Beinsa Duno mantojums
SAPRĀTĪGĀS CIEŠANAS
Pilsēta bija mirusi, tukša, sagrauta, nodedzināta – dzīvība to bija pametusi. Tajā nebija cilvēku.
Bija ziema, debesis samākušās, tumšas, necaurredzamas.
Nekāda izeja no šī stāvokļa nebija redzama.
Tajā laikā, kad atnāca pie Skolotāja pēc mierinājuma, cilvēki klausījās viņu un saprata, ka jāizcieš šī bezizejas situācija līdz galam:
„Kas cieš un izcieš līdz galam , tas ir varonis”.
Kas cieš un ir varonis, no tā iznāks cilvēks. Kas necieš, no tā neiznāks nekas. Ja parādīsies jums pārbaudījumi, pateicieties Dievam. Pārbaudījumi – privilēģija cilvēkiem. Pēc visiem pārbaudījumiem cilvēks iegūst ko labu.
Lai pulētu akmeni, vajag tam iesist un berzēt. Tieši tāpat – lai cilvēks pamostos, nepieciešama pulēšana – tās ir ciešanas.
Cilvēks grūti apzinās. Nepieciešams viņu piespiest, lai apzinātos. Pēc katras apziņas aizmigšanas iestājas ciešanas, kuras viņu pamodina. Pēc tam nāk atjaunošana, atsvaidzināšana, celšanās.
Ciešanas jūs paaugstinās.
Priecājieties, ka ciešat, lai atnestu augli.
Dievs pārvērtīs cilvēku ciešanas dārgakmeņos, kurus uzliks kā vainagu uz to galvām.
Nākotnē cilvēku ciešanas rotās viņu galvas. Kad daba noliek kādu ierobežojumos, viņai ir prātā tā labums - viņai ir mērķis – pamodināt tajā esošos slēptos spēkus. Visām ciešanām, šķēršļiem un pārbaudījumiem cilvēka dzīvē ir mērķis – austākās apziņas atmodināšana viņā.
Kad daba sūta mums bēdas, mēs nepareizi jūtam lietas. Kad māte peldina silītē bērnu, tas raud – domā, ka tas ir slikti. Viņš nesaprot, ka māte domā par viņa labumu.
Kāds ģenerālis bija nosodīts, atņemtas tiesības un ieslēgts cietumā. Tikai pēc desmit gadiem viņš tika atbrīvots. Tad viņš teica; „Es sapratu dzīvi. Sapratu, ka ģenerāļa amats un visas citas lietas – veltīgas lietas”. Cilvēks, kura galva vairākas reizes dabūjusi triecienu, beidzot kļūst gudrāks.
Kad cieš, cilvēks pakāpeniski izlabo savas domas. Līdzko doma izlabojas, arī apziņa atmostas.
Pie ciešanām rodas cilvēkam jauna apziņa. Lūk kāda ir ciešanu nozīme.
Dāvanas , kuras dzīvā daba dod cilvēkam – tās ir saprātīgas ciešanas. Šajās ciešanās slēpjas piedzīvojumi, pateicoties kuriem attīstās cilvēka personība. Ciešanu augļi ir impulsi, kas piespiež cilvēku augt un attīstīties.
Katram cilvēkam dots tik ciešanu, cik nepieciešams viņa dvēseles attīstīšanai.
Ciešanas nav patvaļīgas. Kad runāju par tām, domāju saprātīgas ciešanas. Cilvēks nonācis līdz patreizējam stāvoklim pateicoties mokām un ciešanām. Tās sagatavo viņu mīlestībai.