esmu skarbs cilvēks, kurš dzimis skarbā zemē. Esmu audzis priežu mežā un, iespējams, esmu saņēmis mantojumā to adatas. Tas, kas man liekas laipns un draudzīgs, citiem var likties raupjš un rupjš, bet tas, kas man liekas par maigu zīdu, citiem var likties par rupju audeklu.”

„Lai sasniegtu savu meistarības līmeni, esmu daudz klejojis, bieži riskējot pat ar savu dzīvību. Es neesmu kautrējies mācīties pat no klaidoņiem, bendēm un bārddziņiem to, ko uzskatīju par vajadzīgu. Ir zināms, ka mīlētājs var noiet garu ceļu, lai tiktos ar savu iemīļoto, – cik gan ir jābūt spēcīgākai tai tieksmei, kas tiecas pēc gudrības, kas liek ceļotājam doties savas dievišķās iemīļotās meklējumos.”

„Lasīšana vēl nevienu nav padarījusi par ārstu. Medicīna ir māksla un tā prasa praksi. Ja būtu tā, ka, lai kļūtu par labu ārstu, pietiktu iemācīties latīņu, grieķu un senebreju valodas, tad, lai kļūtu par slavenu karavadoni, pietiktu ar (Tita) Līvija izlasīšanu. Sākot mācīties, es iedomāju sevī, ka nav neviena skolotāja uz pasaules, kurš varētu mani mācīt šajā mākslā un ka man tā ir jāapgūst pašam. Grāmata, ko es sāku apgūt, bija Dabas grāmata, kas bija uzrakstīta ar Dieva roku, bet nevis ar rakstītāja roku. Tādēļ, ka jebkurš rakstītājs padara par kopēju īpašumu visus tos mēslus, ko viņš atrod savā galvā, bet kurš gan spēj atdalīt graudus no pelavām? Mani apsūdzētāji apvaino mani, ka es neesmu ienācis svētnīcā caur „parādes vārtiem”. Bet kas gan ir patiesie „Parādes vārti” - Avicenna, Halens vai pati Daba? Es esmu ienācis caur Dabas durvīm, ar Dabas gaismu, un mans ceļš nav izgaismots ar aptiekāra lukturi.”

KOSMOLOĢIJA

„Dzīvības iedaba Visumā ir vienota, un par tās pirmavotu var būt vienīgi mūžīgā Vienotība. Tas ir organisms, kurā visas Dabas lietas atrodas harmonijā un simpātijā. Tas ir Makrokosms. Viss ir vienas kopīgas radošas pasaules centienu auglis; Makrokosms un cilvēks (Mikrokosms) ir vienoti. Tie pēc būtības ir viena konstelācija, viena iedarbība, viens laiks, viens metāls, viens auglis.”

„Nepastāv nekas ķermenisks, kam nebūtu arī dvēseles, kas tur mīt. Neeksistē nekas, kurā nebūtu apslēpts pats dzīvības pamatprincips. Ne tikai tie, kas kustas – cilvēki un dzīvnieki, putni gaisā, tārpi zemē, zivis ūdenī, bet arī visas ķermeniskās lietas un radības ir Dzīvības principa nesējas.”

„Gars dzīvo un Dzīvība ir Gars, un Gars kopā ar Dzīvību rada visas lietas, bet pēc būtības tas ir viens vesels, bet nevis divi. Mēle runā, tomēr tā nav mēle, kas runā, jo tieši Gars runā caur mēli, ja nebūtu Gara, tad mēle klusētu, jo tikai miesa vien runāt nespēj.”

„Matērija ir, ja tā varētu teikt, koagulēti dūmi. Tā satiekas ar Garu ar to starp elementu palīdzību, ko saņem no Gara. Šis savienojošais posms starp matēriju un Garu ir visu triju dabas valstību piederums. Minerālu valstībā tas saucas par Stannar, vai Trughat (astrālais ķermenis minerāliem), augu valstībā – Leffas (astrālā protoplazma), savienojumā ar augu valstības dzīvības spēku tā veido – Primum Ens (pirmcēlonis), kam piemīt ļoti spēcīgas ārstnieciskas īpašības. Šis neredzamais ēteriskais ķermenis var tikt atjaunots no dzīvnieku un augu pelniem un to var padarīt redzamu ar alķīmijas mākslas palīdzību. Tātad ir iespējams izdarīt tā, lai sākotnējā ķermeņa forma parādās un izzūd. Dzīvnieku valstībā pus materiālais ķermenis saucas par Evestrum, bet cilvēciskajām būtnēm – „astrālais cilvēks”. Jebkura dzīva būtne sazinās ar Makrokosmu un Mikrokosmu ar šī starp stāvokļu elementa palīdzību, vai citiem vārdiem, ar dvēseli; dvēsele pieder pie Misterium Magnum, no kurienes arī tā tika saņemta, tās forma un īpašības noteiktas ar garīgo un materiālo elementu kvalitāti un skaitu.”

„...un diženā patiesība, pret kuru ir jāizturas ar vislielāko nopietnību, ir tajā, ka nav nekā, ne debesīs, ne arī uz zemes, kas nebūtu arī cilvēkā, un Dievs, kas debesīs, mīt tāpat arī cilvēkā, un tie abi ir Viena būtība.”

„Tieši augšējā debesjuma (Pasaules Saprāts) zināšana ir tā, kas ļauj mums iepazīt zemāko debesjumu (cilvēka saprāts) cilvēkā un māca mūs, kādā veidā pirmais iedarbojas uz otro un attiecas ar to.”

„Kā debess ar savām zvaigznēm un konstelācijām nav nekas atsevišķs no visa esošā, bet gan ietver sevī visu esošo, tā arī cilvēka „debesjums” nav atdalāms no paša cilvēka; un kā Pasaules Saprāts netiek vadīts no kaut kādas ārējās būtības, tā arī debesjums cilvēkā ( viņa saprāta individuālā sfēra) nepakārtojās kaut kādas būtnes ietekmei, bet gan ir neatkarīgs un varens veselums.”

„Slēptie dvēseles apgabali, kurus nav iespējams uztvert ar fiziskajiem jutekļiem, var tikt atklāti ar astrālā ķermeņa palīdzību, ar kura starpniecību mēs varam ieskatīties Dabā, līdzīgi kā saule laiž savu gaismu caur stiklu. Visa esošā slēptā daba var tikt iepazīta ar smalko spēku zināšanas un pārvaldīšanas palīdzību un ar iekšējās (otrās) redzes palīdzību. Tā ir spēka būtība, pārvaldot kuru var izzināt jebkuru dabas noslēpumu. Ir nepieciešams, lai ārsts būtu apgaismots šajā mākslā un dziļi izprastu to, lai tas varētu uzzināt daudz vairāk par slimnieka kaitēm ar savas iekšējās izjūtas palīdzību, nevis uzdodot jautājumus.

Medicīnas astronomija kalpo šai iekšējai redzei, un kā fiziskā anatomija parāda visas iekšējās ķermeņa daļas tādas, kādas tās nevar ieraudzīt caur ādu, tāpat arī šī maģiskā uztvere ne tikai uztausta visus slimību cēloņus, bet arī atklāj ārstnieciskajās vielās elementus, kam piemīt vajadzīgās ārstnieciskās īpašības. Ārstējošo spēku zālēm dod tās „Spiritus” (astrālā būtība vai princips), to uzņem tikai astrālā cilvēka jutekļi. No tā varam izsecināt, ka šo smalko spēku zināšana ir daudz lielāks un cienījamāks skolotājs, nekā visas medicīniskās grāmatas kopā. Tikai šis spēks (to nevar iedot neviens augstskolas diploms, tas ir Dieva dots) ir patiesais skolotājs un audzinātājs, kas māca dziedināt slimos. Līdzīgi kā fiziskās formas un krāsas vai burtus grāmatā var ieraudzīt ar fizisko redzi, tāpat visa esošā būtību un iedabu var iepazīt ar iekšējām dvēseles jūtām.”

„Es esmu daudz domājis par cilvēka dvēseles spēkiem un esmu atklājis daudz noslēpumu dabā, un es jums teikšu, ka tikai tas var būt par īstu ārstu, kurš ir apguvis šo spēku pielietojumu. Ja mūsu ārsti apgūtu šo spēku, tad savas grāmatas viņi varētu sadedzināt un zāles izsviest okeānā, un pasaule ļoti daudz ko iegūtu no tā. Magic inventrix (maģiskā laboratorija) visur atrod to, pēc kā ir pieprasījums, un pat vairāk nekā ir vajadzīgs. Dvēsele nepieņem ārējās vai iekšējās ārstniecisko zāļu un sakņu fiziskās formas, bet intuitīvi apgūst to spēkus un vērtību un acumirklī atzīst to signatum.”

„Signatum ir kaut kāda dzīvām radībām piemītoša darbība, kas piešķir katrai dzīvai būtnei (tas neattiecas uz lietām, ko radījis cilvēks) kaut kādu līdzību noteiktam stāvoklim, kas ir slimības izsaukts. Ar tās palīdzību pie noteiktām slimībām var tikt atveseļota saslimusī vieta. Signatūra bieži parādās arī pat lietu ārējās formās, un, vērojot šo formu, mēs varam uzzināt par īpašībām, kas slēpjas zem tās, pat neizmantojot mūsu iekšējo redzi. Mēs redzam, ka cilvēka iekšējais raksturs bieži ir pamanāms pēc ārējā izskata, pēc gaitas, pēc balss skanējuma. Tāpat arī lietu slēptais raksturs līdz zināmai robežai parādās ārējā izskatā. Kamēr cilvēks bija pie dabas, tikmēr viņš izzināja lietu signatūras un tam bija zināms lietu patiesais raksturs, bet, jo vairāk viņš novērsās no dabas ceļa, un, jo vairāk viņa dvēsele pārklājās ar ārējās šķietamības plīvuru, jo vairāk šis spēks tika zaudēts.”

„Cilvēks, kurš pilnībā pieder pats sev, nevar piederēt kādam citam. Cilvēkam piemīt pašsavaldīšanās (paškontroles) spēks, un nekādas ārējās ietekmes nespēj pārņemt viņu, ja viņš izmanto šo spēku. Makrokosma ietekme tik viegli nevar izpausties uz saprātīgu un nesatricināmu cilvēku, kā tas var notikt uz dzīvniekiem, augiem un minerāliem, kas tiek ar to tādā mērā piepildīti, ka tas jau ir pamanāms ārējā izskatā, nokrāsā un apveidos, un to var sajust pēc smaržas un garšas. Nedaudzas no šīm zīmēm ir visiem zināmas, piemēram, aļņa vecumu var noteikt pēc ragu formas. Priekš tā, lai pareizi tulkotu šīs zīmes, vajag izzināt „īpaši”.”.

„Katrs augs sastāv no simpātiskas saites ar Makrokosmu, un tāpēc arī tāpat ar Mikrokosmu, vai citādi sakot, ar Konstelāciju un Organismu (jo cilvēka organisma darbība ir iekšējo konstelāciju rezultāts, kas eksistē viņa iekšējā pasaulē), un katrs augs ir it kā zemes zvaigzne. Katrai zvaigznei varenajā debesjumā un cilvēka debesjumā piemīt sava īpaša ietekme, tāpat arī augi, un abi tie atrodas atbilstībā.

Ja mēs zinātu precīzas atbilstības starp augiem un zvaigznēm, tad varētu teikt: „Šī zvaigzne ir Stella Rorismarini, šis augs ir „Stella Absynthii”, un tā tālāk”. Tādā veidā varētu savākt herbarium spirituale sidereum (astroloģiskais herbārijs), kas būtu nepieciešams katram gudram ārstam, kurš izprot sakarības starp matēriju un saprātu, jo neviens cilvēks nevar saprātīgi izmantot zāles, nezinot to īpašības, un nevar viņš zināt augu īpašības, ja nespēj nolasīt to signatūras.

Ārstam nav vajadzības lasīt Dioskorida un Makara grāmatas un mācīties no citu viedokļiem, iespējams, ka viņš pats ir daudz gudrāks. Viņam vajag ar paša redzi skatīties Dabas grāmatā un apgūt spēju izprast to. Bet lai to apgūtu, ir nepieciešams kaut kas vairāk kā vienkārši pārdomas vai citu domu aizņemšanās. Nepārvaldot šo mākslu, nav iespējams paveikt kaut ko noderīgu.”

„Ja ārsts ir zinošs zāļu anatomijā tāpat kā slimību anatomijā, viņš atradīs, ka starp tām pastāv atbilstības. Pastāv kopējas saistības starp Makrokosmu un Mikrokosmu, bet tāpat pastāv saistības starp atsevišķām to ķermeņa daļām, un katra lielā organisma daļa darbojas uz atbilstošu ķermeņa daļu mazajā organismā, līdzīgi kā cilvēka ķermenī dažādi orgāni ir ciešā saistībā viens ar otru un spēj viens otru ietekmēt, izrādot savstarpēju simpātiju, kas var turpināties arī pēc tam, kad orgāni jau ir atdalīti no ķermeņa.” (pastāv ciešas simpātiskās saites starp kuņģi un smadzenēm, starp krūšu dziedzeriem un dzemdi, starp sirdi un plaušām)

„Pēc Bībeles Dievs radīja dzīvniekus pirms cilvēka. Dzīvnieciskie elementi, noslieces, instinkti un vēlmes ir eksistējuši ātrāk, nekā Dievišķais Gars apgaismoja tos un radīja no tiem cilvēku. Cilvēka dzīvnieciskā dvēsele ir radusies no kosmiskajiem dzīvnieku elementiem, un tāpēc dzīvnieku valstība ir tēvs dzīvniekam cilvēkā. Ja cilvēks ir līdzīgs savam dzīvnieciskajam tēvam, tad viņš ir līdzīgs dzīvniekam. Ja viņš ir līdzīgs Dievišķajam Garam, kas var apgarot viņa dzīvnieciskos elementus, tad viņš ir līdzīgs Dievam. Ja cilvēka saprāts ir apņemts ar dzīvnieciskajām nosliecēm, tad tas ir dzīvnieciskais saprāts, ja tas ir pacēlies pāri dzīvnieciskajām vēlmēm, tad tas kļūst par eņģelisku saprātu. Kad cilvēks ēd dzīvnieka gaļu, dzīvnieka gaļa sāk piederēt cilvēkam; kad dzīvnieks ēd cilvēka gaļu, tad cilvēka gaļa sāk piederēt dzīvniekam. Cilvēks, kura cilvēciskais saprāts ir dzīvniecisku vēlmju pārņemts, ir dzīvnieks, bet ja dzīvnieciskais saprāts cilvēkā savienojas ar gudrību, tas kļūst par eņģeli.”

„Dzīvnieciskais cilvēks ir dzīvniecisko elementu dēls, no kā ir radīta viņa dvēsele, un dzīvnieki ir cilvēka spoguļa būtība. Visi dzīvnieciskie elementi, kādi tikai vien ir uz pasaules, ir arī cilvēka dvēselē, un tāpēc cilvēka raksturs var atgādināt lapsu, suni, papagaili, čūsku un citus dzīvniekus. No tā izriet, ka nevajadzētu cilvēkam brīnīties par to, ka dzīvniekiem piemīt tādas noslieces, kas ir viņiem pašiem tik raksturīgas; daudz neparastāk dzīvniekiem ir tas, ka to dēls (dzīvnieciskais cilvēks) tik stipri līdzinās viņiem.

Dzīvnieki seko saviem dzīvnieciskajiem instinktiem, un tā rīkojoties tie dara pareizi un tādēļ tie ieņem tik augstu vietu dabā, cik tas priekš tiem ir atļauts, un tie nenolaižas zemāk par iezīmēto vietu. Tikai dzīvnieciskais cilvēks var nolaisties zemāk par zvēru. Dzīvnieki mīl un neieredz cits citu ar simpātijām vai antipātijām, kas raksturīgs ar tiem piemītošajiem elementiem: suns mīl suni un neieredz kaķi; sieviete un vīrietis savstarpēji pievelkas savu dzīvniecisko tieksmju rezultātā un mīl savus bērnus pēc tā paša cēloņa, kura dēļ dzīvnieki mīl savējos. Bet tāda mīlestība ir dzīvnieciska mīlestība; tai ir savi mērķi un savas upurēšanās, un tie mirs, kad mirst dzīvnieciskie elementi.

Cilvēks ir radies no suņa, nevis suns no cilvēka. Tāpēc cilvēks var rīkoties kā suns, nevis suns rīkojas kā cilvēks. Cilvēks var mācīties no dzīvniekiem, jo tie ir priekš viņa vecāki savā būtībā, bet dzīvnieki nevar uzzināt neko sev vajadzīgu no cilvēka. Zirneklis noaudīs labāku tīmekli nekā cilvēks un bite uzcels meistarīgāk māju nekā cilvēks. Kā labāk skriet cilvēks var uzzināt no zirga; kā peldēt – no zivs; kā lidot – no ērgļa.

Dzīvnieku pasaule mācās no dabas un tā sadalās daudzās ģintīs un grupās, lai varētu apgūt visu dabas mākslu. Jebkurai sugai ir forma, kas ir atšķirīga no citām, un tā ir spējīga apgūt tās mākslas, kas tām ir visvairāk dabā piemērotas. Cilvēkam ir dota tikai viena forma un nav sadalāma, tādēļ dzīvnieciskā dvēsele nav sadalīta, bet apvieno sevī visus dzīvnieciskos elementus; cilvēka saprāts izvēlas sev tos, kas ir tam patīkami. Cilvēks, kuram ir tīkami vest dzīvniecisku dzīves veidu, ir dzīvnieks, kuru vada viņa iekšējā dzīvnieciskā pasaule.

