Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Kur ir Druīdu Zināšanas?


Ar katru gadu pasaulē pieaug interese par saknēm – savu izcelsmi un senču Zināšanām. Šī interese ir skārusi arī mītiem, leģendām un nostāstiem apvīto Druīdu kultūru. Tiesa gan, tas, kas par to tiek runāts, rakstīts, drukāts un pārdrukāts no viena žurnāla un avīzītes otrā, ir nožēlojami tālu no majestātiskās un slepenās Druīdu filosofiskās doktrīnas ēkas. Daudz ir to, kuri par to runā, bet maz šodien ir to, kuri zin ceļu uz viņu Ezeriem, Strautiem un Dārziem. Maz ir to, kas redz viņu birzis un dzird Tempļos teiktās runas.

Par to nav jābrīnās. Druīdu zināšanas nevar tikt, netiek un nebūs atklātas katram un visur. Druīdu filosofijas mantojuma tradīcija balstās trīs zaros. Pirmais ir Skolotāja un skolnieka pēctecība darbā. Otrais ir Sapratne, bet trešais ir Sirds skaidrība, caur kuru pēctecība un sapratne ienes zināšanas. Šodien galvenais ir Sapratne un Sirds skaidrība.

Meklētājiem lāča pakalpojumu izdara vēsturnieki. Pirmo reizi viņi tam „sit vaigā” tad, kad rada ilūziju par to, ka „tas, kas ir – tas ir, bet tā, kā nav – tā nav.” Tas, kas ir viņu rakstos, prātos un izrakumos – tas ir, bet tā, kas tur nav – tā nav un nekad nav bijis. Viņi aizmirst to, ka skatoties pa kreisi, nevar redzēt to, kas ir pa labi, un skatoties zem kājām, nevar redzēt to, kas ir gaisā. Tas, kas ir viņu prātos, izrakumos un rakstos, pilnībā izriet no tā, uz kuru pusi viņi skatās. Cits skatītos citā virzienā un ieraudzītu to, ko vēsturniekam neļauj viņā ieaudzinātā bijība vienu avotu priekšā un pilnīgs citu avotu noliegums.

Materiālistiskā domāšana viņos ir iesakņojusi pārliecību, ka loģisku (viņu izglītības veidotas loģikas) spriedumu rezultātā viņi, redzot sekas, var nonākt līdz viņiem nezināmiem (viņu zinātnes noliegtiem) cēloņiem. Materiālisms, sludinot indivīda iespējas uz patstāvīgiem sasniegumiem, veselumu saskalda nelīdzsvarotās daļās, un no šīm nelīdzsvarotībām būvē kāpnes uz pašu noliegtā līdzsvara cēloni. Atdalot eksakto no humanitārā, un humanitāro pārvēršot haosā, viņi ceļ savu iedomu ēku, ar kuras stāvu un kāpņu plānojumu pamato savu domu augļu patiesumu. Matērija, nesot saskaldījumu, vienlaicīgi rada ticamības ilūziju.

Materiālists nevar redzēt, apgūt un saprast ideālista veidoto pasauli. Ideālists nāk ar apstiprinājumu, materiālists – ar viņam neredzamā noliegumu. Atceļot noliegumu, viņš kļūst redzīgs, bet pārstāj būt materiālists, ko viņam neļauj viņa prātā iebūvēti materiālistiskie ierobežojumi. Tādā kārtā materiālistiskie vēsturnieki ir nolemti sargāt savu eksistenci, izplatot un nostiprinot savu ilūziju pasauli, kura viņiem liek sevi redzēt Cilvēka attīstības piramīdas virsotnē, bet sev aiz muguras aizvien drūmākus, tumšākus un „cīņā ar skarbo dabu nomocītos” senču tēlus, kuri, viņuprāt, vēl kādus gadu tūkstošus pirms Kristus kāvās ar mamutiem, tinās ādās un kasījās ar krama šķembu. Viņuprāt viss, kas ir pirms viņiem – ir „zem”, bet viss, kas ir nākotnē – ir „virs”. Filosofija māca – nolaižoties maldos, Cilvēks apgriežas ar kājām gaisā. Tur īstenība viņam liekas kā meli, bet meli ir visīstākā patiesība.

Otro reizi viņi savam labticīgajam audzēknim sit vaigā (tajā pašā) tad, kad sāk viņam iestāstīt to, ka mežonim, kurš nekad nav redzējis neko ārpus tā, ko var saskatīt, sadzirdēt, sataustīt, saost, sakošļāt un norīt vai, izbaudītu atzīt par labu vai sliktu esam, ir vajadzīgs tā visa esamības pamatojums, un, ka viņš ir spējīgs par pamatojumu iztēloties kaut ko tādu, kā nav un nevar būt viņa jutekļu veidotā pieredzē – ka mežonis var izdomāt bezmiesīgu un netveramu parādību cēloni. Viņi pieraksta mežonim savu mūsdienu materiālisma domāšanu, iluzorā virzībā no rupjā un taustāmā uz netaustāmo, aizmirstot to, ka, atšķirībā no viņiem pašiem, mežonim tas nebija vajadzīgs, jo mežonim nebija jāpierāda savas tiesības uz eksistenci cīņā ar ideālismu.

Mūsdienu materiālisti ir aizmirsuši, to, ka viņu materiālismam ir priekštecis – ideālisms, bet viņi paši ir tikai atsevišķs – šaurāks ideālisma filosofijas fragments –Ideālās daļas radīts un attīstībā virzīts apgarotas matērijas objekts (dzīves forma). Fragments cenšas uzurpēt veselā vietu – pretendē uz spēju radīt veselo. Pele grib dzemdēt kalnu. Ja nebūtu šī kalna – Ideālisma, tad nebūtu arī peles – materiālisma. Ja nebūtu filosofijas, Skolotāju un viņu Dievišķo iedvesmotāju ģeniālo emanāciju, tad nebūtu ne šodienas zinātņu, ne arī kādas iespējas par to visu runāt – Cilvēce vēl aizvien kautos ar mamutiem un dzīvotu zaru būdās.

