.DOC versija izdrukai

Kur ir Druīdi?


Pasaulīgam (laicīgam) Cilvēkam ir pasaulīgas (laicīgas – laikā ierobežotas un viņa laika garam atbilstošas) attiecības ar apkārtesošo. Viņš ir viens no zemē kaisītajiem graudiem, viens no graudiem vārpā un viens no putraimiem katlā, kad tas vārās uz uguns. Šo uguni, Sauli, Lietu, Zemi, Vēju un garām skrienošo stirnu vai meža cūku, suni un zirgu viņš vienmēr uzlūkos ar zemē kaisīta grauda vai putraima acīm. Tas, ko viņš stāstīs, būs grauda stāsts par Zemi, Lietu, Sauli vai pļāvēja izkapti. Grauds neko nezina par Ziemas sarmu, sarkankrūtīša dziesmu, pavasara paliem un arklu. Viņa mūžs iet no atmodas brīža sējēja plaukstā līdz putras katlam, maizes klaipam vai bezsapņu miegam klēts klusumā. Grauds dīgst zemē, aug ar Saules siltumu un Gaismu un dzer rīta rasu vai lietus valgmi. Tas, ko jūt grauds, ir tas, kas ir viņš pats – maza daļa no sev līdzīgo sajūtām, kas viņus vieno vienā līdumā, sējumā, kūlītī, ražā un pīrāga smaržā.

Pasaulīga Cilvēka skatījums uz vēsturi, zināšanām un Garīgo dzīvi ar tās saturu – filosofiju un formu – reliģiju, vienmēr būs pasaulīga Cilvēka skatījums. Tādi pat būs viņa stāsti par to, ko viņš, tā skatīdamies, būs tur saskatījis. Tieši tāpat atšķirsies dažādu uzskatu varā esošu pētnieku pētījumu rezultāti.

Tad, kad mēs lasām par Druīdismu un Druīdiem, mēs saprotam, ka mēs lasām pasaulīgu Cilvēku vai citu reliģisku uzskatu varā esošo redzējumu un domas tādas, kādas tās izriet no viņu domāšanas veida un zināšanu apjoma. Zināšanas viņi smeļas no citu tādu pašu fragmentāro liecību druskām – lauskām, un atsevišķiem teikumiem, kuri kaut kādā veidā ir saglabājušies un sagrozīti atklīduši līdz mūsu dienām. Mēs tur lasām, ka „Druīdiem bija...”, „Druīdi darīja...”, „Druīdi ticēja...”.

Tas, kas ir bijuši Druīdi, tiek stāstīts, atstāstīts un pārstāstīts, bet – kā tur Druīdiem bija, to savā laikā zināja tikai Druīdi paši. Varbūt, ka darīja arī, bet –

- vai tie, kas tā darīja, bija Druīdi?

Varbūt, ka Druīdi ticēja tam, kam bija savureiz un savuviet jātic, bet Druīdu par Druīdu padarīja viņa Zināšanas, bet ne ticība.

- Kā tas, kas nav Druīds, un tāpēc nezin to, ko Zin Druīds, var runāt par Druīda ticību?

- Ko viņš – auzu tarbā iebērts grauds zin par sējēja ticību?

Augstākais, ko tāds var, ir domāt, ka šai ticībai ir kāds sakars ar viņa paša – grauda pasaules redzējumu. „Druīdiem bija...”, „Druīdi cēla...”. Būt jau bija gan, bet vai tie tiešām bija Druīdi, vai kādi citi, kurus tagad viņš pie Druīdiem piejauc, tas vēl ir teicējam pašam jāsaprot, un kas bija tie, kuri cēla – tāpat. Jo Druīdi tiešām cēla, bet – ko un kāpēc, to zina tikai Druīdi paši.

Tas, kurš no pīrāga nav baudījis, par to var runāt tikai to, ko tam kāds cits ir savā valodā un interesēs stāstījis, bet, kā paši šodienas stāstnieki atzīst – tad Druīdi savas zināšanas nevienam nav atklājuši, pierakstījuši un atstāstījuši. To, kas notiek starp Druīdiem, zina tikai Druīdi. Tikai viņi zin, kas pīrāgā iekšā, kā tas garšo un kam tas cepts. Tikai Druīdi zin, kas viņu pašu galdam, kas apkārt esošo vajadzībai gatavots.

