Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


PĪTAGORA PAMĀCĪBAS

Ivars Avots (tulkojums no krievu valodas)


Visas četras dvēseles spējas viņā bija vienlīdz harmoniski attīstītas: DOMĀŠANA, kas atviegloja izziņu un spriestspēju. JŪTAS, kas nekļūdīgi noteica, cik lielā mērā tā vai cita lieta ir svarīga un noderīga. SAJŪTAS, kas bija tik attīstītas tā, ka spēja sniegt visas redzes, dzirdes, garšas, smaržas un jutekliskās uztveres nianses. INTUĪCIJA, kas ļāva vienmēr precīzi uzminēt notiekošā cēloņus un sekas, ielūkoties zem visa apslēptā plīvura un paredzēt nākotni.



IEVADS


Mūsdienu paaudzei izdzirdot vārdu Pītagors nāk atmiņā skolas sols, kad ģeometrijā tika mācīta viņa vārdā nosauktā teorēma par taisnleņķa trijstūri, kas grāmatā aizņem tikai nieka dažas lappuses. Pāris stundās šī mācību viela tiek apskatīta, un ar to arī interese par šo, kādreiz tik slaveno vīru, tiek izsmelta. Nav daudz to cilvēku, kuriem prātā ienāk painteresēties par šīs izcilās personības dzīves gaitām un to, ko Pītagors vēl ir mācījis bez šīs visiem zināmās teorēmas. Un ja arī ienāk, tad izrādās, ka šī informācija nemaz nav tik viegli atrodama. Varbūt tikai retajam izdodas skaidrojošo vārdu enciklopēdijās vai kādos specializētos antīkās filosofijas aprakstos izlasīt pārdesmit skopas rindkopas par šo izcilo vīru, kuru savā laikā Dienviditālijas krastos un visā Grieķijā dēvēja par svēto. Un reizē ar malā noliktajām nevajadzīgajām skolas grāmatām, mēs atstājam novārtā arī tos nenovērtējamos dārgumus, ko šis antīkās pasaules filosofs ir novēlējis nākamajām paaudzēm. Tomēr cilvēkam nāktu tikai par labu, ja viņš sāktu paplašināt savu redzesloku, jo nav jau nemaz tik daudz šo izcilo personību, kuru pamācības cauri gadu tūkstošiem pāriet no paaudzes uz paaudzi.

Daudziem mūsdienu izgudrotājiem un filozofiem liekas, ka viņi atklāj un izdomā ko jaunu. Tie saraksta milzum daudz darbu par visdažādākajām tēmām. Pildās neskaitāmi grāmatu plaukti ar jauniem un jauniem rakstu krājumiem. Tomēr, palūkojoties viņu prātojumos rūpīgāk, bieži nākas secināt, ka neko jaunu tomēr šiem rakstītājiem nav izdevies radīt. “Viss jaunais ir tikai sen aizmirsts vecais,” – tā vēsta kāda seno laiku paruna. Un vai tad nebūtu labāk mēģināt atjaunot seno domātāju izteikumus, kā krāmēt plauktu putekļos aizvien jaunu un jaunu autoru darbus. Šie izcilie dižgari savās domās bija ārpus laika un telpas. Viņi runāja par mūžīgām un nepārejošām lietām. Un kas gan priekš šīm diženajām domām ir nieka pāris tūkstoš gadu? Un normālai cilvēka uztverei ir daudz saprotamāki šie antīko domātāju darbi, pretstatā mūsdienu filozofu gaužām sarežģītajiem izklāstiem. Brīžiem pat liekas, ka mūsu laikmeta filozofiem nez vai pašiem ir skaidrs, ko tad viņi īsti ir pateikuši ar šiem tik mainīgās nozīmes daiļskanīgajiem latīņu un grieķu cilmes vārdiem. Tīrā retorika. Bet varbūt vaina slēpjas pavisam citā vietā? Izcilais viduslaiku ārsts un filosofs Paracelzs raksta: “Jebkurš rakstītājs padara par kopīgu īpašumu visus tos mēslus, ko viņš atrod savā galvā, bet kas gan spēj atdalīt graudus no pelavām?”

Cilvēka personība savā būtībā tendēta uz slavas un atzinības iegūšanu. Daudziem piemīt vēlēšanās izcelties uz kopējā fona, iemantot popularitāti vai arī materiālos labumus. Nez vai atradīsies daudz tādu autoru, kuri par visu varu vairītos no sabiedrības atzinības. Taču Pītagors savā skolā skolniekiem pat bija noliedzis saukt sevi vārdā. Viņa atstātajās piezīmēs nekur nebija redzams personas paraksts. Vispārējā atzinība uz šo vīru neatstāja nekādu iespaidu. Tas tamdēļ, ka senais filosofs ļoti labi apzinājās kam patiesībā pieder visa slava un godība. Viņš ļoti labi zināja no kāda avota tiek smeltas šīs garīgās vērtības un kam ir jāpateicas par doto iespēju izpausties.

Pašu vārdu “filosofija” (gr. philo – mīlu; sophia – gudrība) pirmais esot sācis lietot Pītagors, kad runājis par dzīves patieso jēgu, uzsverot, ka pats par sevi neviens cilvēks nevar būt gudrs. Tikai patiesi un līdz sirds dziļumiem iemīlot pašu gudrību rodas iespēja tuvoties šim dievišķajam brīnumam. Bet cilvēkus, kuri paši sevi tautās dēvēja par “gudrajiem”, Pītagors saucis vienkārši par sofistiem.

Lasot šo, ne visai plašo rakstu, iespējams, jūs atradīsit jau labi pazīstamus domu graudus, ko mūsdienu filozofi ir pamanījušies pasniegt kā savus izgudrojumus. Bet patiesībā jau nav nemaz tik svarīgi kāds paraksts tiek palikts zem diženiem vārdiem, un vislabāk, ja tā vispār zem tiem nav. Pasakas, leģendas un senie mīti taču mums neatklāj savus autorus. Šie senču vēstījumi, nesot sevī līdzi mūžīgi nemainīgās vērtības, pilnībā pamet novārtā savus darinātājus. Un tikai pa retam kāda izcila personība spēj noturēties ilgāku laiku pie šiem spārnotajiem vārdiem, jo nekas no laicīgās pasaules nav spējīgs ilgstoši piesaistīties mūžīgajam. Šīs lietas nekad nesajauksies.

Pītagors mums neuzbāžas ar saviem padomiem. Viņš neliek cilvēkiem veikt kaut kādus tur nesaprotamus mistiskus rituālus vai veselajam saprātam nepieņemamas rīcības. Tiek tikai prasīts būt godīgam, taisnīgam un uzticīgam. Vai tiešām tas ir tik daudz? Viņš mums tikai cenšas parādīt vienu no iespējamiem ceļiem, kā var izvairīties no daudzām likstām un likteņa smagajiem triecieniem. Un, ja cilvēks ir spējīgs savā ikdienas dzīves ritumā ieviest kaut nedaudz svētīgu pārmaiņu, tad pozitīvs rezultāts ātri vien liks par sevi manīt. Varbūt ir vērts pamēģināt?



Pītagorisms pēc savas būtības ir ne tik daudz filosofija, cik gaismas reliģija un Apolona tikumiskā tīrība. Tas, būdams par monādi pārvar un pārveido titānisko daudzveidīgumu un sadrumstalotību, kas valda cilvēku dvēselēs un prātos, ieviešot tur gan harmoniju, gan vienotību, un sakārto tos, kas paši par sevi tiecas uz haosu un nepakļaujas kārtībai.


JAMVLIHS

PĪTAGORS (576.p.m.ē. – 496. (pēc citiem avotiem ap 477.) p.m.ē.)


Ja ir radusies vēlme sākt studēt kādu no filosofijām, tad visi saprātīgie, protams, parasti sauc palīgā dievus. Ja rodas tieksme studēt dievišķā Pītagora filosofiju, tad tas ir jādara vēl jo vairāk. Tā cilvēkiem ir dota no Dieva, un to nedrīkst pieņemt savādāk kā debesu dāvanu. Bez tā visa, tās skaistums un diženums tik lielā mērā pārsniedz parastā cilvēka uztveršanas spējas, ka to steigā nemaz nav iespējams saprast. To ir jāapgūst lēnām, mainot sevi soli pa solim.

Par Pītagora ciltskoku runājot, jāpiemin Ankejs, lelegu cilts vadonis, kas pēc nostāstiem bija viens no argonautiem. Viņš saņēma no Pītijas orākula pavēli izvest koloniju no Kefalēnijas, Akādijas un Fesālijas, un, pievienojot vēl klāt Atēnu, Epidavras un Kalhidas iedzīvotājus, nostāties to priekšgalā un apmesties uz dzīvi Melamfīlijas salā, kur bija auglīga augsne un vispār labi apstākļi dzīvošanai. Pilsētu nosauca par Samosu, līdzīgi Kefalēnijas Samijai. Tā jaunajā kopienā caur laulībām tika sajauktas dažādu cilšu asinis. No šīs kopienas, kuras pamatlicējs bija Ankejs, nāca Pītagora māte - Partenīda. Tēvs Mnemarks (arī Mnesarhs) ir cēlies no feniķiešiem (pēc citiem avotiem no sīriešiem), no Tiras pilsētas. Pēc amata viņš bija juvelieris, bet vēlāk sāka nodarboties ar tirdzniecību un kuģoja pa Vidusjūras zemēm. Kleanfs raksta, ka reiz, ieradies Samosā veikalu darījumos un ieraudzījis, ka tur valda bads, Mnemarks pilsētniekiem izdalījis maizi. Par to viņam tika piešķirta Samosas pilsonība. Šeit viņš satiek un iemīlas jaunā un skaistā samosietē – Partenīdā. Kopā viņi bija ļoti laimīgi un dievi jaunajiem mīlētājiem sūtīja visskaistāko no visām veltēm – bērnu.

Kāds dzejnieks no Samosas apgalvoja, ka Pītagors bijis paša Apolona dēls. Šī leģenda cēlās no tā, ka Mnemarks, reiz ceļojot darījuma lietās kopā ar sievu, kurai vēl nebija pamanāmas grūtniecības pazīmes, iegriezās Delfos un pajautāja orākulam par savu gaidāmo ceļojumu uz Sīriju. Pītija pareģoja, ka ceļojums būs ļoti veiksmīgs un ienesīgs. Tāpat tika pareģots arī tas, ka sieva ir stāvoklī un drīzumā piedzims dēls, kas starp jelkad dzimušajiem izcelsies ar savu skaistumu un gudrību un atnesīs cilvēcei milzīgu labumu. Mnemarks saprata, ka orākuls nebūtu pieminējis par dēla dzimšanu, ja dievi to nebūtu apdāvinājuši ar neparastām spējām. Par godu šim brīnišķīgajam pareģojumam viņš mainīja savai sievai vārdu no Partenīdas uz Pītaīdu. Un tā Sidonā, Feniķijā dzimušajam dēlam tika dots vārds Pītagors, jo Pītija bija par to pareģojusi. Nav noliedzams tas, ka Pītagora dvēsele tika hiperborejas Apolona gribas vadīta, un ļoti iespējams, ka tā bija vēl tuvākās radnieciskās saitēs ar šo dievību.

Atgriežoties ar milzīgu peļņu un neizmērojamu bagātību no Sīrijas, Samosā Mnemarks uzceļ svētnīcu par godu Apolonam un nosauc to Pītijas vārdā. Savam dēlam viņš nolemj dot vislabāko audzināšanu un visplašāko izglītību, sūtot Pītagoru mācīties gan pie tā laika labākajiem skolotājiem, gan pie visatzītākajiem priesteriem, lai viņš iegūtu zināšanas visās jomās.

Ziedēšanas svētku pirmajās dienās trīsgadīgajam Pītagoram pirmo reizi apgrieza matus. Jau nākamajā dienā lielie ņēma mazo zēnu sev līdz, lai viņš pirmo reizi varētu redzēt, kā no jūras uz templi dodas Dionīsa gājiens. Jau rudenī, pēc tēva pieprasījuma, trīsgadīgais Pītagors tika ierakstīts Samosas pilsoņu sarakstā.

Vecāki rūpējās, lai viņu dēls iegūtu ļoti daudzpusīgu izglītību pie pašiem labākajiem skolotājiem. Gramatiku, poētiku un retoriku Pītagors apguva pie Hermodamanta, pie tā Kreofila pēcteča, kurš viesībās uzņēma pašu Homēru un saņēma viņa neaizmirstamās poēmas. Hermodomants apmācīja Pītagoru rakstībā, lasīšanā, pareizā izrunā un dzejas mākslā, kā arī dzejas deklamēšanā. Pie Sirosas Ferekīda, kurš tajā laikā vēl nebija tik slavens, Pītagors mācījās dialektiku, fiziku un teogoniju. Ferekīds no Sirosas salas bija Pitaka skolnieks. Runā, ka Ferekīds bija iegādājies senas feniķiešu slepenās mācības grāmatas un tās apguvis pašmācības ceļā. Viņš pirmais noformulē mācību par dvēseļu pārceļošanu – metempsihozi. Pītagors apmeklēja Dionīsa, Hēras, Hēfaista un Apolona dievnamus, kuros viņš mācījās pie priesteriem. Tāpat viņš apmeklēja cītarista, atlētikas un tēlniecības nodarbības.

Jau deviņu gadu vecumā Pītagors saņem pirmās iesvētības dieva Dionīsa templī. Piecpadsmit gadu vecumā Pāna svētnīcā viņu iesvaida dievu noslēpumos, kur tiek atklātas nepieciešamās zināšanas. Tās ir zināšanas par savu dzimumu un dzimuma aizliegumiem. Viņš uzzin, ka nedrīkst sevi apmierināt ar rokām, kopoties ar sava dzimuma pārstāvi vai dzīvniekiem un saieties ar sievieti, kad tai attīrās organisms. Tieši šeit viņš saņem diženo Erota un Psihejas – divu pretējo dzimumu noslēpumu. Ar laiku Pītagors saņem visas pieejamās iesvētīšanas. Libetrahā viņu iepazīstina ar orfejiešu mistēriju noslēpumiem. Tiek uzskatīts, ka tieši no Orfeja mācības viņš aizņemas ideju par dievu skaitlisko iedabu. Tur viņš iegādājas grāmatu „Orfeja svētītais vārds”, no kuras nešķiras līdz pat savai nāvei. Vēlāk Pītagors izvēlas tieši šo orfejiešu pasaules uzskatu par savas mācības stūrakmeni.

Astoņpadsmit gadu vecumā Pītagors tiek pieskaitīts efēbu pulkam. Pēc izcelsmes, pilsonības un fiziskās sagatavotības pārbaudes viņš tiek iereģistrēts kā pilntiesīgs pilsonis sava dēmosa reģistrā, kas pakļauti karaklausībai un nedaudz vēlāk tiek iesaukts kara dienestā pierobežas teritorijās. Lai gan tajā laikā Pītagors jau apzinājās savu patieso aicinājumu kalpot Apolonam, viņš tomēr nevairījās izpildīt savu efēba pienākumu pret valsti, kas izpaudās kā dienests karaspēkā.