Radot „filosofējošā mežoņa himeru, tālāk tiek izgatavots „pirmatnējās reliģijas murgs. Briesmīgākā nelaime, kuru saviem bērniem uzkrauj „mūsdienu filosofijas un vēstures zinības” ir mīts par seno reliģiju maģisko dabu. Tiek stāstīts, ka maģija esot senā reliģija. Tie, kuri nav pacentušies uzzināt patiesību par to, kas ir kas, un kā, – no kā tas rodas, tagad iegrūž savus klausītājus tieši tur, no kurienes viņus vajadzētu turēt vislielākajā attālumā. Paziņojot, ka šamanisms, maģija un reliģija ir viens un tas pats, viņi atņem tiem iespēju uzzināt to, kas tie ir patiesībā, ar ko tie atšķiras viens no otra un kādas ir to raksturojošās un atdalošās pazīmes. Bezdievji, noliedzot objektīvu Garīgās pasaules eksistenci ārpus Cilvēka apziņas, šo apziņu iegrūž viņu iznīcinošo spēku varā.

Sajaucot reliģiju ar maģiju, Cilvēkam tiek atņemta reliģija, izpratne par reālo pagātnes dzīvi un ceļš uz filosofiju. Sajaucot maģiju ar reliģiju, no pagātnes tiek izstumta kultūra un cieši aizvērti vārti uz objektīvu pagātnes izziņu. Atņemot senčiem viņu reliģiju, tiek atņemts arī tās cēlonis – Viedo zinātne un filosofija, bet ar to pašu tiek pavērts ceļš visādiem raksotņām un muldoņām, kuri raiti pļāpā par „baltu maģijām, rituāliem un folkloriskām tradīcijām miesai, dvēselei un garam.”

Baznīca izplata melus par mūsu senču barbarismu un savu kultūrvēsturisko lomu, bet mūsdienu materiālistiskā zinātne dīvainā kārtā, visā oponējot baznīcai, nostājas tās pozīcijās, nostiprina un atbalsta tās, turpina baznīcas iesākto darbu prātu jaukšanā un Cilvēku muļķošanā. Vēsturnieku stāstītais dīvainā kārtā sakrīt ar baznīcas izplatīto versiju,

- Varbūt tāpēc, ka šī zinātne pie mums ir ienākusi reizē ar baznīcas bīskapiem un viņu karakalpiem kā ratu pakaļas prieka meita un kristīgās baznīcas izaudzināts, tai nepieciešams instruments?

Acīm redzot tieši tāpēc tās „audzēkņi” neprot un nevar tikt pāri savas „darbaudzinātājas” uzbūvētajām un prātos ieliktajām robežām un rāmjiem. Ja zinātne būtu augstas filosofijas sastāvdaļa, tā, protams, būtu pavisam cita, citu skatījumu un citiem apvāršņiem acu priekšā, citām iespējām bruņota, un tāpēc citiem darbības rezultātiem bagāta. Tad zinātnes pozīcijās būt tās zināšanas, kuras tagad ir ārpus tās darbības interesēm un iespējām, tad pasauli neplosītu pamatu reālās eksistences noliegums, kādu tagad piekopj no tumsonīgās baznīcas klēpja izkāpusī „klibā bitīte”.

Tiem, kuri neprot nošķirt mušas no kotletēm, nav ko darīt kulinārijā. Tāpat, tiem, kuri neprot nošķirt maģiju un buršanu – tās rituālus, no reliģiskās dzīves tradīcijām un filosofijas, tiem, kas neredz atšķirības starp priesteri un burvi, kultūru un tradicionālu praksi – tiem nav ko darīt vēstures un zinātnes laukā.

Mūsdienās tiek izplatīts mīts par to, ka mūzika ir universāla valoda, kura nav jātulko. Tāpat kā Saule dažādās tautās tiek uztverta atšķirīgi, tāpat atšķirīgās dvēseļu arhitektūras dažādi uztver un interpretē skaņu un melodiju plūsmas. Tieši tāpēc attieksmē pret klasisko mūziku vistiešāk sevi pozicionē kulturāla un subkultūras pārņemta dvēseles arhitektūra. Katra kultūra nāk ar savu arhitektūru un mūziku – savas pasaules uztveres īpatnības galarezultātu. Tieši tāpēc, ka pastāv uztveres un interešu atšķirības, ir mūzikas, arhitektūras un darbības veidu atšķirības. Tieši tāpēc viena un tā pati ideja katrā dvēselē radīs citu skaņu un formu, bet viena skaņa radīs atšķirīgu reakciju. Tieši tāpēc mūzika ir jātulko. Mūzikas universālisms ir savtīgu un vienaldzīgu cilvēku mīts.

Cilvēki var pulcēties ap galdu un priecīgi uzsmaidīt viens otram – vienam tā ir vieta, no kurienes ņemt, otram – kur likt, bet viņi domās, ka viņus vieno viens un tas pats. Platons mācīja – „Cilvēks un suns skatās uz vienu un to pašu priekšmetu. Kāpēc tu domā, ka viņi abi redz vienu un to pašu šajā priekšmetā?” Pelei pelēni ir viņas bērni, bet zalktim – pusdienas. Civilizētai valstij Lībija ir suverēna valsts, kurai ir tiesības aizstāvēt likumīgo kārtību tajā, bet barbariskai laupītāju bandai tā ir dumpinieku novājināta un tāpēc viegli izlaupāma naftas noliktava un banku konti. Hiēnām antilope ir tikai ātri skrienošs gaļas gabals. Baltijas pamatiedzīvotājiem tā (Latvijas teritorija) bija dzimtene, bet jūras laupītāju bandām (senprūšiem) – laupīšanai un paverdzināšanai derīga teritorija.

Tāpat, kā arhitektūra ir telpā redzama mūzika, tā vēsture ir Cilvēka dvēseles satura redzamās pēdas. Cilvēka dvēseli formē tā ideoloģija, kura to piepilda ar zināšanām, mērķiem, labā un derīgā piemēriem, un izpratni par pareizu rīcību. Tāpēc, pētīt vēsturi – nozīmē zināt šo ideoloģiju un tās psihes īpatnības, caur kuru ideoloģija darbojas reālajos vides apstākļos. Taču,

- ko mūsu vēsturnieki zina par mūsu ēras pirmo gadu simteņu vai vēl agrāku ideoloģiju – domu un zināšanu pasauli Baltijā?

Par to,

- kādas bija vietējo iedzīvotāju un ienācēju – senprūšu (jūras laupītāju bandu) pasaules uztveres atšķirības?

