Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Kauss, Pūķis un Balodis.

(Fragments no „Mistēriju Koka”).


Kalnam ir pamatne, pacēlumi, stāvas klintis un mākoņos slēpta virsotne.

Varens koks saknes pleš zemē un spēcīgā stumbra zarus ar lapotni – pār to. Tā arī Mistēriju Kokam, līdzīgi kā kalnam, ir pamatne, stāvas klintis un mākoņu miglā slēpta virsotne. Mistēriju Koks izaug no Zināšanas pamatu pamata – Pirmsmūžu Pieredzes un tajā slēptās mūsu planētu, Visuma un Cilvēces Pirmradītāju Gudrības. Kopīgā Gudrības Avota – tautu Skolotāju vienotās filosofiskās doktrīnas spēkpilnais stumbrs ir atsevišķo zaru – Mistēriju sastiprinājuma un atbalsta vieta. Katram zaram – Mistērijai koka vainagā – Koka Kronī ir sava vieta, lai kopā ar citiem tas celtu Īstenības Gaismā savu lapotni un visus tur dzīvojošos audzēkņus.

Mezglainajam stumbram ir kopīgā serde – Sirds Citadele – Neatveramo Vārtu Cietoksnis – visvairāk slēptā un Ezoteriskā Mācības daļa, kura katram Īstenības meklētājam atveras vienu un pēdējo reizi – viņa galējās iesvētīšanas laikā, kad viņš saņem VĀRDU.

Sirds Citadele, pārstāvot Sākotnēji Esošo – Vienoto Avotu un Esamības Cēloni (iz)lej(jo) Trejus, kas ir viss, caurauž visu un ir visur. Šie Treji ir Sākotnējā Būtība, Sākotnējā Substance un Sākotnējā kvalitāte.

Sākotnējā Būtība – Debesu Gudrība un Uguns tiek pārstāvēta Pūķa veidā.

Sākotnējā Substance – Gudrības un Debesu Uguns (ie)tilpne tiek pārstāvēta brīnišķīgi skaista(s) bļodveida trauka (kausa) formas veidā, kura ir pildīta ar Sākotnējo Kvalitāti – Visa Labuma Cēloni (latviešu valodā nav adekvāta vārda) un Avotu, kurš tiek stādīts priekšā Balta Baloža veidā.

Ap Sirds citadeli Treji auž Dzīves un Filosofijas šķidrautu. Filosofija Dzīves rakstu atklāj sešos – epistemoloģijas, estētikas, ētikas, loģikas, psiholoģijas un metafizikas – virzienos.

Visā zemē – no Ķīnas un Indijas līdz Britānijai, no Amerikas ziemeļu līdz dienvidu galējiem punktiem mēs redzam šīs mistērijas un to Sargus – Pūķi, Kausu un Balodi – Dzīvības Ūdeni – Garīgo Īstenību – „to, kas ir visa esošā labuma cēlonis” (Благо всего сущего).

Visur, kur godā Dzīvību, par svētu tur Sauli – Dzīvības Avotu – Pūķi – Debesu Gudrību.

Tur, kur mīl Dižo Māti – Zemi Māmuļu, tur svētā (slēpta dārguma) klātesamībā (сокровенно) ir Kauss.

Visur Pūķa, Kausa un Baloža – Dzīvības Ūdeņu vārdā Cilvēces Dārzu, kurā katra tauta un Cilvēks ir pārstāvēts ar savas Kultūras un Saprāta koku, kopj Dārznieki – filosofi. Tautās tos sauca dažādi – pēc vajadzības un tā labuma satura, kuru viņi nesa – par Glābējiem, Soteriem, Miera Baložiem, Stūrmaņiem, Gaismas Dēliem, Dievu Draugiem, Gudrajiem Kokiem, Gudrības Pūķiem, Lielajām Čūskām, Draugiem, Zvaigžņu Brāļiem un Māsām, Saules Meitām, Gudrībā Stiprajiem – Druīdiem (Dru – stiprs; viddes - Gudrība).