Gan sava skaistuma, gan gudrības un izglītotības dēļ Pītagors bija ļoti ieredzēts tā laika sabiedrībā. Pateicoties saviem skaistajiem, garajiem matiem un līdzībai ar pašu Apolonu, viņš tika iesaukts par Zeltmataino Pītagoru. Pēc tēva nāves viņš tika godināts kā pats saprātīgākais. Būdams vēl pavisam jauns, viņš iemantoja vecākās paaudzes atzinību. Daudzi uzskatīja viņu par dieva dēlu. Pītagors, gūstot spēku gan no tādas slavas, gan no iegūtās izglītības un iedzimtās līdzības ar dievību, vēl jo vairāk tiecās būt šo privilēģiju cienīgs un arvien vairāk godāja visu, kas saistīts ar dievišķo pasauli, zinātniskām nodarbēm, īpašu dzīvesveidu, dvēseles mieru un ar sava ķermeņa pilnīgu pārvaldīšanu. Tāpēc arī klīda valodas, ka it kā kāds labais dēmons būtu ieradies Samosā, jo tas runāja un darīja visu ar nesatricināmu mieru un ar kaut kādu neatdarināmu lēnprātību, nepadodoties ne niknumam, ne smiekliem, ne skaudībai, ne strīdiem, ne kaut kādiem nebūt uztraukumiem vai steigai.

Vēl efēbam esot, viņa slava nonāca līdz pat Falesam no Milētas un līdz pat Bjantam no Pirēnas, kuru uzskaitīja par tā laika gudrajiem. Par viņu runāja labus vārdus, viņu godināja visās apkaimes pilsētās.

Polikrats ķērās pie tirānijas, nogalinot vienu brāli un izsūtot otru trimdā tikai tāpēc, lai varētu valdīt viens pats. Pītagors, tad ap divdesmit gadu vecs, paredzēja, pie kā tas viss novedīs, ka tas kavēs viņa mērķiem un viņa mīlestībai uz zināšanām. Viņš nolemj pamest dzimto pilsētu, jo zināšanas viņš meklēja vairāk par visu. Slepus, sava drauga un skolotāja Hermodamanta pavadīts, Pītagors devās uz Miletu, lai tur apmeklētu Ferekīdu, fiziķi Anaksimandru un Falesu.

Kādu laiku uzturoties pie katra no tiem, Pītagors tā iepatikās šiem gudrajiem vīriem, ka tie viņu pieņēma pat savās apspriedēs kā sarunu biedru. Faless brīnījies par viņa pārākumu pār saviem vienaudžiem, kas pārspēja pilsētnieku runās dzirdēto par jauno samosieti. Viņš jauneklim nodeva savas zināšanas, cik nu tas bija viņa spēkos. Tāpat Pītagors neilgu laiku paguva mācīties pie astronoma un fiziķa Anaksimandra. Faless pamudināja Pītagoru doties uz Ēģipti, lai tur Memfisā un Diospolē viņš varētu saņemt zināšanas no priesteriem, jo tikai tie var dot viņam to, kas viņu padarīs par gudru cilvēku. Faless tāpat teica, ka pašam nav tādu, ne dabas dotu, ne mācībās iegūtu zināšanu, lai varētu apmierināt Pītagora vajadzības. Būšot labāk, ja Pītagors uzņems sakarus ar apgaismotajiem priesteriem, taps par pašu gudrāko no cilvēkiem un nostāsies vistuvāk Dievam.

Saņēmis no Falesa un citiem gudriem vīriem derīgus padomus, tajā skaitā par lietderīgu laika izmantošanu un izvairīšanos no vīna lietošanas, gaļas ēšanas un it īpaši no pārēšanās, izvairīšanos no pārāk garšīgām un izsmalcinātām maltītēm, tādā veidā iegūstot mierīgu miegu, dvēseles mieru, nevainojamu veselību un spēcīgu ķermeni. Pītagors devās uz savu dzimšanas vietu – Sidonu, paredzot, ka no turienes viņam būs vieglāk nokļūt Ēģiptē. Ap šo laiku persieši sāka uzbrukumu Lidijas valstij, kas pārvērta arī Miletu un pat visu Ioniju par samērā nedrošu vietu.

Tieši Sidonā viņš satika gudrā Moha pēctečus un citus feniķiešu augstākos priesterus un pieņēma iesvētīšanas visās mistērijās, kas notika dažādās vietās Sīrijā. Pītagors centās nepalaist garām neko, kas viņam varētu noderēt tālākā dievišķo noslēpumu apgūšanā. Šeit viņš padziļināti apguva feniķiešu aritmētiku un skaitļu teoriju. Zeva svētnīcā Karmela kalnā Pītagors pavadīja visilgāk no visām vietām Sidonā. Garas stundas viņš pavadīja kalna virsotnē, kur savulaik uz patstāvīgu dzīvi bija apmetušies ēģiptiešu priesteru pēcteči - sava veida pārceļotāji. Viņš piedalījās viņu dievkalpojumos un apguva tos noslēpumus, kas tika rūpīgi slēpti no plašām tautas masām. Neiesvētītajiem šo kalnu bija aizliegts apmeklēt. Sīrijā Pītagors nodzīvoja septiņus gadus. Kad persieši sakāva babiloniešus un arī Sīrijā tos sāka gaidīt jau kuru katru brīdi, Pītagors nolēma steigā doties uz Ēģipti.

Gribēdams ātrāk nokļūt Ēģiptē, viņš devās bīstamā ceļojumā ar nepazīstamiem ēģiptiešu jūrasbraucējiem, kas jauno ceļinieku uzņēma tikai tādēļ, lai varētu to izdevīgi pārdot kā vergu. Taču ceļojuma laikā Pītagors parādīja sevi kā atturīgu un cienījamu jaunekli. Ar savu laipno izturēšanos pret jūrniekiem viņš iemantoja labāku attieksmi un lika manīt, ka ir kas vairāk nekā parastais cilvēks. Jūrnieki bija dzirdējuši par Karmela kalnu (tas skaitījās svētais kalns un kāpt tajā drīkstēja tikai iesvētītie), no kurienes nokāpa viņu pasažieris un kura vienīgie vārdi bija: “Vai jūs braucat uz Ēģipti?”

Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš uzkāpa uz klāja, sameklēja sev vietu, kur vismazāk varētu traucēt pārējiem, un neizkustējās ne no vietas visa brauciena laikā, kas ilga trīs dienas un divas naktis. Viņš nepieskārās pārtikai, nedzēra, un arī negulēja. Jūrnieki, ņemot to visu vērā, nolēma, ka viņu ceļabiedrs ir dievišķīgs dēmons cilvēka izskatā, kas dodas no Sīrijas uz Ēģipti. Atlikušo ceļa posmu jūrnieki pavadīja lielā godbijībā, cenšoties izturēties daudz cienīgāk nekā viņiem bija pieņemts kā runās, tā rīcībā. Kad ceļojums bija galā, jūrnieki ar lielu dievbijību izsēdināja viņu krastā pašās baltākajās smiltīs, nolikdami trīs dienas neēdušajam jauneklim blakus vislabākos augļus no saviem krājumiem, un devās tālāk savu ceļu. Nedaudz atkopies no grūtā pārbrauciena, Pītagors atjaunoja spēkus ar jūrnieku doto pārtiku un devās uz tuvāko apdzīvoto vietu.

Atsaucoties uz Antifonta rakstīto, Porfīrijs vēsta, ka Pītagors Ēģiptē nokļuva ar tirāna Polikrata palīdzību, jo pēdējais bija liels filosofu cienītājs un labs faraona Amazisa draugs. No faraona Pītagors saņēma ieteikuma vēstules valdošajiem priesteriem gan Memfisā, gan Diaspolē. Apguvis ēģiptiešu valodu un pateicoties ieteikuma vēstulēm, viņš tika pielaists pie priesteru noslēpumiem.

Tikai pēc ļoti grūti izturamu pārbaužu izciešanas, kas ne tuvu nelīdzinājās tām, kas bija pieņemtas Grieķijā, Priesteri pielaida Pītagoru pie ziedošanas ceremonijām un dievkalpojumiem, uz kuriem iepriekš netika pielaists neviens svešzemnieks.

Nonācis Ēģiptē, viņš ar vislielāko centību sāka apstaigāt visas svētvietas un tempļus, izsaucot apbrīnu un simpātijas no to priesteru un praviešu puses, ar kuriem viņam bija darīšana. Pītagors rūpīgi izzināja visu, kas varēja būt noderīgs, neizlaižot ne nostāstus, ne cilvēkus, kuri bija izdaudzināti par savām zināšanām, ne arī rituālus. Viņš apmeklēja visas ievērojamās vietas ar mērķi uzzināt priekš sevis ko jaunu. Pateicoties savai degsmei, viņš apstaigāja visus priesterus, no katra saņemdams kaut ko noderīgu. Divdesmit divus gadus kopumā Pītagors pavadīja Ēģiptes svētnīcās, nodarbojoties ar zvaigžņotās debess pētīšanu un ģeometriju, pamatīgi apgūstot visus dievišķos noslēpumus. Sākotnēji Pītagoram bija doma apmesties uz palikšanu dievietes Atēnas (Neitas) svētnīcā Saisa pilsētā, bet liktenis bija izvēlējies viņam citu ceļu.

Pītagors dzīvoja pie priesteriem līdz tam laikam, kamēr persiešu valdnieks Kambiza II neiekaroja Ēģipti. Vairāk kā divdesmit gadus viņš bija vairījies no persiešu gūsta, tomēr beigu beigās tas viņu panāca. Kad Saisā tika izlaupīts Atēnas templis, Pītagors tika saņemts gūstā un aizvests kopā ar priesteriem uz Bābeli. Tur viņš tikās ar persiešu māgiem, kas labprāt dalījās pieredzē un zināšanās, tā uzzinot svarīgāko viņu mācībā. Šeit Pītagors pilnībā apguva zinātni par skaitļiem, kā arī mūziku un citus priekšmetus. Bābelē šajā laikā bija saplūdušas vienkopus gan seno haldeju priesteru, gan persiešu māgu-praktiķu, gan jūdaisma izredzēto pārstāvju kopienas. Runā, ka tieši šeit viņš tikās ar haldeju Zoroastru, kurš iepazīstināja viņu ar savu mācību. Saskaņā ar to, katrai lietai piemīt divi sākotnējie cēloņi - tēvs un māte. Tēvs – gaisma, māte – tumsa; gaismas puses – karsts, sauss, viegls, ātrs; tumsas puses – auksts, mitrs, smags un lēnīgs. No tiem - no vīrišķās un sievišķās sākotnes sastāv viss kosmoss. Pītagors pavadīja šeit kādu laiku un, kad uzzināja, ka Samosā ir gāzts Polikrats, atgriežas savās vecāku mājās aptuveni piecdesmit piecu gadu vecumā.

Atgriežoties Samosā, tikai nedaudzu vecākās paaudzes cilvēku pazīts, viņš, tāpat kā agrāk, izsauca pilsētniekos izbrīnu ar savu majestātisko izskatu un milzīgajām zināšanām. Viņam tika lūgts mācīt cilvēkus un nodot tiem savas zināšanas, lai tās tiktu izmantotas tēvzemes labā. Viņš mēģināja mācīt ar tām pašām metodēm, ar kādām bija mācīts pats Ēģiptē. Bet samosieši nebija spējīgi apgūt mācību šādā veidā un gala rezultātā viņš netika saprasts tā, kā tas bija nepieciešams. Viņa lekcijas netika apmeklētas un neatradās cilvēki, kas centīgi tiektos uz zināšanām, kuras Pītagors centās iedot samosiešiem.

Samosā Pītagors nekavējoties ķerās pie reliģisko kultu savešanas kārtībā. Viņš parādīja, kā pareizi ir jāvada visi reliģiskie rituāli gan Apolona, gan arī Delosa tempļos. Viņš atjaunoja kalpojošo priesteru zināšanu krājumus rituālo ceremoniju un daudzās citās jomās. Īsi sakot, Pītagors atjaunoja pagrimušās hellēņu attiecības ar dieviem.

Pītagors no Samosas devās uz Krētu un Spartu, lai tur apgūtu sabiedrības vadīšanas likumus. Apguvis visas šīs gudrības, viņš atgriezās dzimtenē jau kā prasmīgs likumdevējs. Vispirms viņš izveidoja apspriežu vietu, kas vēl joprojām saucas par “Pītagora pusapli”. Tur vēl tagad samosieši apspriež sabiedriskās lietas, uzskatot, ka par skaisto, taisnīgo un noderīgo ir jārunā vietā, ko ir veidojis cilvēks, kas rūpējies par visām šīm labajām lietām. Alā, aiz pilsētas sienām, Pītagors sev ierīkoja filosofisko pārdomu vietu un tur pavadīja daudzas dienas un naktis. Viņa slava auga augumā. Pilsētnieki aicināja filosofu uz katru sabiedrisko pasākumu un neviena svarīga tikšanās nenotika bez viņa līdzdalības. Bet neskatoties uz visu to, Pītagors no Samosas devās uz Itāliju, jo uzskatīja par savu tēvzemi vietu, kur ir daudz mācīties gribošu un varošu cilvēku.

Kad persiešu cara ielikteņi un zemes īpašnieki sāka pieprasīt Samosā Polikrata brāļu nākšanu pie varas, Pītagors nolemj doties uz slaveno Krotonu pie daudzajiem domu biedriem. Pa ceļam, iegriezies Delfos, viņš iegravē uz Apolona šķirsta elēģiskas dzejas vārsmas. Pēc tam Krētas salā viņš apmeklē Morga priesterus, līdz visbeidzot izkāpj Itālijas krastos Sibarisas novadā.

Krotonā Pītagora slava viņu pašu bija jau apsteigusi. Visi apbrīnoja šī brīnumainā cilvēka cēlumu un majestātiskumu. Viņš tiešām bija patiesas apbrīnas vērts. Ar savām manierēm viņš prata iegūt visu pilsētnieku labvēlību pret sevi.

Sākumā Pītagors uzbūvēja sev nelielu pagrabiņu zem zemes un palika tur, lai nomirtu. Tomēr, pēc kāda laika, viņš atkal parādījās virszemē izdilis kā skelets. Viņš taisnā ceļā devās uz tautas sapulci un pavēstīja, ka ir tikko atgriezies no Aīda valstības. Pītagors atstāstīja Krotonas iedzīvotājiem visu, kas viņa prombūtnes laikā pilsētā bija noticis, kā arī pavēstīja dažādas ar dvēseļu pārceļošanu saistītas brīnumu lietas, kā arī to, kas notiek Aīda valstībā. Dzīvajiem tika precīzi aprakstīti viņu nomirušie tuvinieki, ar kuriem Pītagors bija ticies. Klausītāji bija tik pārsteigti, ka citi pat sāka raudāt, un visi vienā balsī sauca, ka Pītagors ir dievišķa būtne. Pilsētnieki uzticēja viņam savus bērnus, vīrus un pat sievas, lai visi kaut ko no gudrā vīra iemācītos.