Tas, ka vieni dzīvoja savā zemē, bet otri to laupīja, neko nenozīmē – tās ir iekšējās konstitūcijas atšķirību sekas, bet ne konstitūcija. Vienu veidoja reliģija. Otru – maģija. Tās ir divas atšķirīgas psihes. Tās ir divas antagonistiskas dvēseles un pasaules arhitektūras. Tikai redzot un saprotot šīs arhitektūras, var vērtēt notikumus Baltijā no 7.gadsimta līdz mūsu dienām – pūles un krampjaino raustīšanos – disharmoniju divu dažādu dvēseļu arhitektūru pretdabiskā savienojumā. Verga un brīva Cilvēka dvēseles viena otru paralizē pretējos impulsos

Ja šīs laupītāju bandas nebūtu iespiedušās plašā teritorijā no Baltijas līdz Melnajai jūrai, tad Eiropas un baznīcas vēsture būtu cita. Baznīcas ienākšanai teritoriju sagatavoja laupītāju bandas. Arī tas ir jāņem vērā, ja gribam saprast baznīcas (Eiropas iedzīvotāju dzīvi veidojošās ideoloģijas) vēsturi. Tieši tām bija vajadzīga bezierunu grēku atlaišana, apmaiņai pret laupījuma desmitās tiesas nodošanu baznīcas rokās. Baznīca uzstājās kā noziedzības bremžu – dvēseles smaguma noņēmēja un roku atraisītāja. Baznīca deva zaļo gaismu tam, ko sakrālā tautu kultūra apvaldīja un bremzēja.

Tiem, kuriem liekas, ka mušu un kotlešu sajaukums ir labas pusdienas, un ka godīgu cilvēku un laupītāju bandu sajaukums ir tauta – vēsturiskās attīstības ceļa rezultāts – ir tas, kas ir, tiem ir jāmeklē sev cita nodarbošanās. Iznīcinot izpratni par garīgās dzīves reālijām pagātnē, tiek iznīcināta izpratne par šodienas kultūras dzīves neesamību un sabiedrības nejēdzībām, kā arī iespēja to labot nākotnē. Šodienas globalizētā noziedzības, peļņas kāres (kulta), haosa, nacionālās neiecietības un militāra spēka patvaļas pasaule ir „kristīgās” baznīcas izauklēta.

Baltās rases tautu padibenes baznīcas paspārnē ir izveidojušas Eiropas un Amerikas valstu hiēnu baru, kurš saplosa katru valsti, kad tā nespēj pretoties to savtīgajām interesēm. Ir pagājuši gadu tūkstoši, bet „civilizētās pasaules” līderi aizvien vēl pasaulē redz kārtējo „gallu kara lauku”. Tas, kurš sauc sevi par Napoleonu, nonāk trako nama palātā, bet tas, kurš rīkojas kā Cēzars – prezidenta krēslā.

- Kā padibeņu kultivēšanas ideoloģijas auglis var saprast uz izcilības atbalstu virzītas pasaules dzīvi?

Katrai kultūrai ir tās antipodi – subkultūras. Subkultūras sevī pulcē visus tos, kuri, nespēdami uztvert un realizēt tās būtību, kā mušas riņķo ap to un veido attiecīgās kultūras vides atkritumu slāni. Tajā ir atkritēji, noziedznieki, viltvārži, šarlatāni un atklāti tās pretinieki, tāpat tie, kuri komerciālos nolūkos lieto attiecīgās kultūras formas bez to saturiskā piepildījuma. Ap katru reliģiju, baznīcu un zinātni riņķo tādu mušu bari.

Tāpat ap Baltu kultūru, vēsturi un garīgo dzīvi – Druīdismu rosās tās subkultūras darboņi. Citi – kā šīs valsts atbalstīti, cienījami folkloristi, folkloras pētnieki, tradīciju kopēji un „īsto” formu mācītāji, citi kā alternatīvie vēsturnieki, stāstnieki un rakstnieki. Arī ap Druīdismu ir tautā populāra un popularizēta dzeltenā prese ar saviem māgiem, astrologiem, stāstoņiem un rakstoņiem.

Tās ir slotas, kuras izslauka cilvēces atkritumus no tās kultūras lauka. Tie, kuri viņu izplatītās muļķības pieņem par īstenību, nejūt tur esošo neīstumu, kurus tas pievelk un liekas interesants, vērtīgs un patiesības meklējumiem derīgs, piesārņojas ar mušu izplatīto dvēseles un prāta slimību dīgļiem un ātri vien nokļūst „atkritumu savācēju” darbības laukā.

Ap Šambalu ir sarkancepuru – burvju un tās pretinieku tempļu un klosteru loks, kuri izķer Šambalas meklētājus. Ap katru okulto zinātni ir šarlatānu un pelnīt kāro tirgoņu un triku meistaru loks. Ap Druīdismu jau ir uzcelts viltus filmu, grāmatu, aprakstu, rituālu, sektu, astrologu un „zintnieku” žogs. Ap kotletēm vienmēr riņķo mušas. Vienmēr ir kāds „leitnanta Šmita bērns”, brīnumzālīšu tirgonis un „slepeno zināšanu” tautā nesējs.

Antīkajā pasaulē bija zināms un saprātīgu cilvēku stingri ievērots princips – „lai katrs dara to, ko viņš prot”. Lai galdnieks apstrādā koku, kalējs kaļ metāla priekšmetus, maiznieks cep maizi, dejotājs dejo, karavadonis plāno kauju, bet kareivis tajā vicina zobenu tajā vietā, kuru tam norāda viņa priekšnieks. Ir pašsaprotami, ka ķīmijas izpētē iedziļinās ķīmiķis – cilvēks ar zināšanām šajā jomā, bet fiziku pēta fiziķis. Mūzikas instrumentu mūzikas atskaņošanai lieto mūziķis, bet slimību ārstē ārsts. Bet:

- ko jūs teiktu, ja recepti jums izrakstītu ārsta kabinetu remontējošs celtnieks?

- Vai jūs ņemtu par pilnu rakstīt un lasīt nepratēja domas par „indoeiropiešu alfabēta” attīstības tendencēm agrajos viduslaikos?