Visu laiku un tautu filosofus apvieno kopīgie Zināšanas avoti – viņu Skolotāji, (pie)vienotība kopīgajam Gudrības Koka stumbram, par kā zīmi viņi nēsāja zizli – „Ozola zaru” un Pūķa, Kausa un Baloža simbolus. Ar šiem svētajiem simboliem tiek atzīmēta Mistēriju Koka izplatība. Dārznieku – filosofu ordenim bija stingra struktūra un uzbūve. Katra lejupejošā šūniņa atkārtoja augstāko posmu uzbūvi un kārtību.

(Druīdu) Dārznieku Brālība sastāvēja no desmit sastāvdaļām. Vīriešu brālības veidoja septiņas daļas, bet trīs – visvairāk sargātākās un augstākās daļas – bija sieviešu ordeņi.

Visa pasaules ordeņa un vietējo ordeņu apvienību priekšgalā vienmēr stāvēja Sieviete – Druīdu Māte.

Sieviete – Dārzniece glabā Gudrības Kausu, no kuras Dzīvības Ūdeņiem iznāk sagrāves un izdziedināšanas Spēka zobens, kurš tiek pasniegts Meistaram – Pūķim Radītājam – vīriešu ordeņu galvai. Pēc Pūķa – Meistara nāves viņa tiesības atgriezās Kausā – atpakaļ pie Sievietēm. Vienradzis ir Druīdu Mātes simbols – Sievišķās un Vīrišķās sākotnes – Saules un Mēness apvienotā darbības spēja.

Vīrietis – Meistars – Pūķis (Gudrības Dēls – Debesu krustā sistā Saule) bija vīriešu ordeņu stumbra serde un Ozolu ordeņa virsvadītājs. Dārznieku Brālība (kurus Ziemeļeiropā sauca par Druīdiem – Gudrībā Stiprajiem, bet Vidusjūras zemēs par Glābējiem (Mesija) un Soteriem) caur saviem vietvalžiem – iesvētītajiem Melhisadekiem vadīja senatnes pasauli. Viņi izdeva likumus, nostiprināja reliģijas, ievirzīja, uzveda troņos vai noņēma no tā karaļus.

Viņu varu neviens neapstrīdēja un bez viņu padoma neko neuzsāka. Viņu rokās bija visas zināšanas, reliģija un tautas veselība. Filosofijas zināšanas nekad nav neviena pierakstītas un izsniegtas. Vienīgais ceļš pie zināšanām bija Iesvētīšanu ceļš, kura pirmā pakāpe bija Mistēriju Koka Mistērijas. Viņu Zināšanas tika nodotas mutiski – Esamības Noslēpumu un to Simbolu atklāšanas ceļā. Viņi apzinājās sevi Garīgi Nemirstīgus un bija tiesīgi rīkoties pēc taisnības un Nepieciešamības visur, kur saskārās ar tautas dzīvi.

Druīdu Ordeņiem bija Augšupejas Kāpnes. Pirmo pakāpi sastādīja Ovati. Ovati ģērbās zaļās drēbēs. Viņi apguva dabas un militārās zinātnes, jurisprudenci, ētiku un estētiku.

Uz otrā augšupejas pakāpiena stāvēja Bardi – tautas gudrības glabātāji. Viņi tiecās aptvert – apgūt epistemoloģiju un loģiku. Bardi tērpās zilā apģērbā, glabāja, veidoja, un muzikālu un poētisku priekšnesumu veidā savai tautai pasniedza attīstības ievirzi.

Aiz Bardu darbības robežām sākās Druīdu Augšupejas Kāpņu daudzpakāpju ceļš. Druīdi tērpās baltā, zināja Dabas Likumus un visu par Cilvēku. Viņi apguva metafiziku un psiholoģiju. Ģērbās saskaņā ar Ordeņa (koka) darbības virzienu un savu kārtu tajā. Ordeņa jaunākie mācekļi – vīrieši un sievietes nēsāja svītrotus tērpus. Rotu un tērpa auduma raksts nesa ziņas par apmācību pakāpi, iesvētīšanām un dalību Ordeņos, ja tāda bija vairākos.