Tās pašas zvaigznes (ietekmes), kas liek vilkam nogalināt, sunim – gaudot, kaķim – ķert, putnam – dziedāt un tā tālāk, padara cilvēku par dziedātāju, rīmu, pļāpu, slepkavu, laupītāju vai zagli. Šīs, pēc savas būtības ir dzīvnieciskās īpašības, un mirst reizē ar dzīvnieciskajiem elementiem, pie kuriem tās arī pieder, bet Dievišķā sākotne, kas atrodas cilvēkā un padara to par cilvēcisku būtni, dara to atšķirīgu no dzīvnieka, nav ne zemes produkts, ne piederīgs dzīvnieciskajai valstībai, bet no Dieva izejošs, un tas ir nemirstīgs, jo nākot no Dievišķā avota, tas var būt tikai Dievišķs.

No tā izriet, ka cilvēkam ir jādzīvo harmonijā ar savu Dievišķo radītāju, bet ne ar savas dvēseles dzīvnieciskajiem elementiem. Cilvēkam pieder Mūžīgais Tēvs, kurš sūtījis viņu dzīvot un uzkrāt pieredzi ar dzīvnieciskās sākotnes palīdzību, bet netapt pārņemtam ar šo dzīvniecisko sākotni, jo tajā gadījumā cilvēks pārtop par dzīvnieku, kam nekas nav jāapgūst, un tas ātri vien iznīcinās viņa personību.”

ANTROPOLOĢIJA

„Cilvēks ir izveidojies no Limbus(a); Limbus pats ir visaptverošs un tāpēc ir visa radītā māte; sekojoši, visām lietām, tajā lietā arī cilvēkam, ir vienota izcelsme no viena avota, un jebkurai lietai ir tieksme atgriezties pie sava pirmsākuma. Ja cilvēks nebūtu tā izveidots – no vesela riņķa un visa tā daļām kopumā, – ja tas būtu veidots no pasaules atsevišķas daļas, kas pilnībā atšķiras no citām, viņš nespētu uztvert ietekmes, kas piemīt veselumam. Lielās pasaules dvēselei piemīt tas pats iedalījums un tā paša iedalījuma proporcijas, kas piemīt cilvēka dvēselei; un cilvēka materiālais ķermenis saņem dabas materiālo ķermeni tajā pašā nozīmē, kā dēls saņem sava tēva „asinis”.”

„Visa Mikrokosma pilnība ir sākotnēji ielikta Liquor Vitae (dzīvības eliksīrs), nervu fluīdā, ko var salīdzināt ar smadzeņu šķidro substanci, kur mīt dzīvo būtņu iedaba, raksturs, kvalitāte un būtība. Šo ēteriski šķidro fluīdu cilvēkā var aplūkot tāpat kā neredzamo vai slēpto cilvēku, savādāk sakot, ēterisko dubultnieku vai atspulgu.”

„No šīs nervu auras vai liquor vitae pie cilvēka aizmešanās izdalās sēkla, līdzīgi kā putas no rūgstoša šķidruma vai visu lietu kvintesence (piektais princips, augstākā būtība) – no zemākajiem elementiem. Šī sēkla nav sperma vai redzamais cilvēka sēklas šķidrums, bet gan drīzāk pus materiāla sākotne, kas atrodas spermā, vai aura seminalis (sēklas aura), ko nes sevī aura, ko nes sevī sperma. Fiziskā sperma ir fiziskā ķermeņa izdalīts šķidrums, bet aura semenalis – ir liquor vitae produkts (vai emanācija). Tā attīstās no pēdējā tādā pašā nozīmē, kā uguns no koka, kurš pats par sevi uguns nemaz nav, bet no kā var iegūt uguni un siltumu.

Šī emanācija notiek sava veida iekšējo vārīšanās procesu rezultātā ar iekšējā karstuma palīdzību, kas brieduma gados var izraisīties vīriešos no sievietes klātbūtnes, atrodoties tuvumā vai pieskaroties tai – tieši tāpat kā var aizdegties malkas pagale, ko ietekmē koncentrēts saules staru kūlis. Visi Cilvēka organisma orgāni ar visu savu spēku un darbību vienādā mērā piedalās sēklas radīšanas procesā. Visas šo orgānu esences ietilpst liquor vitae, kuras kvintesence ir aura seminalis, un šie orgāni un to darbība dīgļa formā atrodas sēklas šķidrumā, kas ir nepieciešama cilvēka organisma izveidošanai. Sēkla ir, ja tā varētu teikt, cilvēka ķermeņa esence, kas satur visus tā orgānus to ideālajā formā.”

„Sieviete, būdama tuvāka dabai, dod vīrieša sēklai augsni, kur šī esence atrod apstākļus, kas vajadzīgi attīstībai. Viņa baro, audzē un attīsta sēklu, pati neveidodama nekādu sēklu. Cilvēks, kaut arī piedzimst no sievietes, nekad nerodas no sievietes, bet gan vienmēr no vīrieša. Cēlonis divu dzimumu mijiedarbībai ir to savstarpējā pievilkšanās. Vīrieša tiekšanās liek tam domāt un pārdomāt. Pārdomas rada vēlmi, vēlme pārtop kaislē, kaisle iedarbojas uz iztēli, iztēle rada sēklu. Sekojoši, Dievs ir ielicis sēklu vīrieša iztēlē, bet sievieti ir radījis pievilcīgu vīrietim. Dzemdei piemīt milzīgs pievilkšanas spēks attiecībā uz sēklu, līdzīgi kā magnēts pievelk metālu.”

„Attiecības starp Makrokosmu un Mikrokosmu ir līdzīgas, kā starp sievieti un dzemdi. Pēdējo var pielīdzināt Mikrokosmam Makrokosmā. Kā sēklā sākotnēji ir ieliktas visas ķermeņa daļas, tā arī dzemdē ir ieliktas visas sievietes ķermeņa īpašības. Viss vīrieša ķermenis ir ielikts sēklā, bet viss mātes ķermenis ir it kā augsne, kurā augs un attīstīsies nākamais cilvēks, jo visi viņas ķermeņa spēki un esences ir koncentrētas dzemdē un tur viņas iztēles spēks ir īpaši iedarbīgs. Un tā, cilvēks ir sekundārā šķidruma produkts, ja pieņemam, ka Makrokosms – ir pirmšķidruma produkts, un kā radīšanas sākumā „Dieva Gars lidinājās virs ūdens (dvēseles)...”. Tā arī cilvēka gars, caurstrāvojot visu cilvēka organismu, lido virs sēklas šķidruma, no kura veidojas cilvēciskā forma. Šis Dieva Gars ir dzīvinošais un apgarojošais elements veidošanas procesā. Bet cilvēka dīglis mātes dzemdē iziet caur dzīvniecisko eksistenci, saņemot garu vēlāk. Tur tas ir līdzīgs kā zivs ūdenī un ietver sevī dzīvniecisko dabu.”

„Var teikt, ka tēva iztēle dod radošajam spēkam kustību, kas nepieciešama, lai rastos cilvēciskā būtne. Mātes iztēle dod vieliskās substances, kas ļauj rasties un attīstīties dīglim. Tomēr ne tēvs, ne māte nav cilvēka garīgās būtnes vecāki, bet viņu dīglis iznāk no Misterium Magnum, un tā tēvs ir Dievs. Vecāki nedod saviem bērniem saprātu, tie var iedot bērniem tikai ķermeni, caur kuru saprāts darbosies vai arī nē. Saprāts ir dabiska un neatņemama sastāvdaļa katrai cilvēciskai būtnei; tas ir mūžīgs un pilnīgs, to bērnā nevajag attīstīt, bet to var noslāpēt un izspiest dogmatika un sofistika. Prātošanas sasniegumi ir nenoturīgi, atmiņu vajag trenēt un biežāk tā zūd ātrāk (ar vecumu vai smadzeņu slimību dēļ), nekā tika iegūta jaunībā. Bērni var iegūt no vecākiem mantojumā spēju izmantot saprātu, nevis pašu saprātu, jo saprāts ir Dievišķā Gara īpašība. Cilvēks nevar pazaudēt saprātu, bet gan var pats tam pazust, jo saprāts ir visaptverošs likums un tas nevar būt kāda atsevišķa cilvēka īpašums.”

CILVĒKA UZBŪVE

„Dzīvība cilvēkā ir astrālā emanācija vai balzamiska ietekme, neredzama Dievišķa uguns, apslēpta esence vai Gars. Mums nav labāku vārdu, lai to aprakstītu. Cilvēka nāve nav nekas cits, kā viņa ikdienas veikumu gals, ēteriskās dzīvības aizplūšana, Dabas gaismas nodzišana, atgriešanās mātes klēpī. Dabiskajam cilvēkam piemīt zemes elements, zeme ir viņa māte, un pie tās arī viņš atgriežas, zaudējot savu dabisko miesu; bet patiesais cilvēks atdzims augšāmcelšanās dienā citā, garīgā un svētītā ķermenī.”

„Patiesais cilvēks nav ārējais cilvēks, bet gan dvēsele, kas ir saskarsmē ar Dievišķo Garu. Dvēsele ir ēna (ēteriskais dubultnieks) fiziskajam ķermenim, kas ir gara apspīdēta, un tāpēc tai ir līdzība ar cilvēku. Tā nav ne materiāla, ne nemateriāla, bet piederīga gan vienai, gan otri iedabai. Iekšējais (astrālais) cilvēks ir veidots no tā paša Limbusa, kā Makrokosms, un tāpēc tas ir spējīgs uztvert tā gudrību un zināšanas. Viņš var apgūt zināšanas par visām būtnēm, eņģeļiem un gariem, iemācīties saprast to īpašības. Viņš var apgūt no Makrokosma simbolu (formu), kas ir viņam apkārt, nozīmi, tādā pašā veidā, kā saņem viņš valodu no saviem vecākiem, jo viņa dvēsele ir visa radītā kvintesence un simpātiski saistīta ar visu dabu; un tāpēc jebkuras izmaiņas, kas notiek Makrokosmā, var tikt uztvertas ar ēterisko substanci, kas ir ap garu, un tikt apjēgtas un uztvertas ar cilvēka apziņu.”

„Cilvēks ir gars, un viņam ir divi ķermeņi, kas nesaraujami ir saistīti vienā – elementārais un astrālais. Kad cilvēks nomirst, elementārais ķermenis atgriežas pie zemes elementiem. Zeme pilnībā uzsūc tā trīs zemākās sākotnes, bet no elementārās ķermeņa formas pāri nepaliek nekas. Viņa pārlieku materiālās astrālās ķermeņa daļas sadalās līdzīgi. Šis ķermenis ir veidots no astrāliem elementiem un nav atkarīgs no fiziskajām substancēm. Tas ir pakļauts planētu ietekmēm, un, kā elementārais ķermenis sadalās tajos elementos, no kā tas ir radīts, tāpat arī astrālais ķermenis savā laikā sadalās astrālajos elementos, no kā tas ir radīts. Ēteriskais ķermenis atrodas brūkošā fiziskā ķermeņa tuvumā tik ilgi, kamēr pats nesadalās astrālo ietekmju rezultātā. Divi ķermeņi bija līdzgaitnieki dzīves laikā, un šķir tos tikai nāve. Tā ietekmē šie ķermeņi dabiski atrodas līdzās kādu laiku arī pēc nāves, kamēr tos nepieņems sevī to stihijas – vienu kaps, otru gaiss. Elementārā ķermeņa sadalīšanās prasa noteiktu laiku, kas atkarīgs no ķermeņa kvalitātes un tās vides kvalitātes, kurā tas atrodas; tāpat arī astrālais ķermenis var sadalīties ātri vai lēni, kas ir atkarīgs no tā daļu saistības un kvalitātes vienai ar otru un no astrālās ietekmes spēka uz to.”

„Elementārais ķermenis ir materiāls; astrālais ķermenis ir smalki materiāls. Elementārais ķermenis priekš mums ir redzams un sajūtams; astrālais ķermenis priekš mums ir neredzams un nav sajūtams, bet tas ir redzams un sajūtams būtnēm, kas ir līdzīgas pēc savas dabas. Elementārais ķermenis nevar pats pēc savas gribas pamest vietu, kur ticis apglabāts pēc nāves; astrālais ķermenis pārvietojas uz to vietu, pie kuras ir piesaistītas viņa vēlmes. Ja nekāda noteikta vieta to nepievelk, tad tas paliek tuvumā pie sava materiālā ķermeņa. Ja to pievelk citas vietas, tad tur arī tas pabūs, tāpēc īpaši bieži astrālais ķermenis apciemo to vietu, kur tas dzīvojis iepriekš, jo to pievelk tur iegūtie pieradumi un noslieces. (red. piez. Šis astrālais ķermenis ir VELIS, kurus pielabinot cer no viņiem gūt palīdzību un aizsardzību mūsdienu augsti diplomētie okultisma analfabēti un citus apdraudoši vieglprātīgi pseidoreliģiozi „latviskās reliģijas” apgaismotāji.) Palicis bez saprāta un spriestspējas, tas nevar vairs izvēlēties, un var tikai akli sekot savām vēlmēm. Pie noteiktiem apstākļiem astrālais ķermenis var kļūt redzams un to var pamanīt tur, kur to ir pievilkušas agrākās kaislības: skaudība, alkatība, nožēla, atriebības kāre, egoisms, iegribas un daudz kas cits tamlīdzīgs, un tur tas var palikt tik ilgi, kamēr nesadalīsies pilnībā. Ja jūtīgs cilvēks apgalvo, ka ir redzējis mirušā garu, var pieņemt, ka viņš ir redzējis tā cilvēka astrālo ķermeni, un nepareizi ir uzskatīt, ka šis rēgs vai spoks ir patiesais cilvēks, jo līdzīgos gadījumos parādās tikai astrālais ķermenis. Šos ķermeņus var novērot, kā cilvēka atspulgu spogulī, kamēr tie neizzudīs, pie kam dažas formas var saglabāties ilgāk, nekā citas.”

„Maģija, kas tiek dēvēta par nekromantiju, māca apieties ar šīm formām. Tā pēta to ieradumus un noslieces, īpašības un kvalitāti, kā arī to, kā mēs no šīm formām varam uzzināt par to cilvēku noslēpumiem, kam šīs ēnas bija piederējušas. Līdzīgi kā cilvēka tēls lielā spogulī atspoguļo viņa ārieni un atkārto veiktās kustības un rīcības, tā arī mēs, vērojot mirušā astrālo ķermeni, varam uzzināt, kā tas izskatījās, ko darīja, kas bija un kur dzīvoja.”

Paracelzs izsmej sātana izdzinējus un tos, kuri ved lūgšanas un vada mesas mirušajiem tāpēc, ka: „...pirmie cenšas likt astrālajiem atkritumiem runāt, kaut gan īstenībā neviens no šiem ķermeņiem runāt nevar, un labākā gadījumā tiem izdodas iegūt savu pašu personisko domu atspoguļojumu; pēdējie cenšas nedzīvos ķermeņus atdzīvināt ar savu dievbijīgo iejaukšanos.”

Par nobūrējiem viņš saka: „Viņi mēģina noburt astrālos ķermeņus, nezinot, ka cenšas paveikt neiespējamo, jo šiem ķermeņiem nav jūtu un tie nepadodas buršanai. Tas tikai noved pie tā, ka nelabie (noteiktas elementāles) iegūst tādus astrālos ķermeņus un izspēlē visādas ķibeles ar pašiem būrējiem. Šie nelabie var iegūt varu arī pār dzīvu cilvēku un piespiest vājajam pakļauties to gribai un izdarīt visāda veida neprātības un noziegumus. Ja tie var pārņemt savā varā dzīva cilvēka dvēseli, tad cik daudz vieglāk to ir izdarīt ar mirušā dvēseli, kurai nav garīgā spēka pretoties tiem. Tādējādi, šiem nobūrējiem nav nekāda darīšana ar mirušā garu, bet gan ar ļaunuma spēkiem un sātana radījumu.”

Par priekšmetu parādīšanos un izzušanu, priekšmetu pārvietošanu no attāluma Paracelzs raksta: „Saistībā ar šāda veida parādībām vajadzētu zināt, ka tās ir dabiskas, un nevienam nebūtu pamata noraidīt to, ka pati daba to paveic. Ja, piemēram, plaukstoša roze tiks atrasta ziemas vidū valstī, kur rozes neaug, tad vienkāršs cilvēks var padomāt, ka tas ir noticis pretēji dabas likumiem. Tomēr Magus (gudrais), kuram ir zināms, kādā veidā līdzīgas parādības notiek, zina, ka tas ir noticis saskaņā ar dabas likumiem, jo roze tika atnesta no valsts, kurā tā aug dabiskā veidā un kur šajā laikā ziemas nav. Līdzīgi arī ledus vai sniegs vasaras karstumā var tikt aizgādāts uz siltu zemi no valsts, kurā patlaban ir ziema. Nezinošiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka Magus nerada ne rozi, ne sniegu, viņš tikai spēj tos paņemt tur, kur tie ir dabūjami.” (red. piez. Šo parādību pavada brūnpelēku putekļu parādīšanās. 11. septembra dvīņu torņu „dīvainā” sabrukšana un to pavadošā šo putekļu milzīgā daudzuma parādīšanās izskaidro daudzus ar šo notikumu saistītos „noslēpumus”. Piemēram, šajos torņos atradās arī vairāku banku zelta rezervju glabātavas ar lielu zelta daudzumu tajās. No pazudušajām tonnām, novācot gruvešus, netika atrasts pilnīgi nekas. Tamlīdzīgu „dīvainību” un ar tām saistītu melu un noklusējumu uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, bet tie visi liecina par mērķtiecīgu sagatavošanos un okultu tehnoloģisku pielietojumu.)

„Kas attiecas uz Evestrum un tā mirstīgo un nemirstīgo daļu var teikt, ka katram ir savs Evestrum, līdzīgi kā ēna uz sienas. Evestrum dzimst un aug reizē ar ķermeni un ir kopā ar to tik ilgi, kamēr ir kaut mazākā matērijas daļiņa kā tā sastāvdaļa. Evestrum uzrodas vienlaicīgi ar katras formas pirmo piedzimšanu, un katra būtne, redzama tā ir vai ne, pieder tā pie matērijas valstības vai dvēseles valstības, ir ar savu Evestrum. Trarames nozīmē neredzamu spēku, kas sāk parādīties, kad sāk attīstīties iekšējās uztveres sajūtas. Evestrum rāda nākotnes notikumus, izsauc redzējumus un parādības, Trarames izsauc jūtu saviļņojumu.