Laikam taču, ka nē. Tāpat, kā ir grafomānija – literāram darbam nespējīgu cilvēku pūles to darīt, tāpat ir arī scientomānija – zinātniskam darbam nepiemērotu cilvēku pūles ar to nodarboties. Lūk – spožs un uzskatāms piemērs tam, kā cienījams cilvēks – Stjuarts Pigots liek sevi apsmieklā, nodarbojoties ar tā izpēti, par ko viņam nekāda priekšstata nav. Liekas, - te kāds maiznieks izpilda pasūtījumu – raksta rekviēmu. Es runāju par viņa grāmatu „Druīdi. Dzejnieki, zinātnieki, pareģi.”

Pirmajās 23 savas grāmatas lappusēs cienījamais autors lasītāju ieved drūmā, barbariskā, primitīvā un mežonīgā pasaulē, kurā valda savstarpējas ķildas, analfabētisms un māņticība, pretstatā gaišajai, labiekārtotajai un civilizētajai klasiskās kultūras apdvestajai Vidusjūras piekrastes iedzīvotāju pasaulei. Jāatzīst, ka cienījamajam autoram ir taisnība – nav ziņu par to, ka galli būtu izklaidējušies rīkojot gladiatoru cīņas vai dzīvojuši izvirtībā, kā to piekopa kulturālā klasiskā civilizācija.

Turpat visu laiku maisās fakti par attīstītu infrastruktūru, mākslu un šo mežoņu lielo cieņu pret zināšanām un nepraktisko vārda mākslu – tautas identitāšu, vēsturiskās tradīcijas un mantojuma, tautas pašapziņas un vērtību krātuvi un sargātāju, viņu spējām un vajadzību piemērot grieķu alfabētu savas valodas īpatnībām (acīmredzams, ka mantotais alfabēts mainīts līdz ar valodas izmaiņām). Darbā visu laiku uzpeld fakti par labi attīstīto nacionālo pašapziņu.

Cienījamais autors mēģina savietot trīs motīvus – „mēs nezinam”, „primitīvisms un barbarisms”, „augstas kultūras un tehnoloģiju pazīmes”. Ir skaidri redzama autora pozīcija – „ir pilsēta – ir civilizācija, ir viensēta – ir barbarisms”. „Ir jumts – ir templis un kultūra, nav jumta – mežonība un primitīvisms”.

Visā sava darba garā un saturā autors apgalvo, ka kultūrai ir tikai viena – no Vidusjūras un Romas patrīciešu dzīvesveida nākusi seja. Autors vēl šodien ir Cēzara leģionāru rindās un cīnās par Romas tikumu un interešu ienešanu „barbaru aizņemtajās teritorijās”. Leģionāra zobens neliek mieru rakstnieka rokai.

Tomēr, runājot par savstarpējām ķildām un sīku dalieņu valdnieciņu iznīcinošo dzīvesveidu, autors tajā neredz pretrunu ar nenocietināto augsti ražīgo un rosīgai tirdzniecībai spējīgo viensētu dzīvesveidu un demokrātisko pašpārvaldes sistēmu (visi „pagastveči” tikuši vēlēti uz gadu) un uz kaujas ratu izmantošanas kārtību kaujas laikā. Mežonīgā teritorijā, kurā nav centralizētas valsts un karaspēka apmācības, kaujas ratu izmantošana ir absurds. Tomēr autors runā par „neorganizētām ciltīm un klaniem”.

Cienījamais autors atzīst, ka Britānija stingri atšķīrās no kontinentālās daļas, bet Īrija bija pilnīgi atsevišķs gadījums pat Britānijā, tomēr pielieto Īrijas avotus kontinentālās daļas aprakstam.

Autors apraksta klasiskās kultūras telpas un barbarisko ķeltu mežu masīvu antagonismu (šis antagonistiskais mežs tomēr esot apgādājis civilizēto pasauli ar pārtiku – graudiem, zirņiem, pupām, iesalu (brūvējuši dažādus alus), augļiem un gaļu). Autors runā par bailēm, kuras mežu masīvi iedvesuši civilizētajos klasiskās kultūras pārstāvjos, un tūlīt pat šīs bailes projicē uz šo mežu iedzīvotājiem, kuri, šo baiļu mākti, veidojuši primitīvas lūgšanu vietas un sakrālos objektus. Autors runā par upurēšanas vietām, mietu apžogiem un upurbedrēm „biedējošo meža dievu” pielabināšanai.

Te savus augļus dod mūsdienu universālais mīts par „filosofējošo mežoni” un viņa šamanisko gaumi. Visi „sakrālie objekti” tiek saistīti ar cilvēku apbedījumiem (bez kuriem nevarot iztikt „pirmatnējās reliģijas”) un nocirstām galvām. Tā esot bijusi galvu mednieku pasaule (nenocietinātās viensētās?!). Nu kā te lai neaplaudē Romai – Cēzaram un Vatikānam – kultūras nesējiem tumsas valstībā! Autors sakrālo vietu meklējumos acīmredzami ir „kristīgās kultūras” tradīcijas ietekmē. Baznīcas sevi apjož kapulaukiem, bet slavenākos mirušos apbedī tieši pašā baznīcā – te nu bija – pirmatnējās reliģijas!

Protams, vienmēr ir cilvēki, kuri nespēj noturēties reliģisko normu sistēmā un noslīd līdz maģisko rituālu piekopšanai. Nekromantijai – šo rituālu tumšākajai daļai, tiešām ir raksturīgas upurēšanas un apbedījumu iekļaušana kulta objektu struktūrā, tomēr tos (objektus) nevar attiecināt uz reliģisko tradīciju un sakrālo objektu rangu. Par tādiem nevar runāt kā par tempļiem un svētvietām (maģija ir netīrība – svētuma antipods).

Grāmatā publicēti 19 domājamo „ķeltu sakrālo objektu - tempļu” izrakumu plāni (Autors gan aizrāda, ka „par tempļiem tos nevarot uzskatīt, jo tiem neesot bijuši jumti”, kaut gan vairākos plānos ir norādītas atbalsta kolonnu vietas). Aplūkojot plānus, ir jāsaka, ka neviens no tiem nav sakrāla objekta izrakumu plāns.

