Beinsa Duno mantojums
DIEVIŠĶAIS SKULPTORS
Sarunā Skolotājs izskaidroja ciešanas:
Dzīve ir kā uzkāpšana augstā virsotnē.
Kāds saka man: „ Nopūšos, mokos”. Protams, augšā kāpj, tāpēc arī nopūties.
Cilvēks cieš tāpēc, ka ir attālinājies no Dieva un nezina kā atgriezties. Atdalīšanās no Dieva ved pie trūkuma, ciešanām, grūtībām, nelaimēm, slimībām, nāves. Jo vairāk ciešanu, jo tālāka ir attālināšanās. Sekojoši, lai novērstu ciešanas, jums ir jāatgriežas pie pirmītējās dzīves.
Cilvēka ciešanu un grūtību iemesls ir dieva gribas nepildīšana. Pārbaudījumi dzīvē nāk lai izmēģinātu un redzētu kas apzeltīts un kas – tīrs zelts. Kas no zelta, tiek likts darbā, bet kas apzeltīts – noliek malā. Cilvēkam pašam nav jāizsauc ciešanas un pretrunas. Reizēm parādās Gars, saka cilvēkam kaut ko darīt, bet cilvēks atsakās, viņam nav apstākļi, nav stāvokļa. Bet pēc tam iestājas lielas pretrunas viņa dzīvē.
Jūsu ciešanu iemesls ir bezmīlestība. Ziniet, ka nemīlestība, pretrunas un ciešanas jūsu dzīvē nenāk no Dieva. Ciešanu un nelaimju iemesls jūsu dzīvē ir Dižo Principu un Likumu, kurus lieto daba, nesaprašana.
Ko nozīmē Dieva dusmas? – Tas nozīmē, ka sakrājušies daudz cilvēcisku grēku, un Saprātīgā Daba izmanto uguni, lai sadedzinātu visu un atbrīvotu cilvēkus.
Ciešanas rāda, ka cilvēks ir nonācis šķērsgriezumā ar Saprātīgās Dabas likumiem. Kas nemācās pie Dievišķās Gudrības, cieš.
Ciešanas ceļas no dzīves nesaprašanas. Kas grib atbrīvoties no ciešanām, tam jāmaina savas kustības virziens. Lai to apjēgtu, jābūt drosmīgam un izlēmīgam.
Kad kāds izdara noziegumu, ciešanas uzrāpjas viņam mugurā un piespiež to domāt.
Kungs ir radījis harmonisku pasauli, bet ciešanas tajā ir cilvēku darbības rezultāts. Daba no sākuma cenšas mūs audzināt ar žēlsirdību, un ja mēs neuztveram, tad iestājas vētra. Daba izpaužas atbilstoši mūsu izpausmēm. Tad mēs sākam saprast tās valodu.
Viens no brāļiem reiz pajautāja:
Skolotājs paskaidroja: Labs dārznieks apgriež uzlabotos augļu kokus, bet mežeņus atstāj augt kā vēlas. Līdz kuram laikam? Kamēr pienāk arī viņu kārta – uzlabot tos.
Kad kauj aitu, citas stāv un noskatās, bet arī tās sagaida tas pats, arī viņu kārta pienāks.
Priekš tā, kurš nav cietis, būs ciešanas, bet priekš tā, kurš izcietis ciešanas līdz galam, jau vairs ciešanu nebūs.
Kad cilvēks cieš, iemesls ir viņā pašā, tāpēc ka palaidis garām zināmos apstākļus, nokavējis par vienu minūti un vilciens ir aizgājis.
Kad stiprais sit vājo, tam nav jāmeklē cēlonis stiprajā, bet jādomā: „Es neesmu gudrs. Stiprais nesit gudro”. Vājo sit ne tāpēc, ka viņš ir vājš, bet tāpēc, ka nav gudrs. Vājajam nav jādomā, ka viņš ir stiprs. Kad pārstāsiet domāt, ka esat stipri, pārstās jūs sist.
Visi, kas sevī situši Kristu pie krusta, degs kā malka. Tās ir ciešanas, caur kurām izies.
Tu sūdzies, ka kāds tevi ir sitis. Tu nostājies daudz par tuvu viņam.
Īsto iesvētību saņem tas, kurš zina kāpēc viņu sit.
Lai atbrīvotos no ciešanām, cilvēkam ir jābūt pareizām domām un labdarīgam.
Kā tikko iestāsies īstā dzīve, tā arī raudas pāries.
Pie visām bēdām dzimst kas jauns, dižs cilvēka dvēselē.
Dižas idejas dzimst pēc lielām sērām. Cilvēks cieš, kamēr piedzimst jaunais viņa dvēselē. Kā tikko piedzimst, viņš ir pilns prieka.
Pie sāpēm cilvēks redz Dievu.