Tikai tie, kuriem dāvāta patiesi dižena gudrība, var apgūt īsto Evestrum un Trarames dabu. Evestrum iedarbojas uz redzi, Trarames un dzirdi. Evestrum izsauc sapņus, kas paredz nākotnes notikumus; Trarames kontaktējas ar cilvēku, izsaucot balsis un mūziku, kas dzirdami ar iekšējo dzirdi, neredzamu zvanu un citādā veidā. Kad piedzimst bērns, ar viņu kopā dzimst arī Evestrum, kas ir veidots tā, ka ir spējīgs parādīt jau iepriekš visus nākamos notikumus un darbības cilvēka dzīvē, kurai tas pieder. Ja cilvēkam drīz jāmirst, viņa Evestrum var brīdināt par nāves tuvošanos ar klaudzienu palīdzību, kas sadzirdama visiem, vai arī kādā citā neparastā veidā – pārbīdot mēbeles, apstādinot pulksteņus, sabojājot gleznu, sasitot spoguli vai padodot kādu citu signālu, bet parasti šie signāli tiek palaisti garām vai netiek atpazīti. Trarames izpausme ir daudz subjektīvāka, tas var tikt pateikts tā, ka sadzirdams būs tikai vienam cilvēkam.”

„Cilvēka Evestrum dzimst reizē ar viņu pašu un pēc tā nāves paliek zemes sfērā; starp Evestrum un mūžīgo nemirstīgo cilvēka daļu pastāv vēl kāda simpātiskā saite, un tas var atspoguļot laimes vai ciešanas stāvokļus, atkarībā no tā, kādā stāvoklī ir cilvēka dvēsele. Līdzīgas Evestras nav parasti pa zemi klaiņojošas mirušo dvēseles, bet gan cilvēku ēteriskās ēnas, kas tiem piederējušas, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr neizzudīs pēdējā fiziskā ķermeņa matērijas daļiņa.”

„Visas Evestras izplūst no Turba Magna, kas ir visuma kopējā dvēsele. Evestra prophetika (gaišredzīgā) sākotnēji rodas no Turba Magnas; Evestra obumbrata (aptumšotā) parādās tad, kad uzrodas formas, kurām tās pieder. Evestrum prophetica būtībā ir diženu notikumu priekšvēstneši, kas skar pasaules likteņus. Ja kādam no šiem notikumiem ir jānotiek, tad tie būs tie, kas pavēstīs pasaulei par šiem gaidāmajiem notikumiem, lai spētu notiekošajam sagatavoties jau priekšlaicīgi. Kas saprot šīs Evestras patieso dabu, tas ir gaišreģis.

Pat augstākajām Dievībām ir savas Evestrum mysteriale (noslēpumainā) ar kura starpniecību var izzināt par to esamību un īpašībām, caur ko tiek iepazīts viss labais un kas apskaidro prātu. Tāpat arī visiem ļaunajiem spēkiem - gan lieliem, gan maziem ir savi Evestrum mysterialis, kas var paredzēt nākošos ļaunumus un kas sēj uz pasaules laukiem ļaunās ietekmes.”

„Evestra ir visā, un visi tie savā būtībā ir gari – gaišreģi, vienalga vai ķermenis, kam tā pieder, ir saprātīgi, vai arī nē, jūtīgi tie ir, vai nē. Šīs Evestras māca astronomiju tam, kurš ir spējīgs saprast to, ko viņam saka. Jebkuras lietas raksturu var iepazīt caur tās Evestru, nezīmējot astroloģiskās tabulas, neanalizējot horoskopus, nesastādot pareģojumus, bet gan palūkojoties uz to ar izpratni, kā varam mēs ieskatīties spogulī uz lietu atspulgu, vai arī kā ēnu uz ūdens vai zemes. Numens (mūžīgais lietu cēlonis un kvalitāte) atspoguļojas savā Evestrum. Forma iznīkst, bet gars paliek. Evestru skaits un veidi ir neizskaitļojami, tāpat kā redzamo un neredzamo formu skaits, pie kā tie pieder. Cilvēku Evestrum zina viņu domas, virza viņu noslieces, pieskata viņus miega laikā, brīdina par briesmām un parāda nākotnes notikumus. Senatnē Sibilli lasīja nākotni Evestrās, un Evestras lika gaišreģiem runāt, it kā pa miegam.”

„Evestras pasaule ir personiskā pasaule (astrālā), kaut arī tā ir cieši saistīta ar mūsu redzamo pasauli. Tai ir īpašs matērijas veids, priekšmeti to iedzīvotājiem var būt gan redzami, gan neredzami, bet kaut kādā veidā tie ir līdzīgi mūsējiem. Bet tomēr tā pasaule ir veidota savādāk nekā mūsējā, un tās iedzīvotāji var zināt par mums tik pat maz, kā mēs par viņiem. Visuma (Pasaules Saprāta sfēra) debesjums ir četrkāršs pēc savas būtības un ir sadalīts četros plānos. Viens pieder Matērijai (Zemei), otrs – Ūdenim, trešais – Gaisam, ceturtais – Ugunim, bet debesjums, kur mīt Evestrum, ir izsēts.

Tas nav debesjums, kas ietver sevī mums redzamās zvaigznes, bet gan sfēra, kur dzīvo Nimfas, Undīnes un Salamandras, Flagae un citi. Šis būtnes nav saistītas ar mūsu sfēras esamību, tām ir savs debesjums, savi, īpaši nosacījumi, savas mītnes, zvaigznes un planētas. Kā mūsu pasaulē eksistē uguns un ūdens, harmonija un pretstatījumi, redzami ķermeņi un neredzamas būtnes, tāpat arī šīs būtnes ir dažādas pēc savas uzbūves un tām piemīt savas īpašības, par kurām cilvēkiem nav nekas zināms. Bet divas pasaules caurstrāvo un met ēnas viena uz otru, un tas rada iluzoras parādības, zīmes, norādījumus, kas brīnišķīgi savijas ar divu ietekmju veidiem, kas izplūst no Evestra prophetica un tikai gudrības apgaismots saprāts var atšķirt patiesību no meliem.”

„Vispār jau sapņos var būt vairāk patiesības nekā atklāsmēs, kas iegūtas ar nekromantijas seansu palīdzību, jo tie pārsvarā ir melīgi un mānīgi. Kaut arī elementāles, līdzīgos gadījumos izmantodamas mirušo astrālos ķermeņus kā masku, dos ticamas atbildes uz jautājumiem, un pat zvērēs par to patiesīgumu, nebūtu vēlams paļauties uz to, ko tās ziņo, jo šis elementāles nemaz negrib runāt patiesību, un pat nemaz nevar to pateikt.”

„Patriarhi, pravieši un svētie deva priekšroku redzējumiem un sapņiem vairāk nekā cita veida pareģojumiem. Vaalams bija tik zinošs lietišķu sapņu izsaukšanas mākslā, ka varēja to izdarīt pēc paša vēlmes. Viņu nepatiesi apmeloja buršanā, jo Svētie raksti nerod izņēmumus līdzīgos gadījumos, bet nosauc par burvi jebkuru, kuram piemīt šādas spējas un kurš izmanto tās, lai iegūtu zināšanas, kaut arī viņš būtu cieņā pie visiem svētajiem.”

„Ir divu veidu sapņi: parastie un tie, kas nāk no Gara. Nav vajadzības daudz runāt par pirmajiem, jo tie ir visiem zināmi. Tie var būt izsaukti no priekiem vai bēdām, sliktām domām, iekšējām vai ārējām ietekmēm. Spēlmanim var rādīties kārtis, kareivim – cīņas, dzērājam – pudele. Visi šie sapņi tiek izsaukti ar šo cilvēku zemākajām sākotnēm, kas saviļņo iztēli, karsē asinis un uzbudina fantāziju.”

„Bet ir arī pārdabiski sapņi. Tie ir Dieva sūtņu būtība, kas tiek sūtīti, ja tuvojas briesmas. Tāds sapnis tika sūtīts austrumu pareģim par Hēroda nodomu nogalināt jaundzimušo mesiju. Līdzīgus sapņus redzēja Jēkabs, pirms došanās uz Ēģipti. Arī mūsdienās ir sastopami pārdabiski sapņi, bet tikai gudrie attiecas pret tiem ar nepieciešamo ievērību. Pārējie neņem tos vērā, kaut arī šie sapņi ir patiesi un nemānās.”

„Ir cilvēki, kuru iedaba ir tik garīga un dvēsele tik cēla, ka tie var aizsniegties līdz augstākajām garīgajām sfērām laikā, kad to ķermeņi guļ. Šie cilvēki ir redzējuši Dieva Slavu, izglābto laimi un grēcinieku mokas. Tie neaizmirst savus sapņus pēc pamošanās, bet atceras visu redzēto līdz sava mūža galam. Līdzīgais ir iespējams, un diženie noslēpumi var atklāties garīgajai apziņai. Ja mēs karsti vēlēsimies šis veltes un lūgsimies ar nelokāmu ticību Dievišķajai varai, kas balstās uz mums pašiem, mēs varam iegūt spēju redzēt Misteria Dei (Dievišķie Noslēpumi) un izprast tos, kā to izdarīja Mozus, Jesaja un Jānis.”

„Var gadīties, ka piecdesmit vai simts gadus atpakaļ nomiruša cilvēka Ervestra, ierodas pie mums sapnī. Ja līdzīga Evestra atnāk pie mums un uzrunā mūs, ir jāvelta īpaša vērība tās vārdiem, jo tāds redzējums nav māns vai ilūzija. Iespējams, ka cilvēks spēs izmantot savu saprātu miega laikā tāpat, kā nomoda laikā, un šajā gadījumā, ja cilvēks uzdos jautājumu šai Evestrai, tad dzirdēs patiesību. Daudz ko varētu pateikt par šādu Evestru, tomēr nebūtu vēlams par tām runāt pārāk daudz.”

„No Evestrām mēs ļoti daudz varam uzzināt par labo un ļauno, ja lūgsim tām atklāties mums. Daudziem cilvēkiem tika dotas tāda iespējas. Dažiem slimajiem sapnī ir atklājušās vajadzīgās zāles un tie, pateicoties tam, ir tapuši veseli. Tādas lietas notika ne tikai ar kristiešiem, bet arī ar barbariem, jūdiem, saracēņiem, parsiem un ēģiptiešiem. Gan ar labsirdīgiem, gan ar ļauniem cilvēkiem, un es nevaru noticēt, ka līdzīgas atklāsmes ir nākušas tieši no viņu Dieva, jo Dievs ir viens visiem, un tāpēc cilvēkiem nevarēja būt dažādi Dievi. Es uzskatu, ka visi viņi tika apgaismoti ar kopējo Dabas gaismu. Šai gaismai nepiemīt runas spējas, un tāpēc tā cilvēka astrālās sfērās miegā modina Evestras.”

„Kad cilvēki guļ, viņu ķermeņi ir līdzīgi dzīvnieku vai augu ķermeņiem, jo dzīvniekiem un augiem arī ir savi elementārie un astrālie ķermeņi; bet Dievišķais gars var izpausties tikai cilvēkā. Sapņu laikā astrālais ķermenis, ar kura starpniecību cilvēks ir savienots ar Makrokosmu, kļūst brīvs savās kustībās un spēj pacelties līdz savu pirmtēlu sfērai un sarunāties ar zvaigznēm; citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek Makrokosma saprāta sfērā, var atspoguļoties dvēselē un nonākt līdz cilvēka iekšējai uztverei. Sapņi, paredzējumi un vīzijas pēc savas būtības ir dāvanas nevis elementārajam, bet gan astrālajam cilvēkam.”

„Sapņi var būt tīri vai netīri, gudri vai muļķīgi, nozīmīgi vai nenozīmīgi – atbilstoši tam stāvoklim, kādu cilvēks ieņem attiecībā pret Dabas gaismu. Gaišredzīgi sapņi rodas tamdēļ, ka cilvēkam ir astrālais ķermenis, kas savienots ar Pasaules Saprāta substanci, ar kuru tas kontaktējas, kad uzmanība nav pievērsta fiziskajam ķermenim.”

„Viss, kas notiek ārējā pasaulē, atspoguļojas iekšējā un parādās sapņu veidā. Elementārajam ķermenim nav garīgo spēju, turpretim, astrālajam ķermenim pilnībā piemīt šādas spējas. Kad elementārais ķermenis atpūšas, guļ vai atrodas bezapziņas stāvoklī, astrālais ķermenis ir darbībā, jo tam nav vajadzīga ne atpūta, ne miegs; bet kad elementārais ķermenis darbojas, astrālais ķermenis ir ierobežots un tā darbība ir apgrūtināta, tāpat kā dzīvi apglabātam cilvēkam.”

„Sapņu kvalitāte būs atkarīga no harmonijas starp dvēseli un Astrum (Pasaules Saprātu). Nekas netiks atklāts tiem, kuri ir pašpārliecināti un lielās ar savām zināšanām par iluzorajām ārējām parādībām, kuriem nepiemīt īstenā gudrība, jo viņu izkropļotā prāta darbība ir pretrunā ar Pasaules Saprātu un atgrūž to. Viņu dvēseles sfēras kļūst šauras un ierobežotas un nav spējīgas atvērties pretim Visaptverošajam. Tās paliek pašapmierinātas, paglabātas sava paša nezināšanas miglā un nav aizsniedzamas Dabas gaismai.

Viņu uzmanība ir viscaur aizņemta ar materiālā saprāta radītajiem sveču dūmiem, un tie ir akli pret Garīgās saules gaismu. Pasaules Saprāta darbība var sasniegt tikai to indivīdu apziņas, kuru Saprāts ir spējīgs uzņemt šīs ietekmes. Tie, kuri ir spējīgi šādas ietekmes uzņemt, tās arī saņem. Līdzīgas ietekmes atnāk uz individuālā saprāta sfēru un aiziet no tā, un tie var izsaukt ļoti svarīgus redzējumus un sapņus, kuru izskaidrošana ir gudro māksla.”

PNEIMOTOLOĢIJA

„Katrā cilvēkā mīt divi gari: dzīvnieciskais gars un cilvēciskais gars. Cilvēks, kurš dzīvo vienībā ar savu dzīvniecisko garu, visas savas dzīves garumā ir līdzīgs dzīvniekam un arī pēc savas nāves paliks dzīvnieks; bet cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar savu cilvēcisko garu, paliks cilvēks. Dzīvniekiem piemīt apziņa un prāts, bet tiem nepiemīt garīgais saprāts. Tieši tas noliek cilvēku augstāk par dzīvnieku, un tā trūkums padara par dzīvnieku to, kas kādreiz bija cilvēks. Cilvēks, kurā darbojas tikai dzīvnieciskais saprāts, ir neprātīgs, un viņa raksturs līdzinās kādam no dzīvniekiem. Viens rīkojas kā vilks, cits – kā suns, trešais – kā čūska vai lapsa, vēl cits – kā cūka. Šiem dzīvniekiem tā vai citādi rīkoties liek to dzīvnieciskā sākotne, un šī sākotne mirst vienlaicīgi ar pašu dzīvnieku. Bet cilvēciskais saprāts nav cēlies no dzīvnieciskās dabas, tas nāk no Dieva un, esot daļiņa no Dieva, ir nemirstīgs.”

Par nelaikā mirušajiem cilvēkiem: „Dažādu cēloņu dēļ līdzīgas cilvēciskas būtnes var kļūt redzamas vai kādā citā īpašā veidā var paziņot par savu klātbūtni. Tie var parādīties ķermeniskā formā vai palikt neredzami un tikai izdot dažādus trokšņus – klaudzienus, smieklus, svilpienus, klepu, gaudas, čīkstoņu, vaidus, soļus. Var mest akmeņus, pārbīdīt mēbeles vai citus priekšmetus, un to visu tie dara tāpēc, lai pievērstu dzīvo uzmanību, lai varētu kontaktēties ar viņiem.”

Vienas no būtnēm ir „phantasmana” (fantoni). „Šīs būtnes, kas līdzīgas rēgiem, pēc būtības ir „nakts gari” kuriem piemīt cilvēkiem līdzīga spriestspēja, tās cenšas būt tuvāk pie cilvēkiem, īpaši pie tiem, kuri slikti sevi kontrolē un ļaujas ietekmēties. Ir daudz šādu garu veidi - gan labi, gan ļauni, un tiem patīk atrasties cilvēku tuvumā. Tajā tos var salīdzināt ar suņiem, kas arī mīl cilvēku sabiedrību. Tomēr cilvēks nez vai ir ieguvējs, ja šāds kaimiņš ir blakus. Tās ir tukšas ēnas, un cilvēkiem tās nāk tikai par apgrūtinājumu. Šīs būtnes baidās no sarkanajiem koraļļiem, tāpat kā suns no pātagas; savukārt, brūnie koraļļi tos pievelk.”

„Kad cilvēks nomirst, mirst tikai viņa ārējais apvalks; cilvēka dvēsele nemirst un tā netiek apglabāta, bet gan paliek dzīvot, labi saprotot visu to, kas ar to ir noticis pirms tam, kamēr tā vēl bija piesaistīta pie ķermeņa. Tā paliek tāda pati, kāda bija līdz ķermeņa nāvei: ja cilvēks bija melis pirms nāves, tad tāds viņš būs arī pēc nāves; ja viņš bija aizrāvies ar kādu no zinātnēm vai mākslām, tad dvēsele šīs lietas noteikti zinās, bet ja cilvēka dvēsele kādu lietu nav zinājusi dzīves laikā, tā arī pēc nāves nebūs spējīga to apgūt.”