Sakrālie objekti, tāpat kā vēl nesenā pagātnē pasta ēkas, pildīja vairākas funkcijas, tāpēc tiem bija noteikta orientācija telpā – attiecībā pret debespusēm, vienam pret otru, ģeogrāfiskajās īpatnībās un apdzīvoto vietu infrastruktūrā. Tāpēc, lai meklētu sakrālo objektu pēdas, tās ir jāmeklē šajās, tiem raksturīgajās, vietās.

Sakrālajiem objektiem ir obligāts trīsdaļīgs zonējums. Sakrālajiem objektiem – tempļiem ir obligātas telpas pazemes daļā. Debesu Dieviem veltīto tempļu virszemes daļas (arī klasiskās kultūras zemēs) bija apļveida kolonādes bez jumta. Zemes Dievu templī bija būves ar jumtu (tādas meklē autors), bet pazemes Dievu tempļi tika iekārtoti pazemē – alās vai pazemes būvēs. Nekādas upurbedres ķelti un teitoņi neveidoja. No grāmatas teksta redzams, ka autoram nav zināšanu par tempļu uzbūves simbolismu, novietojuma un funkciju nozīmi. Autors ir pilnīgā „filosofējošā mežoņa” un „pirmatnējās reliģijas” mīta varā.

Ķelti un teitoņi ir 5.rases (āriešu) 4. un 5. apakšrase. Ķelti apdzīvoja Vidusjūras baseinu un Eiropas vidusdaļu. „Ķeltologi” un „druidologi” paši sev jauc galvu, neadekvāti pielietojot antīkajā pasaulē aizgūtos apakšrasu nosaukumus, tā vietā, lai runātu par konkrētām tautām. Pirms ķeltiem un teitoņiem Eiropu apdzīvoja 4.rases (atlantu) pagrimušās paliekas. Virzoties uz kontinenta iekšieni, uz britu salām un ziemeļaustrumiem līdz Urāliem, ķelti, nesot sev līdzi savu kultūras mantojumu (kurš ir pamatā gan vēlāko „klasiskās kultūras”, gan „mežu masīvu” iedzīvotāju kultūrai), izspieda no turienes atlantu pēctečus – somugrus un tiem līdzīgās tautas (līvus, sāmus un citas tagad tur esošās ziemeļu tautiņas gar Ledus okeāna piekrasti).

Tie ķelti, kuri nonāca līdz Baltijas jūrai ziemeļos un līdz Urāliem austrumos, attīstoties jaunajos apstākļos kļuva par teitoņiem. Tādā kārtā, arheologs ir nolemts savos pētījumos sadurties ar „trīskārtainu pīrāgu” un izvēli – kam pierakstīt atradumu. Diemžēl – tas, ko autors pieraksta ķeltiem, nāk no viņu ieņemto teritoriju pirmiedzīvotāju un šamanisko kultu „atstātā pūra”.

Autors ir sev izveidojis (ir mītu gūstā) priekšstatu par to, kas viņaprāt ir sakrālais objekts, un to meklē vidē, kura neatbilst ne viņa priekšstatiem, ne arī zināšanām par to. Autors atzīst, ka visa antīkā pasaule – kā „klasiskās kultūras civilizētā”, tā „mežu” telpa ir mitoloģijas piesātināta, sakrālo priekšstatu būvēta un uzturēta. Tad būtu sagaidāms, ka pētnieks būtu apguvis okultas, filosofiskas un teoloģiskas zināšanas. Tomēr ir redzams, ka autoram tādu nav.

Autors piemin antīkajos avotos pieminētos četrus cilvēka, cilvēces, rases, tautas, idejas, formas u.t.t. filosofiskos „attīstības laikmetus” – zelta, sudraba, vara un dzelzs, un tūlīt spriež, ka „ķelti, kā labi dzelzs apstrādātāji, varētu būt šīs sistēmas dzelzs laikmetā”. Tas ir – autors vispār neko nav dzirdējis par antīko filosofiju un tās nostādnēm. Kā viņš, ar tādu analfabētisma līmeni, var saprast antīko avotu tekstos rakstīto? Rodas iespaids, ka viduslaiku sholasts mokās ap mobilā telefona instrukciju.

Tai pat laikā, autors neievēro to, ka šie antīkie avoti „rūgti gaužas par (cienījamā zinātnieka slavinātās) „klasiskās kultūras” panīkumu un pagrimumu salīdzinājumā ar „mežinieku” dzīvi un tikumiem”. Autors ir spiests sekot avotu „ideālismam” un nemitīgi saistīt Druīdus, pītagoriešus un ziemeļos dzīvojošos Apolona – Saules pielūdzējus veģetāriešus (ir Šēnberga raksti par paleogrieķiem Baltijā!). Te mums ir jāizšķiras – sekot avotu „ideālismam” un turpināt eksistēt, vai pievienoties autora nihilismam, ka mūsu nav, nekad nav bijis, un mēs tikai sapņojam, ka lasam šo grāmatu, jo, autora vārdiem – „vēsturiski tie (augsti attīstītie Eiropas ziemeļu zemju apdzīvotāji) nekad nav eksistējuši – ir grieķu ideālistu mīti.”

Jāatzīmē, ka grieķu oficiālā zinātne toreiz bija tādā pat bēdīgā stāvoklī, kā mūsdienu progresīvā un attīstītā zinātne. Īstās zināšanas bija pie visai nedaudziem. Tepat jāatzīmē, ka cienījamais zinātnieks nespēj atšķirt antīko autoru filosofiskās pārdomas un simboliskos tēlus no garāmejot pieminētiem faktiem, bet tikpat kvēli noraida vienu avotu izdomājumus, cik karsti pievienojas citiem – viņa teorijai par druīdu kā „akmens laikmeta šamani” derīgiem. Un tā ir bezkaislīgi objektīvā zinātne!

Var piekrist vai nepiekrist antīkajiem avotiem jautājumā par Pītagora un Druīdu mācību atbilstību, bet ir acīmredzami, ka autors nav bijis Latvijā un te ik uz soļa ikdienā nav sastapies ar pītagorisma pēdām un tā praktisko pielietojumu. Klasisks „kabineta zinātnes” gadījums! Tas ir cilvēks, kurš ir materiālists, ateists, agnostiķis un savu augsti kulturālo zinātnes spīdekļa attieksmi pret reliģiju izsaka izsmējīgā divrindē (65.lpp.):

„Aiz kapa malas kā induss gaidi

Tikšanos ar savu suni, pudeli un sievu.”