Visos laikos bija:

- Iesvētītie un viņu dibinātās filosofiskās skolas – ordeņi;

- Tautas mentalitātei atbilstošas reliģijas;

- Priesteru un tautas izglītības trūkuma, kā arī patvaļību radīti reliģijas izkropļojumi;

- Svešu reliģisko kulta elementu un rituālu aizguvumi;

- Šarlatānu izplatītas maldu mācības;

- Melnās maģijas adeptu un sektu uzturētās idejiskās konstrukcijas un prakses;

- Atsevišķi burvji, raganas, zīlnieki un „dziednieki”;

- Savu iztiku pelnošie zīlnieki, astrologi, vārdotāji un riebēji;

- Izklaides un māži – laika kavēkļi, kam ar ticējumiem un tradīcijām nekā kopīga nav;

- Izstumtie, noziedznieki, paklīdeņi un ļaundari, kuri tāpat piekopj savas maģiskās prakses, rituālus un izplata savus uzskatus.

Tie visi eksistē vienlaicīgi un vienā teritorijā, bet dažādās dimensijās, tāpēc tos nevar piedēvēt vienai noteiktai „garīgai kultūrai”. Visi (ārpus diviem pirmajiem) zemāk uzskaitītie ir Garīgās Kultūras noliegumi, tāpēc uz tiem nevar attiecināt attiecīgajā teritorijā esošās Garīgās Kultūras apzīmējumu vai piederību tai. Tie ir kādreiz eksistējušu un labdabīgu reliģisku formu atavismi un izkropļojumi.

Tāpat, no Druīdisma filosofiskās sistēmas izrietošu reliģiju nevar vienādot ar pašu filosofisko sistēmu un tajā esošajām Zināšanām. Izveidotās reliģiskās formas kalpo pasaulīgo Cilvēku dzīves organizēšanai, bet nesatur to rašanās cēloņus un izskaidrojošas zināšanas, kuras paliek apslēptas arī kulta kalpotājiem un tautas pulcēšanai domāto tempļu priesteriem. Viņi par sevi radījušo filosofiju zin tik pat maz, kā viņu uzticīgie un labticīgie svētku apmeklētāji.

Tagad pseidokristieši savās kulta celtnēs un sprediķos bieži piemin kādu Jēzu no Nācaretes, ar to sludinot kāda izcila Cilvēka, vārdā Jēzus, kurš esot dzimis Nācaretes pilsētā, prātam neaptveramos brīnumdarbus, kuri esot jāpieņem un jāskata tīras ticības gaismā.

Tad, kad Romas impērijas sabrukums laika neizglītotie bīskapi pārlūkoja un pārlasīja līdz viņiem nonākušo Eseju filosofiskās skolas klausītāju citātu un kārtulu pierakstus, starp kuriem bija arī Nazorejiskā novirziena piekritēju darbi, tad viņi – šie bīskapi tos lasīja ar sava laika Cilvēku un zināšanu darītām acīm un prātu. Tie pieņēma to, ko varēja pieņemt, bet atmeta to, ko uzskatīja par atmetamu.

Tad bīskapiem maz rūpēja tas, ko filosofi domāja ar to, ko viņi paši par Jošua sauca. Bīskapiem bija vajadzīga katram viegli sagremojama un plaši izmantojama – aģitācijai derīga ideoloģija – propagandas materiāls. Šo propagandas materiālu tagad sauc par „kristīgo” reliģiju. Tās izplatītājiem nerūp tas, ka tam, ko viņi izplata, nekāda sakara ar Eseju – Nazoreju filosofiju nekā kopīga nav.