Koki tika godāti kā Gudrības un Saprātīguma simboli. Katram Ordenim bija „savs koks”, kā vārdā tas saucās, un hierarhiska uzbūves struktūra – daudzas lapas, zariņi, zari un vienojošs stumbrs, kuru vadīja virsvadītājs – Koka Māte vai Tēvs. Tādā veidā, pilnīgā atbilstībā Pītagora dekādei Cilvēces Dārza centrālo daļu aizņēma 10 svētie koki (ozols, priede (ciedrs), osis, pīlādzis, bērzs (liepa), kastanis, riekstkoks, ciprese (lapegle), akācija un palma (ābele, lazda, papele)) – 7 vīriešu un 3 sieviešu koki.

Neviens neapstrīdēja viņu varu pār Cilvēkiem, un bija tādi gadījumi, kad armijas, gatavas brāzties viena uz otru, nolika ieročus pēc baltā tērpta Druīda gribas. Neviens svarīgs pasākums nesākās bez šo patriarhu, kuri bija Dievu un (mirstīgo) Cilvēku starpnieki, palīdzības vai līdzdalības. Druīdu Ordeni pelnīti godāja par dziļo dabas likumu sapratni. Avoti apgalvo, ka ģeogrāfija, fizikas zinātnes, dabiskā teoloģija un astroloģija bijušas viņu mīļākās nodarbes. Druīdi labi zināja medicīnu – it sevišķi pļavu un ārstniecības augus.

Druīdi ievadīja tautas reliģijā un rituālos, tāpēc nav nekādu šaubu, ka viņu izmantotais dievu panteons saturēja lielu daudzumu grieķu un romiešu dievu. Šis apstāklis ārkārtīgi pārsteidza Cēzaru Britānijas un Gallijas iekarošanas laikā, un kalpoja par pamatu viņa apgalvojumam, ka vietējās ciltis pielūdz Merkūru (Hermeju Trismegistu), Apolonu, Marsu un Jupiteru, tieši tāpat, kā to dara latīņu tautas. Ir neapstrīdams, ka Druīdu Mistērijas netika aizgūtas no romiešiem, bet pārnāca pie viņiem no daudz senākām civilizācijām.

Viņi bieži tika attēloti ar arfu, kuras stīgu skaits sakrita ar Cilvēka ribu skaitu. No Bardu vidus tika atlasīti vadītāji tiem kandidātiem, kuri vēlējās iestāties Druīdu Mistērijās. Neofīti nēsāja zili, zaļi un balti – Druīdu svētajās krāsās svītrotus tērpus.

(Mūsdienu pētnieki neizprot filosofijas un Mistēriju būtību. Jauc to ar tautai domātajām reliģijām. Filosofiem bieži pieraksta priesteru kārtai piederīgus rituālus, pienākumus un dzīves veidu. Druīdiem – iesvētītajiem filosofiem piedēvē ķeltu reliģijas priesteru lomu, kaut gan tās bija divas pilnīgi atšķirīgas dzīves jomas.)

Lai sasniegtu Galvenā Druīda vai organizācijas Garīgā līdera pakāpi, priesterim vajadzēja iziet sešas Druīdu Ordeņa pakāpes. Pakāpes apzīmēja septiņi svētie koki. Sievietēm Ordenī bija atsevišķi zari un Iesvētīšanas. Tādas bija trīs. Kopā viņi bija Pītagora dekāde un tetraktis. Tā kā visi Druīdi tērpās baltā, tad dažādu pakāpju Druīdi apģērbā atšķīrās ar apģērbu apdari, kalpošanas simboliem un atribūtiem. Tas bija vēlēts amats un tajā tika ievēlēts kāds no viszinošākajiem augstāko pakāpju Ordeņa biedriem par viņa tikumiem un būtības vienību.

Parasti bija divi Galvenie Druīdi – no vīriešu un sieviešu Iesvētīšanas. Viņu augstībām (Jāņa Tēvs un Māte) bija ozolu vainagi, kas simbolizēja viņu stāvokli. Ordeņa biedri ģērbās vienkārši, vecākajiem bija greznas bārdas un varas simboli.

Druīdi apguva dabas zinības, deva priekšroku pilnīgai slepenībai un jaunus biedrus pieņēma tikai pēc ilga pārbaudes laika. Daudzi Ordeņa biedri dzīvoja kopienās („abatijās”), kuras stipri līdzinājās klosteriem vai apvienojās askētu grupās, kā to darīja austrumos. No viņiem netika prasīts bezlaulību solījums, tikai nedaudzi no tiem bija neprecēti.

