Beinsa Duno mantojums
DIŽĀ SAPRĀTĪGĀ SĀKOTNE
„Izpaudies man tā, kā Tev labpatīk,
kā Tu vēlies”.
Skolnieka lūgšana
Vairākas dienas sniga sniegs. Viss izzuda zem baltā pārklāja. Ciema namiņi gandrīz izzuda.
Attīrījuši celiņus, skolnieki atgriezās uz pusdienām. Neskatoties uz sniegu, ciemiņu tomēr bija daudz. Pusdienas beidzās. Mēs nodziedājām vairākas dziesmas, pēc tam izgājām ārā. Gaiss bija auksts, tīrs, stiprinošs. Skolotājs dziļi ievilka gaisu, paskatījās sev apkārt, pēc tam vērsa skatu uz zilajām debesīm, bet pēc tam apstādināja to pie cilvēku norūpējušamies sejām un sacīja: „ Dievs atbalsta mūs ar gaismu, gaisu, ūdeni un ar visu. Viss no Dieva”.
Jautā: „ Kur gan ir Dievs?” – Gaisā. Ar gaisu, kas iekļūst tevī, Dievs dod tev dzīvību”.
Dievs – Dižā Saprātīgā Sākotne – ir ūdenī, gaismā, maizē.
Jūs Dievā dzīvojat.
Dievs mīl jūs; ar savu gaismu Viņš glāsta jūs.
Dievs izpaužas caur sauli, caur augļiem; bet mēs nesaprotam Viņu.
Kad mēs esam vāji, šai vājumā ir Dievs. Kad patstāvīgi un stipri, šai spēkā ir Dievs. Reizēm mēs domājam, ka esam ļoti patstāvīgi, bet tas ir no tā, ka mēs esam Dievā un jūtam Viņa patstāvību. Kad nodomājam, ka esam stipri, Dievs noliek mūs uz otra pola – uz vājuma, bet, kad samierināmies, Viņš mūs paaugstina.
Kāds ir tas prāts, kas rūpējas par visām saulēm visā visumā.
Eksistē kluss, patīkams vējiņš, kuru mēs saucam par Dieva elpu.
Priekš manis dienai ir jēga tik daudz, cik redzu Dievu, apslēptu dabā.