Tādās pat attiecībās Druīdu Zināšanas – viņu filosofija ir ar vēlākajiem viņu uzskatu un dzīves skaidrojumiem, kādus tos savās runās un darbos uzturēja laicīgās „druīdiskās” reliģijas priesteris. Šis priesteris – aģitators bija tikpat daudz ar Druīdismu saistīts, cik šodien baznīcas kancelē sprediķojošs melnsvārcis ir Esejs un Nazorejs, kaut gan šodienas pētnieku runās viens tiek par Druīdu saukts, bet otrs par kristieti dēvējas pats. Stādieties priekšā – ja nu pēc kādiem nieka 1000 gadiem tā laika grāmatā kāds lasīs to, ka šodien visa Eiropa bijusi Nazorejisku zināšanu būvēta un Esejiskās vērtības atzīstoša zeme!

To, priesteru propagandēto ideoloģiju, kuras rituālu ievērošana un upurdāvanu pienešana viņiem pašiem nodrošināja bezbēdīgu dzīvi, par Druīdismu saukt neklājas vienkārši tāpēc, ka Druīdisma filosofijai ar laicīgo Cilvēku piekoptajiem rituāliem un tautas reliģisko saprašanu – to, ko tā tur meklē un ko cer no tās sagaidīt, nekā kopīga nav. Druīdisms ir rūpīgi slēpta filosofiskās skolas dzīve, kurai nekā kopīga ar pasaulīgo Cilvēku, viņa mērķiem, vajadzībām un sapratni – viņa dzīvi nav, tāpēc tajā nekādas pēdas neatstāj.

Šis ir muļķības slavinājuma un posta sludināšanas laiks. Šodien, tad, kad vajadzīgs antīkās filosofijas simbols, piemin Aristoteli, kaut gan šis Platona skolnieks ārdīja to, ko Platons – Grieķu antīkās filosofijas tēvs cēla. Šodien visi aicina iet pie – „atgriezties” pie dabas, bet tā pati Grieķu un Latīņu antīkā filosofija skaidri nodalīja civilizēto pasauli no barbariskās. Barbarisms viņu izpratnē nebija lamuvārds, kādu piekarina citticībniekiem vai vienkārši nicināmiem sešiniekiem. Barbarisms ir dzīve dzīvniecisko iespēju un vajadzību lokā.

Antīkā filosofija visu esošo redzēja kā vienotu augstākās – Ideālās pasaules radījumu, kurā katrai radībai, saskaņā ar tās dabu, ir stingri ierādīta vieta. Minerāliem, augiem, dzīvniekiem un Cilvēkiem – katram ir viņa iespējas, vajadzības un mērķi, saskaņā ar kuriem viņam ir jādzīvo. Cilvēkam, kā Dabas daļai, ir jādzīvo izpildot savas Cilvēciskās iespējas un jāīsteno viņam uzliktie pienākumi, ar kuriem var tikt galā tikai viņš, ja ievēro normas un uzliktos ierobežojumus.

Daba ierobežo katru dzīvo būtni tai derīgās dzīves lokā. Tieši tāpat tā uzliek derīgus ierobežojumus Cilvēka spējām un interesēm. Cilvēkam nav jābūt opozīcijā Dabai, nav tā jāpārveido pēc sava prāta un iegribām, Cilvēkam ir jāievēro Dabas ritmi un no tās piegādātā materiāla un rupjajām formām jāveido tas, ko tā pati nevar, bet viņam ir jāievēro tam uzliktie interešu un aktivitāšu ierobežojumi. Tas viņam nāk par labu, jo tikai paceļoties pāri dzīvniecisko vajadzību apmierināšanas un dabisko iespēju dzīvei, viņš var pildīt savu Cilvēka lomu Dabā – tikai tā viņš var attaisnot Radītāja uz viņu liktās cerības un dzīvot Cilvēkam Dabas Likuma nolikto dzīvi.

Tad, lūk – barbari ir tie, kuri nepilda šo Dabas Likumu – tie, kuri ir atteikušies no Cilvēka mērķiem un ierobežojumiem un atgriezušies pie dzīvniecisko vajadzību apmierināšanas dzīves. Civilizētie Grieķi un Romieši laiku pavadīja pirtīs un sapulcēs tāpēc, ka sapulcēties un sarunāties ir Cilvēcīgi, Zināt ir Cilvēcīgi, Veidot ir Cilvēcīgi. Jūrās un upēs peld zivis, tur dzīvo nereīdas un nimfas – dabas gari, bet pirti var uzbūvēt tikai Cilvēks. Cilvēks nepeld kopā ar zivīm. Cilvēks stāv pāri zivīm un dabas gariem, un tur esot biedrojas, domā, meklē un zin.