No sākuma Pītagors ar saturīgām un brīnišķīgām runām pilnībā iekaroja pilsētas vadītāju prātus un dvēseles. Pēc tam pēc šo vīru lūguma ķērās klāt arī jaunatnei. Nobeigumā viņš uzstājās ar runu pilsētas sievietēm. Ar jaunatni Pītagors runāja ģimnāzijā, kā arī teica saturīgu runu tūkstošu padomei, kas bija augstākais Krotonas varas orgāns. Ar bērniem tika pārrunāts Apolona templī un ar sievietēm Hēras svētnīcā. Un visas šīs runas bija piemeklētas katrai auditorijai atsevišķi, atkarībā no klausītāju vecuma un dzimuma.

Kad Pītagors sludināja savu mācību vienīgajā publiskajā uzstāšanās reizē, ko viņš sarīkoja, ierodoties Krotonā, sanāca vairāk kā divi tūkstoši klausītāju. Viņa ietekme uz tiem bija tik liela, ka neviens tā arī neaizgāja atpakaļ uz mājām, bet kopā ar sievām un bērniem apmetās pašu celtā milzīgā “kopīgās klausīšanās mājā”. Paši izveidoja kopienu apvidū, ko visi sauca par „Diženo Grieķiju”. Krotonieši, atšķirībā no samosiešiem, ļoti labi uzņēma Pītagora mācību.

Šeit tika pieņemti Pītagora likumi un priekšraksti, kas nekad netika pārkāpti, it kā tie būtu dievu nolikti. Visa šī kopiena bija vienota dvēselē. Īpašums bija visiem kopīgs, pats Pītagors tika pielīdzināts dievībai un salīdzināts ar cilvēkmīlošu un labsirdīgu dēmonu. Aristotelis savā darbā par pītagoriešu filosofiju rakstīja, ka dziļā noslēpumā tika glabāts iedalījums trīs veidu saprātīgās būtnēs - Dievos, cilvēkos un Pītagoram līdzīgās būtnēs. Diženā samosieša skolnieki iedalīja saprātīgās būtnes četrās grupās - dievos, varoņos, Pītagoram līdzīgās būtnēs un vienkāršos cilvēkos. Visi Pītagora skolnieki ar pilnīgu uzticību pieņēma to, ko viņš stāstīja par dieviem, dēmoniem un varoņiem, par kosmosu un visa veida iespējamām debesu sfēru un spīdekļu kustībām, par aptumsumiem, par novirzēm, par pasaules kārtību, par debesīm un zemi, par redzamiem un neredzamiem veidojumiem. Tā viņos izveidojās priekšstats par pasaules patieso uzbūvi, kas nekādā gadījumā nenonāca pretrunā ar to, ko rāda acis, vai kas tiek atskārsts domājot.

Visas šīs mācības mērķis bija atvērt acis cilvēka dvēselei un savaldīt cilvēka prātu. Kopienas pilsoniskā iekārta bija nevainojama, tika saglabāta kopības sajūta un princips “draugiem viss kopīgs”. Tika ievēroti pamatpostulāti – kalpot Dievam un godināt mirušos, ievērot likumus un pamācības, ieturēt klusēšanu un nenodarīt pāri nevienai dzīvai radībai, saglabāt atturīgu dzīvesveidu, būt saprātīgam, vērīgam, dievbijīgam un tikumīgam, vienu vārdu sakot – tas viss bija tiem, kuri vēlējās apgūt mācību.

Lai kur arī Pītagors neietu, viņš visur aicināja: “Visos iespējamos veidos ir jāizvairās un ar uguni, dzelzi un visiem citiem līdzekļiem no ķermeņa jāizdzen slimības, no dvēseles – neziņas tumsību, no kuņģa – pārēšanos, no pilsētas – jukas, no mājas – nesaskaņas, no visa kopumā – liekas pārmērības.”

Kad Krotonas varas vīri palūdza ieteikt ko noderīgu pilsētai, pirmais, ko Pītagors lika, bija uzcelt templi Mūzām, lai tās apsargā pilsētā valdošo labklājību un saticību. Viņš pierādīja, ka Mūzu varā ir ne tikai visi lieliskie tēlojumi, bet arī visa pastāvošā saskaņa un līdzsvars. Vēl viņš ieteica izveidot kopēju pilsētas kasi, kas sastāvētu no daudzu pilsētnieku ieguldītās naudas, ko, ievērojot taisnīguma principus, izmantot jaunās paaudzes pabalstiem. Viņš parādīja cilvēkiem, ka vienu un to pašu spēku pārstāv Zeva valstībā – Temīda, Aīda valstībā – Dīke, bet polisēs – likums. Tas, kurš rīkojies netaisnīgi attiecībā pret sastādītajiem likumiem, lai jūtas tā, it kā tas būtu noziedzies pret visu Visumu.

Vīrus viņš aicināja dzīvot godīgi un tikumīgi, lai būtu par piemēru saviem bērniem kā zināšanās, tā arī uzvedībā. Par vislabāko atzīt to, kurš bez ieteikuma no malas spēj paredzēt, kas priekš viņa ir vislabākais. Otrs cienījamākais ir tas, kurš pēc citu piemēra ir spējis saprast, kas pašam ir nepieciešams, bet vissliktākais ir tas, kurš, rīkojoties nelāgi, cer uz labu iznākumu.

Sievietēm, savukārt, Pītagors ieteica visu savu dzīvi rūpēties par to, lai iemantotu labu slavu un censties līdzināties tikumībā pārākajām. Pēc likumīgā vīra svētnīcu nebūs bezdievīgi apmeklēt tajā pašā dienā, bet pēc piegulētāja to vairs nekad nevajadzētu darīt. Viņš arī aicināja godīgās pilsētnieces nēsāt vienkāršas drānas, jo dārgas rotas un smalkus audumus nākas valkāt tikai heterām, kas izklaidē viesus svinīgos saietos.

Attiecībā uz jauniešiem viņš atzīmēja, ka šajā vecumā tie ir visvairāk pakļauti pārbaudījumiem no dabas puses, jo tieši tad kaislības sasniedz savu visaugstāko pakāpi. Pītagors aicināja jauniešus sevi izglītot un neaizmirst, ka būtu muļķīgi atzīt par pašu svarīgāko saprātu un dot tam priekšroku visa pārējā priekšā, bet tā attīstībai neveltīt ne laiku, ne piepūli. Izglītība tāpat kā labsirdīgi un jauki cilvēki paliek mums uzticīgi līdz pat pašai nāvei. Ar šāda veida uzrunām un pamācībām Pītagors iemantoja uzticību un atzinību pilsētnieku vidū, un daudzi jo daudzi sāka sekot viņa norādījumiem.

Tā ar Krotonas pilsētnieku atbalstu tika nodibināta Pītagora skola, kas vēlāk pārtapa sava veida kopienā. Iestāties šajā skolā nebija vienkārši, un ne visi gribētāji tika uzņemti. Pītagors izvērtēja katra pretendenta rakstura īpašības un spējas, izjautāja citus par tā attieksmi pret saviem vecākiem un draugiem. Pēc tam pats ilgu laiku novēroja kā jauniņais uzvedas dažādās situācijās, kā tas nes savu ķermeni, kādu iespaidu uz to atstāj atsevišķi cilvēki, kā tas spēj savaldīt savas tieksmes un emocijas, neatstājot bez uzmanības ne mazāko sīkumu. Pītagors mācēja pēc ārējām izpausmēm pazīt cilvēka dvēseles tikumisko stāvokli.

Sākotnēji pretendentus pielaida tikai pītagoriešu sporta spēļu laukumā, kur tika spēlētas dažādas spēles. Divcīņas šeit bija aizliegtas, jo Pītagors uzsvēra, ka tās attīsta cilvēkā augstprātību un veicina niknuma uzplūdus un ka īstiem draugiem nepieklājas vienam otru gāzt nost no kājām, vai vārtīties pa zemi līdzīgi meža zvēriem. Jauniešiem bija jāmācās būt pieklājīgiem, iejūtīgiem un izpalīdzīgiem. Pēc spēlēm skolas dārzā notika pārrunas par dažādiem tematiem. Visi tika iesaistīti diskusijās un viss notiekošais nepārtraukti tika novērots. Tos, kuri atbilda prasībām, vēl pāris gadus turēja gaidīšanas neziņā, lai pārbaudītu viņu patieso vēlmi apgūt zināšanas. Pēc tam jaunajiem nozīmēja piecu gadu ilgu klusēšanas pārbaudījumu, kas skaitījās viens no grūtākajiem un kas īpaši attiecās uz spēju atturēties. Šis pārbaudījums ir nācis no tiem, kas savā laikā iedibināja mistērijas. Audzēkņi nedrīkstēja uzdot jautājumus, iebilst vai izteikt savu viedokli. Tie drīkstēja tikai klausīties un pēc tam rūpīgi visu pārdomāt. Izturot šo pārbaudi, kandidāti tika pielaisti klausīties Pītagoru ar iespēju viņu redzēt vaigā, jo visus iepriekšējos gadus viņiem lekcijās nācās sēdēt ārpusē, aiz priekškara, pašu skolotāju nemaz neredzot. No šejienes arī cēlušies vārdi „eksotēriķi” – tie, kas nav pielaisti (šeit: ārējie), un „ezotēriķi” – tie, kas pielaisti (iekšējie).

Pītagors ar saviem skolniekiem apgājās tāpat kā ārsts ar saviem slimniekiem. Slimie, neskatoties uz to, ka tiem netiek skaidrots, kādēļ ar tiem izrīkojas tā vai citādi, tomēr top veseli. Šī paša iemesla dēļ viņš daudziem saviem skaidrojumiem nepievienoja klāt pierādījumus, uzskatot, ka arī bez cēloņu noskaidrošanas ne mazāk lietderīgi ir uzzināt, kas ir jādara un kā ir jārīkojas. (Vispirms izdari, tad vēro rezultātu un tad, ja nesaproti, uzdod jautājumu.)

Jau tik tālu nonākušajiem viss personiskais īpašums bija jānodod kopējā skolas īpašumā. Tas tika nodots speciāli apmācītu cilvēku – politikāņu pārziņā, kurus no attiecīgi sagatavotajiem akusmatiķiem iecēla pats Pītagors. Daži no tiem bija saimnieciskie pārziņi (ekonomi), citi likumdevēji.

Tie, kuri pēc visām pārbaudēm tika atzīti par derīgiem dievišķās mācības apguvei un bija izturējuši arī piecu gadu ilgu klusēšanas pārbaudi, tika pieskaitīti pie ezotēriķiem un varēja atrasties lekciju laikā vienā telpā ar Pītagoru. Šie ezotēriķi jeb matemātiķi praktiskās puses jautājumu apspriešanā vairs nepiedalījās. Viņi padziļināti apguva Pītagora mācību visā tās pilnībā. Vēl astoņus gadus viņiem bija iespēja klausīties skolotāju, bet pēc tam tiem vajadzēja doties prom no skolas, lai varētu sākt patstāvīgi mācīt citus.

Tiem, kuriem neizdevās izturēt pārbaudes un nācās pamest skolu, izsniedza atpakaļ visu iemaksāto naudu un vēl tikpat daudz piemaksāja klāt - pašiem pītagoriešiem viņi bija zuduši. Bet, ja kāds ārpus skolas iznesa mācības noslēpumus, tad tas tika padzīts ar negodu un kopienas teritorijā viņam tika uzbērta kapa kopa un uzstādīts sava veida obelisks, kas gan notika tikai dažas reizes (runā, ka šādi tika padzīti Perils un Kīlons).

Pītagors mēdza teikt, ka tiem, kuri, neizejot attīrīšanas procedūru, ķeras klāt sevis izglītošanai, prāts un sirds atrodas biezos tumšos brikšņos, un šie brikšņi dvēselēs aizēno visu maigo, saprātīgo un lēnprātīgo - traucē domāšanai brīvi augt un pacelties augstākajā plānā. Pītagorietis Līsijs raksta: “Šos brikšņus veido nesavaldīgums un savtīgums. No nesavaldīguma dzimst nešķīstas laulības, izšķērdība, dzeršana, pretdabiskas izpriecas un dažas nevaldāmas vēlmes, kas noved pie domām par stāšanos sakaros ar mātēm vai meitām un kas nebeidzami noved savus upurus līdz iznīcībai. No savtīguma, savukārt, dzimst zādzības, laupīšanas, tēvu slepkavošana, Dieva zaimošana un citi līdzīgi noziegumi. Pirmkārt, ir jāiznīcina materiāls, ar ko šīs kaislības barojas, un brīvais saprāts no šī ļaunuma ir jāattīra ar uguni, dzelzi un visiem citiem iespējamiem veidiem, ko mums dod zinātnes, un tikai tad var tajā likt ko jaunu un noderīgu.” Tieši šeit talkā nāk filosofija, kas ir spējīga neziņā esošu dvēseli nolikt uz īstā ceļa.

Pītagors pirmais sevi sāka dēvēt par filosofu, ne tikai ieviešot šo jaunvārdu, bet arī lieliski apmācot šajā mācībā. Viņš cilvēka dzīvi salīdzināja ar uz gadatirgus svētkiem sanākušu pūli, kur rosās visdažādākie ļaudis un kur katram ir savs mērķis. Viens cenšas pārdot preci pēc iespējas dārgāk, otrs, izrādot savu lielisko augumu, cenšas iegūt klātesošo atzinību, trešais lielās ar savu izmanību, vēl kāds izplūst savos nepārspējamajos runas dotumos. Taču starp tiem ir arī tādi, kuri ir atnākuši to visu pavērot pašas ainavas un pašu notikumu dēļ, lai visu brīnišķīgo sevī atzīmētu. Tāpat arī dzīvē – vienu pārņem vēlme iedzīvoties bagātībās un greznībā, citus pievelk vara un patmīlības valdzinājums, citi izplūst garās runās, bet paši nesavtīgākie ir tie, kuri vienkārši vērojot skaisto, dēvējas par filosofiem.

Zvaigžņotā debesjuma krāšņums un debesu ķermeņu kustība ir priekš tiem, kuri ir spējīgi visā tajā saskatīt kārtību. Skaitļu un proporciju iedaba caurstrāvo visu un ir visa pamatā. Skaitļu un proporciju atbilstībās visas kosmosa daļas saskanīgi savienojas kopējā krāšņumā un noteiktā veidā viena otru papildina. Un patiesā gudrība ir sava veida visa brīnišķā un dievišķā pārzināšana, kas vienmēr darbojas tādā veidā, ka līdz ko kaut kam pieskaras, tā arī tas kļūst brīnišķīgs. Filosofija ir centīga tiekšanās uz visa tā vērošanu. Tādā veidā, tiešām, nenovērtējamas bija Pītagora rūpes par šāda veida audzināšanu, kuras mērķis bija cilvēku nostādīšana uz pareizā ceļa.

Ļoti lielu lomu viņa audzināšanas metodikā ieņēma mūzika. Pītagors uzskatīja, ka ar brīnišķīgu ritmu palīdzību ir iespējams cilvēkos izmainīt dvēseles stāvokļus, izārstēt to tikumiskās kaites, apvaldīt kaislības un nostiprināt dvēselisko spēku sākotnējo harmoniju. Pats atzīmēja, ka dzirdot kopējo sfēru harmoniju un planētu kustību sfērās.