Daudzi Druīdi nošķīrās un dzīvoja mežos, kur savas mītnes būvēja dižkoku zaros vai starp priežu stumbriem augstu virs zemes. No tā radās pasakas par namiņiem „uz vistas kājām” mežā un vientuļnieku tieksme lūgšanu un kalpošanas laikā nenokāpt uz zemes. Te viņi iegrima pārdomās un lūgšanās, izejot tikai reliģisko rituālu izpildei.

Džeimss Frīmens Klarks savā grāmatā „Desmit lielās reliģijas” Druīdu ticējumus apraksta sekojošā veidā: „Druīdi ticēja trijām pasaulēm un pārceļošanai no vienas uz otru (pazeme, pasaule, aizsaule). Augstākajā pasaulē pārākumā ir laime, zemākajā – nelaime, bet vidējā pasaule ir esošās īstenības pasaule. Pārceļošana no pasaules uz pasauli ir pamudinājumam un dvēseles attīrīšanai. Velsiešu triādes mums runā, ka ir trīs metempsihozes veidi: visu lietu īpašību apvienošana vienā dvēselē, visu būtņu zināšanu apgūšana un varas pār matēriju iegūšana. Ir arī trīs izziņas veidi: katras lietas dabas (vārda) zināšana, lietas cēloņa (mērķa) zināšana un tās iedarbības (likteņa) zināšana. Ir trīs lietas, kuras pastāvīgi samazinās – tumsa, meli un nāve. Ir trīs lietas, kuras pastāvīgi palielinās – gaisma, dzīvība un patiesība.”

Druīdu mācība dalījās divās daļās. Vienkāršākā no tiem – morāles kodeksu mācīja vienkāršākajai tautai, bet ezoteriskā daļa bija pieejama tikai iesvētītajiem. Lai kandidāts tiktu pielaists Ordenī, viņam bija jābūt ar augstām morāles vērtībām un no labas ģimenes. Tikai tad, kad kandidāts veiksmīgi izturēja rakstura stingrības un dažādu kārdinājumu pārbaudi, viņam uzticēja nozīmīgus noslēpumus. Druīdi tautai mācīja dvēseles nemirstību.

***

Iespraudums tulkojumā.

Dvēseles nemirstības jēdziens izriet no Dieva jēdziena un ir nesaraujami saistīts ar to. Laikā, par kuru runājam, bija šim vārdam adekvāta jēdziena izpratne un lietojums atbilstoši tā saturam.

Pasaules Ēku veido, uztur vai virza attīstībā tajā esošās Involūcijas un Evolūcijas plūsmas.

Lejupejošās Gara (Enerģiju un Informācijas) plūsmas veido matērijas formas. Tādās darbībās iesaistītā Griba, apziņa un „būtne” ieplūst matērijā, saplūst ar matērijas formu un beidz pastāvēt ārpus tās – izšķīst matērijā un pārstāj eksistēt savā sākotnējā formā, kvalitātē un esamībā. To sauc par mirstību un Involūciju. To apzīmē lejupvērsts trijstūris – „Balodis”. Savā pasaulē „mirstot” (ziedojoties) Balodis dod Dzīvības ietērpa saturu (kvalitāti) jaunradītajām Cilvēka domu formām.

Augšupvērsts trijstūris – grieķu alfabēta burts – D (delta) apzīmē formu veidošanai pretējo – formā esošā Gara, un reizē ar to, arī formas attīstību un izsmalcināšanu. To sauc par Evolūciju un „Klinti”. „Baloža” un „Klints” savijums ir „Baloža ligzda” – Kauss, virs kura ir Saules Pūķa Uguns (Krustā Sistā Saule).

„Dievs” ir Dabas – Pasaules Ēkas procesu plūsmas Evolucionārā virziena apzīmējums. Evolucionārie procesi virzās uz formu izsmalcināšanu, savstarpējo atbilstību un saderības pakāpju paaugstināšanu – harmoniju. Tur, kur ar apziņu un gribu apveltīta forma savā darbībā ir evolucionāro procesu plūsmā, tā izjūt šo harmonijas stāvokļu maiņu – „sastopas ar Balodi”. Tādēļ Cilvēki saka – „Dievs ir Mīlestība” (harmonija).