Cilvēku interesē tas, kas pārsniedz dzīvniecisko – miesīgo un laicīgo vajadzību loku. Cilvēku interesē tas, kas neinteresē dzīvniecisko – viņu interesē pārpasaulīgais, pārlaicīgais un pārdabiskais – tas, ko mūsdienās barbari sauc par nepraktisko, nelietderīgo un tukšo – izdomājumiem un subjektīviem viedokļiem. Stāstiņiem, māņticību un pirmatnējo baiļu radītiem tēliem – ticējumiem, tā sakot.

Šie ierobežojumi Cilvēkam ir derīgi, jo – ierobežojot viņa domu un iztēli dzīvnieciskās (un dzīvnieku) dzīves jomās, tā viņam paver ceļu Kosmisko, Pārpasaulīgo un Pārlaicīgo parādību pasaulē. Vienlaicīgi tā pasargā dzīvnieku, augu un Dabas spēku pasauli no pašpaļāvīgu un vieglprātīgu muļķu ziņkārās uzbāzības un nekautrīgo eksperimentu klātbūtnes. Dzīvnieki – būdami intelektuālas un attīstītas būtnes, smagi pārdzīvo tādu divkājaino barbaru pazemojošo uzmācību.

Druīdi, būdami nesagandētas dabas vidē, tur tomēr dzīvoja civilizētu Cilvēku dzīvi. Atšķiriet pamatskolas ģeometrijas mācību grāmatu tur, kur tā māca Pītagora teorēmu. Tur jūs par Pītagoru uzzināsiet to, ko par viņu zin „izglītotais un progresīvais” eiropietis. Tas ir viss, ko mūsdienu pasaule saglabājusi kā sev derīgo no šī Cilvēka doto zināšanu pūra. Mūsdienu informētais barbarisms neinteresējas par to, ko mācīja antīkais Skolotājs sava laika Cilvēkiem.

Tas, ko mācīja Pītagors, bija tas pats, ko zināja un saviem mācekļiem mācīja Druīdi. Tas, kā dzīvoja Pītagors ar saviem mācekļiem, bija tas, kā dzīvoja Druīdi ar saviem mācekļiem. Salīdziniet to, ko varat atrast Pītagoriešu dzīves aprakstos ar to, ko Jums stāsta par Druīdiem. Pasaulīgajam Cilvēkam savā laikā viņi bija tik pat tāli un noslēpumaini, cik viņi ir tāli šodienas Druīdisma piesaucējiem un skaidrotājiem.

Izdariet eksperimentu. Paņemiet papīra lapu un aprakstiet visu, ko jūs domājaties zinām par Druīdiem un viņu dzīvi. Tad izsvītrojiet visu to, kam varētu atrast citu skaidrojumu vai nejaušas sakritības vietu. Atstājiet tikai to, ko tieši Jūs pats zinat par Druīdiem vai tiem neapšaubāmi piederīgu. Un tagad palūkojiet ar kritisku prātu.

- Vai tiešām Jūsu rīcībā esošās drupačas Jums dod pamatu Druīdiskās kultūras un dzīves skaidrojumiem?

- Vai Jūsu uzburtā aina būs kas vairāk kā dekorācijas holivudiskām fantāzijām par ozolu birzīs dzīvojošo priesteru mīlas dēkām un pārbaudījumiem ceļā uz laimīgām kāzām (happy end)?

- Vai tiešām nav saprotams, ka ar tik niecīgām zināšanām un tik pasaulīgu, savām iekārēm pakļautu prātu nevar mēģināt skaidrot kaut ko tik lielu un mūsdienu pasaulei tālu?

