Beinsa Duno mantojums
Pedagoģiskie jautājumi
Daudzi no brāļiem un māsām bijuši skolotāji. Viņi pielietoja audzināšanas metodes, kuras deva Skolotajs, bet kad atnāca pie Viņa, dalījās ar Viņu pieredzē.
Skolotājs uzklausīja viņus ar lielu uzmanību, attīstīja un papildināja to, ko deva iepriekš, iepazīstināja viņus ar saprātīgās dabas likumiem, norādot kā tos pielietot skolā. Tā pakāpeniski viņš ielika pamatu jaunai pedagoģijai.
Reiz, ekskursijā kalnos, pacēlās jautājums saistīts ar bērnu audzināšanu.
Skolotājs teica:
Izglītības sistēmai ir jāmainās. Tajā jātiek ienestam kaut kam jaunam. Cilvēka gars tiecas pēc jauniem veidiem un metodēm, caur kurām varētu izpausties Dievišķā dzīvība uz zemes. Katram ar kaut ko jāveicina jaunā kultūra.
Cilvēka audzināšanā jāienes kas jauns, kas pašā saknē izmainītu viņa uzskatus par dzīvi.
Dažas audzināšanas metodes, kuras pašlaik pielieto, nav nekas cits, kā dresūra. Jūs audzināt cilvēku pie noteiktiem apstākļiem, bet ja ieliktu viņu citos apstākļos, viņš atkal izpaustos pa vecam.
Nevar teikt, ka bērns nezina, bet lodziņš pa kuru skatās ir neliels. Tādā mērā, kā bērns pieaug, tādā lodziņš kļūst lielāks. Bērna iespējas ir viņā pašā.
Dievs jauno iedēstīja cilvēka iekšpusē. Audzinātājam ir jārada apstākļi, lai attīstītos un augtu tas, kas Dieva ielikts viņa dvēselē. Tādā gadījuma viņš pats nevarēs tur iedēstīt dažas jaunas idejas.
Pie mūsdienu audzināšanas mēs bērnu gribam līdzīgu mums. Tas ir kļūdaini: Dodiet tam impulsu attīstīt viņā ielikto. Ja skolnieks ir nervozs, lai paliek nervozs. Kas kluss, atstājiet viņu būt klusam. Varat piespiest viņu lēkāt, bet tas nav viņa dabā.
Cilvēcisko dzīvi var sadalīt uz trīs periodiem pa septiņiem gadiem katrā. Bet no otra skatu punkta varam to sadalīt periodos pa trīsdesmit trīs gadiem. Trīsdesmit trešajā savas dzīves gadā katrs cilvēks apzināti vai neapzināti ieiet garīgajā dzīvē. Viņā iekšēji kaut kas nolīdzsvarojas. Sešdesmit sestajā dzīves gadā viņš ieiet gudrībā. Un pēc tam tālāk jau dzīvo Dievišķajā pasaulē. Tajā izpaužas dvēsele un gars. Tam ir jābūt pielietojamam audzināšanā, tāpēc ka pirmajos desmit gados viņam ir jāsaņem impulss uz to, kas atbilstoši ar periodu dod savus augļus.
Ir likums: Nevaram nodot citiem to, kā pašiem nav. Nevar pārliecināt cilvēkus par kaut ko, ja tu pats tam netici. Nevari atmodināt cilvēkā labo, ja tevī pašā tā nav. Tas pats attiecas uz zināšanām un mīlestību. Šim likumam ir pielietojums pedagoģijā.
Bērna audzināšana ir mātes rokās. Ko māte ieliks bērnā vēl grūtniecības laikā, tas ir pats svarīgākais. Pēc tam kad piedzims, bērnu ir grūtāk audzināt. Tāpēc saku: mātes izlabos pasauli. Māte grūtniecības laikā var iedvest bērnā saprātīgumu, inteliģenci, dot impulsu viņa jūtām, palielināt viņa gribu.
Pēc piedzimšanas iekšējā saikne starp māti un bērnu turpinās, kaut arī citā veidā. Bērns, kuru māte nav nēsājusi uz rokām, zaudē kaut ko vērtīgu. Eksistē sakars starp ēterisko mātes un bērna dubultnieku. Tāpēc bērns nedrīkst būt tālu no mātes vismazākais līdz viņa 14-15 gadu vecumam.