Pītagoriešu skolā pastāvēja divu veidu apmācības veidi jeb filosofijas novirzieni. Vieni bija “matemātiķi”, tas ir, izzinātāji, bet otri - “akusmātiķi”, tas ir klausītāji. Pirmie padziļināti apguva visu mācības būtību pilnībā. Otrie vairāk centās iemūžināt skolotāja izteicienus, tādā veidā saglabājot mācību. Par labāko “akusmātiķi” skaitījās tas, kurš zināja no galvas visvairāk izteicienu. Pateicoties šiem akusmu pārzinātājiem, daudz kas no mācības tika nodots nākamajām paaudzēm. Lūk, dažas no tām: “Turpini savu dzimtu.” “Nemazgājies kopējā pirtī.” “Ar sievieti, kura nēsā zeltlietas, bērnu radīšanai nesaejies.” “Ja kāds prasa padomu, tad centies dot vislabāko.” “Izvairies no iestaigātiem ceļiem.” “Pirmo sien ciet labo sandali.” “Necenties noņemt kādam viņa paša nastu.” “Nestaigā pāri svariem.” “Ejot prom neatskaties.” “Nebaksti uguni ar zobenu.” Visiem šiem izteicieniem bija sava noteikta iekšējā jēga atkarībā no katra skolnieka zināšanu līmeņa. Jo dziļāk skolnieks bija apguvis mācību, jo lielāku informācijas daudzumu viņam šīs akusmas sniedza. Tās bija kā slepeni kodēti vēstījumi. Arī vienkāršā ikdienas sadzīvē šie padomi paglāba no daudzām nelaimēm un pārpratumiem.

Dienas kārtība skolā bija šāda. Bija jāceļas ar pirmajiem saules stariem, lai uzlecošai saulei varētu veltīt pateicības lūgsnas par dāvāto dzīvību. Pirmais, kas jādara, bija jāatsauc atmiņā savi iepriekšējās dienas veikumi un jāizdara attiecīgie secinājumi. Rītu bija jāuzsāk ar nomierinošu pastaigu skolas parkā, kad skolnieks, neviena netraucēts, varēja rīta brīnišķīgajās ainavās nomierināt savu dvēseli. Pītagors uzskatīja, ka labāk ir nevienu nesatikt, kamēr paša dvēsele nav savesta kārtībā un saprāts nav noskaņots uz jauno dienu, un to var paveikt tikai klusumā un mierā. Tikai pēc rīta pastaigas viņi uzsāka sarunas viens ar otru, visbiežāk tempļos. Pēc lūgšanām bija laiks dažādiem ķermeņa vingrinājumiem, kad skolnieki sacentās skriešanā vai dažādās spēlēs, kas attīstīja fizisko spēku. Brokastīs viņi ēda dārzeņus, maizi un medu šūnās. Pēc brokastīm pildīja ar valstiskām un saimnieciskām lietām saistītos darbus. Tad visi gāja priekšpusdienas pastaigā, bet nu jau ne vienatnē, bet divatā vai trijatā, gremdēdamies pārrunās par lekcijās apgūto. Pusdienlaikā sanāca kopā pa desmit skolniekiem, kuri veica mazgāšanās rituālu, tad kvēpināja vīraku un ziedoja dieviem augļus. Tad tika ēstas pusdienas, ko centās pabeigt līdz saules rietam. Uz galda parasti bija, plāceņi, maize, uzkodas, ievārījums un svaigi dārzeņi. Zivis ēda reti, jo Pītagors aizliedza ēst lielāko daļu no jūras zivīm. Pītagoriešiem bija īpatnējs paradums klāt galdā dažādus izsmalcinātus vai saldos ēdienus, tos kādu laiku paturēt galdā un pēc tam atdot apkalpotājiem, lai tādējādi varētu trenēties atturībā no dažādiem kārumiem. Pēc pusdienām parasti tika skaļi lasīts. Lasīja kāds no jaunākajiem skolniekiem, bet ko un kā to noteica kāds no vecākajiem. Parasti lasīja Orfeja, Homēra vai Hēseoda himnu fragmentus. Pēc tam, līdz ar zvaigžņu parādīšanos, visi gāja pie miera. Drēbes pītagoriešiem bija baltas un tīras, tāpat arī gultas veļa. Palagi viņiem bija darināti no liniem, jo aitu vilnas audumus viņi neizmantoja. Medības viņi neatzina un šajā nodarbē nevingrinājās.

Pareiza ēšana bija viena no prasībām, ko skolniekiem vajadzēja ievērot. Pītagors ieteica izvairīties no ēdieniem, kas izsauc nekārtības vēderā, pārlieku lielu gāzu izdalīšanos un trokšņus. Viņš ieteica nelietot pārtikas veidus, kas ir naidīgi dievišķajai iedabai (nešķīstus augus un dzīvniekus), tāpat arī tādus pārtikas produktus, kas skaitās svēti un ir pielūgsmes vērti kā malva, dažas jūras zivju sugas un pupas. Pītagors ieteica ieturēt diētu no graudaugiem, sakņaugiem, augiem, dārzeņiem, piena produktiem, medus un retāk zivīm. Viņš aicināja atturēties no dzīvnieku gaļas, no putniem un olām.

Vienādi ēšanas ierobežojumi netika piemēroti visiem skolniekiem. Daudz vairāk dažādu aizliegumu attiecās uz viscentīgākajiem un tiem, kas bija vistālāk pavirzījušies filosofiskās mācības apgūšanā. Skolniekiem Pītagors vispār aizliedza ēst gaļu, jo tā aptumšo prāta spējas, aizliedza baudīt vīnu un upurēt dieviem dzīvniekus. Viņš mācīja, ka jebkura barība rada dvēselē attiecīgus stāvokļus, un tikai tie, kuriem ir pietiekami daudz prāta, ir spējīgi redzēt un saprast ko un cik ir jāēd.

Pītagorieši bija arī ļoti prasmīgi dziedinātāji. Šie cilvēki labi pārzināja ārstniecības augus, to maģiskās īpašības un to pielietojumu slimību ārstēšanā. Pītagors cilvēku dvēseļu dziedināšanai izmantoja mūziku, attiecīgai slimībai piemeklējot noteiktu skaņu harmoniju. Viena no viņa unikālajām metodēm bija Homēra dzejas deklamēšana, kas bija jālasa sasirgušajam noteiktas mūzikas pavadījumā. Tāpat viņš eksperimentēja arī ar krāsām un smaržām. Pītagors bija pret jebkādu ķirurģisku iejaukšanos, jo uzskatīja to par dievu zaimošanu. Vairumā gadījumu pītagorieši dziedināja ar rokām, retāk ar dažādām ziedēm un kompresēm, kaut arī šajā ziņā viņi bija ļoti zinoši.

Pītagors bija nepārspējams dvēseles dziedināšanas mākslā. Neziņu, miesaskāri, skumjas, dusmas, īgnumu un daudzus citus slimīgus dvēseles stāvokļus viņš prata izārstēt ar vienreizēju meistarību, pamatā izmantojot dvēseles uzmanības pievēršanu dievišķās harmonijas priekšmetiem. Viņš arī uzsvēra, ka lielāka daļa nepareizu dvēselisko stāvokļu kā dusmas, godkāre, bailīgums, alkatība, varmācīgas iegribas, kūtrums un citi stāvokļi ar laiku atsaucas arī uz fizisko ķermeni. Un bieži vien, lai izveseļotos, pirmām kārtām, ir nepieciešams novērst cēloņus, kas izjaukuši dvēseles harmonisko līdzsvaru.

Ja Pītagoram kādreiz uznāca dusmas vai skumjas, tad viņš devās vientuļā pastaigā, kur, neviena netraucēts, varēja atbrīvoties no nevēlamajiem dvēseles stāvokļiem. Skolniekiem viņš aizliedza pieņemt jebkādus lēmumus dusmu ietekmē vai uzsākt kādas rīcības tik ilgi, kamēr dvēsele nav nomierinājusies. Vislabākais nomierināšanās veids, kādu ieteica Pītagors, bija mierīga pastaiga vienatnē brīvā dabā vai arī spēlēt kādu jauku melodiju uz liras. Pēc strīdiem vai paļām viņš ieteica doties uz jūru un pieņemt veldzinošu peldi sāļajā ūdenī.

Pītagors izšķīra astoņus dažādus dvēseles ciešanu stāvokļus. Tie ir: domāšanas enerģija, jūtu dvēseliskā enerģija, nojausmas dvēseliskā enerģija un juteklisko sajūtu dvēseliskā enerģija. Katram no tiem piemīt mērenais (zelta) vidusceļš, kas pieskaitāms tikumībai. Tāpat katram stāvoklim ir pārmērība un nepietiekamība, kas pāriet netikumā. Tikumība ir harmonija (šī pati harmonija arī ir veselība). Ikviens labā izpausmes veids, Dievs, un viss izplatījums ir veidots pēc šiem harmonijas likumiem.

Domāšanas enerģijas vidusmērs, kas vērsts gan uz iekšējo, gan ārējo pasauli, ir pamats saprātīgumam un gudrībai. Šīs enerģijas pārmērība, kas vērsta uz ārējo pasauli, noved pie sašutuma un ātrām dusmām. Šīs enerģijas nepietiekamība, kas vēršas uz iekšējo pasauli, noved pie vīzdegunības un lepnības.

Jūtu dvēseliskās enerģijas vidusmērs, kas vienmērīgi ir vērsts gan uz iekšējo, gan ārējo pasauli, ir pamats taisnīgumam un taisnas tiesas spriešanai. Šīs enerģijas pārmērība, kas vērsta uz ārējās pasaules apgūšanu, noved pie tukšas godkāres. Šīs enerģijas nepietiekamība, kas vēršas uz paša iekšējo pasauli, noved pie skaudības un grūtsirdības.

Nojausmas dvēseliskās enerģijas vidusmērs ir pamats sirsnīgai dievbijībai. Šīs enerģijas pārmērība, kas vērsta uz ārējo pasauli ar mērķi pilnībā pārņemt kontroli pār to, pārvēršas par mantkārību un sīkstulību. Šīs enerģijas nepietiekamība, kas vērsta uz iekšējo dvēseles pasauli, noved pie gļēvulības un bailēm no visa dievišķā.

Juteklisko sajūtu dvēseliskās enerģijas vidusmērs dod īstu un patiesu vīrišķību. Šīs enerģijas pārmērība, kas vērsts uz ārējās pasaules pakļaušanu, noved pie varmācības, tirānijas un vardarbīgām iekārēm. Šīs enerģijas nepietiekamība, kas vēršas uz iekšējo dvēseles pasauli, noved pie negausības un tieksmes labi pieēsties.

Pītagorieši ļoti augstu vērtēja draudzību. Viņš uzsvēra, ka Dabā viss ar visu atrodas nesaraujamās draudzības saitēs - dievi ar cilvēku, dvēsele ar ķermeni, racionālais ar iracionālo, filosofija ar teoriju, cilvēks ar citiem cilvēkiem. Visas saites bez draudzības ir parastas važas, un nekas labs no tām nav sagaidāms. Viņš tāpat uzsvēra, ka primārais cilvēka draudzības saitēs ir garīgais, bet nevis miesiskais. Miesīgs radinieks var būt daudz svešāks par nepazīstamu cilvēku ar līdzīgu domāšanas veidu. Uz to tika likts īpašs uzsvars jau no pirmajām dienām skolā. Pītagors aicināja izskaust no īstas draudzības naidīgumu un konkurences garu. Viņš mācīja, ka draudzībā ir jāiemācās piekāpties vienam otra priekšā, un to jo īpaši vajadzētu darīt gados jaunākajam. No draudzības nekad nevajadzētu izslēgt savstarpējo uzticēšanos – ne mācību laikā, ne arī atpūtas brīžos un nekādā gadījumā nepieļaut draugu starpā ienākam melus.

Par Pītagora skolnieku patieso cēlumu un milzīgo gara spēku liecina leģenda. Tā laika tirāns Dionīsijs, nespējis iemantot neviena pītagorieša draudzību, jo tie bijuši ļoti piesardzīgi un vairījušies no vienvaldības un nelikumībām, nosūtījis trīsdesmit smagi bruņotu vīru pretī pītagoriešiem, kas bija devušies pārgājienā no Tarentas un Metaponiju. Tirāna vīri uzrīkojuši slēpni un uzbrukuši neapbruņotajiem pītagoriešiem. Tie, izprotot radušos situāciju, metušies bēgt, jo bijuši mazākumā un pie tam vēl bez ieročiem. Viņi zināja, ka vīrišķība nozīmē zināt to, no kā ir jāvairās, un kas ir sīvi jāiztur. Viņi būtu paglābušies, jo bruņotie vīri nav spējuši ātri paskriet, ja priekšā neatgadītos ziedošs pupu lauks. Ievērojot aizliegumu pieskarties pupām, viņi apstājušies un uzsākuši cīņu ar bruņotajiem vīriem - viens ar akmeni rokās, otrs ar koku, taču visi līdz pēdējam tikuši karavīru nogalēti. Dionīsija vīri bijuši ļoti samulsuši par tādu iznākumu, jo tiem bija uzdots atvest pītagoriešus dzīvus. Atpakaļceļā tie satikuši divus pītagoriešu pulka atpalicējus. Tas bijis vīrs ar sievu, kura būdama grūtniecības pēdējā mēnesī, spējusi pārvietoties tikai ar nelieliem atelpas brīžiem. Nopriecājušies, ka būs ko aizvest savam pavēlniekam, kareivji izturējušies pret viņiem ļoti saudzīgi. Tirāns visu uzzinājis un teicis, ka cels abus godā. Viņš uzaicinājis tos valdīt kopīgi, taču pītagorieši atteikušies. Tad tirāns teicis, ka atlaidīs tos brīvībā, ja tik tie viņam pateiks, kāpēc vīri labāk gājuši bojā nekā skrējuši iekšā pupu laukā. Pītagorietis atbildējis, ka vīri uzskatījuši par labāku nomirt nekā skriet iekšā pupu laukā. Arī viņš labāk skrietu pupu laukā nekā atklātu, kādēļ vīri neskrēja ziedošajā laukā. Pēc tādas atbildes tirāns licis nonāvēt vīru un sācis spīdzināt sievu, cerot, ka tā, būdama grūta, nobīsies un atklās noslēpumu. Cēlā sieviete nokodusi sev mēli un to izspļāvusi, jo baidījusies, ka sievietes miesa, mocību pieveikta, varētu atklāt noslēpumus, par kuriem ir jāklusē.