Viņš izsmej iespējamo Pītagora un druīdu „filosofisko sakaru”, bet nepamana atbilstību starp Pītagora norādījumu – „meklē parādību trīsvienību” un tā pielietojumu druīdu pamācību triādēs (piem. – „mūsu dzīve balstās uz patiesību mūsu Sirdīs, mūsu roku prasmi un mūsu vārdu piepildījumu”), vai arī vienkārši neko nezina par Pītagoru un viņa skolu ... vai arī cer, ka lasītājs nezin...

Liekas, ka drošu pamatu zem kājām autors iegūst tikai tad, kad sāk iztirzāt angļu „vēsturzinātniskās” literatūras nebeidzamos opusus un to ideju savstarpējās cīņas (grūti spriest – tā nav mana pasaule un interešu lauks).

- Kādēļ viņš no tās ir devies sev svešā un nesaprotamā vidē?

Grāmatā taču nekā par Druīdiem nav.

Autors, atsaucoties uz antīkajiem avotiem, saka, ka „druīdi ir filosofi, dzejnieki un pareģi”. Neapspriežot jautājumu, vai tā ir, mēs redzam., ka antīkajos avotos atrodam tikai to, kas ir šo avotu pieredzes robežās. Filosofi, dzejnieki un zīlnieki, pareģi, orākuli un līdz 1.gs.p.m.ē., arī cilvēku upuri ir pierasta „klasiskās civilizācijas” parādība. Vai nu avoti saskata tikai sev pazīstamo, vai arī atzīmē sev radniecīgo. Tomēr tas mums liek formulēt jautājumu citā plāksnē:

- Kādēļ sev pierastām lietām avoti piešķir neikdienišķu raksturu?

- Kas ir tas, ar ko druīdi „mežos” atšķiras no tādiem pašiem „pie jūras”?


Tā noteikti nebija reliģiskā autoritāte, jo neviens „civilizētais klasiskās kultūras telpas” iedzīvotājs neko neuzsāka bez iepriekšējas „konsultācijas ar dieviem” un pret reliģiskās dzīves normām. Visā antīkajā pasaulē pareģoja un zīlēja pēc visa kā – upurēto dzīvnieku iekšām, putnu lidojuma, vergu gaitas, nokritušu priekšmetu stāvokļa (no kā radusies kāršu likšana) u.t.t.. „Civilizētā” pasaule bija pilnīgā māņticības varā. Acīmredzot tā nebija arī „meža ovatu” sargātā un pielietotā tiesību sistēma – antīkajai pasaulei pazīstama parādība.

Acīmredzot tā bija filosofija, jo tieši par to, par tās augsto saturu – viņiem nepazīstamo dvēseles nemirstības un reinkarnācijas ideju antīkie avoti izsaka savu izbrīnu. Un te nu būtu sagaidāms, ka cienījamais zinātnieks būtu iepazinies ar antīkās filosofijas būtību, mērķiem, līdzekļiem un metodēm. Tomēr tā nav. Autors spītīgi savieto filosofiju ar reliģiju un kultu. Autors cenšas pierādīt, ka šie filosofi ir bijuši asiņaina kultā priesteri! Un pie tam, ka tas ir bijis kāds ārkārtīgi primitīvs kults, kā savos līdzekļos, tā mērķos un tehniskajā izpildījumā.

Gribu jums uzdot jautājumu:

- Kāds sakars bardam Jānim Rainim, viņa iemīļotajām priedēm kāpās ar Dubultu baznīcas pamatu plānojumu vai priekšmetu izvietojumu dievturu rituālo saietu vietās?

- Kāds man sakars ar Latvijā piekoptajiem uguns, auglības, pirtošanās un nez kādiem vēl citiem rituāliem, kurus sevis iepriecināšanai un ļaužu lustināšanai izpilda to popularizētāji?

- Kāds sakars filosofijai ar to, ko runā baznīcas sprediķos, un ar tām blēņām, kuras raksta avīzītēs un žurnāliņos?


Nav tā, ka mežonīgā un akulturālā materiālistā (bet tieši tādi ir bezdievji) rodas tieksme radīt savu Dievu pasauli, un no tās izaug kāda pirmatnējo reliģija, kura caur šamanismu attīstās par īstu un pilnvērtīgu reliģisko uzskatu un zināšanu sistēmu. Nav tā, ka kāds šamanis sāk domāt un kļūst par filosofu. Šamanisms ir kritiens lejup no tā, kas ir bijis, atpakaļ mežonībā. Tas ir vienvirziena ceļš. Nav tādas – pirmatnējās reliģijas. Ir cilvēces sakrālās dzīves un kultūras atkritumu slānis – subkultūras, šamanisms un maģisko rituālu piekopēji.

Katra reliģija pagrimstot noslīd līdz šamanismam un maģisko kultu rituālu piekopšanai. Katru reliģiju no pagrimšanas attur to radījusī filosofija. Filosofiju, tai nobriedušiem Cilvēkiem, dod Skolotāji. Šī filosofija caur reliģiju uztur dzīves kārtību – neļauj tai ieslīgt utilitārismā un pragmatismā, un visbeidzot tajā „civilizētajā barbarismā” un izvirtībā, kādu piekopa „klasiskā kultūra” un mūsdienu „progresīvā pasaule”.

„Mežos” bija lielāka tīrība, kārtība, vienkāršība, un vienlaicīgi augstāka un stingrāka izglītības sistēma. „Mežos” bija augstāks kultūras līmenis – attīstības pakāpe. Tāpēc ir absurdi šai filosofijai pierakstīt asiņainu dabu. Vai nu avoti kaut ko jauc, vai nesaprot kādas principiālas lietas. Acīmredzot avoti, tāpat kā cienījamais autors, ir nezinoši (neiesvētīti) kādās slēptās garīgās dzīves jomās - mistērijās.