Filosofiskās zināšanas par Pasaules Ēkas uzbūvi bija sabiedrisko, saimniecisko un ģimenes attiecību pamatā. Cilvēku apziņā Universālā Daba – Pasaules Ēka ar tās rašanās, uzturēšanas un pārtapšanas vai pārveidošanās cēloņiem, apstākļiem un darbības mehānismiem bija viens vienots, neapšaubāms veselums, kurš darbojās caur savām formām un sastāvdaļām, atbilstoši to vietai, vajadzībai un iekšējai būtībai (dabai). Cilvēks, kā Pasaules Ēkas daļa, bija šī vienotā veseluma daļa un dzīves forma. Daba ir vienots, nedalāms veselums Cēloņa, Satura un Formas esamībā.

Darba un Gribas daudzums, kurš ir ieguldīts evolucionārajos procesos, ir nezūdošs – nemirstīgs. („Mūžīgā dzīvošana ir Dievā.” „Uz „klints” uzbūvētais nams ir nesagraujams.”) Atrastā un nostiprinātā kvalitāte kalpo par pamatu nākošajiem uzlabojumiem un tiek tajos ietverta kā pamatsastāvdaļa. Tā ir Radoša darbība. Dievišķais ir radošais. Dievišķais ir redzams caur tā radošo darbību.

Ar vārdu „Dievs” apzīmēja radošo darbību veicēju neatkarīgi no tā, kas tas bija pēc savas izcelsmes un formas. Jebkura radoši darbīga enerģija, apziņa, spēks Dabā vai Cilvēkā ir Dievs. Tāpēc ar šo vārdu pagodināja kā evolucionāros Dabas Spēkus, tā Cilvēka radošās īpašības un radoši darbīgos Cilvēkus pašus. Tā par Dieviem sauca valsti augšupejā vadošus valdniekus, politiķus, filosofus, zinātniekus, Daiļražus un amatniekus, kuriem ikdienā bija radoši jāstrādā esošo formu pilnveidošanā un attīstīšanā.

Tāpēc dziesmas vārdi: „Klusat jauni, klusat veci – dievs ienāca istabā” nenozīmē kādas pārdabiskas būtnes klātbūtni, bet gan „mirstīgo” cieņu un uzmanību pret radoša Cilvēka klātbūtni un viņa darbu.

Tiem, kuru dzīve ir vērsta uz formu veidošanu un to uzturēšanu (involūciju) Dabas likumu noteiktajā kārtībā – zemniekiem, vergiem un citiem izpildītājiem nav radošās dzīves, un tādēļ gribas seku radītas dvēseles atdzimšanas vajadzības. Tie ir „mirstīgie”.

Radošs darbs ir nezūdošs un tādēļ nemirstīgs. Radošs darbs izraisa sekas un pieredzi to apguvē un ir par cēloni atdzimšanai – nemirstībai. Tikai radošs darbs dod dvēseles nemirstību tās darbos, uzkrātajās pieredzes kvalitātēs un to radītajā vajadzībā atdzimt. Tādā kārtā „mirstīgie” - izpildītāji dzīvoja kopā ar „nemirstīgajiem” – Dieviem – radošā darba darītājiem.

Druīdi māca: „Esiet radoši. Tā ir jūsu nemirstības ķīla un nemirstība. Katrā Cilvēkā ir Dievs – radošās darbības iespēja, interese un vajadzība, kura ir katram, atbilstoši savai dabai, pašam sevī jāatmodina. Tāpēc izziniet sevi caur apkārt esošā izziņu. Esiet gudri kā Pūķi un mīloši kā Baloži – esiet skaisti Kausi. Cilvēks ir skaistākais Kauss. Skaists kauss nedrīkst būt tukšs – tajā jābūt skaistam saturam.”

***

Pirms tam, kad kandidātam uzticēja Druīdu slepenās doktrīnas, viņš deva zvērestu par noslēpumu sargāšanu. Šīs doktrīnas tika atklātas tikai „mežu” dziļumos. Vietās, kuras ir tālu no ļaužu apmetnēm, neofītus izglītoja attiecībā uz kosmosa izcelsmi, dievu tēliem, dabas likumiem, okultās medicīnas un debesu spīdekļu noslēpumiem.