To, ko māte var dot bērnam līdz gada vecumam, tuvinieki un apkārtējā vide nevar viņam iedot pat pa 20 gadiem. Statistika liecina, ka audzināti līdz divdesmit gadu vecumam vecāku mīlestībā, ir cēlsirdīgāki nekā tie kam atņemta vecāku mīlestība.
Likums tāds: ja bērns daudz slimo, tas nozīmē, ka vecāku mīlestība pret viņu ir vāja. Lai būtu vesels, mātes mīlestībai ir jāieiet dziļi tavā dvēselē.
Ja tēvs un māte domājuši izdarīt noziegumu, dēls to var izdarīt. Lūk, kāpēc cilvēkiem jābūt tīriem, jābūt tīrām domām un jūtām. Ja cilvēks audzē netīru domu, tā var iemiesoties bērnā.
Tu būdama māte, kad glāsti bērna galvu, saki: Lai ieiet tevī Dievišķās domas, nes gaismu cilvēcei, palīdzi brāļiem, kuri vājāki, lai tevī ieietu cēlsirdīgas jūtas.
Kas labi izturas pret augiem un dzīvniekiem, arī pret cilvēkiem būs uzmanīgs. Tā ir jaunās kultūras morāle.
Mātēm ir jāiemāca bērniem, ka dievišķīgā dzīvība ieaužas visā dabā – ziedos, kukainīšos, kokos, putniņos, - it visā.
Kamēr cilvēks tic, ka skolotājs nemelo, pēdējam būs autoritāte. Ja sajutīs, ka skolotājs melo, viņam nebūs autoritātes. Tas pats ir ar vecākiem.
Nekad nerunā nolieguma formā: Nedari to, nedari ļaunu. Bet sakiet: dari labu. Vārdu vietā „nemelo’ – sakiet: „runā patiesību’. Jo mzāk runāsiet par negatīvām lietām, jo labāk. Mums ir jārunā par pozitīvo.
Reizēm, kad apdāvināts bērns aiziet uz citu pasauli viņš no turienes palīdz daudz mazāk apdāvinātiem uz zemes.
Viens no brāļiem pajautāja Skolotājam:
- Vai saglabājas saikne starp ģimenes locekļim nākamajā iemiesojumā?
Skolotājs paskaidroja: saglabājas saskaņā ar mīlestību kas eksistējusi starp tiem.
Eksistē trīs skolnieku veidi un šie trīs veidi jums ir jāņem vērā: pirmkārt – objektīvā prāta skolnieki; tie ir faktu skolnieki, novērojumu, otrkārt – tie ir skolnieki, kuri var pāriet no faktiem pie likumiem. Un treškārt- filosofiska prāta skolnieki, kuri pāriet no faktiem pie likumiem un no likumiem pie principiem. Un strādājot ar skolniekiem jums jāsaskaņojas ar tiem un jāzina kā ar tiem ir jāstrādā.
Viena skolotāja teica:
Tā kā nevaru zināt kurš skolnieks pie kuras grupas pieder, bet man jāstrādā klasē ar visiem, es savā darbā došu barību visiem trim skolnieku veidiem – faktu skolniekiem, likumu un principu. Un tad katrs sapratīs to, kas viņam ir nepieciešams.
Skolotājs turpināja:
Nav iespējams audzināt divus skolniekus ar vienu un to pašu paņēmienu. Cik cilvēku uz zemes, tik dažādu metožu audzināšanā eksistē. Pie viņu audzināšanas varam pielietot vienu un to pašu principu, bet nekad – vienu un to pašu metodi. Mūsu kultūras mazspējības iemesls ir tajā, ka audzinātāji pielieto vienu un to pašu metodi audzināšanā. Tā ir mehāniska izpratne. Kāds bērns savilcis grimasi – nepievērsiet tam uzmanību. Ienākot klasē skolotājs redz ka visa klases telpa ir putekļos: bet viņš neaizrāda nepiemin nekārtību, bet saka: „Atveriet mazliet logu”. Pirmām kārtām nepievērsiet uzmanību, kad bērni nesēž mierīgi. Piemēram. Ja viens skolnieks nozadzis augļus, skolotājs pasauks viņu un iedos tam veselu somu. Kad strādā ar bērniem, cilvēkam ir jābūt lielai pacietībai.