Laiks, kuru tagad apzīmē par pagānisku vai Druīdisku savā Garīgās dzīves saturā, tā pētniekiem ir tik pat tāls, kā Akvīnas Toma pārdomas materiālistiskam filozofijas studentam, kaut gan tieši no tām nāk tas, ko mūsdienās redzam kā vulgāro materiālismu.

Tomēr formā tam lielas atšķirības nav. Toreiz, tieši tāpat kā šodien, ļaužu laicīgie prāti ir nodarbināti ar savām ikdienas problēmām un tikai retais zin ar ko nodarbojas viņa zemē esošie un politiķu citētie filozofi. Tikai nedaudzi ir dzirdējuši par filozofisko doktrīnu atšķirībām un patiesi maz ir to, kam tas ir interesanti. Un tikai daži no viņiem redz atšķirību starp Cilvēciskā prāta spekulatīvajām mahinācijām – filozofiju un Zināšanu krātuvi – Filosofiju.

Daudz ir to, kuri reliģisko svētku laikā iet uz savā apkārtnē populārāko baznīcu, lai tur noklausītos sprediķi un nestu savas reliģiskās dzīves piedalīšanās ziedojumu, bet tikai retais cenšas saprast sprediķa runu saturu un runātāja teikto vārdu atbilstību paša pārstāvētās reliģijas dogmām. Lielākā daļa klausītāju par tām neko nezin, tāpat kā sprediķotāji brīvi „dzejo” no sava prāta!

Vēl vairāk ir to, kuri aiziet uz to pašu baznīcu nolikt svecīti svētajam un nolīgt viņu palīgos kādas savtīgas un egoistiskas iegribas izpildīšanai. Tāpat viņi iet pie pūšļotājiem un būrējiem pieburt pamukušo laimi vai atriebību kaimiņam. Viņi iet pie zīlniekiem un astrologiem. Viņi dzer etiķi novājēšanai, paši savu urīnu labai veselībai, meklē diētas, vingrinājumus un piekopj pašsadomātas manipulācijas, kuras sauc par meditācijām. Liela daļa staigā uz pulciņu nodarbībām, apmeklē sektas un modernus reliģiskus strāvojumus. Daudz ir to, kuri piekopj atklāti noziedzīgu un sātanisku kultu dzīvi. Dažādi rituāli un upurēšanas arī šodien nav retums. Ir tikai jāzin, kur tos meklēt, un tad to pēdas ir atrodamas visās tam atbilstošās vietās.

Tāda ir mūsdienu „garīgās dzīves” aina. Iedomājieties, ka to visu pierakstītu kristīgajai baznīcai un teiktu – „Tādi viņi kristieši ir...”, „Tas viss ir kristieši...”, „Tā kristieši dzīvoja...”, „Tam kristieši ticēja...”, „To kristieši pielūdza, tam upurēja dzīvniekus, cilvēkus un uz to viņi būrās...”, „Tādas tiesas kristieši sprieda...”, „To mācītājs ticēja, kad kancelē kāpa...”, u.t.t..

Nu, lūk, tā dara tie pētnieki, kuri saka: „Tas ir Druīdu...”; „Tādi bija Druīdi...”; „Druīdi darīja...”; „Druīdi ticēja...”; „Druīdu rituāli...”. Mīļie draugi – tam, ko Jūs Druīdiem pierakstāt, ar Druīdiem nekā kopīga nav. Druīdisms nav „tas viss kopā un ļoti plaši...” Druīdisms ir ļoti noteikti, nodalīti un stingri ievērotu Zināšanu krātuve – filosofija, par kuru Jūs, spriedēji, nekā nezinat. Jūsu pasaulīgais prāts tam nav piemērots.

Ko tu, grauds būdams, par sējēja darba dienas gaitām spriedelē? Baudi zemi, lietu, Sauli un stirnas lūpas. Apgūsti to, ko Tev ļauj tava daba. Uzņem to ar prieku un pateicību, tāpat kā sējējs to dara, Tevi laukā laižot! Neaptraipi savu vārdu ar tām muļķībām, kuras tu savā nezināšanā sarunā. Neaizskar to, ko netīši vari aptraipīt! Aptraipītais būs ilgi savās asarās jāmazgā.


Pauls

21.11.2010