„Daži cilvēki tic, ka ļaunos garus var izdzīt ar svēto ūdeni vai vīraka kvēpināšanu. Tomēr nevar būt patiesi svētīta ūdens, kamēr nav uzradies patiesi svēts cilvēks, kas šo ūdeni var iesvētīt, un vīraka smarža vairāk var pievilkt ļaunos spēkus, nekā to izdauzīt. Jo tos jau pievelk tas, kas ir patīkams sajūtām, un, ja mēs gribam no tiem tikt vaļā, tad ir jāņem tādas aromātiskās vielas, kas atbaida šos spēkus. Pret ļaunajiem gariem pilnā mērā iedarbīga ir stipra griba. Ja mēs esam iemīlējuši labā avotu no visas sirds, tad nekad nekļūsim par ļaunuma upuriem.

Baznīcas rituāli – vai tā būtu apslacīšana ar ūdeni, vīraka kvēpināšana vai buramvārdu skaitīšana – tas viss savā būtībā ir garīdzniecības patmīlības auglis, un, sekojoši, ļaunuma radīts. Sākotnēji ceremoniālie rituāli bija domāti, lai iekšējie procesi varētu parādīties ārējās izpausmēs; bet tur, kur trūkst šādu iekšēju procesu, ceremonijas nedos nekādu labumu, ja nu vienīgi pievilks ļaunos garus, kas tikai pasmiesies par mūsu muļķību.”

„Iztēle ir sukubu, inkubu un larvu rašanās cēlonis. Inkubi ir vīriešu kārtas, sukubi – sieviešu. Tās ir būtnes, ko rada vīriešu un sieviešu neveselīgā iztēle; iegūstot formu tie metas prom. Rodas tie no spermas, ar attiecīgas cilvēka iztēles palīdzību, kas domās un vēlmēs ir kritusi Onāna grēkā. Ja sperma nāk tikai ar iztēles klātbūtni, tad tā nav īsta sperma, bet gan tikai sabojāta sāls (substance).

Tikai tā sēkla, kas nonāk tai domātajos orgānos, var radīt uz pasaules cilvēku. Ja sēkla nav nonākusi vajadzīgajā augsnē, tā iet bojā. Ja sperma nenonāk dzemdē, tad no tās nevar izdoties nekas labs, tikai kaut kas nevajadzīgs. (red. piez. spermas bankas, mākslīgā ārpusdzemdes apaugļošana, surogātmātes un citas tamlīdzīgas neauglības ārstēšanas metodes ir postošas. Neko citu, kā vien morālus, psihiskus, ģenētiskus un garīgus kropļus tā nevar dot. Tā tiek vairoti apsēstie, potenciāli apsēstības upuri un dzīvnieciskas divkāju būtnes, kuras saviem mērķiem izmanto ļaunuma spēki. Arī šīs metodes ir viņu inspirētas un ieviestas.) No tā izriet, ka inkubi un sukubi, kas radušies no sabojātas sēklas un tādā veidā, kas ir pretrunā ar dabu, ir nevajadzīgi un tos jāuzskata par ļaunumu; un Akvilīnas Toms maldās uzskatot šīs nevajadzīgos radījumus par pilnīgām būtnēm.”

„Šī sperma, kas nāk no iztēles, dzimst In Amore heroes. Tas ir tāds mīlas veids, kad vīrietis iztēlojas sev sievieti vai sieviete – vīrieti tamdēļ, lai stātos partnerattiecībās ar sava prāta radītu tēlu. Šī akta rezultātā notiek nevajadzīgas ēteriskas substances noplūde, kas nevar radīt pēcnācējus, bet tā var radīt labvēlīgu vidi larviem. Tāda veida iztēle ir veltīga izšķērdēšanas māte, kas ilgstoši turpinoties var atņemt vīrišķo spēku un mātišķo auglību, jo liela daļa patiesi radošā un formējošā spēka tiek zaudēta ar šīs neveselīgās iztēles apmierināšanu.

Tas bieži ir par iemeslu daudzajām dzimumzīmēm, priekšlaicīgām dzemdībām, visādām kroplībām. Reizēm šo sabojāto spermu sagrābj klejojošie nakts gari un aiznes šo substanci uz turieni, kur var izmantot to saviem netīrajiem mērķiem. Ir gari, kas var ar šīs spermas palīdzību veikt dzimumaktus. Tāpat arī raganas var ar tiem veikt aktus; un šajos aktos tiek dzemdināti daudz dažādu briesmoņu un monstru.”

„Ja šie monstri ir radīti ar spēcīgu, apzinīgu iztēli, tad šī apziņa tiks nodota arī monstram. Nakts gari var izmantot pēc saviem ieskatiem visu, kas tiks radīts no šīs spermas, bet tie nevar izmantot nevienu būtni, kam piemīt cilvēciskā iedaba vai to apgaismo kaut mazākais gara stariņš.”

„Amor heroes ir neredzamā ķermeņa stāvoklis, ko izsauc kaislības nokaitēta iztēle, kā rezultātā notiek sēklas izvirdums, un no kuras var rasties inkubi un sukubi. Parastajā pollutionibus nocturnalis (nakts noplūde) ķermenis zaudē spermu bez jebkādas iztēles palīdzības, un nakts gari nevar izmantot to savos nolūkos.”

„Ja sieviete, kura vecuma dēļ nav spējīga radīt pēcnācējus, nav saprātīga, bet ar bagātu iztēli, tad arī viņa var izsaukt šīs būtnes pie dzīvības. Ja viena vai otra dzimuma cilvēkam piemīt netīras vēlmes un bagāta fantāzija vai arī viņš ir kaismīgi iemīlējies pretējā dzimuma pārstāvī, būdams šķirts no vēlamā objekta iegūšanas, tad inkubs vai sukubs var ieņemt šī trūkstošā objekta vietu, un tādā veidā burvji var radīt sukubus, bet raganas inkubus.”

„Lai nepieļautu šāda veida nepatīkamas parādības, ir jābūt saprātīgam, godīgam, jābūt tīram domās un vēlmēs, un tas, kurš nespēj tāds būt visu laiku, tam nevajadzētu palikt neprecētam. Iztēle – tas ir milzu spēks, un ja vien pasaule zinātu, kādas brīnišķīgas lietas ir iespējams radīt ar iztēles palīdzību, tad pilsētu vadītāji visus slaistus piespiestu strādāt un savu brīvo laiku liktu pavadīt lietderīgi, un lai izbēgtu no drausmīgajām sekām, daudz rūpīgāk kontrolētu tos cilvēkus, kuri nespēj valdīt pār savu iztēli.”

„Tā saucamais drakons ir neredzama būtne, kas var kļūt redzama, pieņemt cilvēka formu un dzīvot kopā ar raganām. Tas tiek panākts ar spermas palīdzību, kas nāk no netikliem vīriešiem un sievietēm in acte venerio (dzimumakta) un Onāna grēka laikā, un tādā veidā gari tiek pie cilvēkveidīgas formas; jo sperma sevī satur visus cilvēka formas pirmtēlus, un, ja šie gari izmantos kāda cilvēka spermu, tad tie pieņems viņa formu, līdzīgi kā viens cilvēks uzvilktu otra mēteli, un būs tie līdzīgi visās tā uzbūves detaļās.”

„Ja šīs formas ir pietiekami blīvas, lai kļūtu redzamas, tās parādās iekrāsotas ēnas vai miglas veidā. Tām pašām par sevi dzīvība nepiemīt, bet tā tiek paņemta no dzīvā cilvēka, kurš ir šīs formas radījis, līdzīgi kā ēna to paņem no ķermeņa; bet kur nav ķermeņa, tur nevar būt arī ēnas. Bieži šīs formas rada idioti vai amorāli cilvēki, kuri ir izvirtuši vai slimi, vientuļnieki, kuri ved netiklu dzīvesveidu un ir pagalam izvirtuši.”

„Šīs formas daļiņu savstarpējā saistība nav pārāk cieša, un tāpēc tās bīstas no caurvēja, gaismas, uguns, no nūju sitieniem un ieročiem. Tās ir līdzīgas bez miesiskam piedēklim saviem radītājiem, un ir gadījumi, kad tie savstarpēji ir tik cieši saistīti, ka nodarot pāri vienam, tas atsauksies arī uz otru. Tie būtībā ir parazīti, kas izsūc no pašiem to radītājiem dzīvības enerģiju, un tie var ļoti ātri izsūkt šo cilvēku dzīvotspēju, ja viņi nav pietiekami spēcīgi.”

„Dažas no šīm būtnēm iedarbojas uz cilvēkiem, pielāgojoties to īpašībām: tie novēro cilvēku, padziļina un pastiprina viņa trūkumus, atrod attaisnojumu izdarītajām kļūdām, liek cerēt uz viņa slikto darbu veiksmi un palēnām izsūc no viņiem dzīvības spēku. Tie uztur viņa iztēli un pastiprina tās spēku. Ja nodarbojas ar burvestībām, čukst priekšā nepareizus un maldinošus paredzējumus. Ja cilvēks, kuram piemīt spēcīga un ļauna iztēle, grib kaitēt citiem, šie radījumi ir gatavi vienmēr palīdzēt šos nodomus īstenot.”

„Larvi nevar pieveikt tīru un veselu cilvēku, jo tie var pieveikt tikai tādu cilvēku, kurš tiem dod vietu savā apziņā. Vesels saprāts – tas ir cietoksnis, ko nevar ieņemt triecienā, ja tik to nevēlas pats saimnieks. Tomēr, ja šīm būtnēm ļauj ienākt savā apziņā, tie sabango sieviešu un vīriešu kaislības, rod viņos mežonīgas vēlmes, sūta sliktas domas, kas graujoši ietekmē saprātu. Tie pastiprina dzīvnieciskās tieksmes un nomāc tikumiskās jūtas.

Ļaunie gari var pārņemt tikai tos cilvēkus, kuru dzīvnieciskā sākotne ir ņēmusi virsroku. Bet nav iespējams pakļaut saprātu, kas ir pieņēmis patiesības gaismu, un tikai tie var tikt ietekmēti, kuri dzīvē vadās tikai pēc zemākajiem instinktiem. Ceremonijas un buramvārdi ļauno garu izdzīšanā nepalīdz. Lūgšanas un atturēšanās no visa, kas var uzbudināt iztēli vai satraukt domas – lūk īstie līdzekļi, kas palīdzēs atsvabināties no šīm būtnēm.”

„Izdziedināšanās no apsēstības ir pilnā mērā psihisks un tikumisks akts. Apsēstajam ir jāvingrinās patiesās atturēšanās un lūgšanās, un tikai tad cilvēks ar savu gribasspēka palīdzību var likt šiem ļaunajiem gariem pamest viņu.”

„Bērnam piedzimstot, tas saņem savu garu – aizbildni, vai ģēniju, kas audzina un uzmana bērnu reizēm pat līdz pašai jaunībai. Bieži vien tas māca savam audzēknim visādas neparastas lietas. Visumā eksistē neskaitāms daudzums tāda veida ģēniju, un tajā sakarā, kad tie pieder pie Misterium Magnum, no tiem var iemācīties Haosa noslēpumus. Šie gari – aizbildņi saucas par flagae.”

„Eksistē daudz dažādu flagae veidu. Savas zināšanas tie mums var nodot divos veidos. Pirmais ir tāds, ka tie kļūst redzami un sarunājas ar mums. Otrais – tie ietekmē mūsu apziņu mums to nemanot. To izmanto nekromantijā, lai cilvēkam nezinot atņemtu tam viņa noslēpumus. Ar lūguma vai gribasspēka palīdzību var izdarīt tā, ka flagae tev atklās šos noslēpumus, jo flagae pakļaujas cilvēka gribai, tāpat kā zaldāts pakļaujas komandiera pavēlēm, kā apakšnieks pilda priekšnieka gribu, neskatoties uz to, ka fiziski tas var būt arī vājāks. Flagae var ieraudzīt berilija spogulī, ogles gabalā vai kristālā, un ne tikai tos vien, arī cilvēkus, kuriem šis flagae pieder, un tādā veidā uzzināt visus to noslēpumus. Bet ja nav iespējams šo ģēniju ieraudzīt, tad šie noslēpumi var tikt atklāti ar domas, dažādu zīmju, redzējumu un citādu veidu palīdzību. Ar flagae palīdzību var tikt atrastas apslēptas bagātības, lasītas aizzīmogotas vēstules, var redzēt jebkuru lietu, vienalga cik tālu tā neatrastos, par cik iekšējās redzes atklāšana paceļ matērijas plīvuru. Flagae mums var atklāt savus noslēpumus gan labos, gan ļaunos – tas notiek sapņos. Kurš pārzin visas četras dabas stihijas, pārzina arī sevi. Kurš saprot elementu dabu, izprot arī mikrokosma uzbūvi. Flagae pēc savas būtības ir gari, kas senatnē mācīja cilvēkiem amatus un mākslas, un bez tiem pasaulē nebūtu ne filosofijas, ne zinātnes.”

„Flagae ved zīlnieka roku zīlēšanas laikā. Zīlēšanas māksla nav ne no Dieva, ne no velna, bet gan no flagae. Ceremonijas, kas tādās reizēs tiek vestas, ir tikai māņticība, un ir izdomātas tikai priekš tam, lai dotu šai procedūrai svinīgu noskaņu. To parasti dara nezinoši darboņi, kas redzamos rezultātus pieraksta ceremonijām un rituāliem, kas nepavisam nav tiesa.”

„Ļaunie gari mīl vest cilvēkus maldināšanā. Sekojoši - to paredzējumi parasti nav droši, tas ir tik vien kā apmāns. Dievs garus ir radījis klusējošus, lai tie nevarētu pateikt cilvēkam kaut ko tieši, jo tad cilvēkam nevajadzētu izmantot savu saprātu, lai izvairītos no kļūdām. Gariem ir aizliegts pamācīt cilvēku, tomēr tie bieži neievēro šo aizliegumu. Tādēļ tie bieži klusē, kad cilvēkam tiešām ir vajadzīga palīdzība, un bieži mānās, kad ļoti svarīgi ir zināt patiesību. Un tāpēc tik daudz kas no garu pavēstītā ir atzīts par maldinošu un nepatiesu, un daži gari melo daudz biežāk nekā citi.

Bet, iespējams, ka viens no desmit paredzējumiem tomēr būs patiess; tādā gadījumā nezinošie ātri vien aizmirst par deviņiem nepatiesajiem un ir gatavi ticēt visam, ko šie gari sacīs. Bieži gari liek cilvēkiem rīkot visāda veida rituālus un ceremonijas, izrunāt vārdus, kuriem nav nekādas jēgas, un dara tie to sevis izklaidēšanai, lai papriecātos par cilvēku lētticību. Reti tie izrādās par tiem, par ko tie vēlas izskatīties; tie sauc sevi dažādos vārdos, izmanto viens otra vārdus, attēlodami viens otru. Ja gars, kas jums pieder ir labsirdīgs, tad no jums var iznākt visai labs gaišreģis; ja jums pieder gars – mānītājs, no tā neko citu kā melus jūs nedzirdēsit. Lielāko tiesu visi šie gari sacenšas viens ar otru viltībā un mānīšanās mākslā.”

Par saganiem un dabas gariem:

„Pastāv divu veidu miesa. Viena nāk no Ādama, otra – ne no Ādama. Pirmā veida viela ir samērā blīva, priekš mums tā ir redzama un sajūtama. Otrā veida viela ir mums neredzama un nesajūtama un nesastāv no zemes pīšļiem. Ja cilvēks, kurš nāk no Ādama grib iziet cauri sienai, viņam ir nepieciešams izveidot sienā atveri pa kuru tas varētu tikt tai cauri. Būtnei, kas nav nākusi no Ādama nav vajadzīga ne atvere, ne arī durvis, jo tā var iziet cauri matērijai, kas mums izliekas par cietu, un tai pat laikā nenodarot sev nekādus zaudējumus. Gan vieniem, gan otriem ir dzīva miesa un darbīgi ķermeņi; bet starpība vielām, kas veido attiecīgā ķermeņa matēriju ir tāda pati kā starp matēriju un garu.

Un tomēr šāda veida elementāles nav gari, jo tiem ir miesa, asinis un kauli. Tie guļ un rīkojas, ēd un runā, un tāpēc tos nevarētu saukt par gariem. Tās ir būtnes, kas ieņem starp stāvokli starp cilvēkiem un gariem, tiem ir līdzība ar cilvēku pēc miesiskā ķermeņa uzbūves un formas un tie atgādina garus pēc to plastiskuma. Šīs būtnes ir pārejas formas posmi, uzbūvēti no divām daļām, kas veido vienu veselumu, līdzīgi kā divas krāsas sajaucoties veido kaut ko trešo, kas nav līdzīga ne vienai, ne otrai.

Elementālēm nav augstāko sākotņu; sekojoši, tās nav nemirstīgas, un nomirstot sadalās, līdzīgi kā tas notiek ar dzīvniekiem. Ne uguns, ne ūdens tiem nevar kaitēt, tos nevar ieslēgt mūsu materiālajos cietumos. Neskatoties uz to, tie ir pakļauti slimībām. To izskats, rīcības, runas veids neko daudz neatšķiras no cilvēka, bet tie ir ļoti daudzveidīgi. Šīm būtnēm piemīt tikai dzīvnieciskais saprāts un tie nav spējīgi attīstīties garīgi.” (red. piez. Elementāļu dzīves parādības un veidojumi bieži vien tiek uztverti par to ko saprot ar „NLO” un „ārpuszemes civilizāciju” darbības pēdām vai paralēlo pasauļu zīmēm.)