Viena skolotāja man pastāstīja, ka izsaucot kādu skolnieku, skolnieks negribēja piecelties. Bet es viņas vietā atstātu šo skolnieku mierā, ja negrib atbildēt, izsaukšu blakus skolnieku. Ja arī tas negribēs atbildēt, izsaukšu trešo. Citā reizē izsaukšu to, kas nevēlējās atbildēt. Bet ja atkal negribēs, atkal atstāšu. Un pēc vairākiem mēģinājumiem, viņš pats vēlēsies piecelties un atbildēt.
Viena no māsām pajautāja: Ja kāds no skolniekiem nesēž mierīgi un izjauc kārtību klasē, kā vajag rīkoties?
- Pieej pie viņa un sāc sarunu ar viņu. Paprasi kā sauc viņa tēvu, māti. Ar ko nodarbojas tēvs? Vai viņam ir brālīši un māsiņas? Kā viņus sauc? Cik tiem gadu utt. Tad šis skolnieks satuvināsies ar tevi un kļūs mierīgs.
Ir jābūt metodēm kā kultivēt labas domas un jūtas. Mūsdienu audzināšanas metode ir mehāniska. Tā ir tikai faktu šķirošana.
Viena no māsām pajautāja:
- Skolnieki uzdod man jautājumus un es vienu reizi katrā mēnesī
izskatu tos stundu laikā. Kā rīkoties ar šiem jautājumiem?
-Vispirms lai viņi paši cenšas atrast nepieciešamo atbildi. Pēc tam uz to, ko viņi paši nespēj atbildēt, jūs viņiem paskaidrosiet.
Skolotājam ir jābūvē uz tā, kas ir skolniekos pašos iekšā. Viņi sevī nes lielas bagātības. Skolotājam ir tikai jāpalīdz atklāt šīs bagātības. Skolotājam ir jāseko tam, lai skolnieks saprastu, ka nes sevī šīs bagātības.
Stāstiet skolniekiem par mīlestību, nesošu veselību, par gudrību, kura atbrīvo no pretrunām un par patiesību, atbrīvojošu no ierobežojumiem.
Jaunā paaudze var atkopties tikai trijos veidos; pēc mīlestības, gudrības un patiesības likumiem.
Ja apstādināsim uzmanību pie mīlestības likuma, parādīsies pareiza dzīve; ja apturēsi uzmanību uz gudrības likuma, parādīsies pareiza doma un atnāks brīvība. Šīs trīs lietas nepieciešamas savienot vienā.
Pie mīlestības nepieciešams sākt ar ēšanu.
- Kā ar ēšanu?
Piemēram, tas, kurš ēd, lai dalās ēdienā ar citiem; lai ar to sāktu mīlestības izpausmi. Tātad, lai mīlestība sāktos ar materiālo.
Audzināšanai, visu pirms, jāsākas ar ēdienu, ar ūdens dzeršanu, ar elpošanu un gaismas uzņemšanu.
Pirmajās klasēs bērniem ir jārada ar sirdi un ar iztēli, bet ģimnāzijā – ar sirdi un prātu.
Ja audzinātājs grib izlabot savus bērnus un apelē tikai pie viņu prāta ub sirds, viņam nebūs rezultātu. Bet ja runās arī dvēselei, būs rezultāti.
Kad daži skolnieki nesēž mierīgi un dara nekrietnības, tas ir no tā, ka viņi jūt, ka skolotājs viņus nemīl. Tad lai skolotājs atrod viņos kādu labu iezīmi, iemīl tos, un viņi pārveidosies. Kad blēņojas, ar to viņi grib pateikt: Lūk mēs esam tādi, par kādiem tu mūs uzskati. Mēs izpaužamies tā, par kādiem tu mūs uzskati. Jo tu taču uzskati mūs par sliktiem. Un mēs arī esam slikti.