Druīdiem bija liels skaits svētku un svinamo dienu. Skaitījās, ka iniciācijām piemērotas ir tikai divas ekvinokcijas dienas un divi saulstāvji. Pirmās dienas pēc ziemas saulstāvja saullēkts tika svinēts kā Saules Dieva dzimšanas diena. Druīdu mācība bija arī Pītagoriskā filosofija. Šķīstā Māte ar mazuli uz rokām (Lielās Mātes – Māmuļas Zemes un Kausa satura simbols) bija svēta Druīdiem, bet viņu Saules Dievs augšāmcēlās tad, kad agrīnie kristieši svinēja Lieldienas (Pavasara ekvinokcija).

(T-veida) Krusts un čūska bija svēti Druīdiem. Krusts tika taisīts no ozola zariem un salikts „T” burta veidā. Šie ozolu krusti kļuva par viņu augstākās dievības simboliem. Čārlzs Hekertons, aprakstot Druīdu tempļus, savā grāmatā „Visu laiku un tautu slepenās biedrības” raksta: „Viņu tempļos glabājās svētā uguns, bet šie tempļi atradās ozolu birzīs. Tempļiem bija dažādas formas, piemēram, apļa forma, čūskas forma, labirinta, spārnu vai mēness kausa forma.”

Druīdu mistērijām bija trīs pakāpes un tikai nedaudzi kandidāti tās izgāja veiksmīgi. (Trīs dienas nekustīgi gulēt mežā, trīs dienas pavadīt speciāli tam izbūvētā akā un raudzīties debesīs, vai pavadīt septiņas dienas pilnīgā tumsā pazemē, nebaidīties ne Uguns, ne Ūdens, nedz kāda ieroča nāves. Kandidātiem tika apturēta dzīvība un atkal atjaunota. Tie, kuri uzticējās – dzīvoja, bet tie, kuri šaubījās – nomira.) kandidātus lika zārkā, simbolizējot nāvi. Ezotēriskajā tradīcijā katrs iesvētītais dzīves laikā var dzimt trīs reizes. Aiziešana no zemākās pasaules bija nomiršana šai pasaulei.

Augstākais pārbaudījums tomēr bija palaist cilvēku laivā atklātā jūrā (K.Skalbe „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”). Izejot šo pārbaudījumu, daudzi „zaudēja dzīvību”. Tie nedaudzie, kuri veica trešo pārbaudījumu pakāpi, skaitījās „atdzimuši dzīvei”, un viņiem uzticēja slepeno Īstenību, kuru Druīdi bija saglabājuši no seniem laikiem. No šiem iniciētajiem nākuši daudzi izcili senatnes pasaules pārstāvji.

Pateicoties savai nošķirtībai no pasaulīgās dzīves, Druīdu Ordenis ilgāk par citiem saglabāja savu tīrību, bija mazāk pakļauts agrīno kristiešu kustību radītajām izmaiņām, tāpēc spēja izturēt baznīcas triecienu un, slēpjoties zem kristiešu ordeņu vārdiem un abatijām, turpināt savu slepeno iekšējo dzīvi. Cistercieši pat atdzīvināja Artūra kultu, ar ko radīja menestrelu (bardu) kustību un Daiļās Dāmas (Sofijas) pielūgsmi.

Atsevišķas Mistēriju Koka mistērijas līdz šim laikam tiek uzskatītas par „zaudētām”. Tādas ir jūdu Sodalu mistērijas, Libānas, Etiopijas Krustā Sistās Saules Mistērija, kura būdama Augstākās Iesvētīšanas Mistērija, tika praktizēta visur, bet it sevišķi iesvētīto Eseju vidū Vidusjūras zemēs, no kuras savu izcelsmi ņem agrīnā kristietība. Tāpat zaudētas ir Velsiešu (Druīdiem kopīgās) Lāča – Artūra Mistērijas un Jaunavas un Pūķa Mistērijas („Egle – Zalkšu karaliene”), kā arī Teitoņu Papardes zieda mistērija.