„Tie mīt četrās stihijās: nimfas – ūdenī, silfas – gaisā, pigmeji – zemē, salamandras – ugunī. (red. piez. Viena no Salamandru formām ir tas, ko mēs novērojam kā lodveida zibeni.) Tos sauc arī par undīnēm, elfiem, silvestriem, rūķiem, vulkāniem u.c. Katra no tām var pārvietoties tikai savas stihijas ietvaros; tādējādi, neviena no tām nevar pamest savu paša stihiju, kas priekš tām ir tas pats, kas priekš mums gaiss, ko elpojam, vai kā zivīm ūdens. Un neviena no šīm būtnēm nevar dzīvot stihijā, kas ir domāta priekš citām. Katrai elementālei viņas stihija ir caurspīdīga un neredzama elpojama vide, tāpat kā mums atmosfēra.„

„Par elementāļu atšķirībām var teikt, ka ūdenī mītošie var būt līdzīgi cilvēkam kā vīriešu kārtas, tā arī sieviešu; gaisa stihijā mītošie ir lielāki un stiprāki; salamandras ir garas, tievas un sausnējas būtnes; pigmeji (rūķi) – ap 50 cm garumā, tomēr vajadzības gadījumā tie var pieaugt augumā un izstiepties. Silfi un nimfas, gaisa un ūdens elementāles, labvēlīgi attiecas pret cilvēkiem; salamandras nevar kontaktēties ar cilvēkiem tādēļ, ka to ugunīgās stihijas īpašības nav piemērotas cilvēkam, bet pigmeji parasti ir naidīgas dabas. Tie ceļ sev neparastas mājas un celtnes no mums nezināmām pus materiālām substancēm. Tiem ir savs alabastrs, cements, marmors un citi materiāli, bet tie no mūsu materiāliem atšķiras tāpat, kā zirnekļa noaustais pavediens no linu diega.

Nimfu mītnes un pilis atrodas ūdens stihijā. Silfām un salamandrām nav noteiktu mitekļu. Kopumā elementāles izjūt nepatiku pret pašpārliecinātiem, dogmatiskiem cilvēkiem, pret rīmām, dzērājiem, čīkstētājiem, tāpat arī pret rupjiem un nebēdnīgiem cilvēkiem. Tomēr tās mīl vienkāršus cilvēkus, tos, kuri ir neviltoti, nevainīgi un patiesi, kuri ir līdzīgi maziem bērniem; jo mazāk cilvēkā ir liekulības un pašlepnuma, jo vieglāk tam būs satuvināties ar elementālēm; savādāk tās ir bailīgas kā meža zvēri.”

„Ļaunie gari ir, ja tā varētu teikt, tiesas izpildītāji un bendes Dieva (Likumu) rokās. Tie ir ļaunu ietekmju radīti un tie dara savu darāmo. Bet nejēgas vērtē šo spēku pārlieki augsti, īpaši nelabā spēku. Nelabajam nepietiek spēka pat priekš tā, lai salīmētu vecu sadauzītu māla podu, kur nu vēl kādu padarīt bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu tik vien var iedomāties, daudz vājāks, kā jebkura būtne, kas mīt četrās stihijās. Pastāv ļoti daudz mākslas veidu, zinātņu un visādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai); bet pirms kļūt daudz vecākiem, pasaule atklās, ka nelabajam ar visu to nav nekāda sakara, ka nelabais nav nekas, un tā zināšanas arī nav nekas, bet visas šīs lietas ir dabisku cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz ko, mūžīgajai Zināšanai par visu esošo nav ne vecums, ne sākuma, ne beigu. Tas, kas uz šo brīdi skaitās neiespējams, ieviesīsies dzīvē pēc kāda laika. Šodien noliegtais nākotnē var izrādīties par patiesību; un tas, ko vienā gadu simtenī sauc par māņticību, nākotnē var kļūt pat pamatu vispārpieņemtām zinātnēm.”

MAĢIJA UN BURVESTĪBAS

„Starp smalko enerģiju pārzināšanu un burvestībām ir tik pat liela atšķirība kā gaismai pret tumsu vai melnam pret baltu. Šī zinātne ir diženas gudrības izpausme un pārdabisku spēku pārzināšana. Garīgās zināšanas nav iespējams iegūt loģiski spriežot par ārējām dabas parādību izpausmēm. Tās atvērsies tikai tam, kurš sasniegs augstu garīguma pakāpi un attīstīs sevī spēju just un redzēt garīgajā līmenī. Mūsu baznīcas kalpiem, tā saucamajiem garīgajiem ganiem, nenāktu par sliktu zināt vairāk par garīgajām lietām, nekā tikai to, ko tie ir izlasījuši grāmatās, un apgūt nedaudz Dievišķās gudrības patieso pieredzi apmaiņā pret tukšo spriedelējumu atkārtošanu par „dievišķo”.”

„Kristum, praviešiem un apustuļiem piemita šīs viedās spējas, ko gan vairāk deva viņu svētums, nekā zināšanas. Viņi varēja ārstēt slimos uzliekot rokas un veikt daudz dažādus neparastus, bet dabiskus darbus. Baznīcēni daudz par to runā, bet kur gan šodien ir svētie tēvi, kuri spēj veikt to, ko veica Kristus. Kristus teica, ka īstie Viņa sekotāji līdzināsies ar Viņu veikumos un pat pārspēs; bet nez vai šodien atradīsies kāds prelāts, kurš spēs veikt ko līdzīgu. Un, ja uzrodas kāds, kurš nav iecelts garīdznieku kārtā, bet ārstē slimos ar Kristus spēku, kas izpaužas caur šo cilvēku, tad viņu pasludina par burvi, par nelabā dēlu un liek to dedzināt sārtā.”

„Tev vajadzētu zināt, ka cilvēkam piemīt spējas (apslēptas vai atklātas) paredzēt nākotnes notikumus un nolasīt nākotni pagātnes un šībrīža grāmatās. Viņam tāpat piemīt spēks redzēt savus draugus un visu, kas ir tiem apkārt, pat ja viņš atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā. Šo mākslu māca Gabalis (cilvēka garīgās uztveršanas māksla). Tas ir spēks, kas īpaši darbīgs var kļūt sapņu laikā; un tas, kas tiek redzēts šādos sapņos, ir gudrības gaismas un gaišredzības talanta atspulgs cilvēkā. Ja cilvēks, būdams nomodā, par to neko nezina, tad viņa nezināšanas cēlonis ir nemācēšanā atklāt sevī šos spēkus, kas doti viņam no Dieva un ļauj sasniegt Gudrību, Saprātu un Zināšanas, kas aptver visu esošo gan tuvumā, gan tālumā.”

„Cilvēki nepazīst sevi un tāpēc neko nezina par to, kas atrodas viņa iekšējā pasaulē. Katram cilvēkam piemīt šī dievišķā esence (būtība), visa pasaules gudrība un spēks ir ielikti viņa dīglī, visa veida zināšanas ir pieejamas viņam vienādā mērā; un ja kāds tās nav atklājis sevī, tad tas nav tiesīgs teikt, ka viņš nevalda pār tām, viņš ir tiesīgs teikt tikai to, ka nav bijis spējīgs meklēt un atrast tās.”

Par gaišredzību: „Kas attiecas uz šo mākslu, tad sapnis ir tās darbošanās laiks, jo sapņu laikā Dabas iekšējā gaisma iedarbojas uz neredzamo cilvēku, kura esamība, kaut arī nemanāma, ir tik pat patiesa, kā redzamā cilvēka esamība. Iekšējais cilvēks ir īstais cilvēks, un viņam ir zināms vairāk nekā cilvēkam no miesas.”

„Daba – ir visaptverošais skolotājs. Visu, ko mēs nevaram uzzināt no ārējām dabas parādībām, mēs varam uzzināt no viņas gara. Tie abi ir viens vesels. Daba visu iemācīs savam skolniekam, ja tas uzdos jautājumu pareizi. Daba ir gaisma, un, skatoties uz to, tai piederošajā gaismā, mēs to varam izprast. Redzamo dabu var ieraudzīt tās redzamajā gaismā; neredzamā daba var tikt ieraudzīta, ja mēs iemācīsimies atpazīt tās neredzamo gaismu. Cilvēka gars nes sevī gaismu, kas atklāj visu, un ar šī gara palīdzību cilvēks var apgūt pārdabiskas lietas.

Kurš meklē Dabas ārējā gaismā, iepazīst Dabu; kurš meklē zināšanas cilvēka gaismā, apgūs to, kas ir augstāks par Dabu, kas ir Likums. Cilvēks ir dzīvnieks, gars un eņģelis, jo nes sevī visas trīs šīs īpašības. Kamēr viņš dzīvo Dabā, viņš kalpo Dabai; kamēr viņš dzīvo Garā, viņš kalpo eņģelim (sevī), kad viņš dzīvo kā eņģelis, viņš kalpo kā eņģelis. Pirmā īpašība piemīt ķermenim, divas pārējās – dvēselei, kas ir tās dārgumi.

Cilvēka ķermenis dzīvo uz zemes, pašam cilvēkam, kuram ir dvēsele un vēl šīs divas īpašības, ir dāvāta iespēja pacelties virs Dabas un iepazīt to, kas nepieder Dabai. Viņa spēkos ir iepazīt debesis un elli un visu, kas mīt tajos, ieraudzīt Dievu un Viņa valstību, eņģeļus, garus un ļaunuma avotus. Kad cilvēkam ir jādodas ceļā, viņam būtu vēlams uzzināt visu par to vietu, uz kurieni tas dodas; tad, nokļūstot tur, viņš brīvi varēs pārvietoties no vienas vietas uz otru un iet, kur vēlās. Visa Dieva radītā esamība var būt vienādā mērā uztverta un iepazīta, vienalga vai tas mūsu uztveres orgāniem ir pieejams vai nav. Iepazinis lietu būtību, to īpašības, to magnētismu un elementus, no kā tie veidoti, cilvēks kļūst par Dabas, stihiju un garu kungu.”

„Dabas gaisma (astrālā gaisma) mūs māca, ka jebkurai formai, saprātīgai vai nesaprātīgai, jūtīgai vai nejūtīgai, piemīt tai atbilstošs gars (astrālais ķermenis). Nekromantam (pareģim) vajadzētu pazīt šos garus, jo bez šīm zināšanām viņš neapgūs to patieso būtību. Pateicoties savai buršanai viņš var sajust šos garu klātbūtni, un sajūtot tos ar savām iekšējām sajūtām, atrast to ķermeņus. Līdzīgi gari var būt ieslēgti kristālā, tie var virzīt maģisko zizli un pievilkt to, kā dzelzs pievelk metālu; šie gari var pagriezt atslēgu un uzdegt liesmu deglī.

Ar nekromantijas palīdzību burvji var ielūkoties kalnu dzīlēs, izlasīt aizzīmogotu vēstuli, pat neatverot to, atrast noslēptas mantas un izgaismot visus cilvēka noslēpumus. Tiek uzskatīts, ka lielākās spējas šajā nodarbē ir novērotas jaunavām un maziem bērniem, kuru saprāts vēl nav aizmiglots ar nepareiziem spriedumiem un aptumšots ar atmiņām par ļauniem darbiem, kaut gan ar to nodarbojas ikviens, kurš ir pienācīgi sagatavots.”

„Tas, kas tiek darīts redzami vienkāršā veidā, var tikt izdarīts arī neredzami un neparastā veidā. Piemēram, slēdzeni var atvērt ar atslēgu, savainot var ar zobenu, ķermeni var pasargāt bruņu krekls. Tas viss tiks paveikts redzamā veidā. Jūs varat saturēt cilvēka roku nesasaistot to, izvilkt no ūdens zivi, neatstājot ūdenī caurumu, vai arī ievietot ūdenī kaut ko, vai izņemt ārā, neatstājot nekādas pēdas. Ar buršanas palīdzību var ievietot cilvēka ķermenī vai izņemt no tā kaut ko nebūt, neizdarot nekādus griezumus.”

„Ja gaiļi dzied uz laika maiņu, un mēs dzirdam, ka to dziesma ir tāda savādāka, mēs varam paredzēt, ka laiks mainīsies. Daži dzīvnieki ir mantojuši spējas, kas liek tiem rīkoties noteiktā veidā, kas brīdina par notikumiem, kas ir svarīgāki nekā laika maiņa. Savāds pāva kliedziens vai īpašas suņa rejas var brīdināt par nāvi slimnieka ģimenē; jo jebkura būtne ir kopējā dzīvības avota auglis, un katra nes sevī dabas gaismu. Dzīvniekiem piemīt šī gaisma, un arī cilvēki nes to līdzi uz zemi.”

„Redzamie ķermeņi var tikt padarīti par neredzamiem vai noslēpti tādā veidā, kā tumsa noslēpj cilvēku un padara to neredzamu, vai arī viņš var kļūt neredzams, it kā būtu novietots aiz sienas; un kā daba šādā veidā var kaut ko noslēpt vai padarīt neredzamu, tā arī redzamās vielas var tikt pārklātas ar neredzamām un tikt apslēptas cilvēka acīm ar attiecīgu paņēmienu palīdzību.”

„Kad lieta zaudē savu materiālo substanci, neredzamā forma vēl pastāv Dabas gaismā (astrālajā gaismā); un ja mēs no jauna varam šo formu ietērpt redzamajā matērijā, tad mēs varam šo lietu padarīt atkal redzamu. Visa matērija sastāv no trīs elementiem, kas pēc savas būtības ir sērs, dzīvsudrabs un sāls. Ar alķīmijas palīdzību mēs varam izveidot magnētisko pievilkšanos astrālajā formā, un tā varēs pievilkt no elementiem (Akašas) tās sākotnes, kas formai piederēja pirms tā tika iznīcināta, savienot tās un forma kļūtu atkal redzama.”

„Mākslinieki un zinātnieki citreiz saņem no sapņiem informāciju par to, ko viņi ir vēlējušies uzzināt. Viņu iztēle tajā brīdī ir bijusi brīva un sākusi darīt brīnumus. Tā ir piesaukusi kāda zinātnieka vai filosofa Evestru, un tā ir nodevusi savas zināšanas. Līdzīgi notikumi nav nekāds retums, tikai, nākot atpakaļ apzinīgajā dzīvē ārējā pasaulē daudz kas no tā, kas tika parādīts sapņos, parasti tiek aizmirsts. Ja līdzīgs sapnis atnāk, un, ja mēs to gribam saprast, tad, pamostoties, mums nevajag pamest savu istabu vai arī runāt ar kādu; mums vajadzētu pabūt vienatnē un klusumā, neuzņemot nekādu barību, iekams, paejot kādam brīdim, mēs neatcerēsimies savu sapni.”

„Sapņi vairākumā gadījumu ietver sevī lielu nozīmi; kaut gan daudzi patīkami sapņi var nozīmēt nelaimes, bet nepatīkami – prieku, un tamdēļ mums nevajadzētu tiem pārāk uzticēties.”

„Daži cilvēki, samīlējušies kādā un nerodot pretmīlu, dažkārt cenšas ietekmēt savus mīlas objektus, ierodoties pie tiem sapņos. Viņi raksta savu vārdu ar paša asinīm uz papīra loksnītes, un liek to zem savu iemīļoto spilveniem vai gultām; un tad šis cilvēks var ieraudzīt otru sapnī un iemīlēt to. Meitenes bieži liek saviem iemīļotajiem puišiem lentas, jostas, ikonas un citus priekšmetus, lai tik dabūtu rokā viņu mīlestību: tomēr ļoti reti šis pasākums vainagojas panākumiem, jo šīs meitenes aizmirst to, ka mērķa sasniegšanai ir nepieciešama patiesa ticība.”

„Cilvēkam ir redzamā un neredzamā darbnīca. Redzamā darbnīca ir fiziskais ķermenis, neredzamā – tā ir iztēle. Saule dod gaismu, un šī gaisma nav sataustāma, bet mēs to jūtam kā siltumu, un tās stari, ja tiek pareizi koncentrēti, ir spējīgi aizdedzināt māju. Iztēle ir cilvēka dvēseles saule, kas savā sfērā darbojas līdzīgi kā mūsu redzamā saule darbojas savā sfērā. Kur spīd zemes saule, tur zemē iemests grauds sāks dīgt un attīstīties, līdzīgā veidā darbojas arī dvēseles saule, saucot pie dzīvības dvēseles formas.

Redzamās un sajūtamās formas rodas no neredzamajiem elementiem pateicoties saules gaismai. Neredzamie izgarojumi pievelkas un savācas kopā, pārtopot redzamā formā, pateicoties ārējās saules iedarbībai. Cilvēka dvēseles saule ir spējīga darīt tādus pašus brīnumus. Ja šis spēks ir pietiekams, lai izgaismotu cilvēka iekšējās pasaules katru nostūri, tad viņa iztēle spēs darboties un varēs sākt tur radīt, un viss, ko cilvēks iedomāsies, iegūs formu viņa dvēselē.”

„Saule iedarbojas uz zemes redzamo daļu un uz neredzamo matērijas daļu gaisā; iztēle iedarbojas uz dvēseles neredzamo substanci. Redzamā zeme radās no neredzamajiem zemes elementiem, cilvēka ķermenis radās no viņa neredzamās dvēseles, un cilvēka dvēsele ir tik pat cieši saistīta ar zemes dvēseli, kā viņa fiziskais ķermenis ar zemes fizisko ķermeni. Tie atrodas pastāvīgā mijiedarbībā, un bez pēdējā pirmais nevarētu pastāvēt. Redzamā matērija kļūst neredzama un tiek pakļauta dvēseles ietekmei. Neredzamā matērija dvēseles ietekmē tiek organizēta un atkal top redzama.

Ja sieviete, būdama stāvoklī, iedomājas kaut ko ļoti spilgti, tad viņas iztēles auglis var atspoguļoties uz viņas bērna. Iztēle izaug no vēlēšanās, un kā cilvēkam var piemist labestīgas vai ļaunas vēlmes, tāpat viņam piemīt labestīga vai ļauna iztēle. Stipra jebkura veida vēlēšanās radīs spēcīgu iztēli. Lāsti, tāpat kā laba vēlējumi, būs darbīgi, ja tie nāks no sirds.”