Mācot un audzinot, bērniem ir jāmācās no dabas. Rūpes par ziediem – lūk tas ir veids, metode kura jāizmanto jaunajā audzināšanā. Bērnam ir jāpēta augi; viņam tie ir jāmīl. Katrā skolas pagalmā ir jābūt dārzam, lai tajā būtu sastādīti augi. Jābūt kaut kam, kas ir Dievišķās enerģijas pārvadītājs; ķirši, bumbieri, aivas, rieksti u.c. Deltenie ziedi piedod inteliģenci, sarkanie – dzīvīgumu un veselību. Ja pamudināsiet bērnus stādīt puķes – dzeltenas, sarkanas, baltas – ziedi viņus audzinās ar savām krāsām.. Pie katras skolas jābūt augļu dārzam, kurā bērni strādātu. Pie tam ir jāzina proporcija. Cik daudz koku – ābeļu, bumbieru, plūmju un citus kokus stādīt un kādu ietekmi katrs koks atstās. Katrs koks ko bērns izaudzēs, iespaidos viņu. Lūk tādā veidā viss dabā darbojas audzinoši. Augļu koki māca bērniem dāsnumu, mīlestību, dāvināšanu, kalpošanu. Nepieciešams bērniem paskaidrot: šie koki dod mums savus augļus, neprasot no mums neko pretī – tikai lai iesēj to sēklas.
Sakiet bērniem: Esiet strādīgi kā skudras, esiet pastāvīgi kā pastāvīgi ir augi. Esiet nesatricināmi kā ozols, lai neviens jūs nenovirzītu no jūsu idejas. Daba ir jāpēta tieši šādā veidā. Ja jūs dotu bērniem šādus paskaidrojumus, jums jau būtu pavisam citi rezultāti. Viss tas dotu jaunu impulsu cilvēcei.
Pirmā metode ar kuru jāsāk jaunā audzināšana – tā ir mūzika. Tas, ko pirmām kārtam novēlu bulgāriem – tas ir kļūt muzikāliem. Lai mūzika darbotos to prātos un sirdīs. Uz mūziku jāvērš īpaša uzmanība, kā uz svarīgu audzinošu faktortu.
SKOLĀ JĀTIEK IEVIESTAI PANEVRITMIJAI.
Stunda dienā veltīta panevritmijai sagatavos jaunu paaudzi.
Organisko ģeometriju varēsiet skolā padarīt ļoti interesantu, t. i. to formu un līniju studēšanu, kuras sastopam dzīvajā dabā. Pie bērnu audzināšanas katra līnija, jebkura forma iespaido īpašā veidā. Viens pats bumbieris, vīnogu stīga – tas ir eņģeļu radījums. Bet viņi – ir mākslinieki. Nākotnē nestāstīs bērniem par labo un ļauno, bet par taisnu un līku līniju, par pareizu toņa uzņemšanu. Nebūs moralizēšanas. Ģeometriski un muzikāli jāstāsta tiem par dzīvi – ar rasējumiem un līnijām. Tiks pētītas dabas figūras un formas un tās iztulkos.
Ja es būtu skolotājs, tad sacerētu daudz stāstu priekš bērniem, saprotamus tiem. Jāpasvītro bērniem pasakās, ka tad kad cilvēks dara labu, vinnē, kad dara sliktu – zaudē; pazaudē spēku vai bagātību, skaistumu utt. Nepieciešams stāstīt viņiem pasakas par akmeņiem, par ziediem, par kokiem, par dzīvniekiem.
Pie ģeniāla bērna augsne, kur stādīts, ir ļoti laba.
Ārējie un iekšējie apstākļi ļoti labi. Tur ir viegli strādāt. Pie talantīga bērna augsne nav tik laba, bet pie parastiem - vēl mazāk. No parastiem bērniem kļūst par talantīgiem, bet no talantīgiem – ģeniāli. Uz desmit parastiem bērniem vajadzīgs viens talantīgs. Uz desmit talantīgiem – viens ģeniāls. Ja nav tādu ģeniālu starp skolniekiem, pēdējie nevar pareizi attīstīties. Ģeniālie un talantīgie būs impulss parastajiem.
Es noliktu vienu zaglīgu skolnieku starp diviem godīgiem un ar sirdsapziņu esošiem bērniem.Viņi iedarbosies uz to, un audzinās to. Ja šis bērns ir ļoti dāsns, nolikšu to starp diviem sliktiem bērniem, lai nolīdzsvarotu viņa labsirdību. Tādā veidā gan viņš, gan citi uzlabosies.
Cilvēkam nav jāmācās, lai uzturētu sevi. Zināšanas nepieciešamas cilvēciskajai attīstībai, bet ne iztikai. Cilvēkam ir jāmīl zināšanas: viņam tās nav jāuzskata par profesiju.
Jauno mācību, ko tagad dod Vispasaules Baltā Brālība, vispirms nepieciešams pielietot skolā. Jaunajiem nepieciešams dot apstākļus nobriest.
Viņi nāk ar lieliem kapitāliem.