Savas grāmatas 45. lappusē cienījamais zinātnieks piemin kādus „izcilus ķeltu kalēju darinājumus - katlus”, no kuriem labāko kimbri esot nosūtījuši imperatoram Augustam kā „svētāko no katliem”. Turpat tūlīt avots esot aprakstījis „upurēto cilvēku asiņu savākšanu šajos katlos”, un atsaucas uz kāda „ķeltu katla” grafisko noformējumu, kurā milzu figūra otrādi apgriezta cilvēka galvu tur kādā traukā. Turpat attēlota svinīga procesija, kura muzikantu pavadībā nes koku. Esot pat kāda grieķa apraksts par rituālo slīcināšanu.

Liekas dīvaini, ka ķelti, būdami labi metālapstrādātāji, tik lielu nozīmi piešķirtu ēdienu gatavošanas traukam, lai sūtītu to uz turieni, kur tas tāpat ir parasts priekšmets. Tāpat ir maz ticams, ka tam tiktu pievienota šādas, saņēmējam svešas darbības „lietošanas pamācība” un tas, ka gūstekņu nogalināšanai lietotu tik sarežģītus sagatavošanās darbus. Izskatās pēc sabiedrības, kuras dzīves mērķis ir ķert gūstekņus slīcināšanai. Te var saskatīt katoļu mūku izplatīto mītu par actekiem, kuri ņem gūstekņus nogalināšanai. Kā spāņiem, tā romiešiem tas vienādi labi kalpo acteku un druīdu iznīcināšanas attaisnošanai.

- Katls kā sakrāls priekšmets?

Un te, tiklīdz mēs saprotam, ka atkal uzduramies antīko tekstu tulkojumu un tulkojumu jēgas sapratnes problēmai, varam sākt domāt par to, par ko te būtu vērts padomāt. Tad mēs atceramies to, ka:

1. Autors aizstāv „klasiķiem” patīkamo mītu par „klasisko kultūru pakāpenisku attīstību un attālināšanos no barbariskajiem mežu iedzīvotājiem”. Taču zinot, ka ledājam atkāpjoties, migrācija virzījās no Vidusjūras uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, būtu loģiski pieņemt to, ka tam sekojošie ķelti un vēlāk teitoņi tāpat attīstīja pūrā saņemto mantojumu, kuram jaunie apstākļi deva lielākas attīstības potences, nekā tā izcelsmes vieta pie Vidusjūras. Koks aug un attīstās – dod augļus tālāk no sēklas dīgšanas vietas, saknēm un stumbra. Pītagora un Platona dzīves apraksti liecina to, ka filosofija un zināšanas „klasiskajās kultūras zemēs” vienmēr tikušas ienestas no ārienes.

2. Autors pats runā par to, ka Romā līdz pat 1.gs. p.m.ē. notika cilvēku upurēšanas.

3. Romas impērijā notika gladiatoru cīņas, kuras netraucēja tur esošajai aristokrātijai sevi uzskatīt par barbariskās pasaules civilizācijas centru.

4. Aristotelis bija Maķedonijas Aleksandra skolotājs un filozofs.

5. Grieķi ļoti bieži „ziņas par tautu tikumiem un to aprakstus” atrada „savu pirkstu galos”. Teicienam – „Neticiet melīgajiem grieķiem!” ir nopietns un antīkajā pasaulē labi zināms pamats.

6. Japānā zvanam nav mēles. Zvanu skandina no ārpuses.

7. Dažu kristiešu sektu kristīšanas ceremonijā līdz šai dienai kristīšana notiek „pagremdējot ar galvu”.

8. Katrai filosofijai ir tās mistērija.

9. Pūķis, Kauss, balodis, T-veida krusts, šķēps u.c. simboli ir druīdu mistērijas elementi.

10. Veidojoties kristīgajai tradīcijai Romas impērijas austrumos, tā savos dievkalpojumos no „pagāniem” kopā ar citiem mistērijas elementiem pārņēma arī „trauka” (kausa, bļodas) sakrālo lietojumu.

11. Arimatejas Jāzeps esot Grāla kausā savācis mirstošā Jēzus Sirds asinis.

- Vai autors piedāvā kristīšanu ar pagremdēšanu saukt par slīcināšanu?

- Vai autors var piedāvāt savu grafisko versiju, kā attēlot Cilvēka prāta kristīšanu?

- Vai autors ir pārliecināts, ka viņa minētais avots pareizi sapratis notiekošo, to adekvātos vārdos aprakstījis un tulkotājs pārtulkojis?

- Vai cienījamais autors grib visas Aleksandra karagājienos nopostītās pilsētas, nodedzinātos tempļus un nogalinātos gūstekņus pierakstīt Aristotelim?

- Vai cienījamais autors, kā saprātīgs zinātnieks, tiešām tic tam, ka tie paši, kuri bija izveidojuši izglītības sistēmu un vienojās ar Pītagoru vienotā filosofiskā doktrīnā, piekopa cilvēku upurēšanu?

- Vai autors to grib pierakstīt arī Pītagoram?

- Kas mums tādā gadījumā var liegt domāt to, ka Karaliskā Zinātņu Akadēmija, piedaloties karaļnama locekļiem, savās svinīgajās sēdēs upurē karaļnama pretiniekus?

- Varbūt nolīgt kādu, kurš, izpētot karaļnama vēsturi, zinātnieku tikumus un publicēto grāmatu tekstus, to spīdoši pierāda?

- Varbūt, ka tādā pētījumā tur ne tas vien uzpeld?

- Un kā ar slavenajiem angļu aristokrātijas „Hellfire” klubiem?

- Vai autors ir pārliecināts, ka antīkie avoti vienmēr skaidri apzinājās, kas ir tas, ko viņi sauca par druīdiem?

- Vai tad avotu vidū nebija cēzaru – mērķtiecīgu un savtīgu interešu vadītu faktu sagrozītāju?

- Un kā tas nāk, ka pat cienījamais autors no avota teksta nevar izlobīt – vai tur ir runa par vienu, vai vairākiem ceļojumiem?

- Vai autors pareizi saprot zīmējumā attēloto?

- Vai autors un avots ķeltu shematiskajā zīmējumā projicē savu izpratni par notiekošo?

- Vai cienījamais autors sāks pārstāstīt baznīcas stāstiņus par „krusta nāvi” un „dieva dēlu”, vai arī pierakstīt Arimatejas Jāzepam un „Ķeltu kristietībai” cilvēku upurēšanas kulta dabu?