Pītagora mācība ļoti ietekmēja arī visas Krotonas dzīvi un ar laiku visu apkārtējo pilsētu labklājību. Viņa skolnieki ieņēma vadošas vietas pilsētu senātos un viņa idejas tika ieviestas dzīvē. Pītagors aicināja cilvēkus ļoti rūpīgi sekot savai mājsaimniecībai, saskaņot savus tēriņus ar patiesajām vajadzībām, jo kopējā kārtība polisēs ir atkarīga no kopējās kārtības pilsētnieku saimniecībās. Pirmais no ļaunumiem, kas ieviešas mājā un pilsētā ir liekā greznība, otrais ļaunums – izlaidība, trešais – izvirtība. Tādēļ Pītagors aicināja cilvēkus visādā veidā atturēties no liekas greznības, pieradināt sevi pie mērenības un veselīga dzīvesveida un neapgānīt sevi ar neko nožēlojamu, nekaunīgu, skandalozu, rupju vai smieklīgu – ar neko, kas varētu izsaukt ko ļaunu. Trīsdesmit gadu laikā, pateicoties pītagoriešu jaunievedumiem pilsētu pārvaldē, visa Dienviditālija labklājības un savstarpējās saskaņas ziņā piedzīvoja vēl neredzētu uzplaukumu.

Par vislielāko ļaunumu pilsētā viņš uzskatīja anarhiju un to, ka nekad nebūs kārtība ne mājā, ne arī pilsētā, ja tās priekšgalā nebūs kārtīgs vadītājs, kas vada no brīvas gribas nesavtīgos nolūkos.

Pītagors apprecējās aptuveni sešdesmit gadu vecumā ar krētieti Feano (arī Teano), kura dzemdēja tam bērnus: dēlus Telavgu, kurš vēlāk kļuva par visas pītagoriešu skolas vadītāju, arī Empedokla skolotāju, Mnemarhu, kurš nomirst vēl pirms tēva, Arimnerstu, meitas Miju, Arigontu un Damo. Pītagora ģimene bija paraugs visām pārējām kopienas ģimenēm. Pēc Pītagora nāves Feano vēl kādu laiku vadīja vienu no pītagoriešu centriem, bet pie meitas Damo glabājās diženā skolotāja atstātās piezīmes. Viņa, dzīvodama trūkumā, ne par kādu naudu nepārdeva šīs piezīmes, jo tā esot gribējis tēvs.

Tiānas Apolonijs par pītagoriešu skolas beidzamajām gaitām raksta šādi. Līdz ar skolas norobežošanos no pārējiem pilsētniekiem arī attieksme pret pašu skolu izmainījās. Jo īpaši tika pārdzīvots, ka daudzi svešzemnieki tika uzņemti skolā, bet pilsētas bagāto ģimeņu bērni tika pieņemti tikai tad, ja skolnieks atbilda prasībām un izturēja pārbaudījumus. Tas jo īpaši aizskāra Krotonas bagāto iedzīvotāju daļu. Kad Pītagora skolnieki sāka ieņemt vadošus amatus apkārtesošo pilsētu polisēs un to ietekme un lēmējtiesības kļuva aizvien lielākas, bagātie krotonieši tomēr neieguva gaidīto varu un īpašumus šajās pilsētās. Tas tikai vairoja neapmierinātību Krotonas turīgāko iedzīvotāju vidū un šie vīri, savukārt, ietekmēja arī pārējos pilsētniekus. Pītagorieši bija galvas tiesu pārāki par vienkāršajiem pilsētniekiem, un tas izsauca skaudību un kopējo neapmierinātību visā Krotonā. Neapmācītam cilvēkam ir grūti savaldīt savas vēlmes un kaislības, un ja vēl jāredz, ka kādam citam tas izdodas īpaši labi, tad augsne nelietīgai rīcībai ātri vien tiek sagatavota.

Orators Kīlons, viens no pilsētas turīgajiem iedzīvotājiem un Ninons, viens no vienkāršajiem pilsētniekiem, pilsētas sapulces laikā publiski apvainoja un nepatiesi apmeloja pītagoriešus. Pēc pāris dienām satracināts pilsētnieku pūlis uzbruka pītagoriešiem viņu mājā netālu no Apolona tempļa un to nodedzināja. Daži no pītagoriešiem paspēja aizbēgt, bet vairākums gāja bojā ugungrēkā. Sazvērnieku izdarītās izmaiņas pilsētu likumdošanā uzlika par pienākumu vajāt pītagoriešus un nodot tos tiesai. Viņu ģimenes tika izraidītas un īpašumi tika atsavināti un pārdalīti. Tikai pēc vairākiem gadiem paši krotonieši nožēloja savu rīcību un aicināja pītagoriešus atgriezties.

Par paša Pītagora nāvi kopīga viedokļa nav. Vieni stāsta, ka viņš gājis bojā pašas sazvērestības laikā, citi, ka viņš tajā laikā ir bijis izbraukumā un nomiris bēdu sagrauzts tālu projām no Krotonas. Trešie stāsta, ka viņš tajā laikā jau esot bijis miris dabīgā nāvē no vecuma.

Viena no versijām ir tāda, ka jau neilgi pēc krotoniešu uzvaras pār naidīgajiem sibariešiem pie Tetraintas, kad tie kļuva par pašiem ietekmīgākajiem un stiprākajiem visā Itālijā, notikumi sāka pieņemt pītagoriešiem nelabvēlīgu nokrāsu. Augošā nepatika pār pītagoriešu pārākumu visās dzīves jomās izvērtās skaudībā un neapmierinātībā un galu galā pārvērtās asiņainā sazvērestībā. Pītagors to visu jau iepriekš bija paredzējis un, neviena nemanīts pametis Krotonu un pārcēlies uz dzīvi Metopontā. Tur viņš pavadīja savas dzīves pēdējos divdesmit gadus līdz pat 477. gadam, kad, ģimenes aprūpēts, aizgāja viņsaulē. Par godu Pītagoram Metopontas iedzīvotāji uzcēla Demētras templi mājas vietā, kur viņš pavadīja sava mūža beidzamo daļu, bet šķērsielu nodēvēja par Mūzeju (Mūzu svētnīca).



PĪTAGORIEŠU ZELTA DZEJA


Pirmām kārtām turi godā nemirstīgos dievus, saglabājot

To vecākuma kārtību kā teikts likumos, un esi uzticīgs zvērestam,

Slavenos varoņus, pazemes dēmonus godā pēc likuma,

Cieni tēvu un māti, velti uzmanību tuvākajiem,

Ar tiem, kas tikumībā visus pārspēj, uzturi draudzību.

Centies darīt cilvēkiem noderīgus darbus un seko padomiem.

Cik vari, neapvainojies uz draugu par sīkiem nodarījumiem:

Kā zināms, kur ir vajadzība, tur arī ir atrodamas iespējas.

Tā arī visu atceries. Un nenododies negausībai,

Ierobežo miegu, iemācies iegrožot vēlmes un niknumu.

Neveic ne pats, ne arī ar citiem apkaunojošus veikumus,

Kas ir pats svarīgākais par visu,

Lai par tavu galveno tiesnesi kļūst sirdsapziņa.

Tiecies vienmēr savos vārdos un darbos būt taisnīgs

Un uzvedība tava lai nekad nekļūst nesaprātīga,

Bet atceries, kad neizbēgamas ir beigas mirstīgajiem

Un ka bagātības te atplūst, te aizplūst.

Mirstīgajiem pēc dievu gribas var tikt uzliktas ciešanas –

Izbeidz kurnēt par likteni, lai arī kāda tev nekristu loze,

Un ja vari, centies sev atrast mierinājumu.

Atceries, ka godīgi cilvēki ir mazāk pakļauti likstām.

Daudz cilvēku dzird gan labas, gan ļaunas runas –

Akli netici, bet arī neatstāj bez uzmanības,

Neuzbudinies, uzzinājis, ka māņi tiek ņemti par īstenību.

To, ko es saku, vienmēr izpildīt centies:

Netici tam, kura vārdi un darbi nav droši,

Pats saki tikai to, ko uzskati par vislabāko.

Pirms dari, padomā, savādāk iznāks dumji.

Nabaga ļaudis reizēm rīkojas nesaprātīgi,

Tu gan dari tikai to, par ko nebūs izmisumā jākrīt.

Nedari darbu, kurā neesi izglītojies,

Bet mācies to, kas vajadzīgs, un dzīve tava būs brīnišķīga.

Ir jāatmet bezrūpība, ja runa iet par veselību.

Mērs ir jāievēro it visā – gan ēšanā, gan dzeršanā,

Gan ķermeniskajos vingrojumos, jo mērs ir tas, kas nav par apgrūtinājumu.

Dzīvesveidu centies ieturēt tīru un ne pārāk greznu,

Sargies no darbiem, kas var skaudību izsaukt.

Nepieļauj pārmērīgus tēriņus, kā to dara dvēselē zemiskie,

Bet arī pārāk neskopojies. Visam pamatā lai ir mērs.

Visus darbus iepriekš apdomā, lai nebūtu sliktāk.

Nomierinošajā miegā tev nevajadzētu laisties ātrāk,

Pirms neesi atmiņā atsaucis katru šodienas veikumu:

Kur esi sagrēkojis? Ko esi spējis paveikt? Un ko esi atstājis nepaveiktu?

Pārliec visu savā prātā, sākot no sākuma, un vēlāk

Priecājies par labajiem veikumiem un nosodi sevi par pārkāpumiem.

Tā rīkojies un apgūsti to, uz ko tev ir jātiecas,

Tā tu atradīsi ceļu, lai sasniegtu dievišķās īpašības.

Vārda zvērestu dodu, kas atvēris mums četrotni,

Kas neizsīkstošajai dzīvībai ir izteka. Ķeries pie darba,

Tik palūdzis dieviem par tā iznākumu. Atceries,

Tā mirstīgās un nemirstīgās pasaules uzbūvi apgūsi,

Kas lietās pārejošs un kas lietās nemainīgs,

Visur, cik vien ir iespējams, iepazīsi dabas vienotību,

Tukšās domas atmetīsi un agrāk apslēpto atklāsi.

Kļūs skaidrs: nelaimīgie ļaudis paši sev atnes ciešanas

Tie ir akli un kurli, kaut gan tiem ir pieejams

Pilnības ceļš, un maz kas zina glābiņu no nelaimēm.

Šī nelaimīgā nolemtība atņem mirstīgajiem saprātu,

Ļaunais liktenis mētā tos no vietas uz vietu.

Apslēptā nesaticība, kas piemīt šiem ļaudīm, seko nelaimēm,

Pazudina tos. Neizsauc to, bet izvairies no tā novēršoties.

Zevs, tēvs! Patiesi tu varētu nosargāt no nelaimēm,

Ja katram atklātu tā augstāko dabu!

Bet tev ir jābūt stingram sevī: dievišķā iedaba pastāv arī mirstīgajos,

Viņiem, sludinot, svētā visu atklāj daba.

Ja tas tev nav svešs, tu norādījumus izpildīsi

Dvēseli savu izārstēsi un no daudzām nelaimēm atbrīvosies.

Barību, es saku, atmet to, ko es norādīju, lai attīrītos

Un, lai attīrītu dvēseli, pie visa pieej ar apdomību

Un vadies no īstajām zināšanām – vislabākā važoņa.

Ja tu, ķermeni pametot, tīrajā ēterī pacelsies,

Kļūsi nemirstīgs un mūžīgs un nāvi nezinošs dievs.




PĪTAGORA PAMĀCĪBAS


· Jaunekli! Pieradini sevi pie pārdomām: tā tu atradināsies no nevajadzīgas daiļrunības.

· Jaunieti! Ar visu sirdi savu iemīli kārtību. Lai tā kļūst tev par svarīgāko likumu.

· Jaunieti! Esi kluss vēstījoša sirmgalvja priekšā.

· Jaunās meitenes! Atceraties, ka seja tikai tad ir skaista, kad tā attēlo daiļu dvēseli.

· Jaunieti! Centies ar vienu reizi izdzert valdzinošo baudījumu kausu.

· Jaunekli! Atceries, ka vienkāršība ir lielisks templis labdarībai. Ja sāksi meklēt tai citu dzīvesvietu, tad aizskarsi to.

· Jaunieti! Katru savu vēlēšanos sūti vajadzības skolā.

· Jaunekli! Jau laicīgi nobruņo sevi pret ieradumiem: ieraduma spēks ir tik milzīgs, ka pieradina cilvēkus pat pie nebrīves.

· Jaunā skaistule! Slēp savā sirdī savas mīlestības dīgli: sargies, lai tas tik ātri neizaug!

· Klusēšanas mīlētāj! Atturies no vīna lietošanas: klusēšana un vīns, saka Homērs, nevar būt savienojami. Klusēšana kaut arī ir līdzīga neauglīgam kokam, pasargā no daudzām apgrēcībām. Jaunieti! Iestādi un kop klusēšanas koku pie zinību mītnes.

· Jaunlaulātie! Lai visi jūsu prieki būtu kopā ar saprātīgumu. Mīliet viens otru, saglabājot tikumu tīrību.

· Neņem sev par sievu tāda cilvēka meitu, kuras tēvs ir turīgāks par paša tēvu.

· Neuzskati sevi par brīvu līdz tam brīdim, kamēr tava iztika nav atkarīga no paša rokām.

· Jaunā sieva! Esi līdzīga smaržīgam ziedam, kas gaida nakti, lai izlītu savā visbrīnišķīgākajā smaržā.

· No pašiem jaunības gadiem mācies būt gudrs: šis vingrinājums prasa veselu cilvēka dzīvi.

· Sameklē sev labu draugu; ja tev tāds ir, tad tu vari iztikt bez dieviem.

· Izvēlies sev draugu; tu nevari viens pats būt laimīgs: laime ir radīta priekš diviem.

· Gaiss un uguns, zeme un ūdens ir nepieciešamās stihijas tavai dzīvei: uzticams draugs ir tikpat daudz tev vajadzīgs.

· Ja tu nevari sev atrast uzticamu draugu, tad esi draugs pats sev.

· Neesi nevienam par vergu, pat savam draugam ne.

· Nemelo, pat ja tev jāglābj savs draugs.

· Cilvēku sabiedrībā uzturies tikai tik ilgi, lai izvēlētos sev sievu un uzticamu draugu.

· Neizvēlies sev par draugu to, kas nedzīvo saskaņā ar savu sievu.

· Ja nevari sev atrast draugu, tad vismaz sameklē sev biedru, kurš ir vienādi zinošs, lai jūs ar savām runām varētu viens otru mierināt.

· Neej bieži sabiedrībā: esi vairāk kopā ar savu ģimeni un apciemo savu draugu.

· Uzaicini savu draugu dzīvot pie sevis: mierinoši ir novecot abiem kopā, esot zem viena jumta. Vientuļa būtne nevar patiesi baudīt dzīvi.

· Neizvēlies sev par draugu zvēru gūstītāju un lai viņa meita nekļūst par tavu sievu.

· Neesi draugs tam, kuram nav tīkama sava zeme - viņam būs netīkams arī draudzības lauks.

· Pēc ilgas un neveiksmīgas drauga meklēšanas, iegādājies sev suni: uzticams suns ir drauga atspoguļojums.

· Ja tev ir uzticams draugs, tad nevajag iet uz Romu, lai ziedotu upuri labo padomu dievam.

· Ja neesi saukts un aicināts, nesēdies pat pie sava brāļa galda. Izslēdz no saraksta tikai savu draugu.

· Tas, kurš apbēdina savu tuvāko, diezin vai pats izbēgs no bēdām.