„Sievietes iztēle parasti ir spēcīgāka, nekā vīriešiem. Viņa ir kaismīgāka, stiprāka mīlestībā un naidā, un iztēle miega laikā viņu var aiznest uz citām vietām, kur to var ieraudzīt arī citi, kuri ir tādā pašā stāvoklī. Līdzīgos gadījumos viņa patiešām atrodas tajās vietās un var atcerēties tur redzēto, kaut gan viņas fiziskais ķermenis tur nav bijis, jo tieši saprāts, nevis guļošais ķermenis, ir patiesais cilvēks, un viņas saprāts ir tas, kas darbojas.”

„Ja cilvēks mirstot ļoti vēlas, lai ar viņu reizē mirtu vēl kāds, viņa iztēle var radīt spēku, kas ir spējīgs no mirušā ķermeņa izsaukt menstrum (līdzekli) un izveidot formu, kas nes sevī dziņu, kas ir mirušā veidota un vērsta pret citu cilvēku. Tad šis cits var arī nomirt. Īpaši bieži tas notiek ar sievietēm, kuras nomirušas ar radīšanas drudzi. Ja šī sieviete vēlēsies, lai visa pasaule mirtu reizē ar viņu, tad viņas iztēle, kas piepildīta ar indi, ir spējīga izsaukt epidēmiju.”

„Bailes, šausmas, kaislības, vēlmes, prieks un skaudība pēc būtības ir seši dvēseliski stāvokļi, kas ir īpašā iztēles pakļautībā, un attiecīgi arī cilvēka iztēles pakļautībā. Par cik cilvēka saprāts ir Pasaules Saprāta dubultnieks, tad arī šo stāvokļu pirmtēli darbojas pasaules iztēlē, un cilvēka domas var iedarboties uz pasauli, tāpat kā pasaule iedarbojas uz cilvēku. Tāpēc mums būtu vēlams valdīt pār savu iztēli un neļaut tai darboties pašplūsmā. Mums vajadzētu mēģināt apjēgt garu ar gara spēka palīdzību, bet ne ar prāta izdomātām fantāzijām.”

„Cilvēks ir divējāda rakstura būtne, viņam piemīt gan cilvēciska, gan dzīvnieciska iedaba. Ja viņš domā, jūt un darbojas kā cilvēciska būtne, viņš arī ir cilvēks, ja viņš jūt un darbojas kā dzīvnieks, tad viņš arī ir dzīvnieks un ir līdzīgs tam dzīvniekam, kā dvēseliskās īpašības izpaužas caur to. No sārņiem attīrīta iztēle, kas vērsta tieksmei uz labo, padara cilvēku cildenu; zemiska iztēle, kas vedina uz zemisko un vulgāro, velk to uz leju un ved iznīcībā.”

„Gars ir meistars, iztēle – instruments, ķermenis – paklausīgs materiāls. Ar iztēles spēku griba caur domām veido astrālās būtnes. Iztēle nav fantāzija, kas ir muļķības un māņticības pamatā. Cilvēka iztēli apaugļo vēlēšanās un rada darbību. Katrs var tādā mērā apgūt un attīstīt savu iztēli, lai ar tās palīdzību kontaktētos ar gariem un varētu mācīties no tiem. Gari, kas vēlas iespaidot cilvēku, iedarbojas uz viņa iztēli, un tamdēļ tie jo bieži izmanto cilvēka sapņus. Sapņu laikā astrālais cilvēks ar iztēles spēka palīdzību var tikt izcelts no fiziskās formas un var tikt pārvietots lielos attālumos ar noteiktu mērķi. (red. piez. Tā melnie burvji darbojas un šīs darbības tagad tiek pierakstītas „NLO” cilvēku nolaupīšanai, eksperimentiem un hipnozei tāpat kā agrāk to pierakstīja troļļiem.) Iztēlei nav neaizsniedzamu attālumu, un viena cilvēka iztēle spēj ietekmēt otra cilvēka iztēli, lai kur arī tas neatrastos.”

„Iztēle dod dzīvības aizsākumu formai un tā virza tās attīstību. Griba ir šķīdinošais spēks, kas dod iespēju ķermenim piesātināties ar tinktūru. Kurš grib zināt, kā cilvēks var apvienot savu iztēles spēku ar Debesu iztēles spēku, tam ir jāapgūst ceļš, kas pie tā ved. Gudrība, kas tam jāiegūst, nenāk ne no zemes, ne no debess juma (dvēseles pasaules), bet gan izplūst no piektās esences – Pasaules Saprāta. Cilvēks var iegūt radošo spēku, savienojot savu saprātu ar Pasaules Saprātu, un kurš gūs labus panākumus tajā, sasniegs augstāko iespējamo gudrību; zemākās dabas valstības viņam būs pakļautībā, debesu spēki palīdzēs viņam, jo debesis kalpo gudrībai.”

„Līdz cilvēka dzimšanai un nedaudz pēc, viņa dvēsele vēl nav pilnīga, tomēr tā var attīstīties ar gribasspēka palīdzību. Gari ir substancionāli, redzami, vieliski un sajūtami priekš citiem gariem (šeit saprātīgas dvēseles). Tos saista attiecības, kas ir līdzīgas tām, kādas ir starp fiziskajiem ķermeņiem. Gari sarunājas savā starpā ar gribas palīdzību, bet ne ar skaņas palīdzību. Kamēr ķermenis ir miegā, dvēsele var pārvietoties lielos attālumos un darboties tur saprātīgi. Satiekot citu garu, iemiesotu vai neiemiesotu, tā var saieties līdzīgā veidā, kā to dara divas cilvēciskas būtnes satiekot viena otru.

Cilvēks var nodot savas domas citam cilvēkam, kas ir ar viņu simpātiskajā saistībā, jebkurā attālumā, lai arī cik liels tas nebūtu; viņš var iespaidot otru cilvēku tik lielā mērā, ka tas pēc pamošanās no miega sajutīs šo ietekmi un tā darbība fiziskajā plānā tiks ietekmēta, un tas reizēm var nodarīt ļoti lielu ļaunumu cilvēka veselībai. Šis dabas likums ir par pamatu burvestībām un brīnumdarbiem.”

„Vingrināšanās patiesajā viedumā neprasa rituālus un maģiskās formulas, apļu vai simbolu zīmēšanu; tam nav vajadzīga vārdiskā svētība vai aplādēšana, ne lūgšanu skaitīšana, ne pļāpāšana. Ir vajadzīga tikai dziļa ticība visu aptverošā Labā varenajam spēkam, kas var paveikt visu, ja darbojas caur cilvēka saprātu, kas atrodas harmonijā ar šo Labo, un bez tā nevienā jomā nevar gūt panākumus. Patiesais viedais spēks slēpjas patiesā ticībā, bet patiesā ticība balstās uz zināšanām, un bez zināšanām nevar būt arī ticības.

Ja es zinu, ka Dievišķā gudrība ir spējīga veikt kādu darbību, man piemīt patiesa ticība; ja es tikai pieņemu vai cenšos sev iestāstīt to, ka es ticu tādai iespējamībai, tā nav zināšana un tas nedod ticību. Nevienam nevar būt patiesas ticības par to, kas nav patiesība, jo tāda „ticība” būs tikai pārliecība vai spriedums, kas balstās uz patiesības nezināšanu.”

„Tomēr līdzīga pārliecība vai maldīga ticība, esot pietiekami spēcīga, ir spējīga dot spēku ļaunai iztēlei un ir par pamatu buršanām, ar kuru palīdzību viens cilvēks var kaitēt otram, nebaidoties no tā, ka tiks atklāts, jo tā dod iespēju cilvēkam nogalināt vai sakropļot savu ienaidnieku, tajā brīdī atrodoties tālu prom, un nelaimīgais nebūs spējīgs sevi pat aizsargāt, kā tas ir iespējams pie redzama uzbrucēja.”

„Būtu viegli dot kaut kādas rekomendācijas, kurām sekojot jebkurš varētu pārliecināties par mūsu teiktā patiesīgumu. Tomēr izvirtuši ļaudis, iespējams, izmantos šo iespēju sliktos nolūkos; tamdēļ diezin vai būtu vērts nožēlot to, ka ziņas par to, kā vienam cilvēkam ir iespējams kaitēt otram, nekļūst par plaši zināmu lietu. Bet līdzīgas lietas vajadzētu zināt ārstiem, lai tie iemācītos atpazīt dažādu noslēpumainu slimību cēloņus, zināt to ārstēšanas veidus un mācēt ļaunumam likt pretim labā spēkus. ...

Ārsts, sastopoties ar šādu problēmu un nezinot patiesos iemeslus, nevarēs slimnieku izārstēt; bet ja būtu zināms patiesais iemesls, tad viņš izmantotu savu iztēles spēku, lai stātos pretim ļaunumam, kas ir līdzīga spēka radīts.”

„Reizēm naglas, mati, adatas, stikla gabaliņi un daudzi citi priekšmeti, kas izgriezti vai izņemti no dažu slimnieku ķermeņiem, tūlīt tiek aizvietoti ar kādu citu līdzīgu priekšmetu, un tā turpinās daudzus mēnešus, un ārsti atstāj šo slimnieku bez palīdzības, jo nezina ko darīt. Bet ja viņi zinātu savu amatu labāk, tad saprastu, ka šie priekšmeti tiek ievietoti slimniekā ar burvja ļaunās gribas palīdzību. ...”

„Stipra griba ir spējīga ietekmēt vājāku gribu, un tāpēc pirmais, kas ir nepieciešams maģiskajās darbībās, ir gribas attīstīšana. Gribasspēks iedarbojas uz dzīvniekiem daudz vieglāk, nekā uz cilvēkiem. Griba, pastiprināta ar Dievišķo garu, ir spēcīgāka, tā labāk spēj sevi aizsargāt no svešas ietekmes, nekā to spēj dzīvnieku astrālie ķermeņi. Nomodā esoša cilvēka griba var iedarboties uz otru cilvēku, kurš ir nomodā vai miegā, tomēr gadās arī tā, ka viens cilvēks nemanāmi ietekmē otru cilvēku garīgi, laikā kad abi guļ. Viena guļoša cilvēka astrālais ķermenis apciemo otru viņa sapņos un liek iemīlēt to, vai arī kaitē, vai arī liek darīt to, ko tas nedarītu pats pēc savas gribas.” (red. piez. Visi tie gadījumi, par kuriem runā kā par „lietuvēnu” vai cilvēka sūdzībām par sliktu miegu kāda (laulātā) klātbūtnē.) ...

„Gribasspēks ir galvenais arī medicīnā. Labdarīgs cilvēks rada labvēlīgu ietekmi. Tas, kurš visam un visiem skauž un neieredz pats sevi, var sajust uz sevis paša radītās ļaunās domas. ... Es runāju nopietni, jo mūsu ārstiem ir zināmi tikai nedaudzi no šiem spēkiem, kas ir gribas doti. Griba rada garus (spēkus), kam pašiem nepiemīt saprāts, bet kas akli pakļaujas.”

„Cits dižens garīgais spēks atrodas Ticībā. Ticība modina un attīsta gara spēku. Cilvēkam, kuram piemīt stipra ticība, jūtas it kā pacelts no zemes un dzīvo it kā neatkarīgi no ķermeņa. Ar ticības spēku apustuļi un patriarhi veica diženus darbus, kas pārspēj dabas iespējamības, un svētie veica savus brīnumdarbus ar ticības palīdzību. Viņu dzīves laikā šie brīnumdarbi tika veikti ar viņu pašu ticības spēka palīdzību. Citi veikumi, kas tika darīti pie viņu kapa vietām, tika veikti ar to cilvēku ticības spēku, kuri lūdza palīdzību svētajiem. Visi vieduma brīnumi tiek veikti ar Gribu, Iztēli un Ticību.”

„Miris svētais nevienu izārstēt nevar. Dzīvs svētais ārstē slimos ar Dievišķā spēka palīdzību, kas darbojas caur viņu. Šis Dievišķais spēks nemirst kopā ar svētā ķermeni, un tāpēc īstenie svētie turpina dzīvot, kaut arī viņu ķermeņi ir miruši. Spēks, kas palīdz svētajam darīt brīnumus, arī tagad ir dzīvs un ir pieejams visiem. Tas ir Svētā Gara spēks, un, ja tu dzīvo Dievā, Viņš dāvās tev Savu spēku, un tas mācīs tev Dieva likumus un vedīs tevi, kā veda citus svētos un pat apustuļus Pēteri un Pāvilu.”

„Ticībai piemīt daudz lielāks spēks nekā fiziskajam ķermenim. Tavs ķermenis ir redzams un materiāls, bet neredzamais cilvēks dzīvo tevī iekšā, un šis neredzamais cilvēks arī esi tu. Katra darbība, ko veic tavs ķermenis, ir fiziskā cilvēka veikums. Viens darbojas redzami, otrs – neredzami. Ja ievainots ir neredzamais cilvēks, tad tas parādīsies arī viņa redzamajā ķermenī.

Tas reāli strādā, bet pielietot to ir ļoti nelāgs darbs. Nodarboties ar šīm lietām nozīmē pārbaudīt Dieva pacietību, un katrs, kurš gūs panākumus šajā nodarbē, spēcīgi kaitēs savai dvēselei. ... Haldejieši un ēģiptieši veidoja zvaigznājiem atbilstošus tēlus, tie pārvietojās un runāja, tomēr paši veidotāji nepazina šos spēkus, kas darbojās tajos.

Līdzīgas lietas tiek veidotas ar ticības palīdzību, bet ne ar īstenās ticības Dievam palīdzību, bet ar viltus ticību, kas vērsta uz ļaunumu; jo ticība, kas kropļo un nogalina cilvēkus, nevar nākt no labā avota; īstenā ticība var nākt tikai no visaptverošā Labā avota, kur nav vietas ļaunumam. Kur nav labā, tur nav arī patiesības. Sliktais pastāv pasaulē, jo bez sliktā nebūtu iespējams šeit pasaulē iepazīt un izprast labo; bet Labā avotā nevar pastāvēt nekāds ļaunums.”

„Īstenajai ticībai piemīt brīnišķīgs spēks, un tas pārliecina mūs par to, ka mēs paši pēc būtības neesam vienkārši redzami ķermeņi, bet gan gari. Griba rada to, ko ķermenis nevarētu sasniegt, kam piemīt tikai fiziskais spēks. Cilvēkā ir ieliktas diženas spējas, viņš stāv pāri par debesīm un ir stiprāks par zemi. Viņam pieder Ticība, un Ticība ir daudz lielāka gaisma, daudz augstāka, nekā Dabas gaisma, un pārspēj spēkā visas dzīvās būtnes (Dabas garus). Visas viedās darbības balstās uz Ticību.

Ar Ticības, Iztēles un Gribas palīdzību mēs varam sasniegt visu, ko vēlamies. Ticības spēks pieveic visus dabas garus, jo tas ir garīgs spēks, un gars ir augstāks par Dabu. Viss radītais Dabas valstībā var tikt izmainīts ar ticības spēku. Ja mēs veicam kaut kādu darbību, kas sniedzas pāri dabas iespējamības robežai, mēs to varam paveikt pateicoties ticībai; un daudzas slimības var tikt ārstētas ar ticības palīdzību.”

„Astrālajam cilvēkam piemīt magnētiskā daba un tāpēc tas ir spējīgs pievilkt sev spēkus un astrālās pasaules izgarojumus (Akašu). Sekojoši, ja pret visu dabu kopumā ir vērstas kādas nelabvēlīgas astrālas ietekmes, viņš var saslimt. Kad strāvojums beidzas, viņš atkal kļūst vesels. Līdzīgi notiek arī tad, ja laba vai ļauna griba, kas stiprināta ar spēcīgu ticību, pārveido esošos vai izveido jaunus strāvojumus, kas iedarbojas uz astrālo cilvēku.”

„Astrālās plūsmas, ko veido Makrokosma iztēle, iedarbojas uz Mikrokosmu un rada tajā noteiktus stāvokļus, un, atbilstoši, astrālos strāvojumus, ko izsauc cilvēka iztēle un griba, veidojot noteiktus stāvokļus ārējā dabā, un šie strāvojumi var izplatīties lielos attālumos, jo iztēles spēks pārvar visas robežas, līdz kurām aizsniedzas cilvēka doma. Fizioloģiskās norises, kas notiek dzīvās būtnes ķermenī, nāk no astrālo plūsmu ietekmes, debesu fizioloģiskās norises, kas notiek lielajā Dabas organismā, nāk no astrālajiem plūdumiem kopumā.

Vienas astrālās plūsmas apzināti vai neapzināti iedarbojas uz otrām un, ja tas tiks saprasts pietiekamā veidā, mūs pārstās izbrīnīt tas, ka cilvēka doma var radīt izmaiņas Pasaules Saprātā, kas noved pie izmaiņām atmosfērā, izsauc vējus, lietavas, vētras, krusu un zibeņus (red. piez. Visas klimatiskās izmaiņas ir cilvēka domāšanas izraisītas, kurās tehnoloģiskajām ietekmēm ir gluži niecīga sekundāra loma), un tas, ka ļaunums var tikt pārvērsts labajā ar ticības spēku. Debesis ir līdzīgas laukam, kuru cilvēka iztēle apsēj kā ar graudiem. Daba audzē šīs sēklas, un viss, ko rada daba, var tikt atkārtots ar meistarības palīdzību.”

„Kāda priekšmeta gara izsaukšana ir mēģinājums uzzināt tā patieso būtību, ko šis priekšmets pārstāv. Ieraudzīt priekšmeta garu – nozīmē noteikt šī priekšmeta būtību ar visām tā īpašībām un kvalitātēm. Pakļaut priekšmeta garu nozīmē uzzināt to, kā izmantot spēkus, kas apslēpti tajā, priekš pašu izmantošanas vajadzībām. Ja es zinu priekšmeta īpašības, tad es zinu tā garu. Ja es varu izmantot šīs īpašības, priekšmeta gars kalpos man. Bet mums neizdosies neko uzzināt par priekšmetu, kamēr mums neizdosies padarīt tā būtību pieejamu mūsu saprašanai.”