Cienījamais autors neko nezina par mistērijām – neatņemamu antīkās pasaules dzīves sastāvdaļu! Te nu acīmredzot ir remontstrādnieks ārsta kabinetā un maiznieks pie nošu lapas.

Šajā vietā mēs varētu apstāties. Tā pietiekami uzskatāmi parāda kā mūsdienu vēstures zinātnes vispārējo stāvokli, tā arī to avotu dabu, no kuriem savu tālāk pārstāstīto tenku saturu smeļas ziļicki, plauži un viņiem līdzīgie, kad raksta savus darbus „baltoloģijā”, baltu vēstures pētījumus un apmelo druīdus. Tikai vienu autors savā grāmatā attēlo precīzi – to, kā mainās antīko avotu attieksme pret pētāmo objektu – kultūru – no vienaldzīgi paviršas, līdz naidīgi apmelojošai tad, kad sākas šo teritoriju iekarošana, un to, ka arī šajā apmelošanā avoti ir pretrunīgi.

No vienas puses – runā par ieņemtu un izlaupītu svētvietu, bet no otras – apraksta šo svētvietu kā meža biezoknī izvietotu rupju koka elku grupu. Tad rodas jautājums:

- Kas te tika ieņemts un kāds laupījums tika iekarotājiem no šiem rupji tēstajiem koka elkiem?

Un vēl:

- Kā tas nāk, ka viņu svētvietas bijušas akmens laikmeta primitīvisma līmenī, bet aristokrātijas dzīvesveids un apbedījumi – bagātīgi un grezni?

- Kāpēc zelts ir visur, bet tikai ne svētvietās?

- Varbūt ir tā, ka druīdu svētvietu un tempļu raksturs neatbilst vēsturnieku priekšstatam par to, kas ir templis un svētvieta – viņi to neredz?

- Vai ir ticams, ka divu atsevišķu objektu esamību avota piezīmēs tulkotājs uztver kā viena notikuma un objekta aprakstu?

- Vai var būt tā, ka cienījamie „antīkie avoti” ir slēpuši patiesi nolaupītās vērtības, un to slēpšanai rakstījuši visādas muļķības?

Ir labi zināms izteiciens: „Netici melīgajiem grieķiem!”. Bet tieši to – grieķu melus mums cenšas iebarot šie cienījamie vēstures zinātnes spīdekļi. Kā to savā grāmatā „Vai Lāčplēsis bija karalis Artūrs?” dara ļoti augsti cienījamā un godātā rakstniece un seno kultūru pētniece Sigma Ankrava. Lāčplēša tēls un tā saistība ar Eiropas Mistēriju Koku latviešiem ir visīsākais ceļš uz druīdisko kultūru. „Karaļa Artūra ciklā” ir leģenda, kurā Artūrs uzvar Lāci, izglābj sava tēva pārvaldīto zemi un tiek saukts par Lāčplēsi (tiem, kas par to nopietni interesējas, iesakām izlasīt – Анна Комаринец «Энциклопедия короля Артура и рыцарей Круглого Стола», izd. «Аст», Maskava, 2001.). Savā labi uzrakstītajā grāmatā cienījamā Sigma Ankravas kundze skaidri pierāda, ka šajā – Karaļa Artūra virzienā „nav ko rakt” – „uz baznīcu jāiet, uz baznīcu, mīļie, uz baznīcu...”

Tagad varam arī atbildēt uz agrāk uzdoto jautājumu

– kādēļ autors raksta par to, ko nezin?

Viņš vienkārši pielieto mūsdienās populāru metodi – „aizpļāpā ciet” tēmu. Izlasot visu šo „sacerējumu”, redzam, ka autors ļoti cenšas pierādīt to, ka tādu druīdu nemaz nav. Tas nav nekas nopietns. Tas viss ir tikai romantiskas fantāzijas un māņi. Tas viss nav saceltās ažiotāžas vērts. Ir tikai stingra un neapgāžama materiālistiski ateistiskā zinātne, kura zin visu, tā var visu atrast, izskaidrot un nolikt muzeja plauktiņā.

Atbilde ir - bailes! Autora, viņa „zinātnes” un baznīcas bailes no tā, kas ir ārpus viņu kontroles, un aizvien tiešāk piesaka savu esamību. Šī esamība var atnākt, reāli būt un mainīt esošo lietu stāvokli. Tā var cienījamajam zinātniekam atņemt viņa zināšanu, bet cienījamajam baznīckungam viņa priestera – „labā gana”, bet modernajām tehnoloģijām progresa augļu un dzīves labklājības pamatu oreolu – pierādīt viņu niecību vienkārša lauku filosofa un viņa darba augļu priekšā. Tā filosofa priekšā, kurš ir ieguvis pārmantotās zināšanas. Tādēļ vienīgais glābiņš tādiem ir tajā, ka viņi pārliecina citus par to, ka nekādu tādu attīstības ceļu, pasauļu un sistēmu nav. Nav druīdu. Nav nekā. Ir tikai „viņš, viņa suns, pudele un sieva...”

Un vēl, - zinošie neraksta par to, par ko zinošie klusē. Druīdi neraksta par druīdiem.

Neviens Druīds jums neliks priekšā grāmatu, kurā būs visas līdz šim slēptās un apkarotās zināšanas. Tas pat nav vajadzīgs. Tas, kurš ir bijis Druīds, šodien ceļu pie savām Zināšanām un draugiem atradīs pats. Viņam pietiks ar dažām pieturas zīmēm un Ceļa virziena ierādīšanu.

Tas, kurš Redz – lai saskata, tas, kurš Zin – lai atceras, tas, kurš meklē – var atrast. Lūk, virziens un zīmes. Mēs paveram durvis. Zinot Pamatdoktrīnu – tās tradīciju, tās Koku un Zarus, zinot Mistēriju sistēmu, literatūras avotus, kuros ir tradīcija un zināšanas, Skolotājus, var atrast orientierus un zināšanu atslēgas, kā arī sietu izdomājumu un maldu atsijāšanai no patiesības – tā, kas bija, ir un būs. Meklētājiem mēs publicēsim mūsuprāt šim mērķim derīgo materiālu kopu. Pārējie lai iztiek ar to, ko var sataustīt, sagaršot un saklausīt ļaužu runās.



Pauls

Baltu klubs

21.03.2011.

Pavasara ekvinokcija

☉☌♅