· Kuģim par piestātni kalpo osta, bet dzīvei – draudzība.

· Cēlsirdīgi ļaudis, pat ja viņi dzīvo dažādās pasaules malās, ir draugi viens otram, pat ja tie nemaz nav pazīstami.

· Ja gribi ar kādu stāties patiesi draudzīgās attiecībās, tad tev nāksies sadalīt pienākumus un apzīmēt tos pareizā veidā saskaņā ar katras puses tikumisko stāvokli, ievērot visas pieklājības normas vienam pret otru un nepieļaut strīdus un naida uzplūdus.

· Kas ir gudrība? Kārtības zināšana. Ja vēlies būt gudrs visā savā dzīves laikā, tad noliec visu savās vietās. Pārejošā laicīgā slava nav salīdzināma ar kārtības mierīgumu, kas redzama gudrā ikdienas darbībā.

· Pirmām kārtām iemācies saukt lietas to īstajos vārdos - tā ir pirmā un pati svarīgākā no visām zinībām.

· Cilvēk! Nedari citiem dzīvniekiem to, ko tu negribētu, lai dara tev.

· Izveido uzmetumu savai dzīvei, un seko tam līdz pēdējam savam brīdim.

· Visu uzmanīgi aplūko, bet neko neņemies izskaidrot.

· Vairāk atzīmē un novēro kā lasi: kas lasa daudz, tas nedara pareizi.

· Kārtība lai pārvalda visus tavus veikumus. Sekojot tai, tu būsi ieguvis noslēpumu darīt visu ar gaidāmo veiksmi.

· Ja tev jautās: ”Kas tā tāda klusēšana?” – atbildi: “Pirmais akmens gudrības templim.”

· Skaiti par pazudušu to dienu, kad tu neesi izbaudījis saules mirdzumu. Saule ir dzīvība, saka Homērs.

· Kārtība lai ir tava dievība! Nepārtraukti velti tai sirds lūgšanas; kārtība vieno visas lietas. Pati daba eksistē caur kārtību.

· Ja tev jautās: kas ir labestība? – atbildi: gudrības mīlestība, kas vērsta uz darbību.

· Dzīves laukā ej ar vienmērīgu un mierīgu soli kā sējējs.

· Lai tā vieta, kur tu esi dzimis, kļūst tev par tēvzemi, ja savā dzīves laikā tu tur esi saskatījis labus tikumus. Īstenā tēvzeme ir tur, kur ir labi tikumi.

· Lai arī kāda nelaime tevi nepārsteigtu, atturi sevi no asarām: pietaupi tās lai varētu apraudāt citu nelaimes.

· Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

· Nevienu neaicini pie sava galda, kad uz tā ir uzlikti tikai parastie ikdienas ēdieni.

· Nepaļaujies uz sievu, kas daudz smejas.

· Vienmēr ieturi pusdienas pie sevis mājās: brīvs un skaidrs var justies tikai savā mājā.

· Savos vārdos un darbos izvairies no banalitātes un ierastā.

· Uz sava suņa uzticību paļaujies jebkurā brīdī, bet uz savas sievas uzticību tikai līdz pirmajai reizei.

· Klausoties un ciešot klusu, tu kļūsi gudrais: gudrības sākums ir klusēšanā.

· Ieturi vienmuļu dzīvesveidu, ja vēlies mierīgu nāvi.

· Vairo savu dzimtu līdzīgi kā zilonis tikai neatkarībā.

· Neesi glaimotājs nedz dzīvajiem, nedz mirušajiem.

· Ja tev jautās: “Kas tā tāda nāve?” – atbildi: “Nezināšana ir visīstākā nāve”.

· Dari labu, ja gribi būt laimīgs: ir jābūt gudram, lai ilgu laiku baudītu laimi.

· Nebaidies no nāves: jo dzīve nav nekas cits, kā punkts neizmērojamā esamības aplī, kas visām būtnēm ir lemts veikt daudzkārt.

· Neturi sev citus gaišreģus, kā tikai gudrus vīrus: nekas nenotiks tāds, ko viņi nebūs paredzējuši.

· Gudrais tikai tad būs ar mieru kļūt bagāts, kad bagātie kļūs gudri.

· Neuzskati zināšanas un gudrību par vienu un to pašu.

· Nospraud robežu savai skaudībai pret zinātnēm, bet neiegrožo savu mīlestību uz patiesību.

· Vieni dieviem taujā par bagātībām; otri par ievērojamiem un augstiem amatiem; citi par garu dzīvi; citi par saprātīgu sievu; citi par patiesību. Bet tu meklē gudrību. Ar viņu pie tevis atnāks visi dārgumi.

· Saprātīgā sieva! Ja gribi, lai tavs vīrs brīvo laiku pavadītu pie tevis, tad pacenties, lai viņš nevienā citā vietā nesaņemtu tik daudz patīkamā, vienkāršā un maigā.

· Gudrā ģimenes māte! Neļauj savām meitām nodoties pārdomām.

· Centies būt vienlaicīgi gudrs un mīlestības cienīgs - redzēt gudru un mīlestības cienīgu ir brīnišķīgs skats.

· Vīrišķajai iedabai neklājas ar vieglu roku atdot to, kas ir iegūts ar lielām grūtībām.

· Atturies no vīna lietošanas: tas ir piens, kas baro kaislības.

· Neslavē skaļi un ilgstoši Dabas labdarību un brīnumus: gudrais, kurš lieto viņas veltes, pārdomā par tām klusējot.

· Runā maz, raksti vēl mazāk.

· Lasi Dabas grāmatā tikai to, kas tev ir skaidrs un saprotams. Par pārējo daudz savu galvu nelauz: to, ko tajā nevari aptvert, tas uz tevi vēl neattiecas.

· Ja gribi pārdzīvot pats sevi un būt cieņā pie saviem pēctečiem, tad atstāj aiz sevis labdarīgu ģimeni un labu grāmatu.

· Neesi viens no tiem, kas izliekas gudri tikai savos sacerējumos.

· Ja vēlies pēc savas nāves atstāt sacerējumus, kas visiem būtu skaidri un saprotami, tad neraksti tajos par dievu būtību.

· Ja gribi dzīvot ilgi un laimīgi, tad baudi dzīvi saprātīgi un ar mēru.

· Nestāsti par saules spožumu nelaimīgam aklajam, un par brīvības priekiem ļautiņiem tumsoņām.

· Ja tev jautās: no kā sastāv labklājība? – atbildi: būt saskaņā ar sevi pašu. Instruments, kas labi noskaņots, izdod saskanīgas skaņas. Labdarīga dvēsele bauda laimi.

· Saprātīgais ceļotāj! Neesi par šķīrēju cīniņā starp čūsku un tīģeri. Tikai tad labsirdīgie var būt mierīgi, kad ļaunie viens otru iznīcina.

· Nedzīvo pie tautas, kurai likumu ir vairāk nekā labu tikumu.

· Ja tev jautās: “Kāda zinātne visvairāk prasa gudrību un saprātīgumu?” – atbildi: “Dziedināšanas zinātne”.

· Nedzīvo tajā pilsētā, kur tautas pieminekļu greznums un lieliskums aizskar vienkāršo ģimeņu nabadzību.

· Ja tev jautās: “Kas tā tāda ir draudzība?” – atbildi: “Divu labsirdīgu dvēseļu savienojums”.

· Dzīvo vienkāršu un skaidru dzīvi, ja gribi būt neatkarīgs.

· Brīvajā laikā darbojies ar zinātnēm: tās mūsu dzīvē sniedz mums neizskaidrojamu labsajūtu.

· Mirstīgais! Kad nelaime sāk klauvēt pie tavām durvīm, tad ver tās vaļā ar smaidu sejā, negaidi, lai tā nāk citu reizi: pretošanās tracina to; pakļaujoties tai, tā zaudē savu spēku.

· Visā savas dzīves ritumā lai tev ir skaidrs prāts, jo apreibināts ķermenis kaltē dvēseli.

· Nepadari savu ķermeni par savas dvēseles kapu.

· Neesi valdonīgs kungs pār citiem. Pat ne pār savu suni.

· Mīlestība ir svēta lieta: neliec to par kopīgas pārspriešanas priekšmetu.

· Nemeklē gudros ne valdnieku pilīs, ne tautas sapulču vietās, bet meklē tos viņu mājās.

· Mirstīgais! Kaut arī tavas dienas ir ātri skrejošas, esot taupīgam, tu vari vēl iegūt laiku, lai justos laimīgs.

· Nestrīdies ar sievu savu bērnu klātbūtnē.

· Nepaļaujies ne uz pilsētas vadītāju, ne tautas zvērestiem, ne arī uz sieviešu solījumiem.

· Lai iepazītu kādas tautas tikumus, vispirms centies apgūt viņu valodu.

· Izvērtē savas vēlmes, izsver savas domas, izskaitļo savus vārdus.

· Esi pats sev pavēlnieks: valdot pār sevi un pareizi rīkojoties, tev būs lieliska valsts un pats svarīgākais amats.

· Kad jānodēvē dzimtene, domās ej pie tās pirmavotiem: tēva mājas ir tās īstenā izcelsme.

· Atturi sevi no dzīvnieku nogalēšanas: tas noveda cilvēkus pie tā, ka viņi sāka nogalināt viens otru.

· Nebaidies no nāves: nāve ir tikai mājokļa maiņa.

· Ar sievieti, kura nēsā zeltlietas, nesaisties priekš bērnu radīšanas.

· Darot labu tautai, nedomā par atdevi: no visiem dzīvniekiem tā ir visnepateicīgākā.

· Nenocērt koku, kas tev devis patvērumu vētras laikā.

· Ziemas laikā neprasi patvērumu nepateicīgajam. Mirušā pīšļi kapvietā nav tik auksti, kā nepateicīgā mājvieta.

· Ja tev jautās: “Kas tā tāda nāve?” – atbildi: “Patiesā nāve – tā ir gara tumsība”. Cik daudz mirušo ir starp dzīvajiem.

· Nodevies pārdomām, bīsties, lai tās nepārvērstos aizgrābtībā.

· Centies savu dzīvi dzīvot tā, lai katras dienas vakarā tu varētu teikt: “Es dzīvoju”.

· Visā savā dzīves plūdumā pieturies pie skaidrības un mērenības: gudrības tempļa vārtiem ir šaura ieeja. Nobarojies un neskaidrs tu nevarēsi caur tiem iziet.

· Savu lauku apstrādā ar savām rokām, neliec to darīt citam piespiedu kārtā: zemkopība prasa brīva cilvēka rokas.

· Ar mērenību nododies noslēpumainajai un dziļdomīgajai metafizikai, tieši pretēji centies vairāk izpētīt esošo.

· Ja tev jautās: “Kas tas ir negodis un bezdievis?” – atbildi: “Netaisnīgs un bezgodīgs cilvēks arī ir pilnīgs bezdievis”.

· Iemācies jau laicīgi norobežot sevi ar gudrības mīlestības vairogu, jo šis ierocis prasa biežu pielietojumu.

· Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr ir ar tevi. Esi labāk vairāk mājās.

· Nedzīvo pie ļoti izglītotas tautas, kurai pieklājība ir stājusies pienākumu vietā.

· Esi labāk nebrīvais, kurš lej ūdeni uz iekarotāja asiņainajām rokām nekā pats iekarotājs.

· Jebkurā lietā prasi padomu savai sirdsapziņai un tikai pēc tam savam draugam.

· Ģimenes tēvs! Neciet, ka sveša roka aizskar tavas sievas vai bērnu galvas.

· Ja tev jautās: “Kas tā tāda gudrības mīlestība?” – atbildi: “Mīlestība uz patiesību, kas skan ar Orfeja liras spēku caur gudro”.

· Sadzēries vīnu, neķeries pie svētā bērnu radīšanas darba.

· Nedomā, ka klusējošajiem dzīvniekiem nav saprāta. Ak, ja tie tik spētu runāt!

· Neprāto ar bērniem, sievietēm un tautu.

· Norobežojis sevi ar saprātu, nododies mierīgi miegam. Agri vai vēlu saprāts pārspēs ikkatru spēku: pārspēs valdnieku un tautas varenību.

· Centies saglabāt nopelnīto slavu, bet ja gadīsies, ka tev to nolaupīs, tad neapjūc un nekrīti izmisumā. Laime nav tajā, lai sauktos par gudru, bet gan par tādu būt.

· Apmeklē gudrā māju: būs viņš mājās vai nē, tu iziesi no tās labāks.

· Ja esi kļuvis par tēvu, neviena priekšā nemeties ceļos, pat savu vecāku priekšā ne.

· Nepiedalies tajās apspriedēs, kur labi vai slikti izsakās par dieviem, labāk centies apstrādāt savu lauku.

· Paliec labāk par trūcīgo, ja bagātības iemantošanas dēļ tev ir jāzemojas vai jāaptraipa tavas rokas ar netaisnību.

· Pirms stāšanās laulībā, tev ir jāzina, ka Dabā viss nepārtraukti ir mainībā: “Šodienas sieviete nav jau vairs tā, kas vakarējā”.

· Nekad nedod pilnu vaļu savai iztēlei: tā var radīt briesmoņus.

· Tikai tad tu vari saukties par brīvu, kad pilnībā esi atzinis to par nepieciešamību.

· Lai Dvēsele tava ir līdzīga stopam, kas atrodas Nepieciešamības rokās.

· Ģimenes māte! Nekad nepamet savus bērnus: dējējvistas prombūtne vienmēr ir par sliktu olām.

· Kad tev būs pietiekami daudz brīvā laika, tad pirmām kārtām centies būt gudrs, pēc tam mācīts.

· Nedomā tik pārdroši, ka tev līdzīgie cilvēki nevar bez tevis iztikt.

· Ja tev jautās: “Kas ir jāsaprot zem vārda gādīgā Amalteja?” – atbildi: “Tautvaldības labiekārtošana. Nav pārpilnības raga bez labiem likumiem”.

· Neesi par pērtiķi nevienam, pat pašai dabai ne.

· Ja tev jautās: “Kas tā tāda zeme?” – atbildi: “Zeme – tā ir zvaigzne, kurai ir plankumi”.

· Viena lāse saprāta ir vērtīgāka par veselu kaudzi ar zināšanām.

· Pieradini savu dvēseli uz pārdomām: drīz tai būs ērgļa spārni.

· Lai tevi nepārņem godkārības gars būt bagātam, jo tas veicinātu trūcīgo pieauguma skaitu. Labāk seko dabīgajai tieksmei būt laimīgam: laime ir pieejama visiem slāņiem.

· Necenšaties pa visu varu atrast diženās zinātnes: no visām zinātnēm tikumība varbūt ir pati vajadzīgākā, bet to jau nemāca.

· Sargājiet savu bērnu asaras, lai tie tās varētu liet uz jūsu kapa.

· Esi patiesības draugs līdz mocekļa galam, bet neesi aizstāvis līdz neciešamībai.

· Ja gribi būt neatkarīgs, dzīvo pieticīgu un skaidru dzīvi.

· Dusmu laikā nevajag ne runāt, ne rīkoties.

· Viesmīlība kļūst nesaprātīga, ja tā tiek izrādīta sliktiem cilvēkiem.