„Ja mēs gribam nodibināt sakarus ar mirušā cilvēka garu, mēs varam izveidot attēlu, ar kā palīdzību mēs šo cilvēku varēsim iztēloties, un uzrakstīsim uz šī attēla vārdu un jautājumu, ko mēs vēlamies uzdot, un pirms gulētiešanas novietosim to zem gulētāja galvas. Miega laikā mirušais var atnākt pie mums un atbildēt uz mūsu jautājumu. Bet šim eksperimentam ir jāpieiet ar nelokāmu ticību un pilnu pārliecību par veiksmīgu iznākumu, savādāk jūs būsit nolemts neveiksmi, jo mirušā gars netiek piesaukts ar izveidoto attēlu, bet gan ar mūsu ticību, kas mūs vieno ar šo garu, un attēls kalpo tik vien priekš tam, lai palīdzētu mūsu iztēlei un padarītu to spēcīgāku.”

„Menstrum, ar kā palīdzību griba veic labu vai ļaunu ietekmi, ir dzīvā Mumia. Mumia (magnētiskais ķermenis) – tā ir forma, kas satur dzīvības esenci. Kad mēs ēdam dzīvnieku gaļu, ne jau šī gaļa atjauno asinis un kaulus mūsu ķermenim, bet gan neredzamais dzīvības nesējs, kas tiek uzņemts no dzīvnieka miesas, un to pārnesot uz mūsu ķermeni, tas var veidot jaunus audus un orgānus.

Ja dzīvnieks mirst no slimības, mēs neēdam tā gaļu, jo tā Mumia ir saindēta ar slimību. Nekad arī mēs neēdam dzīvnieka gaļu, kas miris no vecuma, vai arī pūstošu gaļu, jo tur sadalīšanās procesa rezultātā veselās Mumias vienkārši nav un palikušās daļas ir saindētas ar pūšanas procesiem. Dzīvo būtņu Mumiā ir ietvertas arī būtņu īpašības, no kurām tās var tikt uzņemtas. Tamdēļ mēs nelietojam pārtikā plēsīgo zvēru gaļu, tādu kā: tīģeru, lauvu, savvaļas kaķu un citu plēsēju. Tās satur ugunīgo Mumiu, kas uzbudina cilvēka astrālo esenci, un rada viņā tieksmes, kas raksturīgas dzīvniekam, kam bija piederējušas.” ...

„Dzīvas būtnes Mumia, kas mirusi vardarbīgā nāvē gaisā, atgriežas pie gaisa. Ķermeņa Mumia pieņem tās stihijas, kurā tā sadalās. Ja cilvēks noslīcis, tad viņa Mumia pāriet ūdens stihijā, ja ticis sadedzināts – tad pāriet uguns stihijā.”

„Šiem trīs Mumias veidiem piemīt patiesi brīnumains apslēpts spēks, un daudz brīnumainu lietu var paveikt ar šo spēku palīdzību tas, kurš zina kā to izmantot, īpaši, ja viņš saņem šo Mumiu tieši no tiem, kam šis dzīvības spēks pieder. Tāds cilvēks var kļūt par bendi vai slepkavu, kas reizēm cilvēkus slepkavo tikai tāpēc, lai iegūtu to Mumiu, kas tam nepieciešama priekš viņa ļaunajām darbībām. Tomēr šiem cilvēkiem būtu labāk, ja viņi tiktu iemesti jūrā ar dzirnakmeni kaklā, jo viņu gals ir nožēlojams un viņu dvēseles izbaudīs uz sevi visu ļaunumu, ko paši ir radījuši.”

„Raganas un burvji var noslēgt līgumus ar ļaunajiem gariem un likt tiem pārnest Mumiu uz kādām citām vietām, kur tā var iedarboties uz cilvēkiem bez to ziņas un nodarīt tiem ļaunumu. Tie var ņemt zemi no cilvēku kapu vietām, kas miruši no mēra, un ar tās palīdzību pārnēsāt slimību. Līdzīgā veidā viņi var padarīt slimus ganāmpulkus ar dažādām sērgām, maitāt pienu un nest milzīgu kaitējumu, kaut paši cietušie nemaz nezina uzbrukušās nelaimes cēloni. Daudz varētu stāstīt par to, kas attiecas uz šo priekšmetu, bet mēs nesāksim rakstīt par to, jo nevēlamies sniegt buršanas stundas un ļaut sliktiem cilvēkiem izmantot šīs zināšanas, lai tie varētu kaitēt citiem.”

„Labi būtu valdītājiem sasaukt labus un gudrus cilvēkus, kuri ir zinoši šajās slepenajās mākslās, lai varētu stāties pretim ļaunumam, ko dara slikti cilvēki, kas nodarbojas ar buršanām un brīnumdarbiem. Īpašu uzmanību valdītājiem vajadzētu veltīt klosteriem un publiskajām mājām, jo tur iegribas un ļauna iztēle darbojas ar īpašu spēku. Ļaunie gari savāc tur lielu daudzumu spermas, kas satur spēcīgu Mumiu, ko var izdalīt un izmantot ļauniem nolūkiem; vai arī šī Mumia var sākt sadalīties, pārveidojoties par ļoti spēcīgu indi, kas dod dzīvību neskaitāmam daudzumam neredzamu (mikroskopisku) būtņu, kas var izsaukt mēri. Tā viena ragana var noindēt citas, un tāpēc raganu gari bieži zog spermu no cilvēkiem, kas krituši grēkā, un izmanto to ļaunos nolūkos.” ...

Mēness ir „menstrum mundi” (pasaules menstruālais cikls) un veido samērā sliktu ietekmi. Zelts pievelk merkuriju un savienojas ar to, un līdzīgā veidā saule pievelk „mercurium menstrui mulierum” (sieviešu menstruācijas merkurs). Mēness izlaiž savu kaitīgo ietekmi vienu reizi mēnesī, un arī „menstrum mulierum” (sievietes menstruālais cikls) atjaunojas vienu reizi mēnesī, un šajā laikā savstarpējā pievilkšanās tiem ir īpaši spēcīga.”

„Sievietēm vajadzētu zināt par šādām lietām un pievērst tām uzmanību, savādāk tās var tikt pakļautas lielām briesmām. Zināms, ka mēra laikā sievietes mirst daudz lielākā skaitā, nekā vīrieši. Tāpat ir zināms, ka sievietes, kuras ar vecumu zaudē spēju menstruēt, ir vairāk par citām spējīgas veikt ļaunus vārdojumus un uzlikt ļauno aci, kaitējot cilvēkiem un lopiem.”

„Ja tu ņemsi terpentīnu un uzvārīsi to, spirts no tā izies laukā un paliks pāri tikai sveķi; sajaucot atkal sveķus ar spirtu, tu dabūsi atpakaļ terpentīnu, tieši tādu pašu kā iepriekš. Tāpat arī cilvēka asinis satur sevī ēteri, ugunīgo garu, kam ir savs centrs sirdī, kur tas ir īpaši piesātināts un no kurienes tas izplūst, un no turienes iznākušie stari atkal atgriežas sirdī. Līdzīgi tam arī pasaulei piemīt savs ugunīgais gars, kas caurstrāvo debesu sfēru, un tās centrs saucas par Sauli; ietekmes, kas nāk no Saules, atgriežas pie šī centra.

Saule izstaro siltumu un pievelk zemes tvaikus, un, līdzīgi tam, cilvēka sirds pievelk „humidium menstrui” (menstruālie izgarojumi), indīgos sievietes mikrokosma planetāros izgarojumus. „Spiritus vitae cerebri” (saprāta dzīvības gars) dvēseliski slimam cilvēkam tiek pievilkts ar mēnesi, kā pols pievelk kompasa bultiņu, un tamdēļ pilnā mēness laikā, kad mēness ietekme ir īpaši spēcīga, tāds slimnieks jutīsies sliktāk, sāks murgot; līdzīgā veidā vāja un neaizsargāta cilvēka „Spiritus sensitivus” (jūtīgais gars) var tikt mēness pievilkts un var tik saindēts ar tā nelabvēlīgo ietekmi.”

„Papildus tam, raganas un ļaunie gari spēj izmantot atsevišķus neredzamus indīgus elementus, kas ir izņemti no zirnekļu, varžu un citu pretīgu radījumu ķermeņiem, un izmanto tos savienojumā ar menstruālajām asinīm savu ļauno nodomu realizēšanai, tomēr šīs zinātnes noslēpumus izpaust neklājas. ...

„Pastāv arī kaut kādas vielas, ko izmanto raganas un burvji, un ja tos pievieno ēdienam vai dzērienam, tie ievaino dvēseli tiem, kuri ieēd šo barību, un šī dvēseliskā slimība var izpausties dažādos veidos. Reizēm tā liek vīriešiem un sievietēm stāties mīlas sakaros vai padara tos ķildīgus, liek tiem nevajadzīgi riskēt vai pārvērš par zaķpastalām. Reizēm šādas burvestības rezultātā upuris neprātīgi iemīlas tajos, kas šīs zāles ir iedevis. Gadās, ka saimniece vai saimnieks tādā veidā iemīlas savā kalpotājā, kurš šīs zāles ir iemānījis, un saimnieka vietā pats kļūst par kalpu. Pat zirgi, suņi un citi dzīvnieki tiek pakļauti šādām burvestībām. Ja sieviete ieber šādas zāles vīrietim, tad tas var iemīlēties tik stipri, ka spēs domāt tikai par šo sievieti, un, ja vīrietis dara to pašu ar sievieti, tā visu laiku domās par viņu.”

„Lietas, ko izmanto tādi cilvēki priekš savām vajadzībām, pēc savas būtības nav nekas cits kā substances, kas ilgu laiku saskārušās ar šo cilvēku ķermeņiem un šīs lietas satur kādu daļu no viņu dzīvības spēka. Sievietes sasniedz lielākus panākumus šajos mēģinājumos, jo viņas ir vētrainākas un nesamierināmākas savā vēlmē atriebties, vairāk tendētas uz skaudību un nicināšanu. Esot pilnībā aizgrābtas ar savām fantāzijām, tās dod dzīvību aktīvam garam, kas vērš viņu iztēli uz to, ko viņas vēlas. Amatnieks ņem koka galu un izgriež no tā visu, kas vien ienāk viņam prātā. Līdzīgā kārtā arī iztēle var radīt no dzīvības esences visu vēlamo.

Mumia ir šī esence, ko izmanto iztēle, lai iegūtu kādu formu. Tā aug un attīstās, barojoties ar ticības spēku, bet tiek mazināta un nomākta ar saprāta palīdzību gribasspēka ietekmē. Sievietes iztēle darbojas ar daudz lielāku spēku laikā, kad viņas guļ vai ir nodevušās pašas sev. Tamdēļ tām nav ieteicams ilgi palikt vientulībā. Viņas vajag izklaidēt, jo, esot sliktā noskaņojumā un slēpjot sliktās domas, viņas ar savu iztēles palīdzību var saindēt ēdienu, ko gatavo, vai arī padarīt to nešķīstu, pašām to pat neapzinoties. Sievietēm, kuras gremdējušās savās fantāzijās un kuras nespēj kontrolēt tās, nevajadzētu arī auklēt un audzināt bērnus, jo viņu iztēles ietekme varētu atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz bērniem. Iztēles ietekmē no „Mumia spiritualis” (garīgā Mumia) var izveidoties būtnes, kurām ir milzīgs spēks.”

„Ar iztēles palīdzību nemanāmi var tikt ievietoti cilvēcisko būtņu ķermeņos dažādi lieki priekšmeti, līdzīgi tam kā, piemēram, paņemot akmeni rokā un ievietojot roku ūdens traukā, es palaižu akmeni vaļā un izņemu roku no trauka. Menstruējošas raganas īpaši sekmīgi ar savas iztēles palīdzību var izgaisināt (dematerializēt) priekšmetus. ...

„Iedomu spēks ir dižens ierocis medicīnā. Ar tā palīdzību cilvēkos un dzīvniekos var izsaukt slimības, kā arī tās ārstēt. Bet saslimšana vai izārstēšana notiek ne jau ar simbolu vai figūru palīdzību, bet gan ar iedomu palīdzību, kas ir gribas vadīta.

Cilvēka iedomas nāk no sirds. Sirds ir Mikrokosma grauds, un, izaugot no šī grauda, iedoma pāriet Makrokosmā. Citiem vārdiem sakot, cilvēka iedoma ir grauds, kas kļuvis materiāls vai ķermenisks. Doma ir darbība, kura ir noteikti ievirzīta. Man nav vajadzības ar rokām grozīt savas acis uz turieni, kur es vēlos, jo mana iedoma tās vada pēc manas vēlēšanās. Iedoma rodas no tīras un stipras sirds vēlmes, kas darbojas instinktīvi, bez apzinātās piepūles. Spēcīgas iedomas spēks, kas vērsts uz kādu cilvēku, var pazudināt vai arī izārstēt to, un tas ir atkarīgs no vēlēšanās iedabas, kas atmodina spēku, un šī iedaba var būt gan laba, gan ļauna. Tamdēļ lāsti var atnest ļaunumu, bet labvēlība – labumu, ja tikai tie abi nāk no sirds.” (red. piez. Tieši tādēļ tādas prakses kā vizualizācija, „meditācija” un koncentrācija tika turētas noslēpumā. Ar tām drīkst nodarboties tikai sevišķi, dvēseliski attīrīti un disciplinēti, atbildīgi askēzi ievērojoši Cilvēki. Šīs prakses masveidīgi izplatoties nodara nopietnāku kaitējumu kā narkomānija, noziedzība un epidēmijas kopā ņemtas.)

„Viedums ir dižena apslēpta gudrība, bet tas, ko parasti sauc par spriešanu, ir dižena muļķība. Lai izpaustu gudrību, neprasās vārdošana un iespaidīgas ceremonijas. Gan apļu vilkšana, gan vīraka kvēpināšana pēc savas būtības ir tikai joku plēšana un kārdināšana, kas ir spējīga tikai pievilināt ļaunos garus. Cilvēka sirds ir dižena lieta, tik dižena, ka neviens nespēj pilnībā izteikt tās diženumu. Tā ir nepārejoša un mūžīga kā pats Dievs. Ja mēs apzinātos visu sirds spēku, tad mēs saprastu, ka pasaulē itin viss ir iespējams. Iztēle nostiprinās un pilnveidojas ar ticības palīdzību, un jebkādas šaubas iznīcina tās darba augļus. Ticībai ir jāuztur iztēle, jo tā attīsta gribu. Cilvēkiem līdz šim brīdim tikai tāpēc nepiemīt pilnīga iztēle, ka viņi netic saviem spēkiem, par kuriem viņi pilnībā varētu pārliecināties, ja iegūtu patiesās zināšanas.”

„Ja viena cilvēka iztēle, iedarbojoties uz otru, ne vienmēr dod panākumus, tad tas notiek tāpēc, ka tā ir par vāju, lai izlauztos cauri dvēseles bruņām, kas ir aizsargāta ar spēcīgu pretim stāvošu gribu. Katrs var spēcināt savu gribu un padarīt savu dvēseli neievainojamu, pateicoties dziļai ticībai diženajam Dieva spēkam.”

„Tie, kuri ir spēcīgi savā ticībā un pilni pārliecības, ka dievišķais spēks cilvēkā spēj to aizsargāt no jebkāda ļaunuma, kas nāk no iemiesotām vai neiemiesotām būtnēm, kļūst par nepieejamu šīm būtnēm. Ja pār vāju cilvēku sāk valdīt ļauna griba, kurai viņš nav spējīgs pretoties, ir nepieciešams, lai kāds, kuram piemīt garīgs spēks, to norobežotu no šīs ietekmes. Tārps var izaugt rieksta iekšpusē, čaumala būs vesela un nebūs riekstā ne mazākā cauruma, pa kuru tas būtu varējis ielīst. Līdzīgi tam cilvēkā var iemājot ļaunais gars un izraisīt slimību, nesabojājot ķermeni. Tā gadās, ja cilvēka saprāts ir vājš un viņa dvēsele nav aizsargāta ar ticību un pārliecību, un tamdēļ vislabākās zāles pret visām slimībām ir spēcīgs saprāts, kas apgaismots ar gudrības iekšējo gaismu, kas nāk no Dieva.”

„Ķermeņa slimības var tikt izārstētas ar fiziskiem līdzekļiem vai arī ar gara spēku, kas nāk no dvēseles. Dvēseles slimības tiek ārstētas ar gara spēku, kas darbojas caur dvēseli, bet tam ir vajadzīgs kaut kas daudz vairāk nekā samākslotas lūgšanas un tukšas ceremonijas, ir jāizprot caur savu garu to, ka tas var paveikt visu, ko vien vēlas.”

„Lūgšanas ir veltīgas, ja tās izrunā tikai lūpas, bet sirdī tajā brīdī mājo ļaunums. Ne jau katrs, kurš nēsā garīdznieka drānas, ir gara cilvēks, kaut arī viņš būtu ļoti augstā baznīcas kārtā. Būt cilvēku iesvētītam augstā kārtā vēl nenozīmē, ka tev piemīt liels gara spēks, jo šo spēku var iedot tikai gars. Bet kuram piemīt talants ārstēt slimos un noņemt ļaunu aci ar gara spēku, tas ir Dieva iesvētīts. Pārējie pēc savas būtības ir tikai zintnieki un meļi, neskatoties uz visiem viņu māņticīgajiem uzskatiem, šaubīgajām zināšanām un autoritāti pie cilvēkiem.”

MEDICĪNA

„Archaeus, vai Liquor Vitae (dzīvības eliksīrs), sastāda neredzamo cilvēku. Neredzamais cilvēks ir apslēpts zem redzamā un pieņem ārējā cilvēka formu, kamēr tajā atrodas. Iekšējais cilvēks, ja tā varētu teikt, ir materiālā ķermeņa ēna vai dubultnieks. Viņš pēc savas dabas ir bezmiesisks, bet tam pieder substance. Viņš virza tās formas veidošanos, attīstību un sabrukumu, kurā pats atrodas. Tā ir visbrīnišķīgākā daļa no fiziskā cilvēka. Kā cilvēka attēls ir redzams spogulī, tā arī cilvēka fiziskā forma parādās neredzamajā ķermenī.”

„Archaeus ir esence, kas vienlīdz ir sadalīta starp visām fiziskā ķermeņa daļām, ja pats ķermenis ir pie labas veselības. Viņš ir neredzamais barības avots, kas dod spēku redzamajam ķermenim, un katras Archaeus daļas īpašības atbilst fiziskās daļas dabai, ko tā satur. Spiritus Vitae (dzīvības gars) izplūst no Spiritus Mundi (pasaules gars). Esot Spiritus Mundi emanācija, Spiritus Vitae satur visas kosmiskās ietekmes elementus un tādējādi pastāv kā cēlonis, ar kuru var izskaidrot astrālo ietekmi uz neredzamā cilvēka ķermeni.”

„Archaeus piemīt magnētiska daba, tas pievelk vai atgrūž citus simpātiskus vai antipātiskus spēkus, kas pastāv vienā un tajā pašā plānā. Jo cilvēkam piemīt mazāks pretestības spēks astrālām ietekmēm, jo vairāk viņš tām ir pakļauts. Dzīvības spēks nav ieslēgts cilvēka ķermenī, bet gan apņem to, līdzīgi mirdzošai sfērai, un ir spējīgs iedarboties no attāluma. Šajos pus materiālajos staros cilvēka iztēle var radīt ārstējošu vai slimību veidojošu ietekmi. Tā var vai nu saindēt dzīvības esenci, vai arī attīrīt un atjaunot veselību.”

„Visas slimības, izņemot tās, kas izsauktas mehānisku cēloņu dēļ, nāk no neredzamā, un par to, no kurienes tās rodas, parastā medicīna zina visai maz. Cilvēki, kuriem ir zaudēta garīgās uztveres spēja, nespēj apjēgt to, ka pastāv kas tāds, ko nevar saskatīt. Parastajai medicīnai gandrīz nekas nav zināms par slimībām, kas izsauktas ar smalkajiem cēloņiem, un zinātne par iekšējo slimību ārstēšanu gandrīz pilnībā sastāv no to cēloņu novēršanas, ko izsauc mehāniskas traumas. Tomēr slimību skaits, kas radušās no nezināmas izcelsmes cēloņiem, ievērojami pārsniedz to skaitu, kas radušās no mehāniskajiem cēloņiem, un no šāda veida slimībām mūsu mediķi ārstēt neprot, jo, nezinot cēloņus, viņi nespēj tās novērst.

Pats saprātīgākais, ko viņi var izdarīt, ir novērot slimnieku un izteikt pieņēmumus par tā stāvokli un slimais var būt apmierināts, ja izrakstītās zāles nenesīs viņam lielu ļaunumu un neliks šķēršļus veselības atgūšanai. Labākie no mums zināmajiem ārstiem ir tie, kuri atnes vismazāko kaitējumu. Par nelaimi, viens saindē slimnieku ar dzīvsudrabu, cits sāk ārstēt to ar caurejas līdzekļiem vai asins nolaišanu līdz pat slimnieka nāvei. Daži ir samācījušies tik tālu, ka zaudējuši veselo saprātu, citiem interesē personiskais labums, nevis slimnieka veselība. Slimībai nav tādas tendences mainīt savu raksturu un pielāgoties ārsta dziedināšanas metodēm. Ārstam pašam ir jāspēj saprast slimības cēloņus. Ārstam ir jābūt dabas kalpotājam, nevis tās ienaidniekam. Viņam vajag pareizi izmantot to cīņā par dzīvību, nevis celt ar savu nemākulīgo iejaukšanos jaunu šķēršļus slimības pieveikšanā.”

„Medicīna vairāk ir māksla, nekā zinātne. Citu pieredzes apgūšana var noderēt ārstam, ja viņš nav pietiekami apdāvināts un pati daba nav to apveltījusi ar ārsta talantu. Ja mēs gribam iemācīties iepazīt iekšējo cilvēku, pētot tikai ārējo, mēs nekad nesasniegsim mērķi, jo katra cilvēka uzbūve kaut kādā veidā atšķiras no citu cilvēku uzbūves. Ja ārsts neko vairāk nezina par cilvēku kā to, ko tas pastāsta pats, tad patiesībā viņš zina ļoti maz, jo slimnieks parasti zina tikai to, ka tam sāp tur un tur. Daba gan izsauc slimības, gan arī tās ārstē, un tamdēļ ārstam ir jāpārzina dabas procesi, kas notiek kā redzamajā, tā arī neredzamajā cilvēkā. Tad viņš būs spējīgs atpazīt slimības cēloņus un gaitu, un izmantojot savu saprātu, uzzinās daudz vairāk par slimnieku, nekā to spēj pavēstīt slimnieka ārējais izskats. Ārstēšanas zinības var apgūt mācoties, bet ārstēšanas gudrība ir no Dieva.”

„Vienkāršam cilvēkam nepiemīt gudrība, bet Dieva gudrība var darboties caur viņu. Dievs ir augstāks par Dabu, jo Daba ir Viņa radīta; tamdēļ gudrības atmošanās cilvēkā ir Dieva spēka parādīšanās šajā cilvēkā. Zināšanas, kādas ir jāapgūst cilvēkam, nenāk ne no zemes, ne arī no zvaigznēm, bet gan no Visaugstākā, un tāpēc cilvēks, kurš iepazinis Visaugstāko, var pavēlēt gan zemei, gan zvaigznēm. Pastāv milzīga atšķirība starp spēku, kas ir viedums, kurš novērš neredzamās slimības cēloņus, un spēkus, kas novērš ārējās pazīmes, kas ir fizika, burvestības un šarlatānisms.”

„Archaeus ir dzīvības esence; sākotne, kas satur šo esenci un kalpo par tās nesēju, saucas par Mumia. Mumiā ir ieslēgts milzīgs spēks, un ārstēšana ar Mumias palīdzību ir dabiska lieta, kaut gan to slikti saprot vienkāršā tauta, jo tās augļi pēc būtības paliek nemanāmi, jo priekš tiem, kuriem nav zināšanu, neredzamais nepastāv. Tie uzskata, ka slimos it kā izārstē ar „melnās mākslas” palīdzību vai ar sātana palīdzību, kaut gan patiesībā tās ir absolūti dabiskas lietas un tām ir dabisks pamatojums. Ja arī sātans būtu šo lietu cēlonis, sātanam piemīt tikai tik daudz spēka, cik to tam ir iedevis Dievs. Lai kā arī tur nebūtu, šis spēks ir Dieva spēks.”

„Divējāds spēks darbojas cilvēkā: neredzamais dzīvības spēks un redzamais mehāniskais spēks. Redzamajam ķermenim piemīt savs dabiskais spēks, neredzamajam – savs, līdzekļi pret visām kaitēm vai bojājumiem, kas skar redzamo ķermeni, atrodas neredzamajā ķermenī, jo tas ir tā spēka mājoklis, kas ietekmē dzīvības procesus redzamajā ķermenī, un bez kā tas būtu miris un pūstošs. Kad mēs nodalām dzīvības spēku no redzamās formas, tā mirst un sāk sadalīties; ar dzīvības spēka iepludināšanu mirstošā ķermenī, tas var tikt atkal atdzīvināts. Neredzamie spēki, kas darbojas redzamajā ķermenī, dažkārt var būt ļoti spēcīgi, tie var tikt novirzīti ar iedomu palīdzību un iekustina tos ar gribas palīdzību. Kā lilijas aromāts izplatās gaisā, tā arī dzīvības spēks, kas uzturas neredzamajā ķermenī, pārlīst redzamajā formā un ārpus tās. Fiziskais ķermenis ir spējīgs izveidot redzamos orgānus: acis, ausis, mēli un degunu, – bet visi tie rodas no neredzamā ķermeņa, kuras redzamā forma ir tikai ārējais apvalks.”

„Bet, ja dīglis un fiziskā ķermeņa visu orgānu esences ir ieslēgtas neredzamajā dzīvības nesējā, sekojoši, šis neredzamais mikro kosmiskais ķermenis nes sevī noteiktas īpašības, kas, pareizi izprastas, var tikt pielietotas pēc vajadzības, un ārstēšana ar Mumias palīdzību pierāda šo vārdu patiesīgumu. Neļķes ir skaistas tik ilgi, kamēr tās netiek atrautas no auga, uz kura tās zied, un strutene var ziedēt tikai tik ilgi, kamēr saņem barību no zemes. Bet, ja neļķes ir noplūktas vai arī struteņu saknes ir mirušas, tad šie augi, būdami atdalīti no tā avota, no kura tie visu laiku smēla dzīvības spēku, sāks pūt. Dzīvība, kas liek tiem dzīvot, nemirst, bet tikai pamet mirušo formu; un, ja to atgriež, formu var atkal iedzīvināt.

Mumia vai dzīvības nesējs ir neredzama, un neviens neredz tās aiziešanu. Lai kā arī tur nebūtu, šī garīgā substance satur dzīvības esenci, un ar attiecīgas mākslas palīdzību tā var tikt savienota ar mirstošajām formām un iedzīvināt tās, ja nav sagrauti dzīvībai nepieciešamie orgāni. Tas, ko sastāda dzīvība, ir ietverts Mumia, un, pārvadot Mumia, mēs pārvadām dzīvību. Redzamais ķermenis redz un runā, bet no mums ir slēpti spēki, kas redz un runā caur to. Tāpat arī Mumia darbojas uz redzamo ķermeni un nevar tikt uztverta ar jutekliskajiem orgāniem – var tikai ieraudzīt tā augļus.

Redzamajai formai, izņemot tās svaru bez dzīvības enerģijas nepiemīt nekāds spēks, bet ja tajā ir ieslēgta Mumia, tā daudz ko var paveikt. Mumia ir noslēpums, „cilvēka ziediņš” un patiesais dzīvības eliksīrs. Mumia var no vienas dzīvas būtnes iedarboties uz citu būtni, vai arī tā var būt saistīta ar kaut kādu materiāli redzamu nesēju un tikt izmantota tā apvalkā.”

„Cilvēkam piemīt magnētiskais spēks, ar kura palīdzību tas var pievilkt noteikta rakstura strāvojumus, labus vai ļaunus, tāpat kā to dara magnēts ar dzelzi. Magnēts var tikt izgatavots no dzelzs, kas pievilks dzelzi, un magnēts var tikt izgatavots no kaut kādas dzīvības substances, kas pievilks dzīvības spēkus. Tādu magnētu sauc par „magnes microcosmi” un tas tiek izgatavots no substances, kas kādu laiku atradusies cilvēka ķermenī un tā caurstrāvota ar cilvēka dzīvības spēku. ... Šis process saucas par slimības pārstādīšanu; slimības tāpat var tikt pārstādītas uz stipriem un veseliem dzīvnieku vai cilvēku organismiem; uz šo procesu balstās daudzu burvestību paņēmieni. Tādā veidā slimības var tikt izvilktas no viena cilvēka un pārnestas uz citu; tāpat var tikt izsaukta mīlestība starp divu pretēju dzimumu cilvēkiem un izveidota magnētiska saistība starp cilvēkiem, kuri dzīvo lielos attālumos viens no otra, jo pastāv kopējs dzīvības avots, ar kuru visas būtnes ir simpātiskā saistībā.”

„Daudzas slimības var tikt ārstētas ar simpātiskās saites palīdzību, izmantojot pacienta siltās asinis kā magnētu priekš Mumias. Asinis iegūst no vēnas iegriezuma (red. piez. Donors nododot savas asinis, to saņēmējam nodod arī savas dvēseles īpašības un netikumus, likteni, slimības, bet pretī caur simpātisko saiti saņem „aplaimotā” saņēmēja slimības, īpašības, netikumus un likteni. Veidojas astrālie „siāmas dvīņi”, nerealizētās dzīves un „saistītās personības”. Asins pārliešana ir galvenais melnās maģijas akts ar tālejošām sekām.), ...

Pie ekstremitāšu atrofēšanās ņemas Mumia no augšējās un apakšējās locītavas ... Slimības var ārstēt arī ar pārstādīšanas metodi, kad slimības skartajai vietai tiek uzlikta svaiga liellopa gaļa, to notur tik ilgi, kamēr gaļā neiesūcas sviedri, ...”

Hipericum perforatum (caurumotā asinszāle) bija Paracelza iecienītākā zāle pret elementālēm, gariem un larviem, kas var kaitēt cilvēkam.

„Dzīslas uz tās lapām ir signatūras būtība. Ja tās ir caurdurtas, tas nozīmē, ka šī zāle atvaira visus rēgus cilvēka tuvumā. Rēgi rada redzējumus, radot cilvēka redzei un dzirdei garus, no kuriem veidojas slimības, kas noved cilvēku līdz pašnāvībai vai krītamajai kaitei, vai ārprātam, vai kādai citai kaitei. Hipericum ir gandrīz universāla zāle.”

„Tas, kas veido magnētu, ir pievilkšanās spēks, un tas atrodas ārpus mūsu saprašanas, bet, neskatoties uz to, tas izsauc dzelzs un citu lietu pievilkšanos. Mūsu ārstiem magnēts vienmēr ir bijis lietošanā, bet tie nav veltījuši tam pietiekami daudz uzmanības, nemaz nenojauzdami, ka magnētu var izmantot arī kur citur, nevis tikai naglu pievilkšanai. Mūsu dakteri ir pārstājuši mācīties no pieredzes, tie tikai nodarbojas ar tukšu pļāpāšanu. Ir kauns par to, ka mūsu zinātnes pārstāvji zina tik maz. Katru dienu tiem ir iespējams redzēt magnētus, un tomēr tie turpina rīkoties tā, it kā magnētu nemaz nebūtu.”

„Tie ir sašutuši, ka es nesekoju metodēm, ko mums ir novēlējuši priekšteči. Kamdēļ gan man ir jāseko priekšgājējiem tajā, ja es zinu, ka tiem nav taisnība? Viņi nevarēja zināt lietas, kurās tiem nebija nekādas pieredzes, un būtu muļķīgi sekot viņu kļūdām. Visu, ko es zinu, es esmu apguvis ar pieredzes palīdzību, un es paļaujos uz paša zināšanām, bet ne uz citu nezināšanu.”

„Mūsu dakteri saka, ka magnēts pievelk dzelzi, un patiesi nav daudz jāmācās, lai saprastu to, ko saskata katrs vīrs; bet magnētam ir īpašības, kas nav tik viegli izprotamas, un viena no tām ir – magnēts pievelk visus kareivīgos strāvojumus, kas pastāv organismā.”

„Kareivīgās slimības ir tādas, ka tiek izsauktas emanācijas, kas virzās no iekšpuses uz ārpusi, un tās ir saistībā ar savu radīšanas avotu, citiem vārdiem sakot, iznākošais no kāda centra, saglabā savu ietekmi, nepametot centru. Līdzīgos gadījumos magnētu ir jāuzliek uz slimības centra, lai pievilktu pie tā slimo emanāciju (auru) un ierobežotu slimību, kamēr to no jauna neabsorbē pašas centrs.

Nav jēgas censties apspiest slimības radītās ārējās izpausmes, ja mēs tai pat laikā ļaujam slimībai izplesties. Indīga koka augšanu nevar apturēt, ja tikai vienkārši nogriež dažas atvases vai norauj tam lapas, bet ja mēs piespiedīsim dzīvības substanci, kas ar sakņu palīdzību tiek izsūkta no zemes, atgriezties atpakaļ saknēs un pēc tam zemē, indīgais koks iznīks pats par sevi. Ar magnēta pievilkšanās spēka palīdzību, kas iedarbojas uz saindēto asins emanāciju slimajā vietā, var piespiest šo emanāciju atgriezties atpakaļ rašanās avotā, kur tā tiks absorbēta. Tādā veidā mēs varam iznīcināt šo indi un izārstēt slimo, un nav vajadzīgs bezdarbīgi gaidīt, ko darīs daba. Magnēts ir īpaši noderīgs pie iekaisumiem, asiņošanām un čūlām, pie dzemdes un zarnu trakta slimībām, pie iekšējām un ārējām slimībām.”

„Magnētam ir priekšpuses (ziemeļpols) un mugurpuse (dienvidpols) daļa; pirmā pievelk, otrā atgrūž. Dzemdes spazmu gadījumā magnēta pievelkošā daļa tiek uzlikta uz dzemdes no augšas, bet tā daļa, kas atgrūž, tiek uzlikta no apakšas. Tādā veidā nervu spēks, kas nosaka dzemdes kustību, tiks novirzīts pareizajā virzienā. Krītamās kaites gadījumā, kad nervu fluīdi milzīgā daudzumā tiek piegādāti smadzenēm, pols, kurš atgrūž (negatīvais), ir jāpieliek pie galvas un muguras, bet pievelkošais (pozitīvais) citu magnētu pols – pie vēdera.

Pastāv neskaitāms skaits citu slimību, kuras var tikt izārstētas pareizi pielietojot magnētus; priekš tiem, kuri ir spējīgi izprast līdzīgas lietas, ar šiem mājieniem būs pietiekami; bet tie, kuru saprašana ir par vāju, neapgūs šo paņēmienu, pat tad, ja mēs uzrakstītu veselu sējumu par šo tēmu. Ir gan jāpatur prātā, ka magnēta pielietošanas veids izmainās atkarībā no tā, vai mēs gribam izvilkt slimo emanāciju no ķermeņa vai arī likt pašam centram absorbēt savu emanāciju.”

Slimības, kas izsauktas ar astrālām ietekmēm, ir slimības, kas iedarbojas uz cilvēka astrālo ķermeni, kas pēc tam iedarbojas uz fizisko ķermeni.

Turpinājums sekos ...