· Dari diženo, nesolot neko dižu.

· Sliktas cerības tāpat kā slikti ceļveži ved uz sliktiem veikumiem.

· Dzīvē ir tāpat kā teātrī: tajā bieži vien slikti cilvēki ieņem vislabākās vietas.

· Zini, ka nekāda izlikšanās nevar palikt ilgi apslēpta.

· No diviem vienlīdz spēcīgiem cilvēkiem stiprāks ir tas, kuram ir taisnība.

· Klusē vai arī saki, ka labāka ir klusēšana.

· Sākums ir puse no visa.

· Neceļat putekļus uz dzīves ceļa.

· Ne rūsa zeltam, ne negods labdarim klāt nemetās.

· Nekad neprasi padomu tiem, kam pieres ir gludas, – viņi nekad nepārdomā.

· Nevienam nevajadzētu krist pārmērībās ne ēšanā, ne dzeršanā.

· Vienlīdz bīstami ir dot neprātim zobenu vai negodīgam – varu.

· Tikai saprātam kā gudram apgādniekam vajadzētu uzticēt visu savu dzīvi un īpaši savu jaunību.

· Pirmām kārtām – nezaudē pašcieņu.

· Pirmām kārtām valdi pār savu mēli.

· Pirmām kārtām centies izpētīt lietas, kas ir tev tuvumā, tad lietas, kas ir ārpus tava redzesloka.

· Pirms sāc runāt, dod laiku savai domai nobriest zem mēles.

· No rīta pieceļoties pajautā sev: ”Kas man būtu jāizdara?” Vakarā, pirms gulētiešanas: “Ko es esmu izdarījis?”

· Statuju daiļo izskats, bet cilvēku – viņa veikumi.

· Stingri sabar savu bērnu, ja viņš nogalējis kādu dzīvu radību: jo no tā sākās cilvēku galēšana.

· Lai arī ko par tevi nedomātu, dari to, ko uzskati par taisnīgu. Vienādi attiecies gan pret nosodījumu, gan pret uzslavām.

· Jokus tāpat kā sāli jālieto ar mēru.

· Lai atcerētos patiesību, vienmēr paturi atmiņā sāli, jo sāls saglabā visu, ko tā pieņem, un tā rodas no vistīrākās saules un vistīrākās jūras.

· Nemērc roku traukā ar iesvētīšanai domātu ūdeni.

· Labais ir darbs, izpriecas visās to izpausmes veidos ir ļaunums. Kas ir ieradies, lai izciestu sodu, tam arī ir jātiek sodītam.

· Ja esi drosmīgi cīnījies un saņēmis ievainojumu no priekšpuses, tad mirt ir pagodinājums, ja nāve tevi pārsteidz bēgošu un no mugurpuses – tad tas ir apkaunojums.

· Labāk pārciest netaisnības nekā nogalēt cilvēku, jo tiesības tiesāt pieder Aīdam, nevis mums, un pēcnāves tiesa izlems, kurš vainīgs, kurš nē.

· Visu savu dzīvi dari labu cilvēkiem. Slavē tos tikai pēc viņu nāves.

· Gudrajam neviena dzīves situācija, pat visneveiksmīgākā, nebūs pārsteigums, jo viņš zina, ka no tā, kas nav mūsu varā, var sagaidīt jebko.

· Kur tikumi ir bez iesvētīšanas, vai iesvētīšana bez tikumiem, tur nav iespējams ilgstoši baudīt laimi un brīvību.

· Kas pakļaujas saprātam, tas pakļaujas dieviem.

· Atstāj priesteriem dieva būtības izpēti; pats labāk nodarbojies ar cilvēka sirds iepazīšanu.

· Nemeklē debesīs citus dievus, izņemot zvaigznes.

· Daba tāpat kā ēna iet līdzi ķermeņiem.

· Daba ir vienota, un nekas nav tai līdzīgs: māte un meita pati sev ir dievu Dievība. Pēti tikai Dabu, pārējo atstāj ļautiņiem.

· Namturi! Neņem pie sevis mājā cilvēku, kurš ir bijis priestera kalpotājs.

· Nedzīvo pie tautas, kurai ir vairāk priesteru, nekā kartības sargu; vairāk likumu nekā labu tikumu; vairāk izlaidīgu sieviešu nekā pilsētnieču, vairāk tempļu nekā skolu; vairāk cietumu nekā viesnīcu.

· Nenicini jūdu tautu par to, ka tie pielūdz ēzeli (nāves dieva Seta (Satana) ēzeļgalvainā forma). Tautas, kas ceļ cilvēku dieva kārtā, vai tie rīkojās saprātīgi?

· Krotonieši! Lai Saule un likums kļūst par jūsu pirmajām dievībām - pirmais izrīko jūsu darbus, bet otrais iekārto jūsu izturēšanos.

· Krotonieši! Lai citas tautas pielūdz dievu Saturnu: jūs iekārtojat dievkalpojumus laika meitai – Patiesībai.

· Krotonieši! Neliekat pātagu savu dievu rokās: citādi jūs būsit vai nu bērni, vai arī nebrīvie.

· Neprasiet dieviem ne lietu, ne spaini: dievi tajā neņem dalību. Dabā viss notiek pēc nemainīgiem likumiem.

· Uzskati par svētiem skaitļus, formas un proporcijas kā izsmalcinātus līdzvērtības bērnus. Līdzvērtība, dižākais cilvēces labums, apstiprinās skaitļos. Skaitļi ir dievu būtība uz Zemes.

· Valdītāji! Aizliedziet priesteriem braukt ar citiem dzīvniekiem, kā tikai ar ēzeļiem. Ar šo dzīvnieku tika vadāti Elevzīnas noslēpumi.

· Tā kā vienkāršajai tautai vajag, lai kaut kas žilbinātu redzi, lai tad dienas diženais gaismeklis kļūst par to dievību. Tauta mīl dievību, kas ir kustībā.

· Krotonieši! Vai gribat atgriezties zelta laikmetā? Tad jums jāpārvērš pareģa zizlis vienkāršā Arkadiešu ganu nūjā.

· Krotonieši! Atturieties no nezināmu dievu pielūgšanas: lai par mūsu pielūgsmes objektiem kļūst saule un citas dievības, kas redzamas debesīs un uz zemes.

· Krotonieši! Uzskatiet par neprātīgu sapņotāju, kurš stāsta jums, ka viņš ir sarunājies ar dieviem.

· Krotonieši! Jauno dievu vietā, kas tiek jums piedāvāti, pieņemiet Taisnīgumu, pievienojot tam saprātīgumu un atturību.

· Gudrības mīlestības skolas vadītāj! Aizliedz ienākt skolā priesterim: priesteris vienmēr ir priesteris.

· Krotonieši! Cenšaties, lai jūsu kalpošana dieviem būtu vienkārša. Massagetiem ir tikai viens Dievs – Saule.

· Nemeklē brīnumus, brīnumi rada izdomājumus par dieviem.

· Krotonas valdītāji! Ja priesteri jums pasludina kādas jaunas dievības parādīšanos, tad pavēliet tiem to turēt slepenībā: tautai tā vairs nav vajadzīga.

· Iemācieties izzināt sevi: sevis izziņa ir vienkāršāka un vajadzīgāka nekā dievu iepazīšana.

· Krotonieši! Iekārtojiet dievkalpojumu debešķīgajai iekārtai (harmonijai). Pirmajā pavasara dienā sanāciet visi kopā pie labi noskaņotas liras un uzdziediet kopīgi saskanīgu dziesmu Dabai, kas sāk savu atmodu.

· Lai sirdsapziņa ir tava vienīgā dievība.

· Valdītāj! Neļauj māksliniekiem attēlot dievu cilvēku ķermeņa veidolā.

· Apstrādā savu lauku: dievi atbrīvo tevi no jebkāda cita pielūgsmes veida. Zemkopība ir pirmā dievu atzinības izpausme.

· Ja pajautās: kas ir senāks par dieviem? – atbilde ir tāda: bailes un cerības.

· Runā par gariem (elementāles un dažādi gari tika saukti par zemākajiem dieviem, Augstākā Radītāja Gribas izpildītājiem), bet nekad nerunā par Dievu.

· Krotonieši! Neveidojiet no vienas dievības daudzus dievus (netulkojiet tos pēc savas sapratnes).

· Krotonieši! Neturiet citus dievus kā tikai taisnīguma zobenu.

· Mēs vienā tonī atbildam: cilvēks nožēlo, ka ir ietērpis dievus sava prāta tēlos (radījis Dieva formas).

· Krotonieši! Ja jūs nevarat būt gudri bez dieviem, tad pieņemiet tos tikai tamdēļ, lai kļūtu par gudriem.

· Labsirdīgie zemkopji! Pēc feniķiešu piemēra neturiet citus dievus (ar vārdu dievs saprot radošo – radošos spēkus un arī radītājus – saprātīgās būtnes dažādās varenības pakāpēs, Cilvēka radošo darbību un Vienotā radošos cēloņus – Gudrību, Gaismu, Kārtību un Telpu. Konteksts un Pītagora Mācība nosaka to, kas ar to jāsaprot), kā tikai lauku, kas jūs baro.

· Neprasi neko dieviem: tie paši ir pakļauti nepieciešamības likumiem.

· Likumdevēj! Nesludini savai tautai viņas tiesības, ja tie vēl nezin un nepilda savus pienākumus. Runāt tai par priekšrocībām, pirms nav tai atgādināti pienākumi, nozīmē sniegt tai sliktu pakalpojumu.

· Valdītāj! Ja gribi vienmēr paturēt tiesības sodīt ļaundarus, tad nepieņem no tiem nekādus pakalpojumus.

· Likumdevēj! Neraksti likumus tautai, kurai nav īpašuma. Pilsonim bez īpašuma nav dzimtenes.

· Likumdevēj! Nevajag teikt ļaudīm: “Esiet labdarīgi”, bet vajag novērst viņus no gadījumiem būt netikumīgiem.

· Likumdevēj! Aizliedz atrasties pilsētā cilvēkam, kurš ir apgādībā pie tiem, kam viņš liek smieties.

· Valdītāj! Neraksti stingrus likumus, lai apkarotu pārlieku greznību, bet tikai iesēj sabiedriskajā viedoklī nicinājumu pret vieglprātīgām sievietēm.

· Likumdevēj! Neaizliedz tautai ticēt, ka arkls ir sūtīts no debesīm: lai viņiem zemkopība vienmēr ir svēta lieta.

· Likumdevēj! Neraksti likumus tautai, uz kuras vārtiem vēl nav slēģu, jo tai likumi vēl nav vajadzīgi.

· Likumdevēj! Nenosodi nežēlīgi ļaunos, bet dari kā zemnieks, kurš niknam bullim piesien pie ragiem salmu ķīpas, lai tas nesavainotu garāmgājējus.

· Saprātīgie pilsētu valdītāji! Vai gribat, ka jūsu likumi ir ilgstošāki par varu un marmoru? Tad rūpīgi izpētiet cilvēku vajadzības pirms likumu izdošanas.

· Likumdevēj! Neraksti likumus tautai, kas iegrimusi greznībā: greznība nonāvē likumus.

· Likumdevēj! Ļauj tikai priesteriem runāt tumši un divdomīgi: tu pats centies runāt skaidri un saprotami. Izgaistu gan atmiņas par Nūmu, ja viņa likumi būtu tikpat nesaprotami kā viņa himnas.

· Likumdevēj! Sadali savu likumu klāstu divās daļās: vienā attēlo taisnās tiesas likumus tautai, bet otrā taisnīguma noteikumus labajiem un apgaismotajiem.

· Likumdevēj! Neraksti likumus par tirdzniecību: tā tos necieš līdzīgi okeānam, kas nes kuģus. Tirdzniecības plaukšana un attīstība ir atkarīga no uzticēšanās.

· Likumdevēj! Ierobežo pilsētnieka kaislības un viņa īpašumus. Kam ir maz, tas grib vairāk; kam ir daudz, tas grib vēl vairāk.

· Mirstīgie! Likums ir svēta lieta: uzticieties tikai ar tīrām rokām rakstītam.

· Likumdevēji! Nesastādiet likumus tautai, bet gan veidojiet tautu priekš likumiem: taisnīguma likums ir eksistējis pirms tautas.

· Likumdevēj! Nerunā ar zemes tautām dievu vārdā, jo tu sevi ar to pazemosi. Saglabā klusēšanu vai runā savā vārdā. Gudrā liecība ir dievu liecība.

· Likumdevēj! Nepaplašini dabiskos likumus. Daba ar savu nemirstīgo roku ir uzrakstījusi cilvēka saprātam: “Tu nevari to pārkāpt nesodīts”.

· Likumdevēj! Pacenties, lai tavs rakstītais būtu uz dažām lapām. Likums ir visas tautas grāmata; tautai nav daudz laika lasīšanai.

· Likumdevēj! Ej prom, ja tauta tev liek rīkoties kopā ar saviem pareģiem.

· Likumdevēj! Neej uz lūgšanu templi, lai izprasītu dieviem aizbildniecību par taviem likumiem. Ja gribi, lai tie būtu ilgstoši un nesatricināmi, pacenties, lai tie būtu taisnīgi.

· Likumdevēj! Izdzen no savas pilsētas cittautiešu jaunās paaudzes darbaudzinātājus: katram zīdainim ir savs tēvs un māte.

· Likumdevēj! Pirms dod tautai brīvību, iedod tai gudrus likumus. Ļaudis nevar būt brīvi, ja tiem nevajag likumus.

· Nav vajadzīgi ieroči tur, kur ir gudri likumi.

· Likumdevēj! Dari kā Daba: tā ir vienlīdz liela kā savos sīkumos, tā arī savā kopumā.

· Likumdevēji, valdītāji un pilsoņi! Cieniet Taisnīgumu – pirmo sabiedrisko labdari, – diženo Dievišķības valstību un vienīgo Atklāsmi, kas tautām saglabā laimi.

· Likumdevēj! Pakļauj tautu saprāta un labdarības valdīšanai: tikai tajā pastāv patiesā tautas brīvība.

· Likumdevēj! Nesaki savai tautai: “Audz un vairojies!” Daba jau pati diezgan skaidri uz to norāda. Saki tai: “Pirms savu bērnu radīšanas, pārdomā par līdzekļiem, ar kādiem tu viņus varētu padarīt gudrus un laimīgus”.

· Likumdevēji un pilsētu valdītāji! Godiniet diženā Hermeja piemiņu un ņemat padomus no viņa grāmatām: viņš radīja mākslu runāt ar tautu.

· Likumdevēj! Vai gribi, lai tavi likumi kļūtu par tautas labklājības pamatu? Tad pacenties, lai tie tiktu precīzi izpildīti.

· Likumdevēj! Tu nevari saukties par īstenu likumdevēju, ja tavā nolikumā ir izņēmumi: taisnīguma likumi tos necieš.

· Jebkurš likums, pat pats labākais, ir jūgs.

· Likumdevēj! Teic cilvēkiem viņu tiesības, bet tautai stāsti par tās pienākumiem.

· Likumdevēj! Tev ir jābūt par saprāta atskaņu, bet tiesnesim - par likuma atskaņu.

· Likumdevēj! Ja vēlies tautā pacelt tikumus, tad vērsies ar tiem vispirms pie sievietēm.

· Likumdevēj! Neraksti likumus tautai, kas cieš no mokošas valdīšanas, jo likumi tur ir pilnīgi nevajadzīgi.

· Likumdevēj! Ja tauta pieprasa no tevis zvērestu, saki tai: “Zvēru pie saprāta sceptera!”

· Likumdevēj! Rīkojies ar tautu kā Daba rīkojas ar cilvēkiem: tā dara tos laimīgus, neko neskaidrojot. Nekad nemāni tautu, bet arī neskaidro visu.

· Likumdevēj! Atdod likumam to, kas tam ir atņemts ar aklu ticību.

· Valdītāj! Aizliedz priesteriem ar pazemes moku tēlojumiem biedēt tautu, sievietes un bērnus.

· Jaunais valdītāj! Neiekarsti savā pieredzes trūkumā. Tauta ir līdzīga saules zirgiem.

· Nesmejies tautas priekšā par lietām, kuras tā uzskata par svētām: tautai ir cienīga līdzjūtības, bet ne izsmiekla.

· Valdītāj! Izdzen no pilsētas pārmērīgi drūmu cilvēku: viņš citiem rāda sliktu piemēru.

· Gudrais un ar augstu prātu apdāvinātais! Centies, cik tas ir iespējams, pilnveidot cilvēku dzimtu.

· Valdītāj! Turi sev blakus vismaz divus cilvēkus: vienu, kas no rītiem tev atgādinātu par labajiem darbiem, kas tev jāpaveic; otru, kas vakaros pirms gulētiešanas tev atgādinātu par to ļaunumu, ko tu esi paveicis vai to pieļāvis citu veikumos.

· Likumdevēj un valdītāj! Nerādies tautā citās drānās, kā to prasa pieklājība. Citādi tā uzskatīs tevi par sev līdzīgu.

· Nesaki neko vai arī vienmēr saki patiesību tautai, arī pašiem valdniekiem, kaut arī tev nāktos piedzīvot Tirezija (gaišreģis, kuram tika atņemta redze par viņa paredzējumiem) likteni.

· Gudrais! Ja tu vēlies pavēstīt ļaudīm kādu svarīgu patiesību, ietin to vispārpieņemtu atziņu drānās. Tas ir augstākais likums visām tautām.

· Gudrais tikai tad būs ar mieru kļūt par likumdevēju, kad atradīs sev dzimteni. Kā svešais viņš visās zemēs redz tikai tautas, bet nekur nesaskata cilvēkus.

· Gudrais un ar augstu prātu apdāvinātais! Kaut arī tavs gaismeklis dod tīru un mierīgu gaismu, ar to vien ir par maz. Vajag vēl, lai no tā nenāktu pretīga smaka.

· Kārtības sargātāj! Esi uzmanīgs kārtības sargs pilsoņu uzvedībai, kas strādā naktī, bet pa dienu guļ.

· Krotonas valdnieki! Godiniet Minocera, Persijas cara senatnē, piemiņu, kas teica, ka pati pirmā tautas vadoņa labā īpašība ir vienmēr teikt patiesību.

· Nepaud patiesību ļaužu pilnās vietās, to var izmantot arī ļaunos nolūkos.

· Kur nav vienlīdzības īpašumos, tur tās nebūs arī tiesībās.

· Valdītāj! Iedvesmo savus dzejdarus, lai tie apdziedātu Dabas veikumus un brīnumus, bet aizliedz tiem vēstīt par dieviem. Dievības ir neaizsniedzamas.

· Gudrais! Ja tu dzīvo starp vienkāršiem ļaudīm, esi kā sviests, kas peld šķidrumam pa virsu, bet nesajaucas ar to.

· Kas nepilda tēva pienākumus ģimenē, nevar būt ne likumdevējs, ne pilsētas galva.

· Gudrais! Ja gribi kļūt par savas dzimtenes likumdevēju, esi vispirms savas ģimenes likumdevējs.

· Valdītāj! Pirms savu likumu izdošanas ieskaties nerakstītajos likumos vai ar tautas iekšējās jūtās. Vislabākie likumi ir tie, kas ir veidojušies bez likumdevējiem un, kas nebūdami rakstīti, vienmēr ir pastāvējuši.

· Tautas un valdoņi uz zemes! Godiniet Minosa piemiņu, kurš pirmais vēstīja: “Likumiem ir jābūt augstākiem gan par valdītāju, gan par tautu.”

· Tautu vadītāji! Nepārtraukti atcerieties dižā gudrā Hermeja teikto: “Tautas vienmēr labprāt paklausa tiem, kas tām dara labu”.

· Pilsoņa nosaukums ir spēkā tikai tur, kur ir labi likumi.

· Dvēsele un ķermenis palīdz viens otram. Nav citas līdzīgas visciešākās sasaistes: divi veido vienu. Valdītāj! Stingri seko, lai priesteri neizjauktu šo vienotību.

· Valdītāj! Neliec prātu savu likumu vietā.

· Valdītāji! Lai augstākā vara polisē (demokrātijā) pieder Dievam un tempļiem, otrā pēc nozīmes – varas tēviem un valdniekam, trešā – pilsoņu likumdošanas sapulcei, ceturtā – tiesu izpildītājiem, piektā – norīkotajām amatpersonām.

· Lai katrs saņem savu tiesu nevis pēc vidējās mērauklas, nevis pēc veiksmes lozēm, bet atbilstoši saviem nopelniem un arī saviem trūkumiem.

· Tautas! Pirmām kārtām cenšaties uzturēt labus tikumus, nevis likumus: tikums ir pats pirmais likums.

· Visu zemju tautas! Atsauciet sev atmiņā gudrā Vianta teikto: “Es neatzīstu citu tautvaldību, ne citu vienojošo atskaites punktu, kā likumu, kas ir balstīts uz saprātu”.

· Tautas! Katra no jums grib īpaši pieskaņotus likumus. Ir jāsaprot, ka taisnīguma likumi, līdzīgi kā saules stari, ir visu zemju un visu laiku likumu būtība.

· Tautas! Uzticiet gudrajam kaut mazu daļu no tā, ko jūs veltāt saviem pareģiem.

· Krotonieši! Neizvēlat par pilsētas galvu vīru, kuru paša bērni pienācīgi neklausa.

· Krotonieši! Iedvešat saviem bērniem, ka verdzība ir visļaunākā nezināšana.

· Atēnieši! Pielieciet sievietēm klāt uzraugus. Korotonieši! Jums būs pietiekami, ja jūs tām par soģi uzliksiet sabiedrības viedokli.

· Krotonieši! Neciešat savās sienās priesteri, kuram ir pārpilnam bagātības.

· Krotonieši! Nenesiet dieviem savas veltes viņu iežēlošanai, jo tas viņus apvaino.

· Krotonieši! Nespiežat gudrajam iet biežāk uz jūsu lūgšanu templi, jo viņš dievišķo nes pats sevī.

· Krotonieši! Kamēr jūsu pilsēta sastāv no nabagiem un bagātiem pilsoņiem, jūs nevarat skaitīt sevi par brīviem: nabagais nepieciešamības dzīts reizēm kļūst par bagātā vergu.

· Krotonieši! Ja viens no jūsu valdītājiem paliek netaisnīgs, tad nevelkat tam nost ādu, kā to darīja Kambizu, bet, kārtīgi sarājot, novelkat viņam nost priekšnieka drānas.

· Lai uz laiku laikiem saglabājas atmiņas par tautu, kura pirmā izvēlēja sev vadoni!

· Itāļu tautas! Pirms saviem dieviem ceļat lieliskus tempļus, uzbūvējat sev mierīgas mājas: ļaudīm lielāka vajadzība pēc mājām nekā dieviem pēc jūsu tempļiem.

· Krotonieši! Bīsties no izsmalcinātu mākslas darbu burvības: tie pārtiek tikai no vienas greznības, bet greznība šķīdina labus tikumus.

· Itāļu tautas! Godiniet gudrā likumdevēja Likurga piemiņu, jo viņš no pilsētas izskauda zelta un sudraba pielietojumu – visu netikumu galveno cēloni.

· Krotonieši! Neizvēlaties par pilsētas galvu tēvu, kuram ir daudz bērnu.

· Krotonieši! Atceļat svētkus, kas ilgst visu dienu. Visa diena, kas pavadīta svinībās, nevar būt par labu ziedojumu ne dieviem, ne arī dzimtenei.

· Krotonieši! Atļaujiet savām sievām visus vingrinājumus, kas neprasa ne spēka, ne vīrišķību, ne saprātīguma.

· Itāļu tautas! Nepieprasiet jaunus likumus: tie jums dārgi izmaksās. Pietiks, ja jūs pielabosit vecos.

· Krotonieši! Sekojiet gudrā Solona likumam, kas aizliedz aprunāt mirušos.

· Krotonieši! Vai zināt, ka ir kas brīnišķīgāks par skaistuli? Skaistums, kas ir savienots ar vienkāršību.

· Krotonieši! Ieviešat sev gudro Lidjana likumu, kas liek stingri sekot tā pilsoņa uzvedībai, kas dzīvo grezni.

· Krotonieši! Neaiciniet cittautiešus apmesties kopā ar jums. Neveriet savus vārtus vaļā katram atnācējam: labi iekārtota pilsēta ir līdzīga svētku galdam, kur uzklāts tikai noteiktam viesu skaitam.

· Krotonieši! Glabājiet Indijas likumu, kas liek neciest sabiedrībā cilvēku, kurš daudz melo.

· Pirms likumdevējiem ir pastāvējuši likumi. Tautas! Pieprasiet šos likumus no jūsu likumdevējiem.

· Tautas! Godiniet labo atmiņu par jūsu gudrajiem likumdevējiem, jo gudrs likumdevējs ir līdzīgs pašiem dieviem.

· Lielāku uzmanību ir jāvērš likumdevēja un nevis valdītāja izvēlei. Valdītāja rīcība ir mērojama tikai ar tagadni, bet likumdevējam sava uzmanība jāvērš arī uz nākotni.

· Krotonieši! Lai jums nav daudz likumu: daudz likumu nevar būt smalki.

· Krotonieši! Uzskatiet par gudru Avderitjana likumu, kas pasludina par bezgodi sava tēva mantas izputinātāju.

· Itāļu tautas! Glabājiet atmiņas par Astriju, tik taisnīgu likumdevēju, ka viņš tika nosaukts par taisnīgās tiesas tēvu. Bet ak vai! Viņa meita (Temīda, Taisnības dieviete) ar viņu kopā nomira.

· Visu zemju tautas! Godājiet gudrā Viasa piemiņu, kurš bieži teica: “Es neatzīstu ne Tautvaldību, ne Vienvaldību, izņemot likumu, kas ir saprāta radīts”.

· Krotonieši! Neapjoziet savas pilsētas ar augstiem un stingriem mūriem, nostipriniet tās labāk ar labiem likumiem.

· Tauta, kas mīl savu pilsonisko būtību! Vairies par visu no nolikuma, kam nav spēka, no nevarīgas izpildvaras un no greznības pie galda. Šīs trīs nelāgās iezīmes noteikti ieviesīs kopīgo un ģimenisko nekārtību un paātrinās sabiedrisko un personisko bojāeju.

· Ir tik kaunīgas tautas, ka tās nespēj skatīt neapģērbtu patiesību. Krotonieši! Neesiet tik kaunīgi: patiesību ir veselīgi aplūkot kailu. Lai meli klāj sevi ar drānām. Lai liekulība uzliek sev masku. Pieklājība ir nesusi patiesībai daudz slikta.

· Krotonieši! Atsakieties no īsām un šaurām drānām, jo tās pazemo pašas cēlākās ķermeņa daļas. Lai vīriešu drānas ir majestātiskas, bet sieviešu - skaistas un patīkamas.

· Krotonieši! Ja vēlaties, tad atļaujaties sev pusdievus, bet nekādā gadījumā puslikumus.

· Krotonieši! Neliekat gudrajam nest upurus dieviem; katrs godā tos sev raksturīgā veidā. Jūs, lejot uz upuraltāra asinis, bet viņš, pētot būtību un mācoties būt līdzīgs tiem.

· Krotonieši! Kaut arī jūs visi esat vienlīdzīgi, neticiet, ka vājprātīgais var būt līdzīgs gudrajam.

· Drakons, pirmais Atēnu likumdevējs, slinkos notiesāja uz nāvi. Krotonieši! Jūs notiesājiet viņus uz darbu: viņi caur to tiks labāk sodīti.

· Krotonieši! Nelaime jums, ja jūsu likumu varenība un vara nepārsniedz cilvēka spēkus un varu!

· Krotonieši! Ja jums jautās: “Kādai ir jābūt tautai, kas vēlas baudīt brīvību pilsētas iekšienē un būt par biedu saviem nelabvēļiem?” – atbildiet: “Ir jābūt pietiekami daudz maizes, nedaudz sāls un nedaudz likumu kā tas bija senajā Romā Bruta valdīšanas laikā”.

· Krotonieši! Lai kapu plākšņu uzraksti būtu īsi un vienkārši: „Garāmgājēj! Godā šo kapvietu tā, kā tu gribi, lai kādreiz godātu tavējo”.

· Pilsoņi! Ja jūsu tautas sapulču vietās jums sludina par vienlīdzību, nesakot neko par taisnīgu tiesu, tad vediet nost no katedras sludinātāju un uz viņa lūpām uzliekat Harpokrata (ēģiptiešu klusēšanas dievs) pirkstu.

· Krotonieši! Neuzticat republikas valdīšanu tam, kuru viņa sieva un bērni pienācīgi neciena.

· Krotonieši! Cieniet paši sevi: kas ciena paši sevi, tie nekad nevar būt nebrīvi.

· Krotonas skaistules! Vai zināt, ka jūsu dzimuma putni nedzied slavas dziesmas savai mīlestībai: neatdariniet tajā dzejnieci Safu, bet daiļojiet sevi vairāk ar vienkāršību.

· Krotonieši! Godiniet Romula piemiņu par to, ka viņš piedeva vīram, kurš bija nogalējis savu piedzērušos sievu.

· Krotonieši! Ja kādreiz jūs būsit spiesti pakļautíes tirānam, tad vismaz centieties viņu atturēt no savu likumu izdošanas.

· Krotonietes! Mīliet dzīvē tikai vienreiz: tas ir Dabas likums un saprāta padoms.

· Krotonieši! Lai jūsu mājas iekšpuse ir svētnīca, kurā tikai vienam likumam ir brīvs ceļš.

· Krotonieši! Ļaujat kroni nēsāt tikai dieviem, sievietēm un bērniem.

· Krotonieši! Uzceliet Pienākumu templi: šī kalpošana atbrīvos jūs no jebkurām citām kalpošanām.



Par Pītagoru un Filosofiju vairāk lasiet M. P. Holla enciklopēdijā „Masoniskās, hermētiskās, kabalistiskās un rožkrustiešu simboliskās filosofijas enciklopēdiskais